SENĀS ROMAS KULTŪRA

Ievads

Ap Romas pilsētas sākumu teikas vij diženu nostāstu vainagus un saista viņas dibināšanu ar 763.g.p.m.ē. Šīs ziņas vēsta, ka Tibras grīvas tuvumā apmetušies daži trojieši, kad grieķi izpostījuši viņu dzimto pilsētu. Izceļotāju vadonis, dievietes Afrodītes dēls Enejs, apprecējis vietējā valdnieka meitu. To dēls nodibinājis Albalongu, kur pēc viņa valdījusi vesela rinda ķēniņu. Vienam no tiem, Numitoram, atņēmis troni viņa godkārīgais brālis Amūlijs. Tas nonāvējis viņa dēlu, bet meitu Rēju Silviju iecēlis par priesterieni. Tā viņš cerējis iznīdēt brāļa pēcnācējus, jo priesterienēm bija aizliegts precēties. Pēc dievu lēmuma Silvijai piedzimuši dvīņu brāļi no kara dieva Marsa. Amūlijs pavēlējis māti nokaut, bet zēnus ieguldīt silē un izlikt pārplūdušā Tibrā. Straume iznesusi sili krastā, kur bērnus zīdījusi vilku māte. Te zēnus atradis ķēniņa gans faustuls, uzņēmis savā ģimenē un nosaucis par Romulu un Remu. Uzauguši kā gana dēli, tie, izzinājuši savu pagātni, nogāzuši no troņa Amūliju un atkal iecēluši Numitoru par Albalongas ķēniņu. Krastā, kur tos iznesus straume, viņi nolēmuši dibināt pilsētu. Brāļi saķildojušies, kad pilsētai bijis jādod vārds un jāizrauga valdnieks. Dievu zīmes izšķīrušās lietu Romula labā: saulei lecot 12 ērgļi lidojuši pār viņa galvu. Remus sapīcis par to, sācis zoboties par pilsētas zemo valni un kāpis tam pāri. Romus nodūris brāli sakot: "Tā lai notiek katram, kas kāps pār manu valni!" Pēc teikas tas noticis 753.g.p.m.ē. No šā gada tad arī romieši skaitīja savus gadus Romuls palicis par jaunās pilsētas ķēniņu un nosaucis to savā vārdā par Romu. Romas pirmie iedzīvotāji bija apkārtnes gani, Romula bērnības biedri. Te atrada patvērumu arī daudzi dzimtenē vajāti kaimiņu tautu dēli un bēgļi. Jaunās pilsētas iedzīvotāju skaits strauji auga, bet apkārtnes ģimenes nedeva romiešiem savas meitas par sievām. Romuls uzaicināja kaimiņu pilsētu latīņu un sabīņu ciltis ar sievām un bērniem pie sevis viesos. Kamēr viesi līksmi lūkojās sacīkstēs, romieši nolaupīja viņu meitas un aizveda tās savos dzīvokļos. Nolaupīto radinieki sāka karu. Romiešiem iznāca ar sabīņiem sīva cīņa. Karotājus samierināja nolaupītās sabīnietes, iestādamās par saviem vīriem. Sabīņi pārcēlās uz Romu un nodibināja kopīgu valsti ar saviem līdzšinējiem pretiniekiem, romiešiem. Romuls bija liels karotājs un izcīnīja daudz laimīgu karu. Jaunā valsts ar savu drošsirdīgo ķēniņu tā iebaidīja kaimiņus, ka tie vēl 40 gadus pēc viņa nāves nedrīkstēja uzbrukt Romai. Pret savu tautu Romuls bija taisns un labs kā tēvs. Kad 37 gadu ilgā valdīšanas laikā viņš bija nodibinājis Romas iekšējo iekārtu un nodrošinājis to pret ārējiem ienaidniekiem, dievi uzņēma viņu pie sevis. Ķēniņam pārraugot karaspēku, viņa tēvs Marss aizveda to ugunīgos ratos uz debesīm, kur viņš dzīvoja, kā dievs starp dieviem. Pēc Romula nāves nāca spēka likums, ka ķēniņi vēlami pārmaiņus no romiešu un sabīņu vidus. Tā ciltis, no kuras ķēniņš, vēlēšanās nepiedalījās. No mazas zemkopju un ganu nometnes Roma izveidojās par Itālijas galvaspilsētu un kļuva par visas Vidusjūras zemes ietverošas plašas valsts valdniece.

Romas kultūras avoti

Romas valsts pastāvēšanas laikā asimilējusi daudzu kultūru iezīmes (īpaši tas saistāms ar plašajiem iekarojumiem impērijas periodā), taču tradicionāli pie nozīmīgākajiem kultūras avotiem tiek minētas etrusku un grieķu ietekmes, kuru sasniegumi dažādās sadzīves, reliģijas un kultūras sfērās veidojuši bāzi uz kuras izauga varenās Romas dižā kultūra

Romiešu mitoloģija un grieķu mitoloģijas ietekme

Romiešu reliģiskos uzskatus raksturo to mainība un attīstība. Senākie priekšstati, kas attiecas uz Romas pilsētas dibināšanas periodu, līdzinās daudzu citu primitīvo tautu priekšstatiem, kas cilvēks ar savu rīcību centās ietekmēt dabas spēkus un stihijas: auglību, vērtas, vējus, pērkonu un zibeni, sausumu, plūdus, piedēvējot tiem pārdabisku, dievišķu raksturu. Šajā senākajā posmā sastopami totēmisma un fetišisma elementi. Totēmiskie dzīvnieki, kā dzenis, ērglis, vilks, uzskatīti par svētiem, akcentējot to saikni ar cilvēku dzimumu, piemēram, pielūgta vilkumāte, kas zīdījusi Remu nu Romulu, bet svētā vīģes koka vītums, zem kura zariem tas noticis, pēc romiešu priekšstatiem, vēstījis par pilsētai gaidāmajām likstām. Romiešiem apkārtējā daba bija pilna dievību. Visbiežāk tās cilvēku uztverē nesaistījās pat ar konkrētu veidolu vai dzimumu, bet zīmju veidā brīdināja par gaidāmajām likstām vai veiksmēm, ar savu klātbūtni atbalstīja cilvēku katrā tā nozīmīgā dzīves brīdī, protams, vienīgi tad, ja cilvēks rituālu un ziedojumu veidā bija nokārtojis visas saistības ar to. Dievu skaits bija ļoti liels - vairāki desmiti tūkstošu, un katrs pārstāvēja lādu cilvēka dzīvē nozīmīgu brīdi: piedzimšanu, pirmo vārdu, pirmo zobu, pirmo patstāvīgo soli, pirmo arumu, sējumu, pļāvumu, labības uzglabāšanu klētī un iznešanu no tās utt. Cilvēku un dievu attiecības izpaudās ļoti racionālā veidā. Valdīja priekšstats, ka ziedojumi vairo dievu spēku, tādēļ precīzi tika ievēroti formāli rituāli, kuros realizējās cilvēku un atbilstošās dievības līguma attiecību princips. Ja cilvēks rituālu un ziedojumu formā to bija izpildījis, tad dievam pienācās palīdzēt konkrētajā situācijā. Ticības spēks vai kāda cita emocionāla attieksmes izpausme (mešanās ceļos, asaras, vaimanas, ekstāze) bija lieki. Tam, kas notika cilvēku un dievību starpā, bija darījumu raksturs, un, ja dievs savas siastības nepildīja, tad cilvēkam bija tiesības meklēt sev citu aizbildni. Atšķirībā no grieķiem romiešiem nebija sava Olimpa, kurā mīt antromorfizētas būtnes ar saviem likteņiem, radurakstiem un kaislībām, līdz ar to romiešiem ļoti maz tādu mītu, ar kādiem pārbagātā grieķu mitoloģija. Dievības romiešiem atklājās caur konkrētiem dzīves notikumiem, izredzētiem (dieva sūtītiem) cilvēkiem vai pat valsti (neaizmirsīsim, ka Romas sūtību valdīt pār citām tautām noteikuši dievi un Romas liktenī izpaužas dievišķā griba). Tas ir viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ līdz grieķu ietekmes pieaugumam romiešiem nav savu dievu skulpturālu atveidojumu. Dievu izskats viņiem vienkārši nebija svarīgs. Nozīme bija to sūtītajām zīmēm: kādai īpašai skaņai, neparastai dabas parādībai vai negaidīti it kā bez redzama iemesla kritušam priekšmetam u.c. Romieši lielā mērā pievērsās zīlēšanai, un ar to varēja nodarboties jebkurš. Zīlēšana notika visdažādākajos veidos: pēc tā, kā vistas knābā graudus, pēc putnu lidojuma, pēc nokautu dzīvnieku iekšām, pēc dabas parādībām un pat pēc kroplu bērnu dzimšanas. Neviens nozīmīgs lēmums pat valstiskā mērogā netika pieņemts, nenoskaidrojot, ko rāda likteņa zīmes. Liela uzmanība tika pievērsta laru kultam, kas bija saistīts ar cieņas apliecināšanu mirušo dzimtas locekļu gariem (šis paradums tika pārņemts no etruskiem). Īpašā vietā larārijā tika uzglabātas pēcnāves maskas. Svētku reizēs piederīgie tās nesa rituālos gājienos, ņēma līdzi uz viesībām, pat karagājienos, jo uzskatīja, ka tie spēj pasargāt dzimtu un nodrošināt tai veiksmi visdažādākajās sabiedriskajās norisēs. Mantu, bagātību, arī saticību ģimenē palīdzēja vairot mājas gari penāti. Tie palīdzēja risināt dzimtas iekšējās problēmas. Maltīšu reizēs, kad dzimta pulcējās ap pavardu, gan vieniem, gan otriem tika upurēts ēdiens. Šos rituālus parasti vadīja saimes tēvs. Viena no senākajām romiešu izcelsmes dievībām ir divsejainais Jāns - visa sākuma un beigu dievs. Ar viņa vārdu saistīja pasaules radīšanu, vecā gada aiziešanu un jauna sākšanos, saules uzlēkšanu un rietēšanu, visu, kam sākums un beigas. Tāpat ļoti sens Romas kultūrā bija arī Vestas kults. Tas bija nozīmīgs visai valstij, tāpēc atradās foruma laukumā. Vestas templis, kura centrā dega svētā uguns, bija vienīgais, kuru apkalpoja priesterienes. To galvenais uzdevums bija raudzīties, lai nenodziest svētā uguns, jo šāda zīme vēstītu ļaunu visai valstij. Vestālietēm bija jāievēro vairāki aizliegumi, to skaitā precību aizliegums, jo templī par priesterienēm iesvētīja vienīgi jaunavas, toties viņas baudīja daudzas priekšrocības (bija atbrīvotas no nodokļiem, drīkstēja pārvietoties pa pilsētu ratos arī dienas laikā, atsevišķos gadījumos bija tiesīgas pat atcelt nāvessodu) un tautas uzticību. Romiešu panteons bija atvērt svešām ietekmēm, jo tie uzskatīja, ka dievu pulka paplašināšanās veicina tautas stiprumu, stabilitāti un drošību. No etruskiem romieši aizguva dievu pielūgšanu pa triādēm. Tā Jupiters, Marss un Kvirīns bija vieni no pirmajiem kas tapa par visas valsts kopīgiem dieviem. Vislielāko ietekmi, sākot ar 3.gs.p.m.ē., atstāja grieķu reliģija. Daudzi no romiešu dieviem tika identificēti ar grieķu dieviem. To noteica līdzīgās funkcijas un ietekmes sfēra. Grieķu olimpa valdniekam Zevam atbilda romiešu Jupiters, bet viņa sievai Hērai - Jūnona. Atēna romiešiem kļuva par Minervu, Afrodīte - par Veneru, uzvaru nesošā Nike tika identificēta ar Viktoriju. Grieķu kalējdievu Hēfaistu romieši apzīmēja ar Vulkāna vārdu, bet grieķu Dionīsā saskatīja savu vīna un auglības dievu Bakhu. Neptūns kļuva par grieķiskā Poseidona līdzinieku, jo arī viņa darbības sfēra saistījās ar jūru un okeānu pārvaldīšanu. Dievu vēstnesis Hermejs Romā gan vairāk tika godāts kā tirgotāju dievs un sauca viņu par Merkuriju. Kara lietās grieķu Arejs atbilda romiešu Marsam. Romiešu panteonā ienāca arī citu tautu dievi, piemēram, Dižā dievu māte no Frīģijas, persiešu Mitra, ēģiptiešu Izīda un Ozīriss un citi.

Imperatora varas nostiprināšana

Romas impērijā līdzīgi kā dažās citās Austrumu valstīs un Grieķijā nebija sveša imperatoru personas dievišķošana. Tas saistījās ar valdnieka sociālo autoritāti, bet iesvētīšanas rituālu ar savu lēmumu apstiprināja senāts. Imperatora dievišķošana beidzās laikā, kad kristietība kļuva par valsts reliģiju. Romas impērija nebija vienota, visu saistoša un universāla imperatora kulta, t.i., arī oficiāli par dievu (divus) padarītais imperators nebija valsts dievs. Tomēr daudzos impērijas rajonos un daļās atsevišķiem imperatoriem tika izrādīta šāda pielūgsme: no Cēzara un Augusta līdz pat Konstantīnam diez vai bija kāds imperators, kuram vismaz provincē jau savas dzīves laikā nebūtu iedibināts kults. Cilvēka dievišķošana par daudzpusīgu fenomenu kļūst jau hellēniskajā grieķu pasaulē. Tā sākumi ir meklējami Austrumos, brīvajās grieķu polisās, un tas iesniedzas Aleksandra Lielā laikā. Senākais piemērs dzīva cilvēka dievišķošanai ir saistīts ar Peloponēsas karu: iespējams, ka 404. g. p.m.ē. beigās Samā tika nodibināts karavadoņa Līsandra (Lysandros) kults. Tā galvenais motīvs bija pateicība par pilsētas glābšanu vai atbrīvošanu. Sākumā šāda valdnieka pielūgsme bija retums, bet pēc Aleksandra nāves tā kļuva arvien biežāka un izvērsās par populāru diplomātijas praksi. Pats Aleksandrs esot saņēmis ēģiptiešu dieva Ammona uzticību. To, ko viņam atklāja dievs, Aleksandrs neuzticēja nevienam cilvēkam, tikai savai mātei. Arī savus apsvērumus, kāpēc viņš pieņēmis šādu lēmumu, Aleksandrs turēja stingrā slepenībā. Pravieši viņu sveica kā Zeva (t.i., Ammona) dēlu. Kopš tiem laikiem izplatījās valodas, ka viņš nav Filipa dēls, ka māte Olimpija to ieņēmusi no Ammona, kas parādījies viņai čūskas izskatā. Taču dzimšana no dieva bija tikai priekšpakāpe dievišķai pielūgsmei. Bieži domā, ka ticība valdnieka dievišķumam nāk no Austrumiem. Taču tas neatbilst faktiem. Tikai Ēģiptē valdnieks bija dievības iemiesojums. Neviens no lielajiem valdniekiem Āzijā, un vismazāk persiešu valdnieki, nav izrādījuši pretenzijas uz dievišķu pielūgsmi. Valdnieka iecelšana dievu kārtā ir uzplaukusi grieķu teritorijās. Tas bija iespējams tāpēc, ka grieķi robežu starp dievu un cilvēku daļu uzskatīja par izplūdušu un nenoteiktu. Grieķi stingri nenodalīja dievu un cilvēku pasauli, ļaujot vienai pāriet otrā. Pusdievi, dieva dēli un varoņi bija pazīstami ne tikai aizvēsturiskajos laikos, to skaits līdz ar vēstures attīstību vairojās. Turklāt jāņem vērā, ka, pirmkārt, tautas reliģija pateicības dēļ par dieviem paaugstināja cilvēkus; otrkārt, vismaz izcilu cilvēku dvēseles zināmā mērā tika uzskatītas par dievišķām. Valdnieka kults bija pateicības vai varas atzīšanas izpausme. Iniciatīva te nāca no pavalstniekiem, nevis valdnieka. Vispār valdniekiem nebija intereses par savas personas kultu; tas bija faktors, ko prasīja valsts organizatoriskā vienība. Demokrātiskajās polisās tika proklamēts, ka pastāvošajai likumdošanai ir absolūti jāpakļaujas; tāpēc Platons gudro filozofu konsekventi nostādīja augstāk par likumu, kuru tas pats izdod. Aleksandrs pieprasīja proskinēzi, proti, lai atzītu, ka viņš savā darbībā oficiāli vairs nav cilvēks, bet ir dievs (tas gan neattiecās uz viņa privāto dzīvi). Viņš savu absolūto monarhiju izveidoja nevis atbilstīgi orientālistiskajai, bet gan grieķu izpratnei, vienlaikus stājoties apzinātā pretstatā grieķu pasaulē valdošajām idejām. 324. g. p.m.ē. Aleksandrs, atgriezies no Indijas, spēra izšķirīgo soli: viņš izvirzīja prasību, lai grieķu pilsētas uzņemtu viņu savu dievu saimē. Neviena pilsēta neuzdrošinājās tam pretoties, visas steidzās izpildīt šo vēlmi, arī Atēnas un Sparta. Viss, ko Aleksandrs pavēlēja, kļuva par likumu nevis tāpēc, ka viņš bija valdnieks, bet tāpēc, ka bija dievs.

Seneka

Lūcijs Annejs Seneka dzimis Spānijas pilsētā Kordubā, bija ievērojams sava laika sabiedriski politisks darbinieks: darbojies kā advokāts Romas tiesās, bijis kvestora un prētora amatos, kļuvis par konsulu, bijis nākamā imperatora Nerona audzinātājs. Paralēli politiskajai darbībai Seneka aktīvi nodarbojās ar rakstniecību: gan prozā, gan dzejā. Viņa prozas darbiem ir izteikti filozofisks raksturs, un tos nosacīti var iedalīt traktātos par morāli filozofiskām tēmām un literārās vēstulēs. Seneka ir stoiķu filozofijas jaunākā perioda pārstāvis. Viņš pievēršas ētikas jautājumiem. Galvenais stūrakmens šajā mācībā ir dzīve saskaņā ar dabu. Nesaskatot sabiedriski politiskās situācijas risinājuma ceļus Romā, šā laika literāti pievērsās atsevišķam cilvēkam, tā iekšējai pasaulei, domādami, ka ļaunuma cēlonis slēpjas cilvēkā un ka, padarot to labāku, izmainīsies arī sabiedrība. Savos morāli filozofiskajos traktātos un vēstulēs Seneka maz izmanto klasiskā dialoga formu. Lai arī gandrīz visos viņa darbos minēts adresāts, tomēr ne vienmēr tās ir konkrētas personas. Seneka ne tik daudz pierāda lasītājam savu argumentāciju, cik cenšas to iespaidot ar dažādu piemēru palīdzību, izgaismojot vienu un to pašu domu no dažādām pusēm. Darba atdzīvināšanai plaši izmanto retorikā labi pazīstamo iesprauduma paņēmienu, liek runāt kādai citai personai, pielieto salīdzinājumus no dažādām dzīves jomām. Izsaukumi, atkāpes, retoriski jautājumi, uzrunas piešķir Senekas darbiem ekspresivitāti. Daudzas viņa īsās, domu piesātinātās frāzes kļuvušas par sentencēm.

Stoicisms

Romas filozofija ir spilgts piemērs tam, kā laikmeta krīze ietekmē sabiedrības filozofisko domu un pasaules uztveri. Tas ir izmisīgs mēģinājums meklēt atbildes uz jautājumu, kā saglabāt savu iekšējo brīvību un neatkarību apstākļos, kad valstī valda despotisms, cietsirdība un patvaļa, ignorējot visas cilvēka dabiskās tiesības. Romas impērijas laikmetā atbildi uz šiem jautājumiem meklēja gan stoicisma, gan neoplatonisma filozofisko virzienu pārstāvji, kuru mācībām bija raksturīga to ciešā saikne ar kristīgās reliģijas atzinumiem un interešu sfērām. Dievišķie likumi bija ieguvuši dabas lielo likumību nozīmi, un cilvēks - viens no dievišķās elpas apdvestās dabas radījumiem -, filozofu uztverē, bija apveltīts ar spēju rast pats sevī ceļu uz dievišķo gudrību. Stoicisma aizsākumi meklējami jau Senajā Grieķijā. Otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras ar šo mācību iepazinās arī romieši. Taču savus ziedu laikus tā piedzīvoja pirmajā un otrajā gadsimtā vēlīnās Stojas laikā. Par mācības galvenajiem teorētiķiem kļuva filozofs - rakstnieks Seneka, brīvlaistais vergs Epiktēts un imperators Marks Aurēlijs. Kādi apstākļi veicināja stoicisma attīstību un popularitāti Romas impērijā? Tā galvenokārt bija politiskā situācija, kāda veidojās impērijas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos - laikā, kad bija zudusi republikas periodā kultivēto tikumisko vērtību sistēma. To vietā visas alkas sāka saistīties ar tieksmi pēc bagātības, varas un no tā izrietošās visatļautības, pēc ārējās greznības un baudām, ko sniedz pārpilnība. Tikt pie tā visa godīgā ceļā nebija iespējams, tādēļ tika atmesta morāle, kas prasīja ievērot pašdisciplīnu, būt pieticīgam, cienīt līdzpilsoņu tiesības, uzticību tēvijai. Taču varas virsotnē visiem vietas nekad nav pieticis, arī Romā cīņa par katru pakāpienu ceļā uz to bija nežēlīga. Tā izslēdza līdzcietības principus un bija balstīta uz krāpšanu, nodevību un slepkavībām. Kur Romas pilsoņi šajā laikā varēja rast mierinājumu, drošības un stabilitātes izjūtu? Sabiedriskās attiecības un valsts vara viņiem to nespēja nodrošināt. Kad nebija cerību dvēseles līdzsvaru rast ārējās pasaules norisēs, stoicisms mācīja, ka laimi, dzīves augstāko mērķi katrs var atrast pats sevī. Mācības galvenais saturs saistījās ar atziņu, ka vienīgi filozofija var palīdzēt ieraudzīt dzīvi tās pareizajā gaismā un tā balstās uz pašas dabas radītajām likumsakarībām. Stoicisms mācīja kartam dzīvot saskaņā ar savu cilvēcisko dabu. Izzināt to, kāda tad īstenībā ir patiesā cilvēka daba, vajadzēja palīdzēt tieksmei pēc zināšanām (viena no būtiskākajām iezīmēm, kas nošķir cilvēku no dzīvnieka). Stoiķi akcentēja cilvēkam raksturīgo divdaļīgumu: dvēseli (jeb dievišķo garu), kurā izpaužas cilvēka būtība un spēja līdzināties dieviem, un ķermeni, kas cilvēku darīja radniecisku ar zemāko - dzīvnieku pasauli. Pārliekas rūpes par ķermeni esot rūpes par pārejošo, gaistošo, tādēļ muļķīgi būtu veltīt dzīvi tam, ko nevar paturēt. Pašas dabas iekārtots, ka cilvēka spēkos nav mainīt daudz ko no tā, kas notiek pasaulē (cilvēks nespēj uzvarēt nāvi, novecošanu, viņš nav pasargāts no dažādām nejaušībām vai ļaunprātībām, kas skar ķermeni, mantu, slavu karjeru, ģimeni). Tādēļ tikai nesaprātīgais sāktu cīņu pret tiem spēkiem, kas nepakļaujas viņa varai. Cilvēkam jāuztraucas tikai par to, ko patiesi spēj pārvaldīt (savas domas, vēlmes, tieksmes), to atņemt vai iznīcināt nevar nekādi ārēji spēki. Pat tad, ja cilvēks nespēj ietekmēt radušos situāciju, viņš var būt noteicējs pār sevi, mainot attieksmi pret to. Vienīgi cilvēkam pašam ļauts izvēlēties, vai viņš, līdzinoties dzīvniekam, taps par sava ķermeņa vergu, pakļaujoties alkām, iekārei, gļēvulībai, nesaprātīgumam, vai par dvēseles saimnieku, kultivējot sevī tādas īpašības kā saprātīgumu, mērenību, taisnīgumu un vīrišķību. Ja nevienam nav lemts izvairīties no nāves, tad muļķīgi būtu katru brīdi uztraukties par tās nenovēršamību. Seneka māca drīzāk rūpēties par to, vai pareizi dzīvojam, jo nāves likumsakarība ir dalīta, lai tā atklātu dzīves jēgu. "Nekas, kas izzūd mūsu acu priekšā, neiznīkst - viss slēpjas dabā, no kuras tas nācis un vēl nāks. Ir pārtraukumi, nav bojāejas. Un nāve, kuru mēs bailīgi noraidām, pārtrauc, nevis izbeidz dzīvi. Atkal nāks diena, kad mēs no jauna parādīsimies pasaulē... Bet tas, kuram stāv priekšā atgriešanās, tas arī aiziet mierīgi. Ieskaties lietu riņķojumā..." (Seneka). Stoiķi ticēja likteņa esamībai un nenovēršamībai. Arī to viņi uzskatīja par dabā valdošās harmonijas sastāvdaļu. Neviens nav spējīgs mainīt savu likteni, tāpēc tikai nesaprātīgais varētu mēģināt nostāties pret to, bet, ja tas ir daļa no dievišķās gudrības, tad šī apjēga palīdzēs saprast, ka tas ir pareizākais, taisnīgākais, ko daba viņam, vadoties pēc tajā pastāvošajām likumsakarībām, atvēlējusi. Stoicisms atstājis paliekošu iespaidu uz visu turpmāko Rietumeiropas filozofijas attīstību.

Tits Lukrēcijs Kārs

No senās Romas ievērojamākiem domātājiem jāmin pazīstamais filozofs Lukrēcijs Kars. Viņš dzīvoja mūsu ēras 1.gs pirmajā pusē un sacerēja dzejas formā filozofisku poēmu ar nosaukumu "Par lietu dabu". Lukrēcijas Romas īpatnējos apstākļos atstāstīja grieķu materiālistu uzskatus, un, kaut gan viņš nebija oriģināls domātājs, viņa darbi uzrakstīti ar lielu māksliniecisku un filozofisku talantu. Savā poēmā Lukrēcijs pasvītroja domu, ka viss pasaulē ir pakļauts dabas likumiem. Tā šīs poēmas "Par lietu dabu" autors savā filozofiskajā teorijā noliedza dievu iejaukšanos dabas attīstības gaitā. Līdz ar to Lukrēcijs cīnījās pret māņticību un noliedza ticību dvēseles aizkapa dzīvei.

Marks Tullijs Cicerons

Retorikas mākslas laukā pasaulslavens ir kļuvis Marks Tullijs Cicerons (106. - 43.g.p.m.ē.). Cicerons ieguva ļoti labu izglītību, ilgu laiku mācījās retoriku un filozofiju, runāja tiesā, tautas sapulcē, Romas senātā. Viņam izdevās praksē attīstīt savu dabisko talantu un viņš devis daudz augstas oratora mākslas paraugu. Viņa runas rūpīgi izstrādātas, uzrakstītas lieliskā valodā un vēl tagad noder par latiņu teikumu uzbūves paraugu saskaņā ar gramatikas likumiem un klasiskās latinitates sintaksi. Nelūkojoties uz to, ka Cicerona runas ir lieliski izstrādātas, mums tās šķiet mākslotas, ar lieku daudzvārdību un manierību. Zināmā mērā tas bija atkarīgs no paša Cicerona rakstura, no viņa tieksmes pozēt un mākslotās manierības. Ne velti par Cicerona izturēšanos stāsta šādus raksturīgus sīkumus: kad Cicerons runāja senātā, viņš prasīja absolūtu klusumu. Viņš necieta, ja viņa runas laikā kāds sarunājās, nepiegrieza viņam vērības vai trokšņoja. Ja tas kādreiz notika, tad Cicerons trokšņa dēļ pārtrauca savu runu, aizgāja no sēdes un nobeidza savu runu līdz galam mājā spoguļa priekšā. Cicerona runas bija paraugi vēlākai retorikas attīstībai; retorikas mākslas tālāko attīstību ir stipri ietekmējuši Cicerona paņēmieni.

Gajs Jūlijs Cēzars

Gajs Jūlijs Cēzars bija ievērojams romiešu karavadonis, politiķis un valsts darbinieks. Nozīmīga vieta pasaules kultūras vēsturē viņam ir arī kā rakstniekam. Cēzara literāro mantojumu veido trīs darbi: "Piezīmes par gallu karu", "Piezīmes par pilsoņu karu" un traktāts par stila jautājumiem "Markam Tullijam Ciceronam par analoģiju". Cēzars saviem darbiem ir piešķīris tādu literāro formu, kas neprasa īpašu māksliniecisko apdari - tās ir piezīmes jeb komentāri. Tomēr tajos vērojama gan kompozicionāla nobeigtība, gan stilistiski spilgti izstrādātas epizodes.

Ceļi

Lai savienotu Romu ar tās provincēm, jau republikas laikā tika būvēti ceļi. Tas tika darīts pamatīgi, par ko liecina gandrīz metru biezais slānis, ko veidoja blietēta zeme, grants un šķembām pildīts betons, bet no virspuses sedza nogludinātas bazalta plāksnes. Izturības ziņā mūsdienu šosejas ar tiem nevar mēroties, piemēram, visu ceļu karalis slavenais Via Appia funkcionē vēl šodien.

Tilti un akvedukti

Ar savu vērienīgumu un gandrīz putna lidojuma vieglumu pāsteidza uz arkādēm balstītie tilti un it īpaši akvedukti (ūdensvadi). Pirmo no tiem uzbūvēja Apijs Klaudijs 312.gadā p.m.ē. Tās stiepās vairāk nekā 16 km garumā un piegādāja Romai ūdeni no attāliem kalnu strautiem un upītēm. Tibras ūdeni dzeršanai izmantot nevarēja, jo tajā tika iepludināti kanalizācijas ūdeņi. Vietās kur ūdensvads iznāca no zemes, tas tika pacelts augstās akmens arkādēs, kura, viena virs otras novietotas, veidoja pat trīs stāvus. Mūsu ēras sākumā Romā darbojās 11 akvedukti ar kopgarumu 436 km. Piecdesmit piecus no tiem veidoja grezni arku tilti.

Forumi

Romas pilsēta, laika gaitā izplešoties, bija novietojusies uz septiņiem pakalniem, bet par vienojošo centru kalpoja forums - vēsturiski attīstījies sabiedriskās dzīves centrs, kurā atradās gan tempļi, gan pārvaldes institūciju ēkas, gan valdnieku varenību reprezentējoši pieminekļi, kā arī tirgus laukums. Romā bija vairāki forumi, no kuriem galvenais - Forum Romanum - atradās Kapitolija kalna piekājē. No visām pusēm centrālo laukumu ieskāva visdažādākās celtnes. Te it kā vienotā veselumā saplūda ikdienišķā, sabiedriski valstiskā dzīve un reliģija. Tas viss radīja atbalsi arī arhitektūrā.

Arka

Triumfa arkas, svinīgi simboliski vārti, kas bija celti par godu valdnieka uzvarām karagājienos. Ar laiku tās liekā skaitā tika sabūvētas visā impērijā. Tajās vienotā veselumā bija sakausētas romiešu arkveidīgās konstrukcijas un grieķu orderis.

Bazilika

Bazilikas, apjomīgas sabiedriskās ēkas, kas bija paredzētas tiesas sēžu, sanāksmju noturēšanai un dažādu darījumu veikšanai. Iekšpusē kolonnu rindas plašo telpu gareniski sadalīja jomos. Šīs celtnes varēja uzņemt lielas ļaužu masas, tādēļ viduslaikos kristieši uz baziliku pamata izveidoja savus dievnamus.

ATPAKAĻ