SENEBREJU KULTŪRA

Vidusjūras austrumu piekrastē atrodas zeme, ko agrāk dēvēja par Kanaānu vai Palestīnu. Sākot ar 3.gadu tūkstoti p.m.ē. šai zemē dzīvoja semītu etnolingvistiskajai kopai piederošās kanaāniešu ciltis. Kanaānieši bija prasmīgi amatnieki, viņu izstrādājumi atrasti Nīlas ielejā, Sīrijā un citās kaimiņu pilsētās. Kanaānieši, tāpat kā citi viņu laikabiedri Tuvējos Austrumos, pielūdza dievus, kuru vidū visvairāk iecienīti bija Els (Dievs) un Elata (Dieve), Baals (Kungs) un Baalate (Dieve), Aštars (auglības dievs) un citi. Šos dievus slavēja himnās un par tiem sacerēja mītus un eposus, piemēram, "Eposs par Baalu un Anatu", "Eposs par jaukajiem un skaistajiem dieviem", kuri bija ļoti populāri kanaāniešu vidū, kā arī vēlāk ietekmēja dažus Vecās Derības sacerējumus.
Kanaānieši jau pazina vergturību, lai gan mājsaimniecībā nodarbināto vergu (galvenokārt svešzemju) skaits bija neliels. Iedzīvotāju vairums bija brīvie, lauku kopienās apvienotie "vīri", kuriem piederēja savs zemes gabals un kuri kalpoja pilsoņu iesaukumā. Kanaāniešu pilsētiņas bija nelielas, to galvaspilsētas vārdā sauca visu valsti un lauku apvidu 10 - 20 km rādiusā. Šādas pilsētvalsts priekšgalā atradās ķēniņš, kuram palīdzēja ierēdņi un "vecajo" padome. Ja bija jāizlemj kāds īpaši svarīgs jautājums, tika sasaukta visu brīvo un pilntiesīgo "vīru" sapulce.
14. - 13. gs.p.m.ē. ibri - senebreju ciltis - sāka pakāpeniski iespiesties Kanaānā, tomēr nespēja pakļaut visu Kanaānu. Rezultātā līdzās pastāvēja divas atšķirīgas sabiedrības. Tomēr šī teritorija tika apdraudēta arī no ārpuses, it īpaši no filistiešiem (ciltis no Mazāzijas). Tas radīja priekšnoteikumu cilšu apvienošanai. 11. gs.p.m.ē. beigās Jehudas cilts pārstāvim Dāvidam izdevās radīt vienotu valsti (1004. - 905. g.p.m.ē.). Dāvids iekaroja stipri nocietināto kanaāniešu Jeruzalemi, ko pasludināja par savu galvaspilsētu, uzvarēja filistiešus un pakļāva savai varai vēl neatkarīgās kanaāniešu pilsētvalstis. Iekarojumus turpināja viņa dēls Zālamans (965. - 926. g.p.m.ē.), kura darbības rezultātā izveidojās spēcīga Jūdejas - Izraēlas valsts. Pēc Zālamana nāves 926.gadā p.m.ē. šī vienotā valsts sadalījās divās nelielās patstāvīgās valstiņās: Jūdejas valstī ar galvaspilsētu Jeruzalemi un Izraēlā ar galvaspilsētu Šomrenu (Samariju), kura pastāvēja līdz 722. gadam p.m.ē. Abu šo valstu iedzīvotāji sevi uzskatīja par "Izraēlas dēliem" un šo sašķeltību uztvēra kā Dieva sodu, kam reiz jābeidzas.
Senebrejiem ir nepārvērtējama ietekme uz pasaules kultūras procesiem. Tā ir saistīta ar senebreju garīgo dzīvi, monoteiskās reliģijas izveidošanu un Svētajiem Rakstiem. Jūdaisms - ebreju reliģija - laiku laikos bijis viens no faktoriem, kas vienoja šo tautu gan senlaikos Kanaānas zemē, gan pēc otrreizējās izraidīšanas no Apsolītās zemes, gan mūsdienās, kad joprojām daudzas ebreju kopienas izkaisīti dzīvo diasporā (ārpus Izraēlas).
No jūdaisma radušās tādas lielas un ietekmīgas pasaules nozīmes reliģijas kā kristietība un islams. Kristiešu Bībeles Veco Derību veido senebreju Svētie Raksti, kas atspoguļo ne tikai sava laika reliģiskās dogmas, bet arī šīs tautas vēsturi, sabiedrisko dzīvi, morāli un paražas. Tajā ietilpinātie vēsturiskie un literārie sižeti kalpojuši dažādu laikmetu māksliniekiem par ierosmes avotu.
Senebreju vēstures sākumi meklējami apmēram četrus gadu tūkstošus senā pagātnē. Tie cieši saistīti ar pārējo Tuvo Austrumu reģiona tautu, īpaši Divupes un Ēģiptes, kultūrām. Senebreju ciltstēvs Abraāms (sākotnēji Ābrams) 2.gadu tūkstoša sākumā p.m.ē. valdnieka Hammurapi laikā dzīvojis Ūras pilsētā, sava tēva - turīga patricieša Teras - ģimenē. Visticamāk, ka reliģiska rakstura pretrunu dēļ (mēness dieva Sina kults, kura piekritēju vidū ir Abraāma tēvs, Ūrā tiek nomainīts ar Marduka kultu) šī ģimene izlemj pārcelties uz tālo Hāranas pilsētu Eifratas upes augšteces baseinā. Šis reģions izcēlās ne tikai ar savu auglību, bet bija nozīmīgs arī kā starptautisks tirdzniecības centrs, kurā tālās Ēģiptes un Divupes dienvidu tirgotāji apmainījās savām precēm. Šeit, pēc Bībeles nostāstiem, Abraāms novērsās no mēness kulta pielūdzēju piekoptajiem rituāliem, ieguvis ticību iepriekš nepazīstamam, vārdā nenosauktam Dievam. Pēc tēva nāves Abraāms ar saviem atbalstītājiem, kuru vidū bijis arī viņa brāļa dēls Lats, nolemj atgriezties Kanaānā. Bībelē šis notikums saistīts ar paša Dieva aicinājumu: "Un tas Kungs sacīja Ābramam: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuru es tev rādīšu. Un es tevi darīšu par lielu tautu, es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību."(Pirmā Mozus 12:1-2.)
Pēc grūta pārgājiena nonācis Bētelē (apvidū, kur, pēc Bībeles, otrreiz parādījies Dievs, novēlot viņam un pēcnākamajiem šo zemi), tas uzcēla Dievam veltītu altāri un upurēja, pateikdamies par līdzšinējo gādību. Tomēr vēlāk sekoja posta gadi un Abraāmam nekas cits neatlika, kā doties atpakaļ uz Apsolīto zemi, lai laistu tur savas cilts saknes un koptu savas cilts Dieva kultu (upurēšanas, apgraizīšanas rituāli). Šim laika posmam attiecināmi Bībeles populārie nostāsti par Sodomas un Gomoras iznīcināšanu, kas skāra brāļa dēlu Latu un viņa ģimeni, Abraāma dēla Īzaka (2.patriarhs) dzimšanu un upurēšanu, Īzaka dēlu Ēzava un Jēkaba cīņu par pirmdzimtību un mantošanas tiesībām, kā arī Jēkaba 12 dēliem, kuri kļūst par ciltstēviem divpadsmit ibru (senebreju) ciltīm.
Laika posmu aptuveni no 17. līdz 14. gadsimtam pirms mūsu ēras Abraāma pēcnācēji pavadīja Ēģiptē. Došanās uz turieni patiešām varēja saistīties ar neražas periodu, kā tas aprakstīts Bībelē. Tas skāra 3. patriarhu Jēkabu un viņa dzimtu. Viens no Jēkaba divpadsmit dēliem bija midiāniešu tirgotājiem pārdotais Jāzeps, kurš, pārvarot dažādas likstas, ar Dieva palīdzību Ēģiptē tika iecelts augstā amatā par vietvaldi un vispārējā bada gados pabaroja tēvu un brāļus un saņēma faraona atļauju saviem radiniekiem apmesties uz dzīvi Nīlas deltā. Sākotnēji viņi baudīja ēģiptiešu labvēlību, bet vēlāk ap 1550. gadu valdnieku nomaiņas apstākļos sākās ebreju ieceļotāju apspiešana. Rezultātā notika Bībelē aprakstītā ebreju izceļošana no Ēģiptes (Exodus) Mozus vadībā. Šis notikums attiecināms aptuveni uz 14.-13. gadsimtu pirms mūsu ēras un ilga četrdesmit gadus.
Zālamana laikā Jeruzalemē tika uzcelts Jahves templis, jo līdz tam svētais derības šķirsts glabājas izjaucamā un pārnēsājamā teltī "tabernākulā". Tas prasīja lielu darbaspēka un materiālo resursu sakoncentrēšanu vienuviet. Jeruzalemes templis uz laiku laikiem kļuva par ebreju reliģijas vienojošo centru. Tā bija vienīgā centrālā svētnīca, kurā darbojās priesteri un varēja norisināties Jahvem veltītie upurēšanas rituāli. Tādēļ šis templis kļuva par svētceļojumu vietu un visas ebreju valsts apvienošanas simbolu.
Savstarpējās cīņās novājinātas, senebreju valstis kļuva par vieglu ieguvumu svešzemju iekarotājiem. 8.gs. beigās ziemeļu valsti Izraēlu pakļāva Asīrijas valdnieks Sargons II, pēc divupiešu tradīcijas aizvedot sev līdzi trimdā daudzus tūkstošus iedzīvotāju. 6.gs sākumā tāds pats liktenis sagaidīja Jūdejas valsti. To pēc Asīrijas lielvalsts sagrāves izdarīja Jaunbabilonijas valdnieks Nebukadnecars II. Līdz pamatiem tika nopostīts Zālamana laikā celtais Jahves templis Jeruzalemē - ebreju tautas vienotājs. Pēc tā sagraušanas bojā gāja arī daļa Svēto Rakstu, kas glabājās templī. Jūdejas gūstekņus gaidīja grūtais un tālais trimdas ceļš uz Divupes zemēm.
Senebrejiem bija attīstīta arhitektūra, kā arī tēlotāja māksla, par ko liecina ķerubu - teiksmainu spārnotu dzīvnieku ar cilvēku sejām - apraksti Vecajā Derībā un no ziloņkaula darinātie reljefi ar ķerubu attēliem. Viņiem bija izkopta mūzika, plašas zināšanas astronomijā, medicīnā un citās nozarēs. Taču visspilgtāk senebreju kultūra izpaudās mutvārdu sacerējumos, kuru kvintesence sakopota Vecajā Derībā. Viens no izskaidrojumiem, kādēļ senebreji pievērsās rakstīšanai, ir augstā lasīt un rakstīt prasme seno ebreju vidū. Tam pamatā varētu būt rakstības vienkāršība - tikai 22 burti, galvenokārt līdzskaņu apzīmēšanai; kā arī izvērstā skolu sistēma. Jau pirmstrimdas laikmetā ne tikai galvaspilsētā Jeruzalemē, bet arī daudzos novadu centros darbojās skolas, kuras gatavoja rakstvežus valsts un tempļa administrācijai. Pēctrimdas laikmetā skolas bija arī ciematos, kur darbojās t.s. "tīstokļu nami", kuros mācīja bērnus, galvenokārt zēnus, lasīt un rakstīt, izmantojot kā mācību vielu Vecās Derības sacerējumus.
2. - 1. gadu tūkstotī p.m.ē. ebreji pielūdza dažādus dievus, taču sevišķi iecienīts to vidū bija bargais dienvidu tuksneša dievs Jahve. Šī dieva kults bija sevišķi izplatīts Jehudas ciltī, un, kad šīs cilts pārstāvji Dāvids un Zālamans kļuva par vienotas valsts veidotājiem, viņi centās savas cilts dievu pārvērst par visas tautas dievu. Viņus nereti atbalstīja ģints - cilts virsotne, pat "zemes tauta", tāpēc iedegās ilgstoša cīņa par vai pret viendievību, kurā milzīga nozīme bija praviešu kustībai. Visā senajā pasaulē ticēja, ka dievi nosaka cilvēku likteņus, tādēļ visi kāroja uzzināt dievu noteikto likteni. To viņiem pavēstīja "izredzētie" - cilvēki, kuri pauž Dieva idejas, kuras viņiem pasaka pats Dievs. Šie cilvēki varēja paziņot cilvēkiem viņu likteni un nākotni. Pravietošana bija viena no priesteru svarīgākajām funkcijām, bet ar laiku no viņu vidus atdalījās cilvēki, kuri nodarbojās tikai ar pravietošanu - pravieši. Ar sevišķu degsmi pravieši iestājās par viendievību, par Jahves atzīšanu, par vienīgo Dievu un pilnīgu atteikšanos no visu citu dievu kultiem. Pravieši uzsvēra Jahves visvarenību un cilvēka niecību viņa priekšā; atzina, ka Dievs nospraudis cilvēkam divus "ceļus" - taisnīgo un labestīgo "Jahves ceļu" un netaisnīgo un ļauno "savas sirds ceļu". Pravieši atgādināja, ka tikai cilvēka paša varā ir izvēlēties, pa kuru ceļu iet. "Meklējiet labo un ne ļauno... Ienīstiet ļauno un mīliet labo", aicināja pravietis Amoss. Pēc praviešu atzinumiem, tikai harmoniska ētisko normu ievērošana un neformāla ritu izpilde ir ķīla "taisnīgai dzīvei".
Pravieši, priesteri un rakstveži kopumā veidoja senebreju inteliģenci, kuras funkcija bija garīgā jaunrade.

VECĀ DERĪBA

Galvenie Vecās Derības teksti rodas no 9. - 7. gs.p.m.ē. (vispār no 12. - 2. gs.p.m.ē.). Vecās Derības pamatteksts ir mazorētisks, kas aptver 43 darbus un ir tikai neliela daļa no senebreju literatūras klāsta. Vecā Derība ir sarakstīta senebreju valodā un dzejā. Pirmais tulkojums tiek veikts sengrieķu valodā, to uzdod tulkot 70 neatkarīgiem tulkotājiem. Teksts iznācis gandrīz identisks, grieķi to sauca arī par septuagintu.
Vecās Derības kodolu veido piecas grāmatas:
1. Genesis (Gn.) - 50 nodaļas;
2. Exodus (Ex.) - 40 nodaļas;
3. Leviticus (Lv.) - 27 nodaļas;
4. Numeri (Nu.) - 36 nodaļas;
5. Deuteronomium (Dt.) - 34 nodaļas.
Šīs piecas Mozus grāmatas sauc arī par Pentateihu, tajās ir sakopoti likumu krājumi un stāstu materiāli, kas ir sevišķi nozīmīgi jūdaismā. Pentateiha kodolu veido likumu krājumi: senā Derību grāmata, kurā sakopoti likumi par indivīda atbildību un ģimeni, par īpašuma aizsargāšanu, vīra un tēva tiesībām ģimenē, kas viss tiek apkopots Desmit baušļos (Dekalogā).
Savā galīgajā veidolā Pentateiham piemīt neapšaubāma satura un sižeta vienotība, tajā tiek risināts secīgs un sakarīgs stāsta pavediens: pasaules un cilvēka radīšana; pirmcilvēku Ādama un Ievas atrašanās Ēdenes dārzā (Paradīzē) un viņu padzīšana no turienes; cilvēku pirmo paaudžu iedomība un pasaules plūdi, kuri iznīcina augstprātīgo cilvēci; Dieva izglābtais taisnīgais Noass un viņa derība ar Dievu, kurš solās cilvēkus vairs nepazudināt; Bābeles torņa celtniecība un vienotās cilvēces sadalīšanās pa valodām un tautām; stāsti par triju patriarhu - seno ebreju un viņiem radniecīgu tautu senčiem - Ābrama, Īzaka un Jēkaba dzīvi un darbību Kanaānaā un par jaunām derībām, kurās Dievs sola patriarha pēctečiem Kanaānas zemi un varenību; Jēkaba un viņa 12 dēlu - senebreju divpadsmit cilšu radītāju - ierašanos Ēģiptē un viņu sūro dzīvi tur; ebreju aiziešana no faraona zemes Mozus vadībā un četrdesmit gadus ilgie klejojumi Sinaja tuksnesī; Sinaja kalnā dotie Desmit baušļi un citi likumi; ebreju cilšu tuvošanās Kanaānas zemei un Mozus nāve kārotā mērķa pievārtē.
Pentateihu turpina Pirmo Praviešu stāstījumi. Šis krājums aptver sešas grāmatas: Jozuas un Soģu, divas Samuēla un divas Ķēniņu grāmatas. Pirmos praviešus mēdz dēvēt par Deiteronomistiem. Šis ir vērienīgs sacerējums par senebrejiem kopš viņu ienākšanas Kanaānā līdz abu senebreju valstu bojāejai.
Krājumā Vēlie pravieši sakopoti triju "lielo" praviešu - Esaijas, Jeremijas un Ezekiēla - un 12 "mazo" praviešu - Osejas (Hošea), Joela, Amosa u.c. - pravietisko teicienu sakopojumi.
Vissarežģītākā un pretrunīgākā no Vecās Derības iedaļām ir pēdējā - Raksti, kas aptver Dāvida dziesmu grāmatu, kurā sakopotas 150 pirmstrimdas un pēctrimdas laikmetos sacerētas himnas Dievam un ķēniņiem, individuālās un kolektīvās žēlabu un pateicību dziesmas; piecas Jeremijas raudu dziesmas; Ījaba grāmatu ar dziļām un traģiskām pārdomām par cilvēka ciešanām; Zālamana pamācības; divas vēsturiski didaktiskas noveles - Rutes un Esteres grāmatas; divus vēsturiskus sacerējumus - Laiku grāmatu, Ezras un Nechemijas grāmatas. Taču visneparastākā Rakstu sastāvdaļa ir Zālamana Augstā Dziesma - erotiskās mīlas lirikas šedevrs, un Daniēla grāmata, kas ir laika ziņā vēlākais Vecās Derības darbs.
Lai varētu Vecās Derības likumus piemērot tiesās un vispār sadzīvē, ebreji uzsāka sarežģīto Vecās Derības likumu komentēšanu un interpretēšanu. Šīs darbības rezultātā ēru mijā veidojās Mišna (Atkārtošana) - visu ebrejiem normatīvo reliģisko un laicīgo likumu krājums, kuru savukārt sāka komentēt un papildināt, tā radot m.ē. 1. gadu tūkstotī milzīgu sacerējumu Talmudu - tā laika ebreju dzīves un garīgo meklējumu enciklopēdiju.
Vecā derība ir jūdaisma svētie raksti. Jūdaisms ir līgums starp Dievu un ebreju tautu (bet kristietība ir līgums starp Dievu un visām tautām). Jūdaismā Dievs ir abstrakts. Pašu vārdu Dievs (Jahve, ko raksta kā JHWH) nedrīkst izrunāt, tas ir tabu. Dievam nedrīkst piedēvēt īpašības, drīkst tikai teikt, kas Dievs nav. Jūdaismā Dievs ir despotisks, cilvēkus uzlūko kā savu īpašumu, tomēr viņš ir taisnīgs. Galvenais ir pareizs dzīvesveids. Šī skarbā attieksme izrietēja no grūtajiem sadzīves apstākļiem un biežajām cīņām ar iebrucējiem.
Vecā derība radās laikā, ko kultūras vēsturē dēvē par ass laikmetu. Šis ir ļoti intensīvu meklējumu periods, cilvēkiem paliek vairāk laika domāt par dažādām lietām. Tā kā rodas lielas impērijas, rodas arī vajadzība pēc vienotas, centralizētas ideoloģijas. Cilvēkam pasaule kļūst totāli neizprotama, dievu un cilvēku ceļš nošķiras viens no otra, rodas šaubas par dievu varenību un gudrību. Cilvēks pirmo reizi kultūras vēsturē paskatās uz sevi no malas kā uz ievērības cienīgu objektu, kā uz personību, izzūd anonimitāte. Šajā laikā darbojas pravieši, parādās izteikta noslieksme uz monoteismu. Sāk figurēt Dievs Jahve, kuram nav biogrāfijas, bet viņa vienīgā izpausme ir griba. Jahve ir ceļinieks - viņš ir visur un tajā pašā laikā viņa nav nekur. Jahvi neapmierina vienkārši vara pār pasauli, viņam nepieciešama nemitīga apliecināšana ("Tev nebūs citus elkus pielūgt"). Dievs slēdz derību ar cilvēku: pirmkārt ar Ādamu; tad ar Noasu (varavīksne kā derību slēgšanas zīme); tad seko derības ar Ābramu, bet ceturtās ir derības ar Mozu - tās ir derības ar visu tautu kā sakrālu kopību.
Antīkajā pasaulē dievi un cilvēki dzīvoja vienā pasaulē un pār viņiem valdīja Liktenis, bet Jahve eksistē ārpus pasaules, savukārt viss, kas eksistē ārpus Dieva, ir pasaule. Šajā situācijā rodas jaunradīšanas problēma. Tiek izvēlēts tāds variants, ka Dievs pasauli radījis no nekā un tagad pilnībā nosaka tās likteni. Jebkura cita jaunradīšana šādā situācijā ir ķecerība.
Svēto Rakstu latviskajā tulkojumā Radītāja apzīmēšanai visbiežāk lietoti vārdi Dievs un Tas Kungs. Senebreju valodā Abraāma stāstā minēts Elohims, kas patiesībā ir sugas vārds augstākā Radītāja apzīmēšanai, bet jau Otrajā Mozus grāmatā sastopamies ar Jahves jēdzienu. Lai gan ebreju reliģijā nav pieņemts skaļi izrunāt šo svēto vārdu, tulkojumā tas nozīmē "būt" (tas, kas rada esošo). Epizodē, kad no Mozus mutes izskan jautājums par to, kā godāt Radītāju, viņš atbild: "Es Esmu, kas Es Esmu. Tā tev jārunā ar Ismaela bērniem: "ES ESMU" - tas mani sūtījis pie jums." (Otrā Mozus 3:14.)
Pirmajā Mozus grāmatā aprakstīti senebreju mītiskie priekšstati par pasaules un cilvēka radīšanas ainu. Tā izriet vienīgi no Dieva neierobežotās, absolūtās gribas, un sešās dienās no nekā tiek radīta pasaule un viss tajā esošais, ieskaitot cilvēku. Grandiozs bijis šis radīšanas akts: tā rezultātā tapusi apdzīvošanai domātā telpa - debesis un zeme, gaisma, kas nošķirta no tumsas (diena un nakts), zemes ūdeņi savākti vienkopus, radot jūras un sauszemi, debesjumā novietoti spīdekļi, kuru uzdevums laiku sadalīt dienās un gados. Dievs radījis arī ūdenī mītošo dzīvību, sauszemes floru un faunu. Nobeigumā tapis visa iepriekšaprakstītā vainagojums - cilvēks (Ādams), bet no viņa ribas - sieviete (Ieva). Viņu sākotnējā dzīve Paradīzes dārzā un absolūtā paļāvība uz savu Radītāju vēl nedara abus par pilnvērtīgiem cilvēkiem, jo tiem nav pašiem savas brīvās gribas un spējas nošķirt labu no ļauna. Par īstiem cilvēkiem Ieva ar Ādamu kļūst tikai pēc aizliegtā augļa baudīšanas, kā rezultātā viņi tiek izdzīti pasaulē, kur tos sagaida Dieva lemtais liktenis - "Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties." (Pirmā Mozus 3:19.)
Cilvēka un Dieva saikne ir ļoti dziļa, jo Demiurgs to radījis līdzīgu sev - "...Pēc sava tēla un līdzības..." (Pirmā Mozus 1:27). Šie vārdi vienmēr izraisījuši plašas diskusijas par Dieva veidolu un cilvēka dievišķo dabu. Taču ne jau ārējā veidolā meklējama līdzības būtība, jo cilvēka ķermenis tika darināts no zemes un putekļiem. Līdzība meklējama dievišķā gara dzirkstī, spējā apjaust pasaules norises, to kopsakarības, izzināt notiekošo, uzturēt saikni ar dievišķo saprātu, pašam spēt izšķirties starp labo un ļauno (pēc aizliegtā augļa baudīšanas), spējā pārvaldīt pasauli, tāpat kā Dievs to dara ar kosmosu.
Vecajā Derībā ir aprakstīti dažādi cilvēku rīcības arhetipi, piemēram, Ābels simbolizē labo (pazemību un labsirdību), bet Kains - ļauno (nepakļāvību, atriebības kāri); Jāzeps simbolizē augstsirdību un spēju piedot, kā arī labsirdību un devību. Ādams un Ieva simbolizē cilvēka brīvās gribas izpausmi.
Senebreju kultūrā reliģiskās normas caurauž gan sabiedrisko, gan personisko dzīvi, gan ikviena indivīda morāli. Tas notiek saskaņā ar derību, ko Dievs noslēdzis ar cilvēkiem.
Ebreju tautai visnozīmīgākā ir Sinaja kalnā noslēgtā Jahves derība ar Mozu. Tās pamattēzes ietvertas desmit baušļos.
"1. Es esmu Tas Kungs, Tavs Dievs, kas Tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no klaušu nama.
Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.
Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes.
Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kas mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur manus baušļus.
2. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.
3. Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.
Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus.
Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tavam svešiniekam, kas ir tavos vārtos.
Jo sešās dienās ir Tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.
4. Godini savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs ir tev devis.
5. Tev nebūs nokaut.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.
9. Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu.
10. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder."
(2.Mozus, 20. nod.)
Šie likumi nosacīja, kas jāievēro izredzētajai tautai, ejot pa Dieva nolikto ceļu. Atkāpšanās no līguma draudēja ar Dieva sodu pār cilvēkiem un tautām. Ikvienam bija jāatbild ne tikai par saviem darbiem, bet arī jāuzņemas kolektīvā atbildība par savas tautas rīcību. Cilvēki zināja, ka Dievu nav iespējams ne piekrāpt, ne apmuļķot ar ārišķīgām izdarībām, ne piekukuļot, ka viņš ir taisnīgs, un taisnīgs ir arī viņa piespriestais sods, kas reizē tika virzīts uz cilvēka atskārsmi par savas rīcības nepareizību un iespēju atgriezties. Tiesa, varam atrast arī mūsdienu morālei nepieņemamus nosacījumus, kas pret ļaunprātīgiem un blēdīgiem cilvēkiem aicina vērsties ar viņu pašu līdzekļiem: "Tad Jums būs viņam tā darīt, kā viņš bija nodomājis darīt, gribēdams kaitēt savam tuviniekam; tā tev būs iznīdēt ļaunumu no sava vidus...Tad nu lai tavas acis nelūkojas žēlodamas: dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju!" (Piektā Mozus 19:17,21.)
Spilgts mīlas lirikas paraugs ir Zālamana Augstā Dziesma. Jūtu kvēles caurstrāvota, tā iemīļotajiem dod īpašas acis skatīt vienam otra skaistumu:
"8. Klau, - tur dzirdama mana drauga balss! Raugi, viņš nāk un, sīkiem soļiem palēkdamies; dodas augšup kalnos un lēkā no kalna uz pakalnu!
9. Mans draugs ir līdzīgs jaunam stirnāzim vai jaunam briedim. Raugi, viņš stāv aiz mūsu sienas, raugās pa logu un lūkojas cauri skadriņiem!
10. Mans draugs atbild un saka man: "Celies, mana draudzene, mana skaistule, un nāc šurpu!"
11. Jo redzi: ziema ir pagājusi, lietus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidzies!
12. Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks - pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē.
13. Vīģeskokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir plaukuši un izdveš savu smaržu. Piecelies, mana draudzene; un nāc mana daiļā, nāc šurp pie manis!
14. Tu mana balode klinšu spraugās, apslēpta akmeņu plaisās, parādi man savu vaigu un liec man dzirdēt savu balsi, jo tava balss ir salda un tavs vaigs ir mīlīgs!
15. Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus; jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!
16. Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, kas gana zem augstajām lilijām." (Augstā Dziesma 2:8-16.)
Arī mūsdienās Vecā Derība nav zaudējusi savu vērtību - tā ir ne tikai ebreju identitātes un kultūras neatņemama sastāvdaļa, bet arī ceļvedis daudziem ticīgajiem, jo satur tādas ētiskās un estētiskās vērtības, kurām ir vispārcilvēciska nozīme.

Apsolītā zeme - Kānaāna jeb Palestīna, uz kurieni devās Ābrams ar savu sievu un brāļa dēlu Latu, kad Dievs bija viņam sacījis: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu" (1.Mozus 12 : 1).

Bauslība - baušļu (reliģiski ētiska pienākuma pavēle) ievērošana, dzīvošana saskaņā ar tiem. Tradīcijā par baušļiem sauc Sinaja kalnā Mozum Dieva atklātos, uz 2 galdiņiem rakstītos desmit priekšrakstus (dekalogu) jūdu tautai (2.Mozus 20 un 5.Mozus 5).

Diaspora - dzīvot diasporā, šis termins apzīmē ebrejus, kuri nedzīvo savā dzimtajā zemē Izraēlā, bet gan ārpus tās, svešumā.

Eksods - (gr. exodus, iziešana), 2.Mozus grāmatas nosaukums, kur aprakstīta izraēliešu iziešana no Ēģiptes. Tradicionāli eksods ildzis četrdesmit gadus, ko izraēlieši pavadījuši tuksnesī.

Jūdaisms - senebreju reliģija, kuras svētie raksti ir Vecā Derība un vienīgais Dievs - Jahve. Jūdaisms ir kristietības pamatā.

Monoteisms - (gr. theos, dievs), viendievība, ticība vienam vienīgam personīgam Dievam. Ir četras monoteiskās reliģijas: Jahves reliģija jeb jūdaisms, kristietība, islams un mazdaisms.

Pravietis - (no gr. prophetes), ar sevišķām spējām apveltīts cilvēks, kas ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem.

Soģis - (no ebr. šoftim), cilts vadonis. Vecās Derības Soģu grāmatā tie aprakstīti kā tautas valdnieki, kas valdījuši no Jozuas nāves līdz ķēniņu laikmetam, tādēļ šo laiku dēvē par Soģu laikmetu. Dievs soģus ir aicinājis un sūtījis savai tautai kā glābējus nebaltās dienās.

Tora - (ebr. likums), piecas Mozus grāmatas Vecajā Derībā, arī Pentateihs.