TĒLOTĀJMĀKSLA RIETUMEIROPĀ 18. GADSIMTĀ

* 18.gadsimta vadošo stilu īss raksturojums

* Tēlotājmāksla Francijā

* Tēlotājmāksla Itālijā

* Tēlotājmāksla Anglijā

18.gadsimta vadošo stilu īss raksturojums

Divi galvenie mākslas virzieni, kas 18.gadsimtā attīstījās Rietumeiropā, bija rokoko (rokoko tiek uzskatīts gan par vēlīnā baroka noslēguma posmu, gan par patstāvīgu virzienu) un klasicisms (saukts arī par 18.gadsimta klasicismu jeb neoklasicismu). Radās arī mazāk izplatīti, lokāli virzieni, piemēram, romantisma priekštecis - sentimentālisms. Kopumā 18. gadsimta tēlotājmāksla un kultūra liecināja par iepriekšējos divos gadsimtos valdošo stilu (klasicisms, baroks, manierisms) un uzskatu krīzi. Dzima aizdomas un ironiski kritiska attieksme pret sakāpinātām emocijām, "augsto", patētisko, svinīgo mākslu, kas radīta izredzētajiem. Mākslinieki kļuva brīvāki un dabiskāki, viņu darbi - smalkāki un intīmāki. Līdz ar Apgaismības filozofijas attīstību radās pirmie mākslas kritikas aizmetņi, jēdziens "tēlotājmāksla".
Rokoko (no franču val. vārda rocaille - gliemežnīca, kas bija viens no stila galvenajiem ornamentiem) radās Francijā 18.gadsimta sākumā. Vairums mākslas vēsturnieku šo virzienu uzskata par ārēji visdekoratīvāko un "vieglāko" Eiropas mākslas vēsturē. Gadsimta vidū, jo īpaši Francijā, rokoko kļuva ļoti populārs un pārņēma visas mākslas, kultūras un pat sadzīves jomas - tēlotājmākslu, lietišķi dekoratīvo mākslu, arhitektūru, modi, interjera, mēbeļu, visdažādāko ikdienas priekšmetu dizainu.
Pretstatā monumentālajam, spēka, ciešanu un pretrunu pilnajam barokam rokoko ir laicīgāks, liriskāks. Stilam raksturīgi gaiši, smalki un gaisīgi toņi, dekoratīva pārbagātība, izsmalcinātas, vijīgas formas, ornamentu daudzveidība, asimetrija. Rokoko mākslinieki apdzied mūžīgu jaunību un skaistumu, baudu un bezrūpību. Ļoti iecienīti kļuva mitoloģiskie tēli, austrumnieciski motīvi. Kad rokoko attīstība sasniedza kulmināciju, tā estētika kļuva pārblīvēta, nesaprātīga un nedabiska.
Paralēli šim izteikti dekoratīvajam atzaram rokoko ietvaros attīstījās arī reālisms, kas dokumentēja vienkāršos cilvēkus un mājas dzīves ainiņas. Tās bija pareizas un glītas gleznas, krāsas atbilda rokoko vēsi gaistošajai paletei.
Sentimentālisms bija Apgaismības filozofijas vizuālā izpausme, ilustrācija (uzplaukums galvenokārt Francijā, 18. gadsimta 60. - 80. gados). Virziens slavināja cilvēka dabisko stāvokli, kamēr to nav skārusi dzīves realitāte, svešas kaislības, aicināja atgriezties pie dabas. Sentimentālisti neizstrādāja īpašu stilistisko formu, jo būtībā gribēja attēlot nevis ārējo, bet iekšējo estētisku. Viņu mākslas darbiem raksturīgs īpašs jūtīgums, pārspīlēta sirsnība, labo tikumu slavināšana, didaktiska nokrāsa.
Klasicisms (fr. calssicisme, lat. classicus - "parauga", "pirmšķirīgs") atdzima Francijā, 18. gadsimta beigās, kad paši mākslinieki sāka noliegt rokoko kā pārmērību mākslu, pārmeta tai novēršanos no dabas, samākslotību. Salīdzinājumā ar 17.gadsimta klasicismu (Pusēns), 18.gadsimta klasicisms bija brīvs no baroka ietekmes, lakoniskāks un tīrāks. Klasicisma pārstāvju daiļrades avoti bija grieķu un romiešu mitoloģija, Apgaismības idejas un gadsimta beigu sabiedriskās norises. Paši mākslinieki aizrāvās ar teoriju - radīja ar prātu, pēc likuma. Līdz ar to darbu idejiskā vērtība bieži vien pārspēja māksliniecisko. Tiem raksturīga stingra, simetriska, bieži daudzfigūru kompozīcija, izteiktas kontūras, droša līnija, noteiktība un pārliecība par attēlotā svarīgumu. Tikpat kā neradās darbi sadzīves žanrā.

Tēlotājmāksla Francijā

1715.gadā (dažos avotos 1714.gadā) mira Absolūtisma tēvs, Francijas karalis Luijs XIV, kura laikā franču valoda, Parīzes aristokrātu stils un etiķete kļuva par modes lietu visā Eiropā. Līdz 18. gadsimta 20. gadiem Francijā valdīja reģents Orleānas hercogs, kura laikā mākslā parādījās pirmās rokoko iezīmes. 1723.gadā, sasniedzis pilngadību, pie varas nāca Luijs IV - rokoko karalis. Ja Luijs XIV teica: "Valsts - tas esmu es", tad Luijam XV pieder teiciens "Pēc mums kaut ūdens plūdi", kas samērā trāpīgi raksturo attiecīgā laika aristokrātiju un dzīvesveidu.
Ļoti būtiska figūra, kas zināmā mērā kļuva par rokoko stila un manieru noteicēju, bija karaļa favorīte Pompidūras marķīze (viņu portretējuši gandrīz visi mākslinieki - marķīzes laikabiedri).
Francijā darbojās vairāki izcili rokoko gleznotāji. Tomēr, ja salīdzina viņu darbus, vērojama stipri liela žanriskā un stilistiskā daudzveidība. Tas saistīts ar to, ka mākslinieku daiļrade vairs tādā mērā nebija pakļauta no augšas liktiem modeļiem un prasībām, viņi savās radošajās izpausmēs bija brīvāki un patstāvīgāki.
Žans Antuāns Vato (1684 - 1721) bija viens no vispusīgākajiem gleznotājiem, īpatnējs agrīnā rokoko pārstāvis. Savas neilgās dzīves laikā Vato izmēģināja gandrīz visas zināmās tehniskās un žanriskās iespējas (viņš gleznoja kara ainas, pastorāles, sadzīves un lauku ainas, dekoratīvus panno, mitoloģiskus un reliģiskus sižetus, skumjas groteskas no teātra dzīves), uzgleznoja neskaitāmus audeklus, radīja savu īpašu stilu un vairākus izcilus mākslas darbus. Šī daudzveidība un straujā mākslinieciskā izaugsme zināmā mērā bija iespējama pateicoties tam, ka Vato nepakļāvās savu pasūtītāju prasībām, netīksminājās pār ātrajiem panākumiem, bet ar vislielāko aizrautību nodevās darbam, pie kam bija ļoti paškritisks.
Vato sāka gleznot ainiņas, kas būtiski atšķīrās no viņa priekšteču - baroka un klasicisma pārstāvju darbiem. Tām tika dots īpašs nosaukums - "galantie svētki" ("Sabiedrība parkā", 1718, "Svētceļojums uz Kitēras salu", 1717, "Mīlestības svētki"). Svētku "dalībnieki" ir trauslas dāmas un viņu kavalieri, kas pastaigājas teiksmainos parkos, tērzē dīvainās pils verandās, dejo un muzicē brīvā dabā. Gleznām raksturīga poētiska un nedaudz mistiska noskaņa, pilnīga bezrūpība, fantastiska, brīžiem mežonīga ainava, kas nemaz nelīdzinās tā laika simetriski plānotajiem un perfekti apcirptajiem dārziem. Šīm liriskajām idillēm nav nekā kopīga ar reālo dzīvi un cilvēkiem, varbūt vienīgi viņu ilgām un sapņiem. Pēc simts gadiem franču reālists Milē "galanto svētku" tēlus nosauca par skumjām marionetēm.
Tikpat dīvaina un nepareiza ir "galanto svētku" kompozīcija - tēli klīst neierobežotā telpā, viņu sapņainie skatieni vērsti kaut kur, ārpus audekla robežām. Šie darbi ir mirdzoši un viegli, gaisma - trīsuļojoša un caurspīdīga, kustība - sapņaina un nenoteikta.
Vato ļoti mīlēja gleznot groteskas teātra ainas un skumīgus aktieru portretus ("Comedi de Frances teātra aktieri", "Pjero jeb Žils", "Mezetīns" u.c.), bieži pievērsās arī reālistiskam sadzīves žanram. Viņš bija cēlies no Holandes pierobežas un labi pazina holandiešu reālistu darbus. To raksturīgās iezīmes - līdzsvarots triepiens, mierīgas krāsas un kompozīcija, pārsteidzoša vienkāršība un dabiskums, reāla ainava un īsti cilvēki atspoguļojas Vato reālistiskā perioda darbos ("Zēns ar murkšķi"). Vato nebija tiešu sekotāju vai skolnieku, jo viņa māksla bija pārāk subjektīva.
Izcilākajam 18.gadsimta franču kluso dabu meistaram Žanam Batistam Simeonam Šardēnam (1699 - 1779) piemita savdabīga glezniecības maniere un tieksme meklēt oriģinālus risinājumus. Šardēns tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem gadsimta novatoriem. Viņa darbos atspoguļojās paša cilvēciskās īpašības - skaidrs un mierīgs skats uz dzīvi, iedzimts profesionālisms un atbildības izjūta, prakticisms, darba mīlestība, kā arī Apgaismības domātāju atziņas. Šardēns nemainīja savus ētiskos un estētiskos ideālus. Līdz pat 40 gadu vecumam viņš galvenokārt gleznoja klusās dabas un kļuva par izcilu priekšmetu materiāla un faktūru meistaru (viņa gleznotais stikls, bronza, kažokādas, augļi un medījums izskatījās kā īsti).
Šardēns līdz ar Vato bija izcils kolorists. Lai iegūtu vajadzīgo toni, viņš neradīja to mehāniski, sajaucot krāsas, bet klāja līdzās dažādu pigmentu triepienus, kas, vērojot gleznu no attāluma, saplūda. Tā bija optiska krāsu sajaukšanās, kā rezultātā radās iecerētais tonis. Pie tam šis paņēmiens bagātināja darbu ar dzīvu vibrāciju un ritmu, kas kļuva par ļoti svarīgu momentu, kad Šardēns pievērsās cilvēku figūrām un gleznās ienāca kustība, žesti un mīmika.
Iespējams, ka tik pašaizliedzīga darbošanās vienā žanrā bija saistīta ar konkrētiem iemesliem - mākslas vēsturnieki ir novērojuši kādu likumsakarību - laikā, kad jaunradi uzrauga oficiālā gaume un kritēriji, jaunievedumi rodas nevis "augstajos" žanros, kuriem jāatbilst oficiālajām normām, bet gan žanros, kam netiek pievērsta īpaša uzmanība. Tāpēc Šardēns gleznoja klusās dabas, Vato - "galantos svētkus".
Šardēns gleznoja vienkāršus cilvēkus, kas ir dabiski, iegrimuši savos ikdienas darbos, ikdienišķas sadzīves ainas ("Aklais", 1753, "Rīta lūgšana", 1744, "Rīta tualete", 1740). Gleznotājs mīlēja nepārblīvētu kompozīciju, brīvu telpu, mierīgu, pat nedaudz lēnīgu ritmu un kustību, atturību un harmoniju. Šardēna reālismā rokoko izpaudās caur intimitāti, lirismu un izsmalcinātību.
Vadošie dekoratīvā rokoko pārstāvji Francijā ir Fransuā Bušē un Žans Onorē Fragonārs (vēlīnais rokoko). Bušē (1703 - 1770) bija galma mākslinieks, kurš mākslu un glezniecību uzskatīja par greznumlietu, dzīves rotājumu. Bušē darināja visdažādākos pasūtījumus - kartonus gobelēniem, zīmējumus vēdekļiem, gleznas - un visos primārā bija dekoratīvā funkcija. Bušē gleznoja sentimentālas pastorāles, idilliskas ainas ar ganiņiem, frivolas mitoloģiskas kompozīcijas, radīja desmitiem Venēru, Diānu, amoru, iemīlējušos dievību. Protams, ka Bušē darbu kolekcijā ir arī vairāki Pompidūras marķīzes portreti.
Sākotnēji Bušē audekliem piemita vieglums, elegance, efektīga grācija un lieliska krāsu izjūta. Tomēr pakāpeniski, arī pilnībā pakļaujoties pasūtītāju vēlmēm, Bušē gleznas sāka līdzināties apdrukātiem audumiem, zaudēja plānojumu un jelkādu dabiskumu ("Venēras triumfs", "Venēras tualete), kompozīcijas viengabalainību, smalkās toņu pārejas. Blīvās kompozīcijas ierāmēja ziedu vītnes, eņģeļu bari, drapērijas, dūjas, zeltīti trauki utt. Viņa gleznas kļuva par salona dekoru, kam kā spilgtam, krāsainam laukuma labi jāiederas interjerā.
Runājot par krāsām, interesanti, ka rokoko uzplaukuma laikā tām tika izgudroti īpaši nosaukumi: baloža kakla krāsas tonis, rīvētas zemenes ar pienu, ņipras ganes gurna tonis, u.c.
Bušē skolnieks Fragonārs (1732-1806) bija talantīgāks, temperamentīgāks un emocionālāks mākslinieks. Viņu viegli ietekmēja dominējošie virzieni un vēlmes, tādēļ viņa daiļradē jaušams gan rokoko, gan sentimentālisma un pat neoklasicisma iezīmju sajaukums. Fragonārs varēja būt gan liriķis un koķets rokoko meistars, smalks ainavists un romantiķis, gan vēsturiskā stila pārstāvis, aizrautīgas improvizētājs. Pirmās vēsturiskās gleznas lika domāt, ka to autors atdzīvinās panīkušo vēsturisko glezniecību, tomēr Fragonārs aizrāvās ar rokoko un kļuva par spožu, asprātīgu žanrisko ainiņu meistaru ("Šūpoles", "Nozagtais skūpsts", "Bulta"), kurās rādīja vieglprātīgu, bezrūpīgu un dzīvespriecīgu pasauli. Tām raksturīgs plūstošs triepiens, vieglas formas, mirdzoši rozā, gaiši zili, pasteļtoņi. Parīzē viņa gleznas dēvēja par "frago".
Septiņdesmitajos gados Fragonārs sāka gleznot sentimentālas ģimenes dzīves ainas, kurās samanāmas personiskas vēlmes un intonācijas. Pretēji Šardēna pieticīgajai un tikumiskajai ģimenei Fragonārs gleznoja jautru, dzīvespriecīgu haosu un skaļu ģimeni, kurā saimniece ir ziedoša skaistule krāsainā, modernā tērpā un smalku frizūru, bet bērni - enerģijas pārpilni palaidņi ("Jaunā guvernante").
Gadsimta vidū ļoti strauji attīstījās portretu glezniecība (Žans Marks Natjē (1685 - 1766), Luijs Tokē (1696 - 1772), Žans Batists Perono (1715 - 1783)). Viens no izcilākajiem portretistiem bija Moriss Kantēns Latūrs (1704 - 1788), kurš izcēlās ar īpatnēju, laikmetam neraksturīgu darba stilu, brīvdomību, spītību un neatkarību. Viņš pieprasīja, lai mākslinieku cienītu un viņa darbu novērtētu. Tomēr, neskatoties uz šīm īpašībām, Latūrs bija augstākajās aprindās ļoti pieprasīts portretists. Viņš gleznoja visdažādākos cilvēkus - zinātniekus, kareivjus, aristokrātus, baņķierus, aktrises, ierēdņus, karaļus, rakstniekus, garīdzniekus, radīdams pilnīgu Parīzes sabiedrības portretu. Latūrs darināja gan lielus portretus pilnā augumā ("Pompidūras marķīze", 1755), gan pusfigūras un ģīmetnes, galvenokārt pasteļa tehnikā.
Vieni no labākajiem Latūra portretiem ir dziedātājas Felas jaunkundzes ģīmetne un mākslinieka pašportrets - vieni no nedaudzajiem tā laika portretiem, kuros vērojamas psiholoģisma iezīmes. Kopumā Latūra darbi bija daudz smalkāki, inteliģentāki, dzīvīgāki un patiesāki par priekšteču darinātajām vienveidīgajām un garlaicīgajām ģīmetnēm.
18.gs. otrā pusē portreta žanrā strādāja divas sievietes - Elizabete Vižē Lebrēna (1755 - 1842) un Adelaida Gijāra (1749 - 1803) - augstākajās aprindās ļoti iecienītas un ražīgas mākslinieces.
Līdzās šim žanram gadsimta vidū strauji attīstījās arī ainavu glezniecība. Klods Žozefs Vernē (1711 - 1789) ar savām ainavām ienesa glezniecībā romantisma tendences (viņš pārsvarā gleznoja debesis un jūru, darbu sēriju ar Francijas ostām). Ļoti populāras kļuva nelielas kamertipa ainavas, kuru kolorīts un noskaņa liecināja par rokoko ietekmi.
Franču sentimentālisma pārstāvis Žans Batists Grēzs (1725 - 1805) savos darbos apdziedāja un slavināja patriarhālas idilles, ģimeniskumu. Viņa daiļrades primārais uzdevums bija moralizējošā funkcija, kas bieži vien izpaudās jau darba nosaukumā, piemēram, "Paralītiķis, kuru apkopj viņa bērni jeb labas audzināšanas augļi", "Izlutinātais bērns", "Nepateicīgā dēla sods" u.c..
Žaks Luijs Davids (1748 - 1825) ir ievērojamākais franču mākslinieks pirmsrevolūcijas un revolūcijas laikā, revolucionārā klasicisma aizsācējs. Viņš propagandēja jaunu vēsturiskās glezniecības manieri, radīja jaunu varoņa tipu, kļuva par lielisku portretistu. Davidam izdevās apvienot antīko estētisko tradīciju ar gadsimta beigu revolucionārajām idejām.
Viens no būtiskākajiem Davida daiļrades mērķiem bija jauna varoņa radīšana. Viņš nepievērsa īpašu uzmanību novatoriskiem tehniskajiem risinājumiem vai jauniem glezniecības paņēmieniem. Runājot par Davida daiļrades māksliniecisko pusi, augstvērtīgākie ir viņa portreti, kas izcēlās ar plašu tēlu un emocionālo noskaņu diapazonu ("Grāfa S.K.Potocka portrets" (monumentālais heroisms), "Ārsta Leruā portrets" (mierīgs, ļoti inteliģents un gudrs portrets), "Luīzes Trudēnas portrets" (lirisks un intīms portrets)). "Rekamjē kundzes portretā" (1800) Davids iemūžināja tā laika stilu un manieres, kas atspoguļojas interjerā, kundzes apģērbā, pozā, grimasē.
Savu jauno, atdarināšanas cienīgo ideālu Davids radīja un iemiesoja klasicisma darbu varoņos - īstos savas valsts pilsoņos, kas pilsonisko godu un pienākumu vērtē augstāk par personīgo ("Horāciju zvērests", "Likori atnes Brutam ar nāvi sodīto dēlu līķus"). Davida glezniecība pamazām kļuva noteikta, askētiska un sausa. Kompozīcija zaudēja dziļumu, zemtekstus, niansētas noskaņas. Savu jauno ideju revolucionārais gleznotājs pauda tieši, mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus atvirzot otrā plānā. Tomēr šo idejisko darbu vidū ir tādi, kas padarījuši Davidu un viņa mākslu par nemirstīgu ("Zvērests tenisa spēles laukumā", 1780 "Marata nāve", 1793). "Marata nāvi" Davids veltīja vienam no aktīvākajiem revolucionāriem Maratam, kuru nogalināja viņa pretinieki. Davidam, kas redzēja Maratu pavisam neilgi pēc slepkavības, izdevies uzgleznot patiesu un objektīvu ainu. Šinī lakoniskajā darbā ar tīrām krāsām un klasiskām formām izceļas ļoti reālā, sāpju sašķobītā Marata seja.
18.gs. tēlniecībā parādījās vēlme atbrīvoties no parādes darbu rakstura, ļaujoties mājīgākai, intīmai atmosfērai. Tas bija saistīts ar rokoko stila rašanos un triumfu. Tēlnieki vai nu pakļāvās jaunajām vēsmām un pievērsās neliela mēroga kamermākslai vai turpināja darboties iepriekšējo gadsimtu tradīcijās - monumentālās tēlniecības jomā.
Gadsimta vidū kļuva populāra tipiska rokoko stila tēlniecība - neliela izmēra idealizētas eņģelīšu un pliku bērneļu skulptūriņas, dekoratīvas mitoloģisko tēlu statuetes (Ž.B.Lemuāns, O.Pažū u.c.).
Nozīmīgākie gadsimta tēlnieki bija monumentālās tēlniecības pārstāvis Gijoms Kustū (1678 -1746) (baroka stilā veidota zirgu savaldītāju grupa, kas rotā ieeju Elizejas laukos Parīzē), liriskais un gleznieciskais skulptors, portretists Žans Pigals, kurš pārstāvēja kamertēlniecību (Merkūrijs, Didro bronzas krūšu tēls, Pulkveža Sakšu Morica kapenes), Etjēns Moriss Falkonē (1716 - 1791), kurš strādāja dažādās jomās - no nelielām, liriskām, dzīvespriecīgām, humora pilnām bērnu un amoru skulptūriņām līdz monumentālām formām, kurās jaušamas klasicisma iezīmes. Klasicisma periodu vainago Falkonē veidotais piemineklis A.Puškinam "Vara jātnieks" Pēterburgā. Tipisks klasicisma pārstāvis bija tēlnieks Žans Antuāns Gudons (1741 - 1828). Viņš galvenokārt veidoja savu laikabiedru, inteliģences pārstāvju portretus un krūšutēlus (Gluks, Didro, Ruso, izcilā Voltēra statuja (1781)).

Tēlotājmāksla Itālijā

Salīdzinājumā ar kaimiņzemi Franciju, itāļu tēlotājmākslā 18. gadsimtā pārsvarā saglabājās iepriekšējā gadsimta klasicisma un baroka tendences. Tomēr katoļu baznīcu un piļu oficiālais, pompozais baroks pamazām zaudēja savu nozīmi. Aizvien populārāka kļuva stājglezniecība, neoficiālie žanri un mākslinieku individuālie meklējumi, kuros sava loma bija arī Rietumeiropā tik populārajam rokoko.
18. gadsimtā, it īpaši tā pirmajā pusē, Itālijā valdošais stils bija vēlīnais baroks. Tas atspoguļojās gan tēlniecībā un arhitektūrā, gan altārgleznās, fresku un stājglezniecībā. Dekoratīvās un fresku glezniecības attīstībā liela nozīme bija kvadratūrismam. Šī skola atbrīvoja glezniecību no perspektīvas kā telpas uzbūves pamatprincipa. Vairāku mākslinieku darbos perspektīva vairs neatklāja telpas dziļumu un tie sāka atgādināt apgleznotus priekškarus (Tjepolo, Boloņas skolas pārstāvis Džuzepe Marija Krespi (1665 - 1747)).
18.gadsimtā aktīva mākslas dzīve koncentrējās galvenokārt Venēcijā, kas līdz pat gadsimta beigām bija neatkarīga republika. Roma pēc klasiskās un baroka mākslas uzplaukuma (Mikelandželo, Rubenss, Karavadžo u.c.) bija kļuvusi par izcilu mākslas darbu krātuvi. Šo kultūras vērtību ieskauti, jaunie mākslinieki vairāk vai mazāk apzināti turpināja strādāt dižo pagātnes meistaru tradīcijās.
Venēciešu glezniecības skolai raksturīgs īpašs ainavu glezniecības vaids - veduta, kas attīstījās divos virzienos - ainaviskā jeb fantastiskā veduta un reālistiskā veduta. Pirmais veids visbiežāk tika izmantots vēsturisku un mitoloģisku kompozīciju fonu glezniecībā, tā uzdevums bija izcelt cilvēku un dievu figūras. Reālistiskā veduta, savukārt, uzsvēra cilvēka un dabas vienotību. Pat ja mākslas darbā bija ietvertas cilvēku figūras, tām tika pievērsta tāda pati vērība, kā jebkurai citai ainavas sastāvdaļai - tiltiņam vai mājas skurstenim. Šīs skolas ietvaros 18.gadsimtā izveidojās tik reālistiska ainavu glezniecība, ka darbi precizitātes ziņā sāka atgādināt fotogrāfijas.
Reālistiskās vedutas skolu pārstāv venēcietis Kanaleto (1697 - 1768). Kanaleto tehnikai raksturīgas noteiktas līnijas, mazītiņi triepieniņi un caurspīdīgas, tīras krāsas. Brieduma darbi ir ļoti daudzkrāsaini un dokumentāli perfekti. Kanaleto izstrādāja savu metodi perspektīvas gleznošanā, kas balstījās uz zinātniski tehniskiem mērījumiem. Kā lielākā daļa vedutas meistaru, arī Kanaleto galvenokārt gleznoja Venēcijas skatus, tās pilis un kanālus.
Frančesko Gvardi (1712 - 1793) atgriezās pie izmeklētas un smalkas ainavu glezniecības, ko tik krasi bija mainījusi Kanaleto zinātniskā pieeja. Sākumā Gvardi gleznoja "fantāzijas", kas nedaudz atgādina Vato "galantos svētkus", vēlāk - reālus Venēcijas skatus, kas bija gan plaši un atklāti, gan kamertipa darbus, kuros no pavisam neliela attāluma attēlotas noteiktas arhitektoniskas detaļas vai pilsētas nostūri. Gleznotājs mīlēja cilvēku pūļus, svētkus, regates Venēcijas kanālos, ko vēro skaļi un krāsaini līdzjutēji, ūdeni. Viņš gleznoja arī žanriskus darbus un figurālas kompozīcijas (venēciešu balles, koncerti, reliģiskās ceremonijas Svētā Marka katedrālē.). Gvardi gleznošanas tehnika ir savdabīga un atpazīstama, iemīļotākie toņi - zils, pelēks, okers. Lietojot šo tehniku, Gvardi panāca impresionistisku gaisa un gaismas vibrāciju, dīvainu mirdzumu, ūdens ņirbu, caurspīdīgumu. Māksliniekam patika gleznot ainavas, kas saistītas ar noteiktu vietu, konkrētu laiku un nosakņojumu. Vēlāk tā ir ļoti būtiska romantisma iezīme.
Visatklātāk rokoko ietekme parādās izcilākā 18. gadsimta itāļu gleznotāja venēcieša Džovanni Batista Tjepolo (1696 - 1770) glezniecībā. Tjepolo tiek uzskatīts par vēlīnā baroka pārstāvi. Viņš galvenokārt nodarbojās ar villu, piļu un baznīcu sienu un griestu apgleznošanu, fresku glezniecību. Tjepolo darbos trūkst to dramatisko kontrastu, traģisma un ciešanu, kas bija nepieciešamas 17.gadsimta. barokam. Priekš rokoko, savukārt, tie ir pārāk vērienīgi un monumentāli. Tomēr gaišās, priecīgās krāsas, kompozicionālā un dekoratīvā pārblīvētība un ironiskais dzīvesprieks liecina par rokoko klātbūtni.
Viens no Tjepolo šedevriem ir gleznojumi kņaza - bīskapa rezidencē Vurcburgā. Pils kāpņu dekorējumu (1750 - 1753) uzskata par lielāko fresku pasaulē. Mākslinieks mīlēja gleznot reliģiskus sižetus, mitoloģiskus tēlus, eņģeļus, dievības. Lielās apgleznojamās platības ļāva viņam sacerēt neskaitāmu, plīvojošās drānās tērptu figūru kompozīcijas, kas it kā peldēja uz debesu un mākoņu fona. Tjepolo izmantoja daudzveidīgu krāsu paleti, spilgtus, sulīgus toņus un krāsu pārejas.
Tomēr gleznotājs paša izvēlētos sižetus neuztvēra pārāk nopietni, viņa mitoloģiskajās un reliģiskajās kompozīcijās jaušama ironija, teatrālisms, speciāli pārspīlējumi. Māksliniekam bija izdevīgi izmantot reliģiskus un mitoloģiskus sižetus, jo tajos parasti darbojas neskaitāmas personas. Tas ļāva ne vien veiksmīgi piepildīt plaknes grandiozos izmērus, bet arī izmēģināt dažādus tehniskos paņēmienus perspektīvas, krāsu un kustības risinājumā. Otrs savdabīgs moments Tjepolo glezniecībā ir dīvaina stihiska iedvesma un sajūsma, kas saistīta ar iespēju atbrīvoties no aizliegumiem, cenzūras un noteikumiem, aizrautīga improvizācija un vērienīgums. Šajā ziņā Tjepolo itāļu mākslinieku vidū nebija līdzinieku.
Runājot par tēlniecību, jāpiemin 18. gadsimta klasiskās skulptūras meistars Antonio Kanova (1757 - 1822). Kanova ļoti rūpīgi un pašaizliedzīgi apguva antīko mākslu, kas ieguva noteicošo lomu visā tēlnieka daiļradē. Pienākumu Kanova vērtēja augstāk par emocijām, tādēļ daudzi mākslas vēsturnieki uzskata, ka viņa darbi ir auksti, samocīti un ar prātu veidoti. Kanovas ideāli ir daba un dabiska miesa, darbu galvenie varoņi - antīkās dievības un sižeti.

Tēlotājmāksla Anglijā

18.gadsimtā Anglijā sākās straujš kultūras un mākslas uzplaukuma, angļu nacionālās glezniecības skolas veidošanās. Gadsimta otrajā pusē Anglija līdz ar Franciju pat kļuva par vadošo stilu un modes noteicēju. Tēlotājmāksla attīstījās haotiski, radās un līdztekus pastāvēja vairāki virzieni un tendences. Glezniecības attīstībā ļoti būtiskas bija Apgaismības idejas un humānisms, kas sludināja ticību cilvēka prātam, mudināja aktīvi iejaukties sabiedriskajā dzīvē un pārveidot to ar izglītības un apgaismības palīdzību. Iespējams, tieši tādēļ līdz vēl nebijušai kvalitātei attīstījās portreta un ainavu glezniecība, radās satīriskais žanrs, kas veicināja "iesīkstējušās" sabiedrības kritiku un aicināja to mainīties. Mākslinieku uzmanības centrā bija cilvēka tikums un ikdienas dzīve. Anglijā neuzplauka klasicisma tradīcija, tai raksturīgie sižeti un estētiskie ideāli. Arī rokoko izsmalcinātā stilistika šajā zemē parādījās salīdzinoši vēlu, galvenokārt arhitektūrā, mēbeļu un sadzīves priekšmetu dizainā.
Pirmais nacionālās skolas pārstāvis Anglijā ir Viljams Hogārts (1697 - 1764) - drosmīgs, progresīvs un demokrātisks mākslinieks. Hogārta daiļrades loma un mērs bija derīgums sabiedrībai, morālā funkcija, apgaismības un humānisma ideju paušana. Viņa daiļradei raksturīgas asu, satīrisku darbu sērijas, kas tika būvētas līdzīgi dramaturģiskam sacerējumam. Tajās atradās vieta gan Lordu palātas pārstāvjiem, gan ielasmeitām. Interesanti, ka Hogārts nodarbojās ar savu ciklu izplatīšanu. Ar eļļu gleznotie darbi tika reproducēti gravīrās. Šim mērķim gleznotājs izmantoja lētus un ne pārāk kvalitatīvus līdzekļus, jo ofortu sēriju mērķis bija idejisks, nevis māksliniecisks. Par sensacionāliem kļuva cikli ar visai tiešiem un atklātiem nosaukumiem ("Maskarādes un operas", "Ielasmeitas karjera", "Modīgās laulības" u.c.). Savos darbos Hogārts ieviesa vienu no tipiskiem rokoko elementiem - tā saukto "skaistuma līniju" (šo manieri viņš apraksta darbā "Skaistuma analīze", 1753), kas izvijas un atgādina izstieptu "S" burtu.
Atšķirīgi bija darbi, kuros Hogarts gleznoja pozitīvos varoņus ("Meitene ar krevetēm", "Kapteiņa Korema portrets", "Soltēras kundze"). Tiem raksturīga izteiksmīga kustība, impresionistisks triepiens, pieticīgāka ir dekoratīvisma nozīme.
Gadsimta sākumā Anglijā parādījās jauns pasūtītājs - vidusšķira. Kļuva populāri grupas portreti, kuros attēlota visu ģimene, ieskaitot kalpotājus un iemīļotākos mājdzīvniekus (Filips Mersjē (1689 - 1760), Frensiss Heimens (1708 - 1776), Arturs Deiviss (1711 - 1781)).
Attīstījās "topogrāfiskās" ainavas žanrs - precīzs, dokumentāls dabas fiksējums. Tas kļuva īpaši populārs pēc tam, kad uz Angliju atbrauca itāļu vedutas meistars Kanaleto. Anglijā viņš iemantoja slavu, daudz skolnieku un sekotāju.
Arī gadsimta otrajā pusē savas pozīcijas saglabāja portreta glezniecība. Viens no vadošajiem tā laika portretistiem bija Sers Džošuā Reinolds (1723 - 1792) - tipisks angļu džentlmenis, politisks darbinieks, mākslas zinātnieks, akadēmiķis. Tik pat korekts un akurāts, cik dzīvē, viņš bija arī savās radošajās izpausmēs. Reinolds radīja savu glezniecības teoriju, ko izklāsta traktātā "Runas". Viņš aizstāv klasicisma estētiku un uzskata, ka daba ir nepilnvērtīga, tādēļ par paraugu jāņem antīkā māksla. Reinolds mēģināja Anglijā iedzīvināt vēsturisko, "augsto" stilu, kas domāts "zinošajiem". Tomēr paša Reinolda darbi ne vienmēr atbilda šai teorijai - viņš ir radījis pavisam nedaudz vēsturisku gleznu (vienu no tām - "Herkuless ar čūsku" - pēc Katrīnas II pasūtījuma).
Reinolds gleznoja ļoti apzinīgi, jau iepriekš izskaitļodams darba glezniecisko efektu. Viņš mīlēja siltus toņus un enerģisku darba modelējumu. Savu laikabiedru portretus Reinolds centās padarīt par vēsturiskām gleznām, sacerēdams senatnīgus fonus vai likdams modeļiem ieņemt heroiskas, mākslotas pozas (aktrises Sāras Sidonsas portrets). Nereti darbi tika pārblīvēti ar portretējamā profesiju raksturojošiem atribūtiem. Reinolds bija talantīgs, bet ļoti racionāls mākslinieks.
Liela daļa viņa laikabiedru bija emocionālāki (Džordžs Romnī (1734 - 1802), Henrijs Rebērns (1756 - 1823), Tomass Lorenss (1758 - 1810)). Pie tādiem pieder arī spilgtākais rokoko pārstāvis Anglijā Tomass Geinsboro (1727 - 1788), ko šī un citu iemeslu dēļ bieži pretstata Reinoldam. Geinsboro nesekoja teorijām, bet savai intuīcijai, izjūtām un dabai. Iespējams, tas saistīts ar to, ka viņš tikpat kā netika mācījies akadēmisko glezniecību. Mākslinieka darbi ir dabiskāki, klusināti, intuitīvi un vienkārši. Geinsboro daiļradē galvenā vieta ierādīta portretam un ainavai, kas sākumā bija izdomāta un nosacīta, bet vēlāk kļuva ļoti reālistiska, zaudēja rokoko dekoratīvo garu un ieguva sentimentālismam raksturīgu noskaņu. Bieži šādas gaišas, reālistiskas un savā starpā nedaudz līdzīgas ainavas kļuva par portretu foniem ("Endrjū kungs ar kundzi", 1750). Gleznojot cilvēkus, Geinsboro vairījās no pārāk sarežģītām kustībām un foniem un lūdza tos ieņemt dabiskas pozas ("Aktrises Sāras Sidonsas portrets"). Mākslinieks mīlēja vēso toņu paleti, it īpaši gaiši zilo un zilo krāsu ("Zilais zēns", "Dāma zilajā tērpā"). Rokoko stilistika atspoguļojās arī Geinsboro portretējamo frizūru un tērpu gleznieciskajā risinājumā, vēsajās un izskaistinātajās sejās.