PĀRMAIŅAS PASAULES UZSKATĀ XX GADSIMTĀ

* * *

Freids strādāja gan praktiski, gan teorētiski: viņš praktizēja klīnikā un rakstīja visu savu darbīgo mūžu. Freidam patika salīdzināt savu darbu ar arheologa darbu, jo viņš uzrokot cilvēka prātā lietas, kas ilgi gulējušas tā dzīlēs.

Divi galvenie Freida atklājumi bija

• Bezapziņa.

• Oidipa komplekss.

Freids uzskatīja, ka, pateicoties šiem atklājumiem, viņam izdevies nonākt pie dziļas cilvēka prāta un seksualitātes izpratnes.

* * *

Sapņu interpretācija ir galvenais ceļš, kā izzināt prāta neapzināto darbību

* * *

Kopš tā laika Freids sev izvirzīja uzdevumu pētīt cilvēku, lai mainītos ļaužu priekšstati pašiem par sevi. Viņa darbs līdzinājās sava veida izmeklēšanai, un gadu gaitā viņa idejas mainījās.

Freids atteicās no hipnozes kā metodes un ļāva saviem pacientiem vienkārši runāt. Viņš attīstīja "brīvo asociāciju" metodi, ar kuras palīdzību pacientu problēmas bija iespējams atklāt, spriežot pēc tā, kā viņi lietoja vārdus. Vārdu sasaiste parādīja, kā darbojas pacienta prāts, un sniedza informāciju par viņa problēmu.

Sākumā Freids domāja, ka neirotiskos simptomus izraisa nomāktas nevēlamās atmiņas, bet vēlāk viņš nonāca pie uzskata, ka histērija un tās simptomi rodas traumu vai emocionāla šoka rezultātā, kas iegūti bērnībā. Pacients šoku ir apspiedis vai aizmirsis, bet tas nav izzudis. Tā rezultāti vērojami neapzinātos slimīgos paradumos vai fiziskos simptomos.

Ar psihoanalīzes palīdzību šīs traumas iespējams atklāt un ārstēt. Terapijas mērķis, pēc Freida domām, ir atbrīvot pacientu, lai tas atkal spētu mīlēt un strādāt.

Freids uzskatīja, ka neapzinātais izpaužas jokos, kļūdās, valodas misēkļos, bet it sevišķi sapņos: "Sapņu interpretācija ir galvenais ceļš, kā izzināt prāta neapzināto darbību."

Pēc Freida domām, "sapnis ir (apspiestas vai nomāktas) vēlmes (apslēpts) piepildījums". Citiem vārdiem, sapņi ir sava veida šifrs. Ja iespējams šo šifru atklāt, tad iespējams noskaidrot, kāda problēma ir slimības pamatā, un sākt to ārstēt. Freids uzskatīja, ka sapņi ir ''dienas pārpalikumu" (notikušā) un apspiesto vēlmju (neapzināto iekāru) kombinācija.

Freids sāka saskatīt cilvēka psihi kā sastāvošu no

Seksualitāte ir personības pamatā. Freids ar seksualitāti izprata pieķeršanos, mīlestību un jutekliskumu visplašākajā nozīmē. Seksuālo tieksmi viņš nosauca par “libido”. Freida teoriju pamatā ir arī viņa ģimenes pieredze. Pēc tēva nāves viņš sāka saprast parādību, ko nosauca par “Oidipa kompleksu”.

Oidips ir varonis grieķu mitoloģijā, kurš, pats to neapzinoties, nogalināja savu tēvu un apprecēja savu māti.

Freids apgalvoja, ka cilvēka mērķis dzīvē ir

• Atdalīties no mātes.
• Samierināties ar tēvu.
• Atrast mīlestības objektu, kas nebūtu identisks mātei.

“Šie uzdevumi,” rakstīja Freids, “izvirzās ikvienam, un zīmīgi, ka ļoti reti kādam izdodas tos ideāli atrisināt.”

Freids parādīja, kā seksualitāte nosaka personības veidolu un kā personības attīstībā var rasties problēmas aizmirstas, nelaimīgas pieredzes rezultātā.

1905. gadā Freids savus secinājumus par cilvēka seksualitāti rezumēja darbā "Trīs esejas par seksuālā teoriju". Šo darbu un "Sapņa interpretāciju" (1900) viņš uzskatīja par savām nozīmīgākajām grāmatām.

Tādējādi, pēc Freida ieskatiem, reliģija ir cilvēces Oidipa komplekss.

Viņš uzskatīja, ka vēsturiskā attīstība norisinās, sākot ar

• Animismu (piešķirot objektiem vai dzīvniekiem reliģiska rakstura īpašības) caur politeismu un no tā uz monoteismu.

• Maģiju caur reliģiju uz zinātni.

Mūsdienās Freida ideju patiesums par kultūras izcelsmi un reliģijas attīstību tiek ļoti apšaubīts.

Viņš neticēja reliģijai, taču ticēja zinātnei, domājot, ka reliģija izzudīs, bet zinātne un racionālā domāšana izveidos labāku sabiedrību.

Daudzas Freida idejas sakņojās Feierbaha atziņās, taču spēku tām piešķīra jaunā psihoanalīzes metode. Tomēr Freida priekšstatos vērojami vairāki vāji punkti. Patiesais Dievs var atbilst vēlmei pēc šāda Dieva. Lai arī reliģijas rašanās pamatā var būt ilūzija vai neiroze, taču tas nav obligāts nosacījums. Lai arī bērna attieksme pret tēvu var ietekmēt viņa attieksmi pret Dievu, šis apstāklis nebūt nenozīmē, ka Dieva nav.

Līdzīgi Feierbaham, Freids bija ateists, pirms sāka par to filozofēt, un viņa radītai psihoanalīzes metodei nav jāved pie ateisma.

Freida veikums joprojām ir diskutējams, taču tas vienlaicīgi ir monumentāls. Viņš uzskatāms par vienu no divdesmitā gadsimta lielajiem intelektuāļiem pirmatklājējiem.

Kad cilvēks kļuvis par pilnvērtīgu indivīdu, viņš līdzinās upei, kas, izplūdusi kūtrās attecēs un purvos, piepeši atrod ceļu atpakaļ savā īstajā gultnē…

* * *

Jungs aizguva no Freida bezapziņas jēdzienu un to paplašināja. Viņš uzskatīja, ka pastāv

• Personas bezapziņa, kas ietver sevi indivīda apspiestās vēlmes, atmiņas un kāres.

• Kolektīvā bezapziņa: tā ir visas cilvēces atmiņu rezervuārs, no kuras dzimst mīts un reliģija. Visi cilvēki piedalās kolektīvajā bezapziņā un ir ar to kaut kādā veidā saistīti.

Svarīgi apzināties, ka arhetipisko simbolu nav iespējams izskaidrot racionāli. Sastopoties ar kādu no šiem simboliem, cilvēkam jāatbild emocionāli un arvien no jauna jāmeklē šā simbola jēga, nekad to neizsmeļot.

Jungs noteicis četrus galvenos arhetipus.

ĒNA: cilvēka dabas tumšā, primitīvā, dzīvnieciskā puse. Roberta Lūisa Stīvensona darbā par doktoru Džekilu un misteru Haidu misters Haids ir šī ēnas puse. Ļaudis bieži saka "es nebiju savā ādā" vai "es nezinu, kas man uznāca", un tas notiek, kad viņu ēnas puse ņem virsroku. Jungs uzskatīja, ka cilvēkiem jāiemācās dzīvot ar savu ēnas pusi, lai nodzīvotu veselīgu dzīvi. Viņš pareizi uzskatīja, ka nav ēnas bez gaismas.

BĒRNS: veseluma simbols, kas eksistē gan šajā, gan nākamajā pasaulē. Jungs uzskatīja, ka cilvēkam, lai nodzīvotu pilnasinīgu dzīvi, jādzīvo saskaņā gan ar apzināto, gan neapzināto sevi pašu. Šo abu daļu apvienojumu simboliskā veselumā sauc par "patību".

Veselīga, līdzsvarota dzīve, pēc Junga domām, atrodama cilvēkā, kas ir spējīgs rast izpausmi visiem šiem arhetipiem un kas iemācījies izturēties iecietīgi pret sava rakstura pretišķībām. Pretišķību samierināšana ir svarīga tēma Junga darbos.

• Ekstraverti: vērsti uz āru, interesējas par faktiem.

• Introverti: klusi, interesējas par idejām.

• Intuīcijas cilvēki, kas paļaujas uz nojautām, iedvesmu un "sesto prātu".

• Iejūtas cilvēki, kas augstu vērtē cilvēkus un lietas.

• Domas cilvēki, kas lemj saskaņā ar loģiku un analīzi.

Jungs uzskatīja, ka lielākā daļa cilvēku pieder vienam dominējošam tipam, taču iespējama arī piederība pie diviem vai pat trim tipiem.

Jungs nonāca pie uzskata, ka cilvēkiem dzīvē nepieciešama jēga un nozīmīgums. Atšķirībā no Freida, kurš par neirožu cēloni uzskatīja apspiestu seksualitāti, Jungs domāja, ka seksualitāte ir tikai augstāka garīguma simbols. Cilvēcei vajadzīgs "Dievs", citādi tā sāk radīt elkus.

Jēgas, garīguma meklēšanu Jungs sauca par "individuāciju". Kā jau norāda pats vārds, "individuācija" ir ceļojums pretī tapšanai par pilnvērtīgu indivīdu. Tā ir "Dieva sevī" un sevis paša simbola meklēšana.

Šie jautājumi un šīs izjūtas ir eksistenciālas. Tās ir problēmas, kuras izvirzījuši filozofi, kas, kā norāda pats vārds, interesējas par cilvēka eksistences problēmām – nevis par lietu, augu vai dzīvnieku eksistenci, bet par īpašo cilvēka eksistenci, kas piemīt tev un man.

Trīs ievērojamākie filozofi eksistenciālisti ir Sērens Kirkegors (1813 – 1855), Martins Heidegers (1899 – 1976) un Žans Pols Sartrs (1905 – 1980). Kirkegors bija dānis, Heidegers – vācietis, bet Sartrs – francūzis.

Atšķirībā no citiem virzieniem eksistenciālisms nekad nav bijis filozofijas skola vai kustība. Līdzība starp eksistenciālisma filozofiem drīzāk vērojama jautājumu uzdošanas nosacījumos un tajā, kādu vietu Visumā viņi atvēlēja cilvēcei.

Būtībā eksistenciālisms ir dumpja filozofija, kuras uzmanības centrā atrodas cilvēks un viņa eksistences problēmas. Eksistenciālismu var uzskatīt par romantisku sacelšanos pret Eiropas apgaismības sistemātiskumu un racionalitāti.

Vārds “ex – ist” burtiski nozīmē “būt ārpusē, pret”, un eksistenciālisma filozofi ir pievērsušies tam, kā atsevišķs cilvēks “stāv ārpusē” pret pasauli, pret sabiedrību, pret institūcijām un noteiktiem domāšanas veidiem.

• Kirkegors kritizēja sava laika Dānijas valsts Baznīcu.
• Heidegers uzskatīja, ka lielākā daļa Rietumu filozofijas ir bijusi kļūdaina.
• Sartrs pēc sabrukuma, ko izraisīja Otrais pasaules karš, gribēja sākt visu no jauna, ar jaunu attieksmi pret cilvēkiem un viņu iespējām.

Visi trīs bija dumpinieki, visi trīs stāvēja ārpusē, visi trīs tā vai citādi bija saistīti ar “ex – istenci”.

Tādējādi eksistenciālisms pirmām kārtām ir subjektīva filozofija, t. i., tāda, kas izriet no indivīda redzes viedokļa. Tā ir filozofija, kuru interesē “es” un tas, kā šis “es” dzīvo. Šī iemesla dēļ eksistenciālisms atstājis milzīgu iespaidu uz literatūru. Tādu rakstnieku kā Dostojevskis, Kafka, Bekets, Kamī darbos tiek saskatītas “eksistenciālas” iezīmes.

Filozofi eksistenciālisti apgalvo, ka viņiem rūp reālās problēmas, ar kurām sastopas cilvēce. Viņu mērķi ir izgaismot ikdienas dzīves ilūzijas un nopietni atgādināt cilvēkiem par viņu atbildību.

Daudzi eksistenciālisti uzskata, ka morāles likumi nav ierakstīti Visuma struktūrā. Cilvēkiem jāizvēlas, ko viņi grib darīt un kādi viņi grib būt. Viņi ir brīvi.

Eksistenciālistu darbos bieži sastopami tādi būtiski jēdzieni kā

• Brīvība.
• Individualitāte.
• Atbildība.
• Izvēle.

Cilvēka esamības apzināšanās nepieciešami ietver sevī nāves apzināšanos. Eksistenciālisti rakstījuši arī par

Viņi apzinās un pievērš savu uzmanību tiem cilvēka esamības traģiskajiem aspektiem, kuriem citi filozofi pagājuši garām.

Cilvēks pirmām kārtām eksistē, sastopas, uzrodas pasaulē – un tikai pēc tam sevi definē.

* * *

Šajā darbā viņš norādījis uz diviem cilvēka iespējamiem eksistences veidiem:

“Sliktā ticība” ir ticība brīvības neesamībai. Sartrs saka, ka lielākā daļa cilvēku tic, ka pastāv sabiedrības rakstīti likumi vai uzvedības veidi. Šos likumus, iespējams, radījis vai nu Dievs, vai cilvēka daba. Pretēji šim uzskatam Sartrs apgalvoja: “Dieva nav, un nepastāv tāda lieta kā cilvēka daba.”

Tādēļ cilvēce ir pilnīgi brīva un var izvēlēties pati savas vērtības un dzīvesveidus. Neticēt šai iespējai nozīmē dzīvot sliktā ticībā.

Sartra slavenais teikums vēsta, ka “esamība ir pirms būtības”. Lūk, citāts no darba Eksistenciālisms ir humānisms.

Ja kāds taisa papīra nazi, viņam vispirms galvā ir ideja, kas ar papīra nazi jādara un kādam tam jāizskatās. Šajā gadījumā būtība atrodas pirms esamības (ideja pastāv pirms tās īstenošanas).

Cilvēki parasti domā par Dievu kā par Meistaru. Dievs mūs radījis, un mēs zinām, kas mēs esam un kādam nolūkam esam radīti. Dievs pastāv, un tāpēc pastāv cilvēka daba, un tās jēga ir ierakstīta Visumā.

Bet, ja Dieva nav, cilvēki atrodas situācijā, kurā viņi eksistē, bet nezina, kas viņi ir un kādā nolūkā eksistē. Šajā gadījumā eksistence ir pirms būtības (notikums pastāv pirms idejas). Tas nozīmē, ka cilvēki, palūkojoties uz sevi, sastopas ar “neko”, kas viņiem ar kaut ko jāpiepilda.

Tādējādi cilvēkiem ir pilnīga brīvība izvēlēties. Viņi ir spiesti izdarīt izvēli, jo katram kaut kādā veidā jānodzīvo sava dzīve. Determinisms ir liela ilūzija. Mēs paši varam brīvi izvēlēties savu likteni.

Sartrs apgalvo, ka rīcība ir tā, kas parāda, kādi cilvēki ir patiesībā, un definē cilvēku kā rīcību kopumu.

Viņš noteicis divus veidus, kā viss esošais eksistē pasaulē.

• “Sevī”, kas raksturo objektus, kuriem piemīt pilnīga un nemainīga esamība un kuriem nav nekādas attieksmes pret sevi, nedz arī pret ko citu.
• “Sev”, kas ir cilvēciskais eksistences veids – tas ir plūstošs, ar mainīgu struktūru un atvērts nākotnei. Eksistences veidu “sev” raksturo iespējamība un iztēle, kas cilvēcisko eksistenci izdala ārpus visiem citiem eksistences veidiem.

Daudziem Sartra cilvēciskās situācijas analīze likusies pārāk negatīva. Sartrs pats uzskatījis, ka viņa filozofija ir pozitīva filozofija, un viņa liktais uzsvars uz brīvību ir uzmundrinošs. Tomēr Sartra “nelabuma” un eksistences absurduma raksturojums šķiet patiesi pesimistisks.

Sartra eksistenciālisms diemžēl skaidri nenorāda, kā indivīdam sadzīvot ar citiem cilvēkiem. Ko darīt, ja mana brīvība nonāk pretrunā ar cita brīvību? Sartrs nesniedz tiešu atbildi uz šo jautājumu. Viņš apgalvo, ka, izvēloties sev, es izvēlos visiem. “Es veidoju sevi, es veidoju cilvēku.” Kas ir labs man, tam jābūt labam visiem. Bet šis viedoklis ir subjektīvs, un daudzi to uzskata par nepārliecinošu.

Sartra grāmata Esamība un nekas beidzas ar vārdiem: “Uz šiem jautājumiem.. iespējams atbildēt tikai morālā līmenī. Tam es veltīšu savu nākamo grāmatu.” Patiesībā viņš pēc septiņiem gadiem no šīs ieceres atteicās, un Brīvības ceļu ceturtais sējums, kurā vajadzēja parādīties autentiskas esamības raksturojumam, tā arī netika uzrakstīts.

Būdams zēns, Heidegers jutās esamības absolūtā brīnuma pārņemts. Viņam gribējās uzzināt, kāpēc lietas ir. Viņš kļuva gluži vai lietu "ir - ības" apsēsts, meklēdams, kas ir tā sevišķā īpašība, kas priekšmetam piešķir esamību un kurai Rietumu filozofi kopš seno grieķu laikiem nav pievērsuši nekādu uzmanību.

Heidegers gribēja izpētīt Esamības būtību pasaulē kopumā un ne tikai tās izpausmes cilvēcē, tāpēc viņš noliedza, ka esot eksistenciālists. Cilvēka eksistence viņu interesēja tikai kā vārti uz eksistences izpratni.

* * *

* * *

Lai gan Heidegera priekšstats par Esamību daudziem teologiem licies vilinošs, viņš pats tam nekad nav piedēvējis nekādu pārdabisku statusu – katrā ziņā viņš nekad nav apgalvojis, ka Esamība līdzinās Dievam.

Heidegers radīja daudz jaunvārdu un bija pārliecināts, ka vācu un grieķu valodas (valodas, kuras viņi lietoja) šim nolūkam ir vispiemērotākās. Viņš uzskatīja, ka viņa jaunvārdi nav tikai zīmes, bet lietas pašas par sevi, kurām eksistence un Esamība piemīt tikpat lielā mērā kā visam citam.

Pēc Heidegera domām, cilvēkiem jābūt sevišķai interesei jautājumā par Esamību, tādēļ ka viņus dabiski interesē viņu pašu eksistence. Tādēļ ka cilvēki ir, viņi ir atvērti Esamībai, var ieklausīties tajā un tai atbildēt. Heidegers apvērš slaveno Dekarta izteicienu: "Es domāju, tātad es esmu." Tā vietā viņš apgalvo: "Es esmu, tātad es domāju."

Lai izteiktu savas domas, Heidegers lietoja īpašus jēdzienus:

• "Fakticitāte" ir cilvēku eksistences fakts: te mēs esam pasaulē.

Heidegers rakstīja par

• Neautentisku Esamību kā pūļa daļu.

• Autentisku Esamību, kas nozīmē būt pašam.

Dzīvot autentiski nozīmē nonākt līdz Esamības izpratnei. Neadekvāta Esamības izpratne nozīmē neadekvātu sevis paša izpratni. Katram jāmeklē savu saistību ar Esamību, domājot par savu nāvi, un tas ir vienīgais patiesais dzīvesveids.

Edmunds Huserls (1859 – 1938) norādīja, ka objekti mūsu apziņā pastāv tādi, kādi tie mums šķiet neatkarīgi no tā, vai tiem piemīt vai nepiemīt cita veida esamība. Tādēļ mēs tos varam izpētīt, pielietojot stingrus likumus, un savos spriedumos neņemt vērā viņu pašu iespējamo esamību. Huserla filozofiju sauc par “fenomenoloģiju”, jo tā pēta objektus tādus, kādi tie mums šķiet.