Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Ligita Zitāne "Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām", RAKA, 1999
Andris Rubenis "Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā", Zvaigzne ABC
"Renesanses laikmetā Itālijā ļoti populāras bija pilis (palacco). Palacco Strocci un Palacco Pitti celtas kā cietoksnis ārpusē, bet ar vieglu, arkām apjoztu pagalmiņu, kuru šķērsojot ienacējs varēja nokļūt krāšņi iekartotās zālēs un īpašnieku dzīvojamās telpās. Florenciešu un venēciešu viesistabās un guļamistabās bija dārgas mēbeles antīko priekšteču stulā. Dievnvidos mājas iedzīve bija daudz atturīgāka, interjerā dominēja akmens: sienas, grīdas, durvju rāmji tika apšūti ar marmoru, griesti - ar koku, tomēr iedzīve bija daudz vienkāršāka nekā Itālijas ziemeļos."
"Bagātnieki sāka iekārtot arī ārpilsētas villas seno romiešu stilā. Līdztekus pilīm un villām parādās pavisam jauni, līdz šim nebijuši ēku tipi, kuri izteica jauno dzīves ritmu. Noliktavas, slimnīcas, rātsnami, teātri vairs nebija retums ne ziemeļos, ne dienvidos."
"Renesanses sadzīvē ienāk kāda neliela, bet svarīga iezīme: sadzīves priekšmeti vairs netiek izgatavoti kā viens vienīgs amatniecības mākslas paraugs. Ne tikai ēkas, bet arī sadzīves priekšmeti vispirms top skicēs uz papīra. Viduslaiku sadzīves etalons veidojās kā nākamā pakāpe gadu gaitā, turpretī renesanse "pārkāpa" vairākiem gadsimtiem un sadzīves detaļās vairāk balstījās uz antīko, nevis iepriekšējo gadsimtu tradīciju."
"Viduslaikos cilvēku hierarhija bija stabila un nemainīga, un arī mēbeles stingri un noteikti tika novietotas pie telpas sienām uz ilgu laiku, to bija samērā maz, un tās izpildīja stingri noteiktas funkcijas. Renesanses laikmetā parādās pavisam jaunas mēbeļu formas, daudzveidīgākas kļūst esošās, tās ir mainīgas un mobilākas. Lai arī ļoti populāras vēl joprojām ir dažnedažādas lādes (ar lādi - solu - un līgavas pūru beidzot), renesanses laikmetā notiek pāreja no horizontālas drēbju glabāšanas uz vertikālu, sāk izmantot dažnedažādus skapju paveidus - no apģērba līdz trauku un dažādu sadzīves priekšmetu glabātājiem. Tiesa, vertikālo skapi renesanses laikmetā lieto tikai Lombardijā, pārējos Itālijas mēbeļu centros (Toskānā, Venēcijā, Boloņā) vēl joprojām ļoti populāras ir tās pašas vecās lādes."
"Arhitektūrā un glezniecībā tik ļoti iesienītā proporcija un t.s. zelta viduslīnija ienāk aarī sadzīves priekšmetos. Mēbeļu izgatavošanā jaunums ir t.s. arhitektūras stils, kad sadzīves priekšmets kļūst par miniatūru pili ar kolonnām, pilastriem un karnīzēm. Formu un dažādības ziņā sevišķi izceļas formas sēdēšanai - no t.s. strocci krēsla uz trim kājām un ar ļoti augstu atzveltni līdz bagātīgiem griezumiem dekorētam krēslam uz četrām kājām. Visos Itālijas novados vēl joporjām ļoti populāri ir dažnedažādi saliekamie krēsli ar mīkstu polsterējumu."
"Un tomēr renesanses iezīmes itāļu sadzīvē visspilgtāk izpaudās modes tendencēs. Jaunais itāļu ģērbsanās stils radās Florencē, un tas lielā mērā bija saistīts ar jaunu audumu un rotaslietu ievešanu no tālajiem jūras braucieniem."
"Līdzīgi kā antīkajā pasaulē renesanses laika tērpā valda ritms, visu atsevišķo daļu harmonija. Renesanses mode atteicās no nedabiskām tērpa detaļām un veidojumiem: jostasvietas pārāk zemu vai, tieši otrādi, pārāk augsto novietojumu, asajām tērpā izgriezuma līnijām, apavu spicajiem purniem, neērtajām piedurknēm vai pārāk augstajām cepurēm."
"Renesanse tā visa vietā ieviesa dabiskumu un "apstiprināja" arī to skaistuma etalonu, kas eksistē vēl tagad, - slaidu augumu, platus plecus, šauru jostasvietu, staltu gaitu."
"Protams, neiztika arī bez modes kaprīzēm. Jau toreiz pazina vairākus krāsu izmaiņu paņēmienus: matus krāsoja vai arī lietoja parūkas ar gaišiem, dabīgiem matiem. Renesanses laika māju fasādēs tika speciāli veidotas dziļas nišas, kurās dāmas savus matus balināja saulē. Tiesa, sauļošanās laikā bija ļoti jāuzmanās, jo sejas ādai bija jāpaliek bālai. To panāca ar speciālām cepurēm solana ar platām malām, uz kurām tika uzkarināti mati, seju atstājot ēnā. Pati svarīgākā modes prasība bija augsta, atsegta piere. To nedrīkstēja "aizēnot" pat uzacis. Tās izplūkājot likvidēja ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Katrīnas Sforcas pamācības, kā krāsot seju, zināja katra sieviete, kas kaut nedaudz interesējās par modi. Renesanses laikmetā mode nebija tikai iegriba, kaprīze vai sevis izteikšanas veids. Sievietei, kura ievēroja zināmas sabiedrības normas, vajadzēja arī pakļauties modei neatkarīgi no pašas vēlmēm, gaumes un iedzimtajām īpatnībām. Renesanses laikā radās arī pirmā literatūra par modi un kosmētiku."
"Tieši tāpat, kā itāļu arhitektūra ir it kā šūta pēc cilvēka izmēra, arī pats tērps bija veidots harmoniski, detaļas saskaņojot. Sevišķi tas izpaudās sieviešu tērpā - pirmo reizi strikti tika nodalīti svārki un tērpa augšdaļa. Elegantās piedurknes tika pārgrieztas, radot rokām kustību brīvību. Šie izgriezumi šur tur atsedza balto veļu. Apakšveļa kļuva ļoti izsmalcināta, un balti audumi bija ļoti dārgi."
"Renesanses beigu posmā vērojama arī divu toņu saplūšana vienā apģērbā un divu dažādu materiālu izmantošana vienā apģērbā, tā jau ir manierisma pazīme."
"Vīriešu modē dominēja visai īsa tunika, kura bieži pat nesniedzās līdz ceļiem un atsedza krāsainas bikses. Antīkā toga tika pārveidota par apmetni ar ļoti platu apkakli, tās gali nereti sniedzās līdz ceļien. Tunika bija zinātnieku, inteliģences un padzīvojušu ļaužu apģērbs, un vēl tagad tā ir daudz universitātes profesoru goda tērps."
"15. gs. izveidojās jauna kultūras sistēma, ko apzīmē ar jēdzieniem "renesanse" un "humānisms". Kopš Burkharda slavenā darba "Renesanses kultūra Itālijā" parādīšanās brīža, kurā viņš aplūkoja šo kultūru kā "modernā cilvēka māti un dzimteni", tās pētniecība nebeidzas. Burkhards renesansi vērtēja kā savdabīgu, īpatnēju vēstures periodu Eiropā. Tā vispirms guva izpausmi tēlotājmākslas jomā, kas ap 1500. gadu Itālijā (Leonardo, Mikelandželo, Rafaels) un Vācijā (Dīrers, Grīnevalds) sasniedza nebijušus augstumus, kopumā veidojot veselu parādību un norišu kompleksu"
"Viduslaikos kultūras ziņā dominēja Francija, vēlāk arī Vācija, taču 15. un 16. gs. vadošo lomu pārņēma Itālija. Šis fakts savā ziņā ir paradoksāls, jo 14. gs. beigās un 15. gs. tā nebija vairs tik bagāta kā iepriekš. Šī zeme pārdzīvoja saimniecisku krīzi, kas ilga divus gadsimtus. Itālija bija sadalīta sīkās valstiņās, ko satricināja iekšējie konflikti un savstarpējie kari."
"Mūsdienu vēsturiskajā literatūrā runā par "Karolingu renesansi" - pārsteidzošu garīgās aktivitātes uzliesmojumu Francijā un Vācijā Kārļa Lielā un tā tiešo pēcteču l aikā; "Otonu renesansi" - literāro un māksliniecisko strāvojumu austrumos no Reinas, kas aizsākās Oto Lielā valdīšanas laikā; min arī 12. gs. renesansi galvenokārt Francijā, kur līdz ar universitāšu rašanos radās pastiprināta interese par antīkajiem autoriem (šai laikā izplatījās simtiem, pat tūkstošiem Ovīdija, Horācija, Senekas, Vergīlija, Cicerona, Plīnija Vecākā u.c. romiešu rakstinieku rokrakstu) - sholastikas laikmets neizskauda interesi par antīko literatūru, un Romas slava nebija zudusi nebūtībā."
"Kopš 18. gs. apgaismības teorētiķu laikiem renesansi un humānismu saprot kā kustību, strāvojumu (un arī tam atbilstošu dzīvesveidu), kas kopumā izsaka novēršanos no viduslaikiem, to "pārvēršanu" un signalizē par "jauno laiku" sākumu. Kopš 14. gs. renesanse attīstījās Itālijā ar centru Florencē kā jauna kultūras pašapziņas forma, kas saistījās ar antīkās literatūras un mākslas "atdzimšanu". 15. gs. beigās tā aptvēra arī citas Eiropas zemes. Vēlāk šo izšķirošo etapu Eiropas vēsturē nosauca par "renesansi". Sākumā runa bija par daiļliteratūru, taču, pateicoties izglītības izplatībai, tā ārti izgāja ārpus literatūras ietvariem. Tika izvirzīts mērķis pārveidot visu cilvēku, radīt izglītota indivīda tipu."
"Ar renesansi plašā nozīmē saprot izglītības ekspansiju, bez kuras nekāda atdzimšana nebūtu domājama. Šīs izglītības nesēji bija pilsētu iedzīvotāji. Itāļu pilsētu sabiedrībai raksturīgs bija tas, ka tajā birģeru slāņi neatradās konfliktā ar aristokrātiju (pretēji pilsētām uz ziemeļiem no Alpiem), kuru uzskatīja par vadošo sabiedrības spēku. Itālijas pilsētas dižciltīgo un birģeru attiecības sasniedza noteiktu sintēzi. Renesanses izglītības pasaulē attīstījās jaunā "gara aristokrātija", kas nebija atkarīga no dzimtās iekārtas un balstījās uz personiskajiem veikumiem. Itāļu sabiedrība deva iespējas cilvēkiem strauji un augsti pacelties pateicoties individuālajiem panākumiem, kas arī tika izmantots."
"Plašā nozīmē renesanse ir arī kultūras pārorientācija, kas viduslaiku attieksme pret pasauli tika aizvietota ar individuālu pieeju visu prolēmu risinājumā. Cilvēkus vairāk sāka interesēt senās Romas nekā jaunās Jeruzalemes dzīve. Viduslaiku teocentrisko pozīciju, kad visa mērs bija Dievs, nomainīja antropocentriska orientācija, kas par visa mēru kļuva cilvēks. Akcents tika likts nevis uz Dieva, bet uz cilvēka slavu. (Nav gan jāaizmirst, ka renesanse attiecās galvenokārt uz sabiedrības augšslāņiem, bet praktiski neskāra zemākos.)"
"Renesansē cilvēks it kā atvēra acis un paskatījās sev apkārt. Tas vairs neraudzījās uz debesīs notiekošajām mistērijām, ne arī zem viņa esošajām ugunīgajām elles briesmām un arī vairs negremdējās sevī, lauzot galvu par savas izcelsmes likteņa jautājumiem un vēstures miglainajām determinantēm. Cilvēks sāka tiekties aptvert un izzināt Zemi kā savu īpašumu, kas viņam sagādā estētisku baudījumu, - pirmo reizi kopš antīkās Grieķijas laikiem. Renesanse bija izteikti orientēta uz šaupusējo pasauli, kas līdzās pozitīviem momentiem ietvēra sevī arī daudz negatīvā: veinotas reliģiskās ainas zudumu, bailes no jaunā, nedrošības un sašķeltības sajūtas. Augstprātībai un iedomībai pretmets bija kritiens bezdibenī, ilgām pēc paradīzes - ceļš uz elli, korumpētajai baznīcai - sirdsapziņas sacelšanās."
"Cilvēka ideālo stāvokli renesansē attēloja kā zemes svētlaimes panorāmu. Viduslaiku vertikālais skats uz mūžīgo dzīvību un paļāvību "uz augšu" vairs neatbilda laikmeta mentalitātei. Cilvēkam gribējās iekartoties zemes dzīvē, gūt panākumus, baudīt esamības prieku. Viduslaikiem raksturīgo grēcības izjūtu (kur centrālā figūra bija Ījabs) nomainīja lepnības un pašapziņas pilnās pretenzijas uz paradīzi, kuras iestāšanos paredzēja jau tuvākajā nākotnē. Paradīzes dārzi un Dieva pilsēta - debesu Jeruzaleme - nebija tikai metafiziski solījumi. To centās fiksēt topogrāfiski. Savā braucienā Kolumbs meklēja zeltu, Dievu un paradīzi Zemes virsū."
"Gara atmodu stimulēja atklāšanas dziņa, izpētes tieksme un iekarošanas kāre. Cilvēks it kā no paaugstinājuma, kā no centra lūkojās uz to, kas pasaulē ir radīts un varētu tikt radīts. Renesansē arvien vairāk nostiprinājās "skats uz pasauli": Montes Seaculi kļuva svarīgāki nekā Montes Dei. Orientācija uz horizontālo visuzskatāmāk atklājās glezniecībā: raksturīgs bija skats no baznīcas loga vai reliģiski determinētas iekšējās telpas."
"Par izpētes priekšmetu tika padarīts viss - gan absolūti pareizais, gan bezjēdzīgais. Tāda orientācija deva iespēju domāt par to, par ko viduslaikos domāt bija pilnīgi nepieļaujami, meklēt patiesību tur, kur iepriekš to darīt bija vai nu muļķīgi, vai neiedomājami."
"Nikolajs Koperniks bija pārliecināts, ka viņam uzbruks par heliocentrisko sistēmu: kā viņš vispār ir uzdrīkstējies domāt par Zemi, kas kustas? Spēja šaubīties un apšaubīt bija renesanses raksturīga iezīme."
"Cilvēka priekšā atklājās viņa neierobežotās iespējas. Cilvēks, kā uzskatīja Piko della Mirandola, ir starpposms starp Dievu un pasauli: viņš var ņemt līdzalību augstākajās sfērās, nepametot zemākās, un nolaisties zemākajās, nepametot augstākās. Līdz ar to tika pārvarēta plaisa starp dievišķo un zemei piederošo. Viduslaiku augstākie principi kļuva cilvēkam tuvi un saprotami, gandrīz vai pārvēršoties par ikdienas priekšmetiem, bet pārcilvēciskais pārvērtās, transformējās par dievišķo."
"Renesanse atcēla viduslaiku autoritatīvo domāšanu, taču to neatmeta, bet, gluži pretēji, - noveda līdz galējībai. Proti, renesanse padarīja visas autoritātes vienlīdzīgas - antīkos un kristīgos autorus, baznīcu, arābu un latīņu zinātni, kabalistiku un maģiju u.c. Tāpēc jebkura autoritāte kļuva partikulāra, relatīva, nepilnīga patiesības izteicēja. Neviena atsevišķa doma vairs nevarēja pretendēt uz absolūtu patiesību. Viss kļuva relatīvs. Filozofija arī vairs nebija tieši saistīta ar baznīcas mācību, un teoloģijas monopols zuda, jo domātāji orientējās uz juteklisko pieredzi, jauno mācību par dabu. Filozofija sāka interesēties par visu."
"Šai laikmetā attīstījās īpatnējs žanrs - dialogs. Viens no dialoga dalībniekiem pauž autora viedokli, bet tas nav nodalīts no pārējo līdzdalībnieku viedokļiem. Tāpēc nevienu principu nevar fiksēt kā absolūtu, neatkarīgu patiesību. Renesanses domāšanas "haotisms" ir dažādu tendenču polarizācijas rezultāts. P. Pomponaci raksta: "Patiesi, ja visi orgāni kļūtu par vienu vienīgu sirdi vai aci, dzīvnieks nevarētu pastāvēt: kā simfonijās vai koncertos, ja visas balsis būtu vienādas nerastos nedz mūzika, nedz bauda." Renesanses domātāji netiecās pēc intelektuāli precīzas, pabeigtas sistēmas - viss bija polemisks, neviens spriedums nebija galīgs. Tā drīzāk bija intuitīvi mākslinieciskā domāšana."
"Kad vienas zināšanas izspiež citas, strīdas savā starpā, kad viens princips nav patiesāks par citu, kad viss ir iespējams un viss - šaubīgs, nekas nav noturīgs, tad pieaug skepse. Skepticisms šajā laikā bija izziņas optimisma pretmets, kas rosina apjukumu, pesimismu, nenoteiktību, orientējoties pasaulē. Frančesko Petrarka rakstīja: "Kāda jēga ir izzināt zvēru, putnu, zivju un čūsku dabu, nezināt, kādēl mēs eksistējam, no kurienes esam atnākuši un kurp ejam?" "
"Glezniecībā kā simbolisks tēls arvien biežāk sāka figurēt jūra - gan saistībā ar pasaules radīšanas vēsturi, gan grēku plūdiem. Neierobežota, haotiska jūra atsauca atmiņā radības nepilnību, pirmo cilvēku grēcīgumu, kuri gāja bojā viļņos. Ūdens simbolizēja nenoformēto, sākotnējo materiālu, kas fascinēja tos, kuri sāka orientēties uz dabu kā dievbijīgas pielūgsmes objektu. Visa daba pārtapa par materiālu, kas jāapgūst. Arī jūru uzveica ar radošās atdarināšanas palīdzību. Kolumbs iemiesoja drosmīgu, pārgalvīgu atklājēja tipu, kas uzdrošinājās nerēķināties ar tukšajiem mītiem, kas bija saistīti ar jūru. Tādējādi tika pārkāpta pēdējā robeža un sākās procesi, kas vairs nepazina mieru. Cilvēki arvien tālāk un tālāk atbīdīja nezināmā robežas."
"Publiski un ar plašiem žestiem tika godāts un cildināts lielais Individuum. Svarīga loma renesanses priekšstatos bija varonim, kura veikumus saprata gandrīz vai kā pārcilvēcisku tuvošanos Dievam. Cilvēki tiecās pēc individuālajiem pārdzīvojumiem un labprāt par tiem stāstīja. Biogrāfijas un autobiogrāfijas veidoja jaunu literatūras veidu, kur skaidri atklājās jaunais individuālisms. Svēto dzīve kā tradicionālais viduslaiku literatūras žanrs paplašinājās līdz Vespasiāno da Bističi "Uomini Illustri". Pamazām parādījās arī mākslinieku biogrāfijas, kuras savos "Comentarii" apcerēja florenciešu arhitekts Lorenco Giberti. Augstāko punktu biogrāfiskais žanrs sasniedza džordžo Vazāri plašajā darbā "Le vite de piu eccelenti Pittori, Scultori e Architettori". Tas skaidri atklāja virzību uz šaipusējību."
"Paracelzs apgalvoja, ka cilvēks kā quinta essentia ir atklāts visām zināšanām. Cilvēks ir kosmosa centrs, debesu un zemes viduspunkts, no kura Dievs nekā negrib slēpt, saglabāt kā noslēpumu. Pētniekam viss atklāsies vēstures, proti, viņa paša dzīves laikā, kā rezultātā izzudīs visas burvestības. Taču vienlaicīgi Leonardo da Vinči brīdināja: "Cilvēku darbi būs to nāves cēlonis.""