Citēts no: Zitāne L., "Kultūras vēsture", 1.gr. skolotājiem, "RaKa", 1997., [96]:

Pārskats par senebreju kultūras nozīmīgākajiem periodiem

p.m.ē. Sentēvu laikmets
___________
l8.gs. 1750.g.(?) - senebreju ciltstēva Abrāama iziešana no Vecbabilonijas Ūras pilsētas.

l6.gs. 17.-14.gs. - senebreju apmešanās un dzīve Ēģiptē.

l4.gs. 1308.-1290.g. (?) - Mozus vadītā iziešana no Ēģiptes, ebreju tautas reliģiski nacionālās veidošanās sākumi.

13.gs 14.-13.gs. - senebreju (ibru) cilšu pakāpeniska iespiešanās Kanaānā.

l2.gs. Soģu laikmets

Cilšu savstarpējo cīņu laiks. Soģi - dievu izraudzītie karavadoņi. Pārorientācija no lopkopības uz zemkopību.

11.gs. Ķēniņu laikmets
Apvienotās ķēniņvalsts izveidošana: Sauls (1020.-1000.), Dāvids (1000.-961.)

l0.gs. Jeruzalemes pasludināšana par galvaspilsētu, Zālamans (961.-922.) Jeruzalemes tempļa celtniecība. Dalītās ķēniņvalsts izveidošanās (Izraēla ziemeļos, Jūdeja dienvidos).
9.gs.
8.gs. 721.g. - asīrieši iznīcināja Izraēlas valsti. Pirmās deportācijas.

Praviešu laikmets
7.gs. 621.g. - Josijas reliģiskā reforma.
587.g.- jaunbabilonieši Nebukadnecara vadībā iznīcināja Jūdas valsti. Jeruzalemes tempļa nopostīšana. Deportācija.

6.gs. Pēctrimdas laikmets

539.g. - Persijas valdnieka Kīra II dekrēts par Jaunbabilonijas trimdinieku
atgriešanos Jūdejā. Jeruzalemes tempļa atjaunošana (515.g.). Nehemijas reformas (ap 445. un 432.g.).

5.gs. No 333.g.- grieķu - maķedoniešu impērija, un ebreji Sīrijas maķedoniešu dinastijas pakļautībā.

3.gs. 167.-142. - tautas sacelšanās pret grieķiem, neatkarīgas ebreju valsts izveidošanās.
2.gs.
______________
1.gs. 63.g. - romieši iekaroja Jeruzalemi.

1.gs.m.ē. 70.g. - ebreju valsts sagraušana, Jeruzalemes tempļa nopostīšana, ebreju izvešana trimdā.

Citēts no: Raits K., "Ceļvedis Bībelē", Latvijas baptistu draudžu savienība, 1997., [12]:

VECĀS DERĪBAS GRĀMATAS BĪBELĒ

Likumu grāmatas,
pazīstamas arī kā Pentateihs jeb piecas grāmatas:

1. Mozus grāmata. 2. Mozus grāmata.
3. Mozus grāmata. 4. Mozus grāmata. 5. Mozus grāmata.

Vēstures grāmatas:

Jozuas. Soģu.
Rutes. 1. un 2. Samuēla.
1. un 2. Ķēniņu. 1. un 2. Laiku.
Ezras. Nehemijas. Esteres

Dzeju un gudrības grāmatas:

Ījaba. Psalmi.
Salamana pamācības. Salamans mācītājs.
Augstā dziesma.

Lielo praviešu grāmatas:

Jesajas. Jeremijas.
Raudu dziesmas. Ecehiēla.
Daniēla.

Mazo praviešu grāmatas:

Hozejas. Joela.
Amosa. Obadjas.
Jonas. Mihas.
Nahuma. Habakuka.
Cefanjas. Hagaja.
Cakarijas. Maleahija.

Citēts no: Mitoloģijas enciklopēdija I, Rīga, "Latvijas enciklopēdija", 1993., [88,89]:

Godkārīgais un gudrais, neatlaidīgais, savos tikumos un arī netikumos pievilcīgais Dāvids (1004-965 p.m.ē.) apvienoja senebreju ciltis, uzvarēja filistiešus, pakļāva savai varai vēl neatkarīgos kanaāniešus un radīja spēcīgu, vienotu Izraēlas - Jūdejas valsti ar galvaspilsētu Jeruzalemi. Dāvida iesākto turpināja viņa dēls Zālamans (Šelomo, 965.-928. p.m.ē.), kas organizēja centralizētu pārvaldi, izvērsa plašu celtniecību, it īpaši Jeruzalemē, kur tika uzbūvēts dieva Jahves templis kā vienotās valsts galvenā svētnīca un grezna valdnieku pils, kuras galmā valdīja izsmalcināta kosmopolītiska apgaismības atmosfēra. Dāvida un Zālamana valdīšana ebreju tautas atmiņā palika kā "zelta laikmets", bet abi valdnieki kļuva iemīļoti vēlākās mitogrāfijas varoņi.
Centralizētais valsts aparāts, plašā ierēdniecība, greznais galms, izvērstā celtniecība un algotņu armija prasīja lielas nodevas un klaušas, kas kopā ar cilšu patstāvības ierobežošanu izraisīja ziemeļu cilšu neapmierinātību un centrbēdzes tendences. Pēc Zālamana nāves vienotā Izraēlas - Jūdejas valsts saira un sadalījās divās nelielās valstiņās - Jūdeja dienvidos ar galvaspilsētu Jeruzalemi un Izraēla ziemeļos ar galvaspilsētu Samāriju (Šomronu). Kaut arī notika šī valstiskā sašķelšanās, I. gt. l. puse p.m.ē. bija augšupejas un uzplaukuma laikmets visās dzīves jomās. Abās senebreju valstīs attīstījās zemkopība un amatniecība, aktīvi tirdzniecības sakari saistīja Palestīnu ar Feniķiju, Sīriju, Ēģipti, Mezopotāmiju, pat ar tālo Dienvidarābiju un Egejas jūras baseina tautām, notika iepazīšanās ar citzemju atzinumiem un priekšstatiem, arī reliģijā un mitoloģijā. šajā laikā Palestīna bija stipri urbanizēta. Raksturīgākās senebreju mentalitātes īpatnības bija dinamisms un mobilitāte, psiholoģiska sliecība uz jauno, intelektualitāte; lielākā daļa ebreju jau prata lasīt un rakstīt. Tā laika senebreju sabiedrībā līdzās kārtu un šķiru struktūrai, kurā brīvie cilvēki tika iedalīti "zemes tautā" (am hāārec) - sīkos un vidējos zemniekos, kam bija zemes gabals un pilsoņa tiesības, un "spēka vīros" (gibbōr) - bagātos un ietekmīgos aristokrātos, pastāvēja arī ģintis un ciltis, pie kurām viņi visi obligāti piederēja. Tas mazināja sociālo pretrunu asumu, sekmēja demokrātisko līdzsvaru sabiedrībā un pavēra labvēlīgas iespējas cilvēka individualizācijai, viņa tapšanai par personību un individualitāti.
Šis gaišais ebreju tautas vēstures periods, kas lielā mērā ietekmēja ebreju mentalitātes visumā optimistisko, dzīvi apliecinošo orientāciju, beidzās traģiski: 722. g. p.m.ē. Asīrijas valdnieks Sargons II iekaroja Izraēlas valsti, deportēja daļu tās iedzīvotāju, bet 586. g. p.m.ē. Babilonijas valdnieks Nebukadnecars II iekaroja Jūdejas valsti, nopostīja Jeruzalemi un Jahves templi, deportēja iedzīvotāju eliti, radot būtisku pagriezienu tautas liktenī. Līdz tam ebreji kompakti dzīvoja savā zemē, kur veidoja valdošo, pilntiesīgo vairākumu, bet pēc notikumiem 722. un 586. g. p.m.ē. viņi tika sašķelti trijās daļās, no kurām divas bija spiestas dzīvot Mezopotāmijā un Ēģiptē, svešās zemēs, kur deportētie ebreji veidoja nepilntiesīgu mazākumu, un, lai gan trešās daļas dzīvesvieta joprojām bija Palestīna, tomēr ebreji tur vairs nebija brīvi un pilntiesīgi. Vēl sāpīgāka par neatkarības zaudēšanu un piespiedu eksistenci diasporā bija gadsimtos iesakņotās pārliecības un uzskatu sagrāve: Jahve bija solījis savai tautai mūžīgu pastāvēšanu savā zemē, bet tā tika padzīta no šās zemes; Jahve bija solījis Jeruzalemes tempļa neaizskaramību, bet tas tika nopostīts; Jahve bija solījis Dāvida pēctečiem mūžīgu valdīšanu, bet valsts tika sagrauta. Radās labvēlīga augsne pretējiem viedokļiem un noskaņojumiem - no reliģiskā skepticisma līdz eksaltētai ortodoksijai, no gatavības atteikties no savas patības līdz vēlmei noslēgties savā čaulā.
Persijas lielvalsts dibinātāja Kīra II dekrēts 539. g. p.m.ē., kas atļāva Mezopotāmijā dzīvojošajiem ebrejiem atgriezties Palestīnā un atjaunot Jeruzalemes templi, sekmēja Jeruzalemes pilsoņu un tempļa draudzes izveidi. Tā pastāvēja 6.-2. gs. p.m.ē. un bija savdabīgs sociāli politisks organisms, kas ap Jahves templi apvienoja priesterus un pilsoņu saimi, repatriantus no Mezopotāmijas un Palestīnas vietējos iedzīvotājus; šai draudzei Persijas valsts ietvaros bija autonomija, bet ne valstiska neatkarība. Dzīve diasporā gan pilsoņu, gan tempļa draudzē izraisīja dziļas pārmaiņas senebreju mentalitātē - gatavību un spēju jūdaisma ietvaros pieļaut atšķirīgu, pat pretēju uzskatu pastāvēšanu, būt iecietīgiem pret citādi domājošiem, ja tas neapdraud "mēs" vienotību. Tieši šīs senebreju mentalitātes jaunās iezīmes kļuva it sevišķi svarīgas, kad 332.g. p.m.ē. Jeruzalemes pilsoņu un tempļa draudze nonāca Maķedonijas Aleksandra kundzībā, pēc tam līdz pat 2. gs. vidum p.m.ē. Senās Ēģiptes un Seleikīdu valsts valdnieku varā, kad Palestīnā ieplūda daudz grieķu, izplatījās grieķu valoda un grieķu dzīvesveids. Ebreju kultūra varēja vai nu saglabāt savu identitāti, patību, pastiprinot savu noslēgtību pret ārpasauli, vai arī pieņemt hellēnismu, kas varētu novest pie savas identitātes zaudēšanas. "Atbilžu" meklējumi norisēja asās sociāli politiskās, kā arī ideoloģiskās cīnās, kuru kulminācija bija Hasmoneju sacelšanās (167- 142 p.m.ē.). Tās uzvara un neatkarīgas valsts atjaunošana ( 142-63 p.m.ē.) modināja tautā lielas cerības, bet tās nomainīja izmisums, kad Jūdeja un ebreji nonāca romiešu virskundzībā. Romiešu leģionāru un vietvalžu brutālā cietsirdība un nicīgā attieksme pret tautas tradīcijām izraisīja ebreju sacelšanos, t.s. Jūdejas karu (66- 73 m.ē.), kas beidzās ar sagrāvi, ar Jeruzalemes un Jahves tempļa nopostīšanu, simtiem tūkstošu ebreju izsūtīšanu. Palestīnā palika tikai neliela ebreju draudze, un tautas turpmākā vēsture norisēja diasporā. Palestīna palika atmiņu, cerību un ilgu zeme, ar kuru jo cieši saistīts Jahves kults un jūdaisms.
Jāpiekrīt tiem pētniekiem (B.Ufēnheimeram, M.Veinfeldam u.c.), kas norāda, ka galvenais cēlonis ebreju mitoloģijas nemitoloģiskajai būtībai ir jūdaisma monoteisms, kurš nav savienojams ar mītu. Monoteistiskais jūdaisms radies ilgstošos meklējumos. Savas vēstures rītausmā - patriarhu laikmetā senie ebreji pielūdza daudz dažādu dievu, t.s. senču dievus, piem., "Abraāma, tava tēva dievu", "Jēkaba vareno", atsevišķu ģinšu vai cilšu dievības, dažādās dieva Ēla hipostāzes. Dievs Ēls, kura vārds kā sugas vārds nozīmēja "dievs vispār", ietvēra sevī universālas iespējas, kas sāka realizēties 2. un. 1. gt. mijā p.m.ē., kad, jādomā, Jeruzalemē vietējais Ēleljons ("Ēls Visaugstākais") saplūda ar Jūdas cilts bargo dienvidu tuksnešu valdnieku dievu Jahvi. Sākās ilgstošs ceļš uz viendievību, kurā lielākais šķērslis bija tas, ka sastopami apmēram 20 Jahves apzīmējumi, kas liecina par atšķirībām un niansēm šā dieva uztverē, par to, ka Jahvem blakus ir arī "Elohima dēli" (I. Moz. 6:2,4), bet divos senebreju uzrakstos (ap 800 p.m.ē.) minēts "Jahve mūsu sargs (vai Šomronas Jahve) un viņa Ašera", t.i., Jahvem ir sieva - dieviete Ašera.
Cīņā par un pret monoteistisko jūdaismu pagriezienu izraisīja ebreju valstu iekarošana 722. un 586. g. p.m.ē. un dzīve diasporā: vienus traģiskie notikumi pārliecināja par Jahves nespēju un (vai) negribēšanu palīdzēt savai tautai, pamudināja pievērsties citiem, it īpaši uzvarētāju tautu dieviem; par to spilgti liecina ebreju antroponīmi Babilonijā, kuros ietverti vietējo dievu nosaukumi, piemēram, Ardigula ("(Dievietes Gulas vergs"), Belabuusurs ("Dievs Bels sargā tēvu"), citus rosināja secināt, ka cēlonis visām nelaimēm bija tas, ka netika ievērota vai netika pietiekami stingri ievērota Desmit baušļos formulētā normatīvā prasība: "Es esmu Jahve, tavs Dievs, kas tevi (tautu) izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā. Tev nebūs sev darīt elku un jebkādu veidolu... Tev nebūs klanīties to priekšā, nedz kalpot tiem, jo Es esmu Jahve, tavs Dievs." (2. Moz. 20: 2-5; šeit un turpmāk J. Veinberga tulkojums). Lai gan šī kategoriskā prasība atzīt Jahvi par vienu vienīgo dievu, pieņemt šo Dievu bez tā elka jūdaismā ne vienmēr tika ievērota visā pilnībā, 1. gt. 2. pusē p.m.ē. jūdaisms izveidojās par monoteistisku reliģiju.
Jahve tiek atzīts par visa esošā, arī cilvēka radītāju un valdītāju, "tālo dievu" un "tuvo dievu". Dieva galvenais izpausmes veids ir viņa parādīšanās cilvēkam (teofānija), verbāli vizuālais kontakts ar cilvēkiem - sākotnēji tā bija gandrīz vai ikdienišķa parādība, bet ar laiku ieguva elitāru raksturu kā Dieva sevišķas labvēlības izpausme pret izredzētajiem, piemēram, praviešiem. Laika gaitā teofānija arvien vairāk zaudēja savu vizuālo veidu, priekšplānā izvirzījās verbālie kontakti, kuros dievišķā partnera ķermeniskums nebija obligāts. Teofānijā realizējas galvenokārt dieva saskarsme ar cilvēkiem, bet galvenais līdzeklis cilvēka kontaktam ar dievu ir rituāls, kurā upurēšana laika gaitā tika aizstāta ar daudz abstraktāko lūgšanu.
Dihotomija "dievišķā iepriekšnolemtība (liktenis) - cilvēka gribas brīvība" jūdaismā izpaužas visai savdabīgi. Jahvem, kura visvarenība ir neierobežota un visaptveroša, nav vajadzīgs īpašs spēks savu lēmumu un nodomu īstenošanai. Jahve cilvēkam iezīmē tikai ceļus - pareizo, taisno "Jahves ceļu" un nepareizo, netaisno "savas sirds ceļu". Katram cilvēkam pašam jāizraugās ceļš, kuru iet. Tā ir ļoti augsta cilvēka gribas brīvības pakāpe, kas sekmēja ne vien personības veidošanos, bet arī paša jūdaisma etizāciju, jo "Jahves ceļš" prasīja ne tik daudz precīzu rituāla izpildi kā galvenokārt morālo vērtību un normu ievērošanu.
Jūdaisms piešķīra cilvēkam diezgan lielu izvēles brīvību vitālos viņa esamības jautājumos, izņemot vienu - cilvēkam nav dots lemt par savu nāvi. Tāpēc senais ebrejs nāvi uzņem mierīgi kā neizbēgamu nepieciešamību, lai gan tā ir cilvēka absolūtais gals: "Mirt taču mums visiem ir jāmirst: (mēs esam) kā zemē izliets ūdens, ko nav vairs iespējams sasmelt" (Sam. 14:14). Jūdaismam nav raksturīga pievērstība viņpasaulei (šeōl), pastāvošā orientācija ir vērsta uz šo pasauli, lai gan 1. gt. 2. pusē p.m.ē., kad dzīve šajā pasaulē kļuva arvien drūmāka, bezcerīgāka, modās alkas un ilgas pēc dzīves, kas būtu labāka, laimīgāka par reālo dzīvi. Jūdaismā veidojās priekšstati par atlīdzību pēc nāves, par mirušo augšāmcelšanos, kas kļuva par svarīgu tēmu sekundārajā mitogrāfijā, kur daudz uzmanības pievērsts arī derības idejai.
Priekšstats par derību - līgums starp dievu (dieviem) un cilvēku (cilvēkiem) - bija izplatīts senajos Tuvajos Austrumos, bet nevienā citā reliģijā tam nebija tādas nozīmes kā jūdaismā un kristietībā. Derība (berīt) ietver noteikumus, ko vecākais partneris Jahve uzliek jaunākajam - cilvēkam, tautai: "Ņem to vērā, ko Es (Jahve) tev šodien pavēlu..." (2.Moz. 34:11) - bet vienlaikus Jahve uzņemas arī saistības attiecībā pret cilvēku tautu: "Viņš (Jahve) ir tas, kas dod tev spēku diženo veikt, lai uzturētu spēkā savu derību, ko Viņš zvērējis taviem tēviem..." (5.Moz. 8:18). Derības koncepcijas svarīgā nozīme jūdaismā nosaka arī to, ka atšķirībā no citiem Tuvo Austrumu dieviem, kam galvenā darbības sfēra ir kosmoss, Jahves varenība atklājas galvenokārt vēsturē, it īpaši viņa izredzētās tautas vēsturē, kas arī veido Vecās Derības pamatsaturu.

Citēts no: Mitoloģijas enciklopēdija, Rīga, "Latvijas enciklopēdija", 1993., [94-96]:

Ābels un Kains, H e v e ls u n K a j i n s (akad. aplu "dēls", ticamāk aram. abal vai akadēmiski ibilu "kamielis"; tautas etimoloģijā no senebreju saknes knj "iegūt", "pirkt", kajin "kalējs"), ebreju mitoloģijā pirmcilvēku Ādama un Ievas dēli. Tradicionālā etimoloģijā Kaina vārda skaidrojumu rod teicienā "Es (Ieva) esmu guvusi (kānītī) vīrieti no Jahves" (1. Moz. 4:1). Vecākais dēls Kains bija zemes kopējs, bet jaunākais brālis Ābels bija avju gans. Reiz (I. Moz. 4:3 - 7) abi brāļi upurēja Dievam - Kains zemes augļus, bet Ābels avju pirmdzimtos. No Ābela Dievs pieņēma upuri, bet no Kaina - noraidīja. Kains dusmās nogalināja savu jaunāko brāli. Par pirmo slepkavību vēsturē Kains tika bargi sodīts: "Un tagad esi nolādēts no zemes, kas savu muti tagad atplētusi, lai tava brāļa asinis saņemtu no tavām rokām. Kad apstrādāsi zemi, tā vairs nedos tev savu spēku, klejotājs un bēglis tu būsi virs zemes" (1. Moz. 4:1 I - 12.). Kains pazemīgi pieņēma Dieva spriedumu, tikai norādīja, ka viņu kā klejotāju un bēgli jebkurš var nogalināt, un tāpēc Dievs "uzspieda Kainam zīmi, lai viņu nenokautu katrs, kas viņu sastop" ( 1. Moz. 4: I 5 - I 6). Tālāk minēta Kaina pēcteču ģenealoģija, kurā nosaukti vairāki kultūrvaroņi - Enohs, Jabals, kas "bija visu koklētāju un stabulnieku tēvs" un Tubals-Kains, kas "bija visādu vara un dzelzs rīku kalējs". Noslēdzas šī ģenealoģija ar Ādama dēlu Sīfu un viņa dēlu Enošu, kura laikā "sāka piesaukt Jahves vārdu" (I. Moz. 4:17-26).
Stāstījumā par Ābelu un Kainu atspoguļojas arhaiskas mitologēmas - par zemi kā dzīvu būtni, ko apgāna noslepkavotā asinis, par slepkavu kā cilvēkiem bīstamu ļaunuma nesēju, par brāļiem sāncenšiem (sal. Ozīriss un Sels ēģiptiešu mitoloģijā u.c.). Taču Vecajā Derībā šīs mitologēmas gūst savdabīgu demitoloģizētu interpretāciju, kurā galvenās ir reliģiski ētiskas pārdomas par cilvēku atbildību ar savu rīcību u.c.
Tālākajā Ābela un Kaina mīta evolūcijā sevišķa uzmanība pievērsta jautājumam par brāļu konflikta cēloņiem: jūdaistiskā tradīcija Talmudā konfliktu padara cilvēciskāku, stāstot, ka cēlonis tam bijis strīds starp brāļiem jautājumā, kura no viņu māsām skaistāka, bet kristīgā tradīcija piešķir konfliktam globālu, vispārcilvēcisku vērienīgumu, mācot, ka Ieva ieņēmusi Kainu no Sātana, ka Ābels esot pirmais nevainīgais moceklis un tāpēc esot Jēzus Kristus priekštecis (Lk. 11:51). Reliģiski ētisko problēmu dziļums, kaislību spriegums nosacījis Ābela un Kaina sižeta popularitāti Rietumeiropas mākslā (A.Dīrers, Ticiāns, Rembrants u.c.) un literatūrā (Dž.G-Bairons, Š.Bodlērs u.c.).

Abraāms un Zāra, Ā b r a m s u n Zāra, Abrahams un Sara (no senebr. āb "tēvs" un hāmtin "daudz" vai no āb "tēvs" un saknes rhm "mīlēt", kas tādējādi nozīmē "tēva (Dieva) mīlēts"; no sarra "dižciltīga sieviete, valdnieka sieva", forma šarratu var tikt lietota par dievietes epiletu), ebreju mitoloģijā vecākais no patriarhiem un viņa sieva, kurus tradīcija atzīst par ebreju un tiem radniecīgu etnosu ciltstēvu un ciltsmāti. Tradicionālā etimoloģija saista vārdu "Abraāms" ar Dieva solījumu piešķirt viņam daudz pēcnācēju, un tāpēc "nebūs tavs vārds vairāk saukts Ābrams (divās zilbēs), un būs tavs vārds Abrahams (trīs zilbēs), jo par tēvu (āb) daudzām (hāmon) tautām Esmu tevi nolicis" (I- Moz. 17:5). Īpašvārds "a-bu-ra-mu" sastopams ķīļu rakstu tekstos no Eblas (Ziemeļsīrijā) un Mezopotāmijas 3. gt. p.m.ē. Iespējams, ka Abraāms bija eponīms kādai 3.-2. gt. p.m.ē. Sīrijas un Mezopotāmijas areālā mītošai pusnometnieku un pusklejotāju lopkopju amoriešu-sutiju ģintij vai ciltij, kas jau sāka atdalīties vai jau bija atdalījusies no šās etniskās kopības. Šā pieņēmuma ticamību apstiprina fakti, ka Abraāma ģenealoģijā minēti vairāki vārdi, kas ir Sīrijas ziemeļos un Mezopotāmijas ziemeļrietumos esošo pilsētu nosaukumi, piem., Serega (Saruga), Nahora (Nahura) u.c., kā arī Ebera ("pāreja"), no kā atvasināts etnonīms ibri ("cilvēks no Aizupes", t.i., no zemēm uz austrumiem no Jordānas upes), un Abraāms pirmais Vecajā derībā nosaukts "ebrejs Abraāms" (I. Moz. 14:13).
Stāstījums par Abraāmu (I. Moz. I 1:26-25:9) ir teiksmu cikls, kas sākas ar konstatāciju, ka Abraāms sākotnēji dzīvojis Haldeju Ūrā (Mezopotāmijas dienvidos), no kurienes viņš pārcēlies uz Harānu (Mezopotāmijas ziemeļrietumos). Tad Dievs pavēlēja Abraāmam ar sievu Zāru un brāļadēlu Lotu pārcelties uz Kanaānu. Kad Kanaānā sākās bads, Abraāms devās uz Ēģipti, kur faraons paņēma skaisto Zāru savā harēmā; par to "Jahve mocīja faraonu ar lielām mocībām" (I. Moz. 12:17), līdz kamēr Zāra tika atbrīvota. Pēc atgriešanās Kanaānā Abraāmam bija jācīnās ar svešzemju valdniekiem, kas bija saņēmuši gūstā Lotu. Šo valdnieku vidū bija Amrafels no Sinearas (varbūt Senbabilonijas valdnieks Hammurapi 18. gs. p.m.ē.), "tautu valdnieks" Tidals (varbūt hetu ķēniņš Tuthalijass) u.c. Kad Abraāms bija atbrīvojis Lotu, viņu sveica Melhisedeks, Salemas (Jeruzalemes) valdnieks, un svētīja Ēla Visaugstākā (Ēleljona) vārdā (1. Moz. 14:18). Abraāms bija bagāts un varens, bet viņam nebija pilntiesīga dēla, jo vienīgo dēlu Izmaēlu (jišmāēl) bija dzemdējusi verdzene Agare, ko Zāra bija pati izraudzījusi par piegulētāju savam vīram, sacīdama Abraāmam: "Lūk, Jahve man liedzis dzemdēt, ej pie manas verdzenes, varbūt no viņas man tiks dots dēls." ( 1. Moz. 16:2.) Taču, kad Abraāms un Zāra jau bija krietni gados, Dievs viņiem solīja dēlu, kas arī piedzima un ko nosauca par Īzāku , un Zāra domāja: "Dievs man sagādājis izsmieklu, ikviens, kas par to dzirdēs (ka šādā vecumā dzemdējusi dēlu), smiesies par mani (jichāk)" ( I. Moz. 21:6.).
Lai pārbaudītu Abraāma dievbijību un paklausību, Dievs prasīja upurēt viņam savu vienīgo dēlu Īzāku, ko viņš mīlēja. Abraāms bija gatavs to darīt, bet pēdējā brīdī Dievs aizstāja Īzāku ar upurējamo aunu un svētīja Abraāmu: "Tāpēc, ka esi to darījis un savu dēlu, savu vienīgo neesi saudzējis. Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavu dzimumu kā zvaigznes debesīs un smiltis jūras krastā" (1. Moz. 22:16-17). 127 g. vecumā nomira Zāra, un Abraāms apglabāja viņu Makpelas alā pie Hebronas (Kanaānas dienvidos); tur tika apbedīts arī Abraāms, pēc tam kad 175 g. vecumā viņš nomira (1. Moz. 25:7-9), atstājis ne tikai dēlu Īzāku - nākamās ebreju tautas ciltstēvu, bet arī dēlus Izmaēlu u.c., kuri kļuva par ciltstēviem daudzām ciltīm un tautām. Teiksmu ciklu par Abraāmu raksturo satura daudzveidība un notikumu dažādība, taču tā kodols ir Dieva labestības un labdarības apliecinājums, kas atklājas Dieva atkārtoti dotajā un derībā nostiprinātajā solījumā: "Un Es tevi (Abraāmu) darīšu par lielu tautu un tevi svētīšu, un darīšu tavu vārdu diženu, un tu būsi par svētību" ( I . Moz. 12:2.).
Vēlākajā jūdaisma tradīcijā Abraāms tika atzīts par savas tautas aizlūdzēju un pravieti, par īstās ticības paraugu. Ebreju sekundārajā mitoloģijā daudz uzmanības tika pievērsts jautājumam, kādam dievam ticējis Abraāms: apokrifos un Talmuda hagadistiskajā tradīcijā stāstīts, ka Abraāms sākumā pielūdzis sauli un debesis, bet, pārliecinājies par to ierobežoto varenību, atzinis Jahvi par vienīgo dievu, mēģinājis pievērst savai ticībai tēvu, brāli un saimi, taču tie atteikušies pielūgt Jahvi, bet Abraāmu viņa ticības dēļ vajājis Nimrods. Arī kristīgajā mitoloģijā Abraāms ir īstenās dievbijības paraugs un tāpēc uzskatāms par Jēzus Kristus senci.
Abraāma gatavošanās upurēt Īzāku, Agares padzīšana, Abraāms un Melhisedeks, eņģeļu viesošanās Abraāma teltī u.c, motīvi teiksmā par Abraāmu gadsimtu gaitā iedvesmojuši daudzus māksliniekus, gan anonīmos fresku veidotājus Dūras-Eiropas (m.ē. 3, gs. vidū) un Beitalfas (m.ē. 6. gs. sākumā) sinagogās, gan renesanses laikmeta lielmeistarus - Rafaēlu, Tintoreto, Rembrantu u.c.

Ādams un Ieva, Ā d a m s u n H a v a (senebreju ādām, adāmā "zeme, augsne", "iestrādāts lauks", "zemes īpašums" vai ādom "brūns", "sarkanbrūns"; hajjā "dzīve", "dzīvais", "dzīvesvieta", "dzīvnieks", "meža zvērs", "nezvērs" vai havvā, hāvvūt "telšu iemītniece"), antropogoniskajos ebreju, kristietības un islama mītos pirmcilvēki. Vārds "ādām" Vecajā derībā tiek lietots gan par sugas vārdu ar nozīmēm "cilvēks vispār" un "cilvēce", gan arī par īpašvārdu dieva radītā pirmcilvēka apzīmēšanai. Kā īpašvārds tas sastopams jau babiloniešu ģenealoģijās 2. gt. sāk. p.m.ē. Tikpat senas saknes ir arī vārdam "Ieva".
Antropogoniskais ebreju mīts Vecajā Derībā saglabājies divos atšķirīgos variantos. Senākajā variantā (Jahvista-Elohista sacerējumā, 9.-8. gs. p.m.ē.) pēc kosmogoniskā mīta par pasaules radīšanu, ievadā mītam par Ēdenes dārzu teikts: "Un radīja Jahve Elohims cilvēku (ādām) no zemes pīšļiem un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu, un kļuva cilvēks (ādām) par dzīvu dvēseli" (I. Moz. 2:7) - bet vēlāk Ēdenes dārzā, pārliecinājies, ka "nav labi cilvēkam (Ādamam) vienam būt", dievs radīja no viņa ribas sievieti un "nosauca viņu vīrene (iššā), jo no vīra (īš) ir ņemta" (1. Moz. 2:18, 23). Jaunākajā variantā (Priesteru kodeksā, 6. gs. p.m.ē.) teikts, ka sestajā, beidzamajā Visuma radīšanas dienā, kad Dievs jau bija radījis visus zemes dzīvniekus, viņš sacīja: "Darīsim cilvēku (ādām) pēc mūsu veidola un mūsu līdzības, lai tas valda pār zivīm jūrā un pār putniem apakš debess, un pār lopiem, un pār visu zemi, un pār visiem tārpiem, kas lien virs zemes. Un radīja Elohims cilvēku... un radīja to vīrieti un sievieti" (1. Moz. 1:26-27.). Senākajā variantā cilvēka radīšana notiek ārpus kosmogonijas un pēc tās, bet vēlākajā variantā cilvēka radīšana ir kosmogonijas noslēgums. Jaunākajā variantā akcentēta cilvēka līdzība dievam nenorādot, no kā viņš radīts, bet senākajā variantā uzsvērta cilvēka necilā izcelsme "no zemes pelniem", kas izslēdz jebkuru viņa līdzību dievam. Antropogoniskā ebreju mīta vēlākais variants ir ne vien vairāk demitoloģizēts par senāko, bet tajā arī spilgtāk izskan antropocentriskā ievirze. Kopīgs abiem variantiem ir atzinums, ka Ādams un Ieva pēc savas radīšanas, kamēr viņi atrodas Ēdenes dārzā, ir tikai pirmcilvēki, kas par īsteniem cilvēkiem kļūst tikai tad, kad iepazīst kaunu, darbu, ciešanas un nāvi.
Divu antropogoniskā mīta variantu pastāvēšana, tajos attēloto notikumu paradigmatiskā ievirze visai cilvēcei pavēra plašas iespējas vēlākai mīta un tā personāžu interpretēšanai un papildināšanai, piemēram, m.ē. 1. gs. apokrifā "Ādama un Ievas dzīve" stāstīts par Ādama un Ievas dzīvi pēc padzīšanas no Ēdenes dārza, par viņu ciešanām. Toties Talmudā rakstīts, ka eņģeļu padome debesīs nebūt nav bijusi vienprātīga jautājumā par cilvēka radīšanas lietderīgumu, šo lēmumu pieņēmis Dievs viens pats. Ādams bija prātnieks un gaišreģis, kas runāja 70 valodās un spēja veikt to, kas nebija pa spēkam pat Sātanam, - dot nosaukumu visiem dzīvniekiem. Šie priekšstati veidoja kabalas mācību par Sākotnējo Ādamu (ādām kadmōn). Viņu iedomājās kā augstāku garīgu būtni, kura pastāvēja jau pirms ķermeniskā Ādama un pēc kuras veidola Ādams tika radīts. Kabalisti uzskatīja Sākotnējo Ādamu par gaismas iemiesojumu un antipodu tumsas iemiesojumam Sātanam. Kristīgajā mitogrāfijā Ādamam ir liela nozīme: Jēzus Kristus sevi dēvē par Cilvēka dēlu, līdz ar to akcentējot viņam, tāpat kā Ādamam, piemītošo divdabību, kas apvieno dievišķo un cilvēcisko esamību; Jēzum Kristum, tāpat kā Ādamam, jāpacieš kārdinājums, bet atšķirībā no Ādama, kas aizsācis cilvēku grēcīgumu, Jēzus Kristus atbrīvo cilvēkus no tās.
Vecās Derības antropogoniskais mīts gandrīz nemainīts atkārtojas Korānā, tikai tur kārdinātāja lomā ir Sātans, Ādams un Ieva mīt Arābijā, Ādamam no debesīm tiek dots svētais melnais akmens.
Ādams un Ieva, viņu grēkā krišana, padzīšana no paradīzes u.c. antropogoniskā mīta sižeti bijuši ļoti populāri Rietumeiropas literatūrā (Dž. Miltona "Zaudētā paradīze", F.G.KIopštoka drāma "Ādama nāve" u.c.), mūzikā (J.Haidna oratorija "Pasaules radīšana", A.Rubinšteina opera "Zaudētā paradīze" u.c.). bet it īpaši tēlotājā mākslā - gan agrās kristietības freskas katakombās, gan Mikelandželo feskas Siksta kapellā un daudzas citas gleznas.

Citēts no: Lapiņa M u.c., "Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām", [69-71]:

Zālamana spožais valdniecības laiks

Pēc ķēniņa Dāvida nāves troni mantoja viņa dēls Zālamans. Viņam bija lemts būt par apvienotās ķēniņvalsts trešo un pēdējo valdnieku. Leģendas saglabājušas vēstis par viņa gudrību. Populārākā vēstī par to, cik prasmīgi viņš izšķīris strīdu starp godīgo un negodīgo sievu. Otrā mēģinājusi piesavināties pirmās bērnu, jo pašas mazulis nomiris. Kad Zālamans ierosinājis sadalīt dzīvo bērnu divās daļās, tā piekritusi šai neprātīgajai domai atriebīgā vēlmē - netiek pašai, lai netiek nevienai. Tikmēr īstā māte cīnījusies par bērna dzīvību, vēlēdama to neskartu atdot bezgodei. Īstās mātes nesavtība arī noteikusi valdnieka galīgo lēmumu.
Bībele stāsta, ka pēc paša Zālamana lūguma sapnī redzētais Jahve tam devis gaišu sirdsprātu kā pamata balstu prasmīgai valdīšanai pār savu tautu. Gudrības kvintesence izskan Zālamana pamācībās. Tās pauž tālo gadsimtu sabiedrības sadzīves morāli, nodala labo no
ļaunā, māca dzīvot godīgu, darbīgu, sirdsskaidru dzīvi paļāvībā uz Dievu. Lūk dažas no tām:
" Īstenās atziņas sākums ir tā Kunga bijāšana, un svētuma jēdziena pareiza izpratne ir dziļa prāta darbība."(9:10.)
"Netaisna manta neko nepalīdz, bet taisnīgums glābj no nāves."(10:2.)
"Gausas rokas dara nabagu, bet čaklas rokas dara bagātu."(10:4.)
"Kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka, bet, kas savu muti savalda, ir gudrs."(10:19.)
"Gudrība ir dzīvības avots tam, kam tā ir, bet vientiesīgu nejēgu gara pamats ir un paliek neizpratne: viņi jau no dabas ir sodīti ar savu muļķīgumu."(16:22.)
"Manta sagādā daudz draugu, bet nabagu viņa draugi atstāj."(19:4.)
"Zagta maize cilvēkam gan labi garšo, bet pēc tam tās ēdējam mute ir pilna zvirgzdu."(20:17.)
"Pret to Kungu nepalīdz nekāda dziļāka gudrība, nekāds saprāts, nekāds padoms."(21:30.)
· "Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos."(25:11.)
· "Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru."(27:17.)
Redzam, ka gudrības vārdos ietvertās ētiskās normas savu aktualitāti nav zaudējušas arī šodien.
Zālamana laikā Jeruzalemē tika uzcelts Jahves templis, jo līdz tam svētais derības šķirsts glabājas izjaucamā un pārnēsājamā teltī "tabernākulā". Tas prasīja lielu darbaspēka un materiālo resursu sakoncentrēšanu vienuviet. Tā kā Kanaānas zemē nepietika koku būvmateriāliem, par to piegādi vajadzēja slēgt līgumu ar feniķiešu Tīras valdnieku Hīrāmu par būvkoku piegādi, nodrošinot arī darbaspēku mežu ciršanai un būvmateriālu transportēšanai. No Feniķijas tika sūtīti arī zinoši celtniecības darbu vadītāji, kā arī izcili zelta, sudraba un bronzas liešanas meistari, kam vajadzēja vadīt tempļa izdaiļošanas darbus. Apmēram septiņus gadus ilga tempļa būve. Pirmās Ķēniņu grāmatas sestajā un septītajā nodaļā tiek aprakstīta tempļa būve un tā izskats. Lai arī pats dievnams nebija visai liels (31 x 10,5 m), plašā teritorijā to ietvēra ar akmens mūri norobežots iekšējais un ārējais pagalms. Arējā pagalmā pulcējās svētceļnieki no Kanaānas malu malām, bet iekšējā notika upurēšanas un citas reliģiskās ceremonijas. Īsts meistardarbs bija bronzas liešanas meistara Hīrāma izveidotais baseins upurējamo dzīvnieku apmazgāšanai. Tas balstījās uz divpadsmit bronzas vēršiem, kas bija izkārtoti pret visām debess pusēm.
Pašu templi veidoja trīsdaļīga taisnstūra celtne ar priekšnamu, reliģisko ceremoniju zāli un svētnīcu, kurā glabājās derības šķirsts. Templi rotāja augstas bronzas kolonnas ar grezniem grieztiem kapiteļiem, griesti un sienas bija apšūti ar ciedru koku, bet grīdas
darinātas no cipreškoka. Greznojumam tika izmantoti zeltu pārklāti plakanciļņi ar palmu lapu un ziedu rakstiem. Nereti tos rotāja Jahves pavadoņu ķerubu tēli. Tās bija spārnotas garīgas būtnes puscilvēku, pusdzīvnieku izskatā.
Jeruzalemes templis uz laiku laikiem kļuva par ebreju reliģijas vienojošo centru. Tā bija vienīgā centrālā svētnīca, kurā darbojās priesteri un varēja norisināties Jahvem veltītie upurēšanas rituāli. Tādēļ šis templis kļuva par svētceļojumu vietu un visas ebreju valsts apvienošanas simbolu.
Valdnieka miteklis parasti reprezentēja arī attiecīgās valsts varenumu, spēku un krāšņumu, tādēļ tūlīt pēc tempļa uzcelšanas Zālamans ķērās pie pils kompleksa pārbūves, trīspadsmit gadu laikā padarot to par vispārējas apbrīnas objektu. Pārmērīgā greznības tieksme atstāja aizvien nomācošāku iespaidu uz nodokļu maksātājiem. No citām zemēm tika ievesti ne tikai būvmateriāli, bet arī zelts un sudrabs, smaržīgais sandalkoks, ziloņkauls, kā arī eksotiski dzīvnieki pils dārzu izdaiļošanai. Lielu uzmanību viņš pievērsa arī militārās varenības nostiprināšanai, veidojot aizsargmūrus un nocietinātas pilsētas, ieviesa kaujas ratus, floti un modernāku apbruņojumu. Tas viss paaugstināja viņa un visas senebreju valsts prestižu apkārtējo zemju vidū, kā liecība tam - radniecības saišu nostiprināšana ar varenās Ēģiptes faraonu, apprecot viņa meitu. Lai segtu aizvien pieaugošos izdevumus, valdniekam vajadzēja ieķīlāt ap divdesmit no savām pilsētām. Tas, protams, nevarēja neatstāt nomācošu iespaidu uz visas tautas noskaņojumu un pēc Zālamana nāves, politiskajām un reliģiskajām domstarpībām vēl vairāk saasinoties, beidzās ar vienotās ķēniņvalsts sašķelšanos divās atsevišķās savstarpēji karojošās valstiņās - Izraēlas valstī ziemeļos ar galvaspilsētu Samariju un Jūdejas valstī dienvidos ar galvaspilsētu Jeruzalemi.

Citēts no: Lapiņa M. u.c., "Seno laiku un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām", [71,72]:

Trimdas laikmets

Savstarpējās cīņās novājinātas, tās kļuva par vieglu ieguvumu svešzemju iekarotājiem. 8. gadsimta beigās ziemeļu valsti Izraēlu pakļāva Asīrijas valdnieks Sargons II, pēc divupiešu tradīcijas aizvedot sev līdzi trimdā daudzus tūkstošus iedzīvotāju. 6. gadsimta sākumā tāds pats liktenis sagaidīja Jūdejas valsti. To pēc Asīrijas lielvalsts sagrāves izdarīja Jaunbabilonijas valdnieks Nebukadnecars II. Līdz pamatiem tika nopostīts Zālamana laikā celtais Jahves templis Jeruzalemē - ebreju tautas vienotājs. Pēc tā sagraušanas bojā gāja arī daļa no Svēto Rakstu, kas glabājās templī. Jūdejas gūstekņus gaidīja grūtais un tālais trimdas ceļš uz Divupes zemēm. Cilvēks bieži aprod ar visu, arī ar dzīvi svešatnē. Daļa izsūtīto pat iedzīvojās mantā un kļuva turīgi, taču dzimtenes zaudējuma izjūta nomāca. Spilgti tas attēlots Raudu dziesmas 5. nodaļā, kā arī vairākos psalmos.
Jūdu raudu dziesma pie Bābeles upēm.
1. Pie Bābeles upēm - tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.
2. Savas kokles mēs tur pakārām vītolos,
3. Jo mūsu gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji - līksmību: "Dziediet mums kādu no savām Ciānas dziesmām!"
4. Kā lai mēs dziedam tā Kunga dziesmas svešā zemē?
5. Ja es tevi aizmirstu, Jeruzaleme, tad lai nokalst man mana labā roka!
6. Mana mēle lai pielīp pie augslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzalemi par savu augstāko prieku!
7. Piemini, Kungs, Ēdoma bērniem Jeruzalemes nelaimes dienu, kad viņi teica: "Noārdiet, noārdiet to līdz pamatiem!" (137.psalms.)

Citēts no: Mūrnieks A., "Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē I", "RaKa", 1998., [185-187]:

Rietumsemītu reliģiskie priekšstati

Neraugoties uz rietumsemītu sasniegumiem, tautas, kas dzīvoja kaimiņos, pret viņiem izturējās diezgan naidīgi. Ar feniķiešiem uz jūras nepārtraukti cīnījās grieķi un romieši par pozīcijām Vidusjūras piekrastē. Sevišķi ebreji neieredzēja tiem blakus dzīvojošos Palestīnas kanaāniešus un nosodīja viņu reliģiju, lai gan vēstures gaitā senie ebreji vairāk cieta tieši no ēģiptiešiem un divupiešu iebrukumiem. Kāpēc šāda attieksme pret radniecīgu kaimiņu tautu? Varētu domāt, ka monoteistiem ebrejiem nebija pieņemama Kanaānas tautu daudzdievība. Taču kanaāniešu reliģijā viendievības uzskatu iedīgļi bija pat spēcīgāk izteikti nekā, piemēram, Divupē. Pastāvēja uzskats par galveno Dievu radītāju Baalu Šamenu ("Debesu kungs"). Dažviet lietots arī vārds - Balu, Baals, vēlāk Kartāgā sastopams kā Baals Hammons.
Rietumsemītiem nebija sarežģītas dievu hierarhijas kā Divupē, kur katram dievam uzticēta sava joma. Blakus Baalam nav tādu dievību kā Enki vai Enlils, kas Divupē dala varu ar Anu. Dievības apzīmēšanai tika lietots arī vārds Ilu jeb Els, kas tulkojumā varētu nozīmēt - spēcīgs, varens, arī valdnieks, kungs. Augstākā Dieva vārdu bija noliegts izrunāt, tāpēc to aizstāja ar citiem vārdiem, kas raksturoja tā ipašības, izpausmes.
Kanaāniešu reliģiskie uzskati visumā līdzinās Divupē pazīstamajiem. Līdzīgi divupiešu Ištarai jeb Inannai pielūgta auglības dieviete Astarte. Mītos minēts arī nāves dievs Mots (Muts). Sevišķi populārs bija Adonisa kults, kas bija līdzīgs Tammuza jeb Dumuzi kultam Divupē. Dažādās vietās šis mirstošā un atdzimstošā dieva vārds bijis citāds, piemēram, Ešmuns, Atiss. Iespējams, ka feniķiešu dieva Melkarta kults ir cieši saistīts ar šiem priekšstatiem. Melkarts tulkojumā nozīmē - Pilsētas kungs. Viņa simbols bija Saule. Senie grieķi Melkartā saskatīja līdzību ar savu mītisko varoni Hēraklu. Šo dievu dēvēja arī par Molohu. Melkarta vārds, iespējams, cēlies tieši no Tīras pilsētas un vēlāk izplatījies visās feniķiešu kolonijās, it sevišķi Kartāgā.
Tātad ne jau reliģisku priekšstatu dēļ kanaānieši atšķīrās no citām līdzās dzīvojošām tautām, bet gan ar rituāliem, kā arī ar to, kā viņi izprata savas attiecības ar dievību.

Upurēšanas rituāls

Divupei raksturīgs veids, kā tuvoties, kā īpašā veidā vienoties, salīdzināties ar dievību, bija upurēšana un rituālā laulība. Šādas paražas izplatītas arī rietumsemītu tautās, taču šeit pirmajā vietā tomēr izvirzījās upurēšana.
Saskaņā ar kanaāniešu uzskatiem ir jāupurē kaut ko savu, kas simboliski nomirst līdz ar Adonisu. Tādējādi cilvēks var pielīdzināties mirstošajam dievam un cerēt uz atdzimšanu līdz ar viņu. Rietumsemīti pazina dažādus aizvietojošos upurus, piemēram, putnu, jēru ziedošanu.
Visizplatītākie bijuši tieši asiņainie upuri. Arī paši priesteri, lai panāktu dievu labvēlību, esot sevi pat ievainojuši, lai asinis pastiprinātu lūgumu nozīmīgumu. Taču tas licies vēl par maz. Radusies ideja upurēt kaut ko personīgu, kaut ko tādu, kas būtu cilvēka daļa. Kā upuris tika nogriezti mati. Taču vajadzība pēc pilnīga upura neaprobežojās ar matiem. Parādās uzskats, ka vispilnīgākais cilvēka izpaudums ir viņa pēcnācējs - visdārgākā vērtība, it kā daļa no sevis. Tātad, ja cilvēks grib upurēt visdŗgāko un pie tam palikt pats dzīvs, tad kas var būt labāks par paša cilvēka bērnu?
Šī briesmīgā loģika noveda pie dzīvu bērnu upurēšanas, sadedzinot rituālajā ugunī. Feniķieši šo upurēēsanu izpildīja ar milzīgu Melkarta (Moloha) tēlu palīdzību, kas ar sarežģītu mehānismu palīdzību kustināja rokas. Šajās rokās ievietoja upuri, kas tika pacelts un iemests elku tēla iekšpusē iekurinātā sārtā. Tika ziedoti arī vergi un karagūstekņi.
Upurēšana notikusi, gan dodoties kara gaitās, liekot jaunas pilsētas pamatus, lai izvairītos no slimības, epidēmijas, gan citos gadījumos. Jo lielākas briesmas draudējušas, jo lielāks grēks ir bijis jādzēš, jo lielāku, dārgāku, personīgāku upuri jāziedo dieviem. Pēc laimīgas uzvaras upurēja skaistākos gūstekņus. Briesmu gadījumā, kas draudēja visai pilsētai, cienījamākiem un dižciltīgākiem aristokrātiem bija jāziedo savas atvases. Upuri tika izraudzīti ar lozes palīdzību.
Kanaāniešu reliģijas pretdabīgums bija tieši šajā paražā - mēģinājumā ar cita dzīvību samaksāt par savējo. Nevis sevi ziedot sabiedrības labā, nevis dievbijībā atdot visus spēkus un pat dzīvību kalpošanā citiem, bet gan citu cilvēku upurēt, atņemt tam dzīvību savas labklājības un laimes dēļ.
Šī šausmīgā paraža, liekas, tad arī bija viens no iemesliem, kādēļ kā romiešiem, tā ebrejiem kanaāniešu kultūra bija nepieņemama.
Zinot kanaāniešu upurēšanas paradumus, kļūst skaidrāks Vecajā Deribā aprakstītais stāsts par Ābrāma gatavību ziedot savu dēlu Īzaku Dievam. Tas beidzās ar to, ka dēla upuris tika noraidīts un tā vietā Abrāmam pavēlēts upurēt dzīvnieku. Tātad neparasts šeit ir nevis pats paradums upurēt bērnu, kas apkārtējās palestīniešu ciltīs, liekas, bijis visai pazīstams, bet gan tas, ka cilvēka upuris netiek pieņemts. Kaut arī Bībelē augstu novērtēta Ābrāma padevība un gatavība upurim, turpmāk no cilvēka netiek prasīts dēla upuris, bet notiek gluži pretējais. Vēlāk kristietībā Jaunajā Derībā uzsvērts, ka Kristus atnākšana un krusta nāve ir paša Dieva upuris par cilvēkiem, viņu grēkiem, kas atceļ jebkura cita veida upurēšanu.