Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [40-45]:

KĀRLIS LIELAIS

Pipina dēls Kārlis Lielais kāpa tronī 26 gadu vecumā un dažus gadus valdīja kopā ar savu brāli Karlomanu. Pēc Karlomana nāves 771. gadā aristokrāti par karali izsauca Kārli. Viņa valdīšanas laiku iezīmēja sekmīgi iekarošanas kari - pret arābiem, avāriem un sakšiem, iekšējās reformas un vēlēšanās izplatīt kristīgo ticību iekaroto tautu vidū. Jau 772. gadā Kārlis Vormsā sasauca pārstāvju sanāksmi, kurā uzsvēra, cik derīgi būtu pagānus sakšus pievērst kristīgajai ticībai. Sākās 33 gadus ilgais karš ar sakšiem. Vairākkārt sakautie sakši lūdza žēlastību, solīja atdot ķīlniekus, pieņemt kristīgo ticību utt. Katru reizi viņi lauza līgumu, lai saglabātu ticību un neatkarību. Kārlis enerģiski sodīja zvēresta lauzējus. Visbeidzot viņš 10 000 sakšus pārvietoja uz Galliju un citām zemēm. Tas līdzēja. Sakši pakļāvās frankiem un pieņēma kristietību. Kārlis pats reti karoja ar ienaidnieku, uzticot karaspēka vadību saviem grāfiem. Taču uzvaras ķīla bija valdnieka apbrīnojamā enerģija un spēja nezaudēt galvu ne briesmu brīdī, ne slavas zenītā.
Pēc pirmā karagājiena pret sakšiem Kārlis devās uz Itāliju. Langobardus vadīja Deziderijs, kurš kārtējo juku laikā devās iekarot Romu. Pāvests Hadriāns lūdza Kārlim palīdzību pret langobardiem. Kārlim vajadzēja uzveikt Dezideriju arī tādēļ, ka Deziderija nometnē dzīvoja Kārļa radinieki, kurus langobardu karalis gribēja pasludināt par karaļiem. Kārlis sakāva Dezideriju un piespieda viņu iestāties klosterī, bet pats kļuva arī par langobardu karali.
Nākamajā karagājienā Kārlis devās uz Spāniju. Gadus 20 pirms tam Spānijā bija izveidojies patstāvīgs Kordovas kalifāts - Abderrahmāna vadībā. Ne visi feodāļi atzina viņa varu. Saragosas vietvaldis aicināja uz Spāniju Kārli Lielo. Viņa varu atzina kristiešu apgabali pussalas ziemeļos. Kārlis pakļāva sev spāņu zemes starp Pirenejiem un Ebro upi - nosauca tās par Spāņu marku un pievienoja savai karalistei. Tos muhamedāņu vietvalžus, kas atzina Kārļa varu, viņš atstāja iepriekšējos amatos - kā franku karaļa vasaļus. Spāņu marka droši sargāja pussalas kristiešus. Atpakaļceļā franku karaspēks gāja cauri basku zemei - "kā gara dzelzs čūska izvijās pa tumšo un šauro taku". Ronsevalas aizās baski uzbruka franku karaspēka arjergardam, jo viņus vilināja bagātais kara laupījums. Baski apkāva daudzus frankus, sagrāba viņu salaupītās bagātības un pazuda. Krita arī franku arjergarda vadītājs grāfs Rutlands. Tas ir minnezengeru, truveru un trubadūru vēlāk daudzkārt apdziedātais grāfs Rolands, kurš esot kritis cīņā pret neticīgajiem. 11. gs. "Rolanda dziesmu" pierakstīja angļu-normaņu mūks Terulds.
Tad Kārlis sakāva bavāru grāfu Tarsilonu un sadalīja markās arī viņa zemi. Nu Kārlis Lielais vērsās pret Elbas (Labas) slāviem ļutičiem. Cīņā pret saviem ciltsbrāļiem izgāja cita slāvu cilts - bodriči, ar kuriem Kārlis bija noslēdzis līgumu. 791. gadā Kārlis uzsāka karagājienu pret aziātu cilti - avāriem, kas bija apmetušies Vidusdonavas zemienē. Turp Kārlis nosūtīja savu vecāko dēlu. Šajā karā Kārļa sabiedrotie bija čehi. Avāru kaganātu daļēji sagrāva. Pakļautajā Vidusdonavā ieviesa kristietību. Slāvu cilts - karintijieši Alpu austrumu nogāzēs atzina Kārļa virskundzību. Arī čehi pakļāvās Kārlim Lielajam. Kārlis piedalījās vairāk nekā 50 karagājienos.
Imperators Kārlis Lielais izveidoja plašu monarhiju. Tās robežas bija - Lamanša kanāls, Ziemeļu un Baltijas jūra ziemeļos, Elbas un Tisas upes austrumos, Adrijas jūra, Lejasitālija, Vidusjūra, Ebro upe dienvidos, Atlantijas okeāns rietumos. Tās bija kādreizējās Rietumromas impērijas zemes, un analoģija radās pati par sevi. Tādēļ 800. gadā Kārlis Lielais pieņēma Romas imperatora titulu, bet līdz tam viņš bija tikai Romas patricietis. Jau četrus gadus agrāk Romas pāvests bija Kārlim atsūtījis katedrāles atslēgas un Romas pilsētas karogu. Tā pāvests bija atzinis franku karaļa īpašās tiesības uz Romu. Domu par imperatora titulu līdz 800. gadam jau bija izteicis Kārlim tuvais Alkvins. Par to bija sprieduši arī Kārlis un pāvests kādā tikšanās reizē. Un, lūk, Ziemassvētkos, kad Kārlis bija noslīdzis ceļos altāra priekšā Sv. Pētera katedrālē Romā, pāvests viņu kronēja par imperatoru un ļaužu pūlis kopā ar garīdzniekiem viņu pasludināja par "Romas imperatoru un augustu".
Kārļa imperatora tituls nozīmēja vienotas valsts varas atjaunošanu lielā Rietumeiropas daļā. Līdz ar to Kārlis Lielais bija nošķīris ģermāņu-romāņu pasauli no grieķu-slāvu pasaules. Taču Kārlis Lielais vēlējās, lai viņu par imperatoru atzītu arī Bizantijas valdniece Irina un tās pēcnācēji, jo Rietumeiropas apziņā Bizantija vēl arvien bija "jaunā Roma". Kārļa slavu vairoja gan veiksmīgie karagājieni, gan likumdevēja un tiesu darbība. Viņš bija autoritatīvs valdnieks, sava laika zinātnes un mākslas draugs.
Kārlis piedalījās baznīcas koncilos, cīnījās ar ariānismu, centās ierobežot pārspīlētu svētbilžu pielūgšanu, kas jau līdzinājās pagāniskajai elkdievībai. Viņš rūpējās par garīdznieku, sevišķi mūku, tikumisko pilnveidošanos un viņu izglītošanu. Rūpes par baznīcu Kārlis uzskatīja par savu galveno valdnieka pienākumu.
Kārlis aizkavēja sīko brīvo zemnieku pāriešanu dzimtsatkarībā no lielajiem zemes īpašniekiem. Kārlis atviegloja arī zemnieku obligāto karaklausību - karā bija jāiet tikai tam, kam pietika vergu zemes apstrādāšanai, kamēr viņu kungs karoja. Sīkie īpašnieki apvienojās grupās un deva vienu apbruņotu karavīru, citi maksāja nodevas naudā vai pārtikā - to deva līdzi karavīram vai izlietoja valsts vajadzībām.
Kārlis savā plašajā monarhijā ieveda administratīvu kārtību. Valsti sadalīja grāfistēs (comitatus, ministeria), kuras pārvaldīja ierēdņi - grāfi (comites). Grāfistes dalījās centos jeb simtos, tos pārvaldīja centenāriji (vikāriji). Robežu grāfistes pārvaldīja viens ierēdnis - markgrāfs. Grāfi un markgrāfi pārvaldīja tiem uzticētās teritorijas, veda savus ļaudis karagājienos un bija galvenie tiesneši. Tiesāja brīvie ļaudis. Sākumā tos Kārļa klātbūtnē izvēlēja pati tauta, vēlāk tika iecelti pastāvīgi tiesneši - skabini. Centos bija savas tiesas, grāfistēs - savas. Tās vadīja centenāriji vai grāfi. Viņu lēmumus varēja pārsūdzēt īpašai amatpersonai, kas tās nodeva tālāk karaļa vai augstākajai tiesai.
Karalis ik gadu nozīmēja divus īpašus sūtņus - zendgrāfus - missi dominici (viens - laicīga, otrs - garīga persona). Viņi imperatora vārdā kontrolēja provinces, laboja tīšas ļaunprātības un ziņoja imperatoram par savu darbību. Viņiem bija īpašas tiesības sasaukt tautas sapulces (placita missorum) tiem uzticētajos apgabalos. Pats imperators divreiz gadā sasauca lielās tautas sapulces (placita generalia, generales conventus). Tās Kārlis sasauca, tikai lai uzklausītu informāciju un labus padomus, nevis lai dalītos ar tautu varā. Šajās sapulcēs sastādīja un apstiprināja likumus (kapitulārijus).
Savas valdīšanas laikā Kārlis izdeva 1126 kapitulārijus, neskaitot vēstules, aktus, citus dokumentus. Tos izdeva arī Kārļa galminieki. Kārlis ne tikai pārvaldīja valsti vispār, viņš iedziļinājās arī pārvaldes niansēs - piemēram, sastādīja instrukciju par muižu pārvaldi. Viņš cīnījās pret dzeršanas netikumu un laupīšanu, palīdzēja nabadzīgajiem, iestājās par taisnīgu tirdzniecību. Tauta Kārli uzskatīja par taisnīguma iemiesojumu. Leģenda vēsta - Kārlis licis tautas sapulces vietā ierakt stabu ar zvanu. Katrs, kurš vēlējies taisnu imperatora tiesu, drīkstējis sapulces laikā zvanīt šo zvanu. Cīrihē zvans atskanējis, Kārlim pusdienojot. Divas reizes viņa nosūtītie ļaudis atgriezušies un liecinājuši, ka pie zvana neviena nav. Taču zvans turpinājis zvanīt. "Vai dzirdat - zvans skan! Atvediet pie manis zvanītāju vai es sodīšu jūs ar nāvi!" Sūtņi atgriezušies ar čūsku, kas bija zvanījusi. Čūska saritinājusies pie imperatora kājām. Kārlis sapratis, ka čūska žēlojas viņam - tās ligzdu ieņēmis pretīgs krupis. Kārlis licis krupi caurdurt ar mednieka šķēpu, bet pateicīgā čūska viņam pēc pāris dienām atnesusi burvju dārgakmeni un ielikusi to zelta vīna kausā. Kārlis čūskas ligzdas vietā licis uzcelt baznīcu.
Kārlis ļoti rūpējās par izglītību. Kopš 5. gs. beigām Rietumeiropā tā bija panīkusi, bet 7.-8. gs - gandrīz vai izzudusi. Kārlis savāca plašu rokrakstu bibliotēku. No Itālijas karagājiena imperators atveda gramatiķus un matemātiķus un no jauna dibināja Franku valstī skolas. Izglītības atjaunošanā Kārlim palīdzēja augstākā franku garīdzniecība. Klosteros iekārtoja skolas. Kārlis pats apguva retoriku, dialektiku un astronomiju. Pusdienās viņš labprāt noklausījās seno vēsturnieku darbu lasījumus. Kārlis augstu vērtēja Svētlaimīgā Augustīna darbus - it sevišķi - viņa sacerējumu "Par Dieva valstību". Tajā attēlots. kā pretēji laicīgajai valstij Debesu valstībā valda dievišķie taisnības un labestības likumi. Kārlis vēlējās radīt līdzīgu valsti arī zemes virsū. Viņš savāca savā galmā zinātniekus un izveidoja kaut ko līdzīgu Akadēmijai. Tās locekļi cits citu dēvēja pseidonīmos - Kārlis bija Dāvids, abats Anhilberts - Homērs u.c. Galma skolā mācīja no Anglijas ataicinātais Alkvins. Skolu apmeklēja pats Kārlis, viņa dēli, māsa un meita.
Alkvins un Eginhards bija sava laika izcilākie domātāji. Alkvins rakstīja garīga satura traktātus, filozofisko apcerējumu par dvēseli, dzejas un vēstures sacerējumus. Franks Eginhards uzrakstīja Kārļa Lielā biogrāfiju (Vita Caroli Magni). 814. gada janvārī Kārlis Āhenē sajuta stipru drudža lēkmi. Pēc tradīcijas viņš sāka 8 dienas gavēt, remdinot slāpes ar ūdens malku. Slimība progresēja, sākās pleirīts. Kārlis izsūdzēja grēkus garīdzniekiem. Pirms nāves viņš novēlēja savu dvēseli Dievam. 28. janvārī 72 gadu vecumā Kārlis Lielais mira. Viņu apglabāja skaistajā Āhenes katedrālē.

Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [61-64]:

FEODĀĻU DZĪVE

Feodālie senjori dzīvoja pilis, kuras cēla augstās un nepieejamās vietās, lai tās kalpotu par drošu patvērumu ienaidnieka uzbrukuma gadījumā. Tāpēc piļu celtniecībā galvenā uzmanība tika pievērsta to aizsardzības spējām. Par celtņu skaistumu domāja maz. Pils mūrus apjoza dziļš grāvis ar paceļamo tiltu, pa kuru varēja iekļūt pilī. Vārtus slēdza nolaižamas dzelzs restes - kā bruņinieka sejsegā.
Pilsmūra stūros bija torņi ar balkoniem un zobveida korēm, no kurām uz uzbrucēju galvām gāza verdošu ūdeni un karstus sveķus. Vidū, galvenajā tornī, bija sanesti senjora dārgumi. Ap šo torni bija pils telpas un saimniecības ēkas. Dažreiz no torņa uz tuvīno mežu veda pazemes eja. Feodāļi reti kad bija pie savas ģimenes - viņu laiku aizņēma kari, medības, laupītājsirojumi. Pils ļaudis iepriecināja dziedoņi, stāstnieki, svētceļnieki, jokdari. Milzīga sajūsma valdīja pilī, kad vēstneši aicināja pulcēties uz turnīru. Ārpus biezajiem pilsmūriem bija vilānu un dzimtļaužu nabadzīgās būdiņas.
Feodāļi un garīdzniecība bija valsts valdošā šķira. Juridiski brīvi bija pilsētnieki, bet citi iedzīvotāj i dalījās vilānos, dzimtcilvēkos jeb servos un vergos. Personiski brīvie vilāni saņēma no sava kunga zemi, ko varēja mantot vilānu bērni. Par to vilāni maksāja kungam nomu produktos un veica darbus kunga laukos un vīna dārzos, laboja ceļus, cēla pilis un ražoja priekšmetus mājsaimniecībai.
Dzimtcilvēki nedrīkstēja pamest zemi, kas bija viņu kungu īpašums. Viņi pildīja klaušas un maksāja kungam nodevas, kuras noteica pats kungs. Dzimtcilvēki maksāja arī galvasnaudu. Precēties viņi varēja tikai ar kunga ziņu, un arī viņu bērni kļuva par dzimtcilvēkiem. Ja dzimtcilvēks apprecēja citam kungam piederošu jaunavu, viņu bērnus sadalīja abi kungi. Ja mirušajam dzimtcilvēkam nebija mantinieku, viņa mantu sev paņēma senjors. Atkarīgo zemnieku stāvoklis maz atšķīrās no vergu dzīves.
Pilsētu apmetnes nebija pilnīgi pakļautas feodāļiem. Feodāļu galminieki tiesāja pilsētniekus, uzlika tiem naudas sodus, sodīja tos ar miesas sodu vai nāvessodu. Pilsētnieki maksāja feodāļiem dažādas nodevas, piedalījās karagājienos. Pilsētnieki nereti centās atbrīvoties no feodāļu virskundzības un ar bruņotu spēku pretojās feodāļiem.
Arī klosterus apjoza biezi mūri, un tie vairāk atgādināja cietokšņus, nevis Dieva un dvēseles miera mājokļus. Un tomēr kara varmācība parasti saudzēja šīs svētvietas.
Feodālās sabiedrības vidē, kas balstījās uz rupju materiālu spēku, izauga bruņniecība. Tās cēlie mērķi bija aizstāvēt bāro un vājo, kas lūdz palīdzību, cīnīties par kristīgo ticību, godīgi kalpot savam senjoram, nemelot, nelauzt zvērestu. Bruņiniekam bija jābūt darbīgam. To vēsta senā divrinde:
Chevaliers en ce monde - ci
Ne peuvent vivre sans souci.
(Bruņinieks šajā pasaulē nedrīkst dzīvot bezrūpīgi.)
No visām Rietumeiropas valstīm feodālisms un bruņniecība visspilgtāk izpaudās Francijā.

Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [64]:

FEODĀLISMS FRANCIJĀ

Francijā pēc Verdenas līguma bija strauji sarukusi karaļa vara un nostiprinājušies feodāļi. Francija tika sadrumstalota vairākos lielos feodālos valdījumos: Gaskoņas hercogiste - no Garonnas līdz Pirenejiem, Tulūzas grāfiste; Overņas grāfiste, Perigoras grāfiste, Puatū grāfiste, Berrijasgrāfiste (starp Garonnu, Luāru un Vidusjūru), Francijas ziemeļos bija Šampaņas grāfiste, Bretaņas grāfiste un Flandrijas grāfiste, starp tām bija iespiesta Normandijas hercogiste.
Francijai no dienvidiem uzbruka arābi un ungāri, no ziemeļiem - normaņi. Pēc vairākkārtējiem iebrukumiem Francijas ziemeļos normaņi piespieda Francijas karali Kārli Vientiesi viņiem piešķirt plašu apgabalu, kuru tie jau bija ieņēmuši. To kā lēni saņēma vikings Rolls, kurš pieņēma kristīgo ticību un apprecēja karaļa meitu. Tā radās Normandijas hercogiste. Rolls parādīja sevi kā talantīgu valdnieku - hercogiste tika apdzīvota, te uzcēla pilsētas; Normandija kļuva par vienu no bagātākajiem Francijas apgabaliem. Normaņi pakāpeniski pārņēma franču valodu un dzīvesveidu.
Pēdējie Karolingi Francijā bija daudz enerģiskāki par pēdējiem Merovingiem, taču jaunā feodālā kārtība Francijā izrādījās stiprāka par Karolingiem. Viņu rokās palika tikai neliels apgabals ap Lionas pilsētu. Viņu līdzekļi bija tik mazi, ka nebija ar ko piesaistīt sabiedrotos. Amati un lēņi bija jau mantojami, nodevas sev pievāca feodāļi. Karaļa vara Francijā pastāvēja vairāk tikai vārda pēc. Un tomēr karaļi iedrīkstējās sākt cīņu pret saviem vasaļiem.
Pēdējais Karolings Francijā bija Ludviķis V, kurš mira 987. gadā. Karolingi gāja bojā cīņā pret feodālismu. Franču vasaļi par karali pasludināja Parīzes grāfu Hugo Kapetu - sev līdzīgu feodāli. Kapets Francijā aizsāka slaveno Kapetingu dinastiju.

Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [70-74]:

PĀVESTI 9.-11. GS. PĀVESTS GREGORS VII

9. gs. beigās pāvestu ietekme mazinājās, sevišķi nenozīmīga tā bija I0. gadsimtā. Pāvesta svēto krēslu nereti ieņēma necienīgas personas. Viņus iecēla un atcēla naidīgie politiskie spēki, pie tam atceltie pāvesti tika spīdzināti un pazemoti. Kopš Otona I laikiem veco pāvestu nomaiņu pret cildenākām personībām veica vācu imperatori. Pāvesti bija nonākuši atkarībā no Rietumu imperatoriem, kuri tiecās izmainīt pašas baznīcas un pāvesta varas būtību.
Par katoļu baznīcas tālaika nožēlojamo stāvokli liecina simonija - baznīcas amatu pirkšana un pārdošana vai pat iegūšana par kukuļiem. Noziedzīgos un amatam nesagatavotos garīdzniekus imperatori gan centās nomainīt.
Pēdējais sakšu dinastijas pārstāvis Indriķis II (miris 1024. g.) īpaši centās uzlabot baznīcas autoritāti. Viņa pēctecis Indriķis III no Frankonijas dinastijas gāja viņa pēdās. Tas bija nepieciešams, jo katoļiem vienlaikus bija radušies trīs pāvesti, kuri cits citu apkaroja un nolādēja. Indriķis III sasauca baznīcas koncilu Itālijā. Visi trīs pāvesti tika atcelti. Indriķis pieņēma Romas patricieša titulu un nosēdināja pāvesta krēslā kādu no vācu bīskapiem. Pēc viņa nāves Indriķis III iecēla vēl trīs pāvestus, no kuriem slavenākais bija Leons IX, kura laikā baznīca sašķēlās galīgi.
Neraugoties uz savu apspiestību, pāvesti loloja dižas cerības. Par rokasgrāmatu viņiem jau kopš 9. gadsimta kalpoja falsificētās Izidora dekretālijas. Leons IX tās pārvērta par savas darbības programmu. Viņš sastrīdējās ar Konstantinopoles patriarhu Mihaelu Kerulāriju. Strīdam bija liktenīgas sekas. Leons IX iejaucās Dienviditālijas baznīcas rituālos - grieķu dievkalpojumus nomainīja ar latīniskajiem. Patriarhs un grieķu garīdznieki savos vēstījumos šādu rīcību nosodīja un raksturoja kā nepieļaujamu ķecerību. Lieta ne beidzās tikai ar debatēm.
Patriarhs slēdza Konstantinopolē visas latīņu baznīcas un klosterus, atcēla latīņu liturģiju un pāvesta piekritējus nodēvēja par ķeceriem. Pāvests savā cirkulārā dekretāliju garā slavēja katoļu rituāla priekšrocības un apstrīdēja Konstantinopoles patriarha tiesības saukties par "ekumenisko " (vispasaules) draudzes ganu, apstrīdēja viņa priekšrocības attiecībā pret citiem Austrumu patriarhiem. Savus vēstījumus sūtīja arī kardināli. Nu kristīgā baznīca sašķēlās galīgi. Sekoja abpusēji baznīcas lāsti un izslēgšana no kristīgās baznīcas. Kristiešu baznīca sašķēlās Austrumu jeb grieķu (grieķu-krievu) un Rietumu jeb Romas (Romas katoļu) atzaros. Tas notika 1054. gadā.
Leons IX un viņa tuvākie pēcteči daudz rūpējās par garīdzniecības tikumisko nostiprināšanu un cīnījās pret simoniju. Izcilākais baznīcas reformators bija pāvests Gregors VII, kurš centās garīdzniecību atbrīvot no jebkuras pakļautības laicīgajai varai un pacelt pāvesta ietekmi neaizsniedzamos augstumos. Lai to panāktu, Gregors VII uzsāka neatlaidīgu cīņu, kas caurauda visu viņa darbību. Gregora VII pirmās bullas pārtrauca simoniju un ieveda garīdzniecībā celibātu (aizliegumu precēties). Pāvests gribēja, lai neprecētie garīdznieki varētu lielākas rūpes veltīt savai draudzei, lai viņi būtu atkarīgi tikai no pāvesta, nevis no laicīgās varas. Tādēļ vajadzēja likvidēt arī garīdznieku lēņu atkarību no laicīgajiem valdniekiem. Bīskapi un abati nereti vienlaikus bija arī grāfi, viņi pārvaldīja gan bīskapijas, gan grāfistes un līdz ar to pakļāvās karalim kā savam sizerēnam. Tiekot ievēlēti bīskapu kārtā, viņi saņēma no karaļa zizli un gredzenu, līdzīgi laicīgajiem vasaļiem zvērēja uzticību karalim. Šo ceremoniju dēvēja par investitūru. Sizerēnam pakļautajiem augstākajiem garīdzniekiem savukārt bija savi vasaļi, un bīskapi nereti vadīja savus vasaļus pat karagājienos.
Gregors VII vēlējās atcelt investitūru kā neatbilstošu garīdznieku īpašajam stāvoklim sabiedrībā un ieviest kārtību, ka bīskapi un kardināli nodod zvērestu vienīgi pāvestam. Imperators enerģiski pretojās šādiem pāvesta nodomiem. Bet ne jau investitūra bija pāvesta un imperatora nesaskaņu cēlonis. Cīņa notika par garīgās vai laicīgās varas virskundzību.
Jau pāvesta padomnieka amatā būdams, nākamais pāvests Gregors VII bija panācis, ka Romas koncilā 1059. g. tika apstiprināta jauna pāvestu ievēlēšanas kārtība. Tika nodibināta īpaša augstākās garīdzniecības kolēģija (svētā kolēģija jeb kardinā1u kolēģija), kas izvēlēja pāvestu. Līdz ar to pāvesta izraudzīšana tika nošķirta no jebkuras laicīgās varas ietekmes.

Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [82-85]:

BIZANTIJA PIRMS KRUSTA KARIEM. KRUSTA KARU CĒLOŅI

Āzijas un Eiropas tautas ir karojušas ne reizi vien. Dārijs Histaps un Kserkss nāca uz Eiropu, Maķedonijas Aleksandrs gāja uz Austrumiem, arābi ar kaujām aizgāja līdz Atlantijas okeānam. Šādas tautu pārvietošanās iemesli bija vai nu politiski (persiešu karagājieni), vai reliģiski (arābu iekarojumi). Tāda pati masu kustība ir krusta kari.
Arābi no iekarotajām zemēm bija pārņēmuši to kultūru un atbilstoši savām spējām sekmēja tās attīstību. Viņi nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību, ar mākslu (arhitektūru un dzeju) un zinātni (filozofiju un dabas zinībām). Taču arābu kalifāts saira un šis politiskais vājums ļāva eiropiešiem ne tikai atvairīt arābu ekspansiju, bet arī atkarot arābu ieņemtās zemes.
Spāņu vestgoti dzina arābus uz dienvidiem, bizantieši 10. gs. atguva Krētu, Antiohiju un citus apgabalus Sīrijā. Muhameda mācību pieņēma arī klejotāji turki - seldžuki (pēc vadoņa Seldžuka vārda). Pametuši savas apmetnes pie Kaspijas un Arāla jūrām, jaunie iekarotāji sāka pakļaut Bagdādes kalifāta teritorijas. Viņi iebruka arī Bizantijas īpašumos Mazāzijā. Ziedošā Bizantijas province tika izpostīta. Drosmīgais Bizantijas imperators Romans Diogens devās vairākos karagājienos pret seldžukiem. Izšķirošajā kaujā imperators tika sakauts un sagūstīts. Kaut arī viņš atguva brīvību, taču neilgi pēc tam ienaidnieki laupīja viņam troni un dzīvību. Bizantijā sākās jukas, un seldžuki pakļāva visu Mazāziju. Romana pēctecis Mihails VII Duka lūdza pāvestu Gregoru VII celt rietumu tautas Bizantijas aizstāvībai, apsolot pakļaut Romai Austrumu baznīcu. Šis priekšlikums atbilda Gregora teokrātiskajiem sapņiem. Tad varētu pakļaut grieķus un armēņus, sakaut turkus un atgūt Tā Kunga kapu.
Pāvests jau vāca kopā karaspēku un bija pat apsolījis personīgi vadīt šo pasākumu, taču viņu aizkavēja cīņa pret Indriķi IV Tādēļ viņš atteicās no karagājiena uz Austrumiem. Krusta kari vēl nesākās, bet doma par tiem bija nobriedusi. Musulmaņus jau apkaroja Spānijā un Dienviditālijā, pret seldžukiem bija cīnījies imperators Romans Diogens. Burgundijas, Akvitānijas un Normandijas bruņinieki jau bija devušies palīgā spāņu kristiešiem.
Dienviditāliju un Sicīliju no musulmaņiem pakāpeniski atbrīvoja normaņi. Uz Mazāziju cīņai ar seldžukiem devās franču, vācu un anglosakšu bruņinieki. Pizas un Dženovas republikas centās atkarot musulmaņiem Vidusjūras rietumu salas un sūtīja floti karot pret neticīgajiem uz Tunisu.
Cīņā pret islamu piedalījās bruņinieki no visas Eiropas. Tādēļ doma par krusta kariem netika atmesta. To pastāvīgi atgādināja arī Bizantija. Tur pēc Mihaila VII gāšanas no troņa bija sācis valdīt Aleksijs Komnēns (1081-1118) - drosmīgs, gudrs un enerģisks valdnieks. Bizantija bija briesmās - no austrumiem to apdraudēja seldžuki, no rietumiem - normaņi, no ziemeļiem - pečeņegi. Aleksijs sakāva normaņus, iznīcināja pečeņegus, taču seldžuki bija pakļāvuši Mazāziju un apdraudēja Konstantinopoli.
Aleksijs Komnēns 1095. gadā griezās pie pāvesta Urbāna II. Bizantiešu sūtņi ieradās Pjačencā, kur bija sasaukts koncils. Viņus uzklausīja. Daudzi apsolījās doties krusta karā. Pāvests devās uz Klermonas koncilu Dienvidfrancijā. Tur sprieda arī par "Dieva miera" jautājumu - aizliegumu feodāļiem naidoties no trešdienas vakara līdz pirmdienas rītam, gavēņa un lielo baznīcas svētku laikā.
Koncilā pāvests aicināja visus kristiešus krusta karā uz Austrumiem, lai atkarotu Tā Kunga kapu. Viņu atbalstīja visi klātesošie. Viņi vienbalsīgi sauca: "Dieu li volt" - "Dievs to grib". Visus bija pārņēmis milzu entuziasms. Tika izdalīti sarkana auduma krusti, kurus uz sava apģērba uzšuva nākamie krustneši. Sludinātāji ar saviem sprediķiem iekvēlināja ļaudis un aizrāva tos sev līdzi. Sevišķi slavens kļuva fanātiskais Amjēnas Pēteris, kurš sludināja Ziemeļfrancijā un ar savu daiļrunību aizkustināja ciemu ļaudis un pilsētnieku zemākos slāņus.
Krusta karus izraisīja ne tikai reliģiskais entuziasms. Provansas, Langedokas un Itālijas tirgotāji cerēja uzlabot savu stāvokli. Tirdzniecības ceļus uz Austrumiem iecietīgo arābu vietā tolaik pārvaldīja turki, kuri ar tirgotājiem izrēķinājās tikpat cietsirdīgi kā ar svētceļniekiem. Tirdzniecība ar Austrumiem bija pārtraukta, daudzi tādēļ izputēja. Francijā un dažās citās valstīs bija iedzīvotāju pārpalikums, tādēļ bieži valdīja bads. Feodāļi un bruņinieki alka cīņas, bet mājās viņus ierobežoja "Dieva miers", karalis un baznīca. Baznīca solīja grēku atlaidi visiem, kas dosies krusta karā, atlaida parādus, zemnieki bez sava kunga atļaujas varēja pārdot zemes gabaliņus un atbrīvoties no dzimtbūšanas. Tos, kuri devās krusta karā, vairs nevarēja vajāt kreditori un pat tiesas. Tātad krusta kariem bija gan reliģiski, gan ekonomiski un sociāli cēloņi. Pāvests vēl arī cerēja, ka pareizticīgie atzīs viņa varu.

Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [96-98]:

KRUSTA KARU SEKAS

Šie kari prasīja lielus upurus. To skaitu var pielīdzināt veselas tālaika valsts iedzīvotāju kopskaitam. Viņi tomēr dzīvības nebija zaudējuši veltīgi. Kaut arī nospraustie mērķi sasniegti netika, krusta kariem bija nopietnas, iepriekš neparedzētas sekas.
Krusta kari attīstīja Rietumeiropas iedzīvotājus un deva viņiem jaunas plašas zināšanas. Viņi bija ne tikai redzējuši jaunas zemes, ļaudis, dzīvniekus un augus, bet arī iepazinuši grieķu un musulmaņu kultūru. 13. gs. vidū uz Parīzi atveda pirmos grieķu rokrakstus. Pateicoties arābiem, attīstījās matemātika, astronomija un medicīna. Austrumu ietekme bija jūtama mākslā - arhitektūrā un mūzikā.
Krusta kari veicināja zemkopības un amatu attīstību. Eiropieši iepazina jaunus zemkopības produktus un kultūraugus. No Austrumiem aizguva cukura vārīšanu, kokvilnas un zīda apstrādi, paklāju aušanu. Pēc Austrumu paraugiem iekārtoja ādas un stikla rūpnīcas. Krusta kari sekmēja tirdzniecību. Sevišķi - Vidusjūras piekrastē. No arābiem pārņēma kompasu: pirmais šī instrumenta apraksts ir kādā Ludviķa Svētā laika poēmā. Dienvideiropa, Rietumāzija un Ziemeļāfrika apmainījās ar amatnieku izstrādājumiem. Sevišķi lielas bagātības ieguva Piza, Dženova un Venēcija.
Krusta kari sekmēja arī pārmaiņas sabiedriskajā iekārtā. Sevišķi sabiedriskā dzīve izmainījās Francijā, kas īpaši intensīvi bija piedalījusies krusta karos. Samazinājās sīko feodāļu skaits, jo viņi pirms došanās karagājienā bija pārdevuši savas zemes karaļiem vai lielajiem feodāļiem. Feodālie īpašumi palielinājās un koncentrējās nedaudzu īpašnieku rokās. Mazinājās valsts sadrumstalotība.
Lai iegūtu līdzekļus karam, feodāļi bija devuši no viņiem atkarīgajām pilsētu kopienām hartas par tiesībām uz pašpārvaldi un patstāvīgu tiesu. Krusta kari veicināja jaunu pilsētu rašanos - tās izauga kā amatniecības, tirdzniecības un jūrniecības centri.
Paplašinājās izglītoto cilvēku loks, jo izglītība kļuva pieejama pat pilsētu vidusslānim.
Krusta kari atnesa izmaiņas arī zemnieku dzīvē. Tie zemnieki, kuri devās krusta karā, tika atbrīvoti no dzimtbūšanas. Tā radās brīvo zemnieku slānis.
Krusta kari ienesa izmaiņas reliģiskajos ticējumos un uzskatos. Zuda ticība pāvestu bezgrēcībai - pāvesti bija uzņēmušies krusta karu vadību un apsolījuši krustnešiem uzvaru Austrumos un Kristus kapa atbrīvošanu, taču krustneši no Austrumiem tika padzīti un Kristus kaps palika neticīgo rokās. Tā bija divsimt gadu cīņas rūgtā pieredze. Radās iecietīgāka attieksme pret islamticīgajiem, apsīka fanātisms, kāds bija valdījis pirms krusta karu sākuma. Tad visur valdīja tikai reliģiskās intereses, bet pēc krusta kariem noteicošā nozīme jau bija politiskajām un komerciālajām interesēm.
Aklu ticību nomainīja vēlme izzināt un kritiski izvērtēt reliģijas jautājumus. Tieši krusta karu laikā izauga ķecerīgā albiģiešu mācība.

Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [104-105]:

PLANTAGENETU DINASTIJAS SĀKUMS

12. gadsimta vidū Anglijas tronī nāca Indriķis II Plantagenets, Vilhelma Iekarotāja mazmazdēls. Viņš aizsāka Plantagenetu dinastiju. Viņam piederēja ne tikai Normandija, bet kopumā trešā daļa Francijas teritorijas, turpretī Ludviķim VII - aptuveni piecpadsmitā daļa. Indriķa spēkus grāva viņa nemitīgā cīņa pret Kenterberijas arhibīskapu Tomasu Beketu.
Indriķis tiecās ierobežot garīgo tiesu darbību, pakļaujot garīdzniekus laicīgajās lietās karaļa tiesām, bez apelācijas tiesībām pie pāvesta. Viņš centās panākt to, ka izslēgt no baznīcas drīkstētu tikai ar karaļa piekrišanu; tikai karalim, nevis pāvestam būtu tiesības iecelt augstākos garīdzniekus Anglijā.
Indriķis gribēja garīdzniecību pakļaut savai varai. Divus pirmos nosacījumus radīja angļu garīdzniecības pieļautās ļaunprātības. Arī Anglijā, tāpat kā savulaik Vācijā, Indriķa IV un pāvesta Gregora VII laikā radās jautājums par laicīgās un garīgās varas attiecībām. Klarendonā sasauca laicīgo un garīgo valdnieku koncilu. Karaļa ietekmē tur pieņēma Klarendonas lēmumus.
Tomass Bekets atteicās tos apstiprināt ar savu arhibīskapa zīmogu. Aizsākās karaļa un arhibīskapa konfrontācija, kurā karalis zaudēja. Tomass Bekets bija mācījies Oksfordā, Parīzē un Boloņā. Indriķis II bija piešķīris viņam kanclera titulu un uzticējis audzināt savu dēlu. Jaunais kanclers saņēma milzu līdzekļus, dzīvoja grezni, viņam kalpoja 700 bruņinieki pilnā apbruņojumā. Viņš bieži rīkoja dzīres, dāsni apdāvināja svešzemniekus. Karalis, cienot viņa prātu un enerģiju, atdeva Tomasam Beketam vakanto arhibīskapa vietu. Taču karaļa cerības nepiepildījās. Jaunais arhibīskaps aizstāvēja tikai garīdzniecības intereses. Viņš sāka ģērbties melnā tunikā līdz papēžiem, pārtika no maizes un ūdens, deva dāvanas ubagiem. Lai kļūtu pilnīgi neatkarīgs, Tomass atteicās no kanclera titula. Karalis saprata: greznā galminieka vietā ir nācis mūks nabadzīgā tērpā. Nesaskaņas viņu starpā auga augumā, līdz 1164. gadā Tomass Bekets atteicās apstiprināt Klarendonas lēmumus un padzina no baznīcas tos garīdzniekus, kas šos lēmumus atzina. Visbeidzot viņš nolādēja karali un pameta Angliju. Kad Bekets atgriezās, uz īsu brīdi iestājās pamiers. Taču vēlāk nežēlīgā cīņa atjaunojās ar jaunu sparu. Tomasu sagaidīja mocekļa nāve - daži bruņinieki nokāva viņu uz altāra kāpnītēm. Slepkavība izraisīja šausmas. Arī karalis bija satriekts. Viņš aizraidīja slepkavas uz Palestīnu karot ar neticīgajiem. Klarendonas lēmumus atcēla, pāvesta vara Anglijā pieauga.
Svētā Tomasa kapu apmeklēja tūkstošiem dievlūdzēju. Pats karalis tur šaustīja sevi ar pletnēm. Pēc Īrijas iekarošanas Indriķis izlīga ar pāvestu - neatkarīgā īru baznīca tika pakļauta pāvestam.
Pēc Indriķa nāves 1189. gadā tronī nāca viņa dēls Ričards Lauvassirds. Pēc varonīgās līdzdalības trešajā krusta karā viņš nonāca Vācijas imperatora gūstā. Valsti karaļa prombūtnes laikā pārvaldīja divi bīskapi. Valstī sākās jukas. To izmantoja karaļa jaunākais brālis Jānis Bezzemis, kurš nesekmīgi centās sagrābt troni. Ričards atgriezās un uzsāka cīņu ar Francijas karali Filipu Augustu. Viņš krita 1199. gadā, aplencot vienu no viņa vasaļu pilsētām.

Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [105-107]:

JĀNIS BEZZEMIS. LIELĀ BRĪVĪBAS HARTA. PARLAMENTS

Pēc Ričarda Anglijas troni mantoja viņa brālis Jānis Bezzemis. Atcerēsimies viņa attiecības ar savu sizerēnu - Francijas karali Filipu Augustu. Atcerēsimies, ka Jānis zaudēja daudzus savus īpašumus Francijā. Viltīgajam, pagļēvajam, neapdomīgajam Jānim nācās izcīnīt sadursmi ar Pāvestu Inocentu III, kurš bija apveltīts ar stipru gribu un gaišu, atklātu prātu. Jānis atteicās atzīt pāvesta iecelto Kenterberijas arhibīskapu. Kad pierunāšana nelīdzēja, pāvests uzlika Anglijai interdiktu - aizliedza valstī dievkalpojumus un nolādēja pašu karali. Pāvests atbrīvoja visus Jāņa vasaļus no zvēresta karalim un uzdeva Francijas karalim atņemt Jānim troni - kaut nosacīti, lai savaldītu nepaklausīgo Anglijas karali. Jānis tā nobijās, ka ne tikai atzina Kenterberijas arhibīskapu, bet, nometies ceļos pāvesta legāta priekšā, pasludināja Anglijas feodālo atkarību no pāvesta, apsolīja maksāt ik gadus meslus pāvestam un to apstiprināja ar svinīgu aktu. Jāņa pazemošanās, bezspēcība un sakāve pie Buvinas, kā arī valdnieka tirāniskā uzvedība sacēla pret viņu feodāļus. Brāļu kara laikā londonieši pievienojās karaļa pretiniekiem. Visu pamests, karalis pakļāvās feodāļu gribai un deva tiem "Lielo brīvības hartu" (Magna charta libertatum). Harta atjaunoja senos likumus un tiesības, ko bija pārkāpuši angļu karaļi. Harta novājināja karaļa varu, kas Anglijā bija stipra kopš Vilhelma Iekarotāja laikiem. Harta noteica nodokļu lielumu, īpašus nodokļus varēja uzlikt ar augstākās garīdzniecības un lielo feodāļu piekrišanu. Tika aizliegti patvaļīgi aresti un mantas konfiskācija. Harta nostiprināja angļu pilsētnieku tiesības. Tā Londona atguva savas senās tiesības "uz sauszemes un ūdens", kā bija teikts hartā. Līdzīgas tiesības saņēma arī citas Anglijas pilsētas. Ārzemju tirgotāji ieguva tiesības brīvi tirgoties visā Anglijā. Karaļvalstī ieveda vienotus mērus un svarus. Harta ir ievērojams vēstures piemineklis, kas apliecina angļu nacionālo vienotību kā notikušu vēstures faktu. Hartā jau vairs nav dalījuma muižniekos un citās kārtās, normaņos un citās tautībās. Visi ir angļi un visiem ir angļu pilsoņu tiesības.
Tā kā Jānis hartu pat nedomāja pildīt, tad atsākās pilsoņu karš. Šoreiz Jāni atbalstīja pāvests.
Neapmierinātie angļi piedāvāja Anglijas kroni Francijas karaļa Filipa Augusta dēlam Ludviķim VIII, kurš tiešām arī ieradās Anglijā un Londonā pieņēma Anglijas kroni.
1216. gadā pašā cīņu karstumā Jānis nomira.
Viņa dēlam Indriķim bija tikai desmit gadu. Prinča aizbildnis grāfs Pembroks rīkojās ļoti noteikti. Viņš nekavējoties kronēja Indriķi, pasludināja sevi par protektoru un sāka sarunas ar dumpīgajiem baroniem, kuri pameta Ludviķi. Cietis sakāvi, Ludviķis atteicās no Anglijas troņa. Indriķis III vairākkārt pārkāpa hartu un valdīja visai patvaļīgi. Pret viņu sacēlās angļu feodāļi Simona de Monfora vadībā (pazīstamā karavadoņa dēls albiģiešu karagājiena laikā). Karali sagūstīja. 1265. gadā Monfors sasauca parlamentu - garīgo un laicīgo feodāļu un pilsētnieku pārstāvju sapulci. Monfors drīz krita kaujā, bet parlaments kā valsts institūts palika. Tajā bija augšējā (lordu) palāta un apakšējā (pārstāvju) palāta. Pirmajā sēdes noturēja aristokrāti - grāfi, bīskapi u.c., otrajā - vidusšķiras deputāti. Tā Anglijā kopš 13. gadsimta tika nodibināta pārstāvnieciska valdīšana.
Kopš Vilhelma Iekarotāja un viņa dēla Vilhelma II Rudā laikiem pilsētnieki karaļu un feodāļu strīdos atbalstīja feodāļus. Smagie nodokļi saliedēja visas iedzīvotāju kārtas cīņā pret karali. Tādēļ arī radās Lielā harta, kuras ievērošanu vajadzēja uzraudzīt 24 baroniem.
Ja karalis hartu nepildīja, viņu varēja piespiest to pildīt, taču karaļa dzimtas personu brīvība bija neaizskarama. Tā angļi arī rīkojās ar Indriķi III. Jau līdz 1265. gadam tika sasauktas laicīgo un garīgo vasaļu padomes, kas līdzinājās senajam vitenagemotam. 1265. gada sapulce no iepriekšējām atšķīrās ar to, ka tajā piedalījās arī vidusšķiras pārstāvji. Augšpalātu un apakšpalātu izveidoja 14. gadsimtā. Tolaik izveidotā parlamenta organizācija saglabājusies arī pēc sešiem gadsimtiem.

Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [114-115]:

IMPERATORS KĀRLIS IV UN "ZELTA BULLA"

Pēc Albrehta I nāves imperatora tronī nāca Luksemburgas grāfs Indriķis. Jaunais imperators par lielu sajūsmu itāļu gibellīniem gribēja atgūt Itāliju. Itālijas karagājiena laikā Indriķis mira.
Vācijā atkal sākās jukas, un atkal iejaucās pāvests, kurš vienpersonīgi vēlējās apstiprināt vai noraidīt firstu ievēlētos imperatorus. Firsti tomēr bez pāvesta piekrišanas tronī ievēlēja Bavārijas Ludviķi.
Ludviķis vēlējās panākt pilnīgu neatkarību no pāvestiem. 1388. gadā viņš sasauca firstu landtāgu Renzā, kur tika lemts, ka firsti var iecelt karali bez pāvesta piekrišanas. Pēc Indriķa VII nāves karaļa vara Vācijā atkal vājinājās. Tas bija jūtams imperatora Kārļa IV laikā (1347-1378). Kārlis apmeklēja Itāliju, bet ne iekarošanas nolūkos. Pēc kronēšanas Romā viņš uzkavējās tikai vienu dienu. Kā Vācijas valdnieks viņš izdeva "Zelta bullu". Tajā bija noteikts, ka imperatoru izvēl septiņi kūrfirsti - trīs garīgie firsti - Maincas, Ķelnes un Trīres arhibīskapi - un četri laicīgie firsti - Bohēmijas karalis, Reinas pfalcgrāfs, Saksijas hercogs un Brandenburgas markgrāfs. Šie kūrfirsti ieguva pilnīgu patstāvību: virstiesneša privilēģijas savos valdījumos, tiesības kalt savu naudu u.c. Sods par kūrfirsta apvainošanu bija tikpat smags kā par imperatora apvainošanu. Bulla noteica striktu imperatora ievēlēšanas kārtību un bija vērsta pret pāvestu tieksmi jaukties impērijas iekšējās lietās un iecelt imperatorus. Daudzi "Zelta bullas" panti bija vērsti uz kārtības nostiprināšanu valstī. Taču ar likumu vien to nevarēja panākt, jo karaļiem trūka spēka un līdzekļu. Kārlis IV daudz laika pavadīja dzimtajā Bohēmijā un maz vērības veltīja Vācijai. Kārlis Bohēmijā sakārtoja tieslietas, dibināja Prāgā Kārļa universitāti, izdaiļoja Prāgu ar varenām celtnēm, rūpējās par lauksaimniecības, tirdzniecības un amatniecības attīstību. Kaut arī karalis ieveda no Vācijas daudzus vāciešus, viņš rūpējās arī par čehu valodu un kādā Prāgas klosterī dievkalpojumi tika noturēti baznīcslāvu valodā. Daudz rūpju Kārlis IV veltīja Bohēmijas karalistes paplašināšanai, tā faktiski kļuva par neatkarīgu karaļvalsti. Tādējādi, būdams Vācijas imperators, Kārlis IV darbojās kā dzimtās Čehijas kūrfirsts.

Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [115-116]:

HĀBSBURGU NOSTIPRINĀŠANĀS 15. GS.

Kārļa IV dēlu Venceslava un Zigismunda valdīšanas laikā jukas Vācijā atsākās no jauna. 15. gadsimta pirmajā pusē tronī nāca Albrehts II Hābsburgs. No šī laika līdz pat vecās Vācu impērijas sabrukumam Napoleona I laikā Vācijā nepārtraukti valdīja Hābsburgu dinastija.
14. gadsimta sākumā vācu firsti nevēlējās (pēc Albrehta I nāves) atdot troni Hābsburgiem, turpretim 15. gadsimtā tas tika darīts bez kādiem iebildumiem. Impēriju bija sākuši apdraudēt turku iebrukumi. Tos varēja atvairīt tikai stipra imperatora vara - turklāt vispiemērotākie bija Vīnes valdnieki, jo viņu valdījumus vistiešāk apdraudēja turku agresija.
Arī paši firsti bija kļuvuši tik vareni, ka vairs nebaidījās no imperatora. Ne Albrehts II, ne viņa pēctecis Frīdrihs III netika galā ar nemieriem valstī. Hābsburgi visu savu uzmanību veltīja tikai saviem īpašumiem un veicināja to uzplaukumu. 15. gadsimtā Hābsburgu īpašumi bija ievērojami paplašinājušies - Albrehts II bija mantojis no Luksemburgas dinastijas Bohēmiju un Ungāriju. Albrehtam un Frīdriham nācās atvairīt osmaņu turku uzbrukumus, taču arī šādā situācijā Frīdrihs III tīkoja pievienot vēl Šveici. Militārās neveiksmes Frīdrihs uzņēma mierīgi. Attēlos viņš parasti attēlots, vai nu apspriežot ar zinātniekiem debesu spīdekļu stāvokli, vai nu ar globusu rokās, vai pāršķirojam dārgakmeņus. Viņš bija pēdējais Romā kronētais Vācijas imperators.
Pēc Frīdriha III nāves 1493. gadā tronī nāca viņa dēls Maksimiliāns I. Viņa valdīšanas sākumā impērijas landtāgs noteica "mūžīgo mieru uz zemes" - "der ewige Landfriede". Feodāļiem par patvarību draudēja sods un pat padzīšana ārpus impērijas robežām. Lai atrisinātu strīdus starp aristokrātiem, tika nodibināta impērijas augstākā tiesa (Reichskammergericht). Lai atvieglotu tiesvedību, Vāciju sadalīja desmit tiesas apgabalos. Dažus gadus vēlāk imperators Maksimiliāns Vīnē saviem dzimtas valdījumiem nodibināja impērijas galma padomi (Reichshofrat) - kā augstāko tiesu. Tur izšķīra lietas ar paša imperatora lēmumu. Maksimiliāns palielināja Hābsburgu valdījumus. Precības ar Burgundijas Mariju deva viņam Nīderlandi. Maksimiliāna dēls Filips Skaistais apprecēja Spānijas mantinieci Johannu, kurai piederēja arī Neapole un plašas teritorijas Amerikā. Viņa mazdēls apprecēja Bohēmijas un Ungārijas troņmantnieci, lai Hābsburgi iegūtu arī šīs zemes.

Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [117-119]:

FILIPA IV SKAISTĀ CĪŅA PRET PĀVESTU. TEMPLIEŠU ORDEŅA SAGRĀVE

Pēc Ludviķa Svētā visievērojamākais Francijas karalis bija Filips IV Skaistais (1285-1314). Viņa valdīšanas laika dominante bija cīņa ar pāvestu Bonifāciju VIII.
Naida iemesls bija šāds - Filips aplika ar nodevām franču garīdzniecību. Pāvests to aizliedza savā bullā "Laju klēriķi" - "Clericis laicos" (bullas savu nosaukumu ieguva pēc to pirmās frāzes), aizliedzot garīdzniekiem maksāt desmito tiesu un citas nodevas bez pāvesta ziņas. Cīņa iedegās no jauna. Pāvests nosodīja Filipu par ķildu .ar Anglijas karali un Vācijas imperatoru. Filips savā manifestā attaisnoja savu ārpolitiku, noraidīja pāvesta tiesības iejaukties laicīgajās lietās un nosodīja garīdznieku netikumīgo dzīvesveidu. Cīņas karstumā Bonifācijs nosūtīja uz Franciju bullu, kurā franču karali apsūdzēja neprasmē valdīt, cietsirdībā, baznīcas autoritātes graušanā. Pāvests sludināja, ka ar Dieva gribu viņš nolikts pāri karaļiem. Filips paziņoja, ka liegs visiem saviem bērniem mantojumu, ja tie pazemosies tiktāl, ka atzīs pār sevi jebkādu laicīgo varu. Pret karali un tautu vērstā bulla tika sadedzināta. Pēc tam - 1302. gadā - Filips sasauca ģenerālštatus (etats generaux) - garīdzniecības, muižniecības un pilsētnieku kārtu pārstāvju sapulci. Tie bija pirmie no Francijas vēsturē tik labi pazīstamajiem ģenerālštatiem. Tajos pulcējās arī trešās kārtas - pilsoņu deputāti (mēri, vecākie, konsuli). Deputāti sanāca Parīzes Dievmātes katedrālē (Notre Dame de Paris) un lūdza karali cienīt valsts augstāko brīvību un laicīgajās lietās nepakļauties nevienam, izņemot Dievu. Ieguvis šajā sapulcē kvēlu atbalstu, galvenokārt no pilsētu pārstāvju puses, karalis izšķīrās par radikālu nostāju. Pāvestam tika pavēstīts par notikušo, franču garīdznieki ieteica nesaasināt situāciju, taču pāvests nedomāja piekāpties.
Leģistu atbalstīts, karalis sāka tiesas procesu pret pāvestu. Procesā piedalījās baroni un daži bīskapi. Jurisprudences profesors leģists Nogarē sāka apvainot pāvestu dažādos noziegumos. Tika nolemts pāvestu arestēt. Nogarē devās uz Itāliju, lai kopā ar pāvesta ienaidniekiem īstenotu šo nodomu. Sazvērestība izdevās. Anaņjī pilsētas iedzīvotāji gan atsvabināja pāvestu un padzina Nogarē, bet pārdzīvotais apkaunojums pāvestu drīz iedzina kapā. Ar KIementa V vārdu par pāvestu kļuva Bordo arhibīskaps Bertrāns. Jaunais pāvests karalim apsolīja atcelt visus Bonifācija rīkojumus un atlaist bagāto templiešu ordeni, kura mantu sev gribēja piesavināties Francijas karalis. Par savu mājvietu Klements V izvēlējās Francijas pierobežas pilsētu Aviņonu, kas 70 gadus nu bija pāvestu miteklis. Pāvesti ne tikai. izjuta pazemojumu, bet zaudēja arī savu neseno varenību.
Bēdīgu slavu Filipam Skaistajam sagādāja templiešu ordeņa iznīcināšana. Templieši bija ieguvuši milzīgas bagātības - kaut arī saskaņā ar leģendu savas darbības sākumā viņi bijuši tik nabadzīgi, ka diviem bruņiniekiem bijis jājāj uz viena zirga. Tas attēlots arī ordeņa zīmogā. Atgriezušies Francijā no Palestīnas, Tempļa bruņinieki dzīvoja grezni un izlaidīgi, nododami pilnīgai aizmirstībai savus mūka solījumus. Saracēņu vidū Austrumos templieši bija apguvuši kādu slepenu rituālu, un tautā izplatījās baumas, ka viņi pametuši Kristus mācību. Iznīcināt templiešu ordeni franču karalim palīdzēja jau minētie leģisti. Ilgu laiku pāvests šai lietā negribēja iejaukties. Beidzot pēc karaļa lūguma viņš piekrita sākt procesu pret templiešiem. Visi bruņinieki tika apcietināti vienā noteiktā dienā, viņu īpašumus konfiscēja. Tiesas galvenais izmeklētājs pret Tempļa bruņiniekiem bija Nogarē.
Filips tieši strīda laikā ar Bonifāciju sasauca etats generaux. Tāpat kā Filipa strīda laikā ar Bonifāciju ģenerālštati pilnīgi atbalstīja karali. Vēl līdz izmeklēšanas beigām un koncila sasaukšanai dažus desmitus bruņinieku, kuri atteicās no viņiem uzspiestajām liecībām, Parīzē sadedzināja uz lēnas uguns. Kad koncils, kurā piedalījās Rietumeiropas karaļi un bīskapi, atteicās nosodīt templiešus, Filips IV un Klements V uzņēmās lietu novest līdz galam. 1312. gadā pāvests izdeva bullu, kas aizliedza templiešu ordeni. Dažādās valstīs tas tika veikts dažādos laikos un ar dažādu nežēlības pakāpi. Franču templiešu īpašumi palika karaļa rokās.

Citēts no: "Viduslaiku vēsture", sastādījis K.Ivanovs, Zvaigzne ABC, 1995, [119-123]:

SIMTGADU KARŠ

Pēc Filipa IV Skaistā nāves 1314. gadā cits pēc cita valdīja viņa trīs dēli - pēdējie Kapetingu dinastijas pārstāvji. Pēc tam Francijas tronim bija divi pretendenti: Filipa Skaistā radinieks Filips Valuā un Filipa Skaistā meitas Izabellas dēls - Anglijas karalis Edvards III. Par Francijas karali pasludināja Filipu Valuā. Taču arī Edvards III pieteica savas tiesības. Viņš pieņēma Francijas karaļa titulu un sāka cīņu par troni. Karš sākās 1339. gadā. Gandrīz septiņus gadus nekādas karadarbības nebija. Pirmā lielā kauja notika 1346. gadā pie Kresī - Ziemeļfrancijā. Franču karaspēks tika sakauts, un angļi pilnīgi izpostīja Ziemeļfrancijas provinces. Tad tika noslēgts abām pusēm tik nepieciešamais pamiers.
Pēc Filipa VI .nāves 1350. gadā Francijas tronī nāca viņa dēls Jānis Labais. Karadarbība atjaunojās. Edvarda III pulki izsēdās Kalē ostā, bet viņa dēls - Melnais Princis - Akvitānijā. Edvards drīz atgriezās Anglijā, jo tur viņa troni apdraudēja franču sabiedrotie skoti.
Melnais Princis postīja Francijas dienvidu provinces. Saniknotais Jānis devās pretī iekarotājiem. Kauja pie Puatjē notika franču bruņinieku kavalērijai neizdevīgā vietā. Karalis to neņēma vērā un dega nepacietībā uzsākt kauju, taču piedzīvoja briesmīgu sakāvi. Pats karalis krita gūstā. Tika parakstīts jauns pamiers. Angļu princis savu karalisko gūstekni aizveda uz Londonu. Franciju pārvaldīja dofins Kārlis.
Francija nokļuva bēdīgā situācijā. Sākās Ziemeļaustrumu Francijas zemnieku sacelšanās - žakērija (la Jacquerie) ("Žaks - vientiesis", muižnieku dotā nievājošā iesauka zemniekiem). Sacelšanos izraisīja zemnieku izmisuma pilnais stāvoklis, aizvien pieaugušās klaušas un nodevas. Zemnieku zemes bija izpostījis karš, viņiem vēl nācās no gūsta izpirkt sagūstītos senjorus. Bija uzliesmojušas infekcijas un mēra epidēmija. Sākumā zemniekus atbalstīja arī pilsētnieki, taču drīz viņi nobijās no sacelšanās vēriena. Franču bruņinieki saņēma palīdzību no Flandrijas feodāļiem un pat angļu bruņiniekiem. Kopīgiem spēkiem žakērija tika apspiesta.
Jānis Labais tikmēr Anglijā izgāja uz kompromisu - viņš angļiem atdeva Francijas ziemeļu un rietumu provinces - ar visām franču lielo upju grīvām. Viņš bija gatavs maksāt lielu izpirkuma maksu. Dofins atteicās izpildīt šīs prasības, un kārtu pārstāvji viņu atbalstīja. Karš atjaunojās. Jānis drīz Londonā nomira.
Dofins Kārlis kļuva par Francijas karali (1364-1380) un valdīja ar Kārļa V vārdu. Viņš vairākkārt kaujās pieveica angļus. Pēc Kārļa V nāves Francijā atnāca bēdu dienas. Jaunais karalis bija vēl mazs, un viņa radinieki personīgās iedzīvošanās nolūkos uzlika tautai pārmērīgas nodevas. Tas izsauca nemierus visās Francijas provincēs, kurus ar lielām pūlēm izdevās apspiest.
Sasniedzis pilngadību, karalis Kārlis VI zaudēja saprātu. Karaļa radinieki veda brāļu karu par varu un īpašumiem. Angļi atkal iebruka Francijas ziemeļu provincēs un 1415. gadā smagi sakāva frančus kaujā pie Azenkūras. Burgundijas hercogs Filips Labais nodeva frančus un pārgāja pie angļiem. Angļu karalis Indriķis V iegāja Ruānā un par varonīgo pretošanos tās mēram lika nocirst galvu. Indriķis pieņēma Francijas karaļa titulu. Burgundijas hercogs un nodevīgā Francijas karaliene Bavārijas Izabella noslēdza ar viņu miera līgumu. Kopā ar franču princeses roku Indriķis saņēma reģenta tiesības, kā arī tiesības mantot Francijas troni pēc Kārļa VI nāves. Izabella tā rīkojās pret sava dēla - dofina Kārļa interesēm. Indriķis V drīz mira, pēc neilga laika mira arī Kārlis VI. Tad Vensenī Indriķa V dēlu Indriķi VI pasludināja par Anglijas un Francijas karali.
Bet arī nelaiķa franču karaļa dēls dofins Kārlis tika kronēts Puatjē. Nu Francijai bija divi karaļi - viens ziemeļos, otrs - dienvidos, robeža aptuveni gāja gar Luāras upi. Angļi jau bija aplenkuši Orleānu pie Luāras, visa Francija jau šķita viņu rokās. Orleāna bija pēdējais franču atbalsta punkts, kas kavēja angļus iekarot arī Dienvidfranciju. Ienaidnieks pašā Francijas sirdī, pārdzīvotās kara šausmas - tas viss franču nācijā pamodināja patriotisma uzbangojumu. Sevišķi stipri tas izpaudās robežapgabalos, kas jau bija izbaudījuši angļu jūgu. Atmodās arī zemnieku kārta. Lotringas zemnieka meita Žanna d'Arka kļuva par Francijas glābēju.
Žanna d' Arka dzimusi Domremī - franku apustuļa Sv. Remigija baznīcas kādreizējā īpašumā. Žanna jau bērnībā bijusi nosvērta, domīga un sapņaina, bieži gājusi baznīcā, karsti un sirsnīgi lūgusi Dievu. Viņa pieredzēja sava ciema ļaužu un radinieku asiņainās sadursmes ar angļiem. Viņa bija daudz dzirdējusi par jauno dofinu Kārli un viņa necienīgo māti; žēlums un sašutums pildīja meitenes dvēseli. Francijai tolaik klājās tik grūti, ka vienkāršie ļaudis gaidīja palīdzību vairs tikai no Dieva. Tauta cieši ticēja, ka Franciju glābs kāda Dieva sūtīta jaunava. Tā nākšot no pierobežas Lotringas ozolu mežiem. To zināja arī Žanna un bieži pavadīja laiku dziļās un karstās lūgšanās. Viņu turēja savā varā viena doma - glābt Franciju. Viņai parādījās Sv. Katrīna un Sv. Margarita, kuru attēli glabājās vietējā baznīcā, un kopā ar viņiem arī ercenģelis Miķelis. Žannai apritēja 16 gadi, kad 1429. gadā angļi aplenca Orleānu. Ticēdama savam augstajam aicinājumam, Žanna atstāja savu ģimeni. Viņa aizgāja pie kaimiņu pilsētas komendanta un pavēstīja, ka nākusi Tā Kunga vārdā atbrīvot Orleānu un kronēt dofinu Reimsā. Žanna lūdza nosūtīt viņu pie dofina Kārļa.
Ar milzu grūtībām viņa sasniedza Šinonas pili, kur mita dofins. Žannai izdevās salauzt apkārtējo šaubas un neticību. Pāris mēnešus vēlāk viņa jau vadīja 10 000 vīru lielu karaspēku. Drīz šo karaspēku nevarēja vairs pazīt - tas bija kļuvis disciplinēts un dievbijīgs. Žannas entuziasms pārņēma ļaudis visā apgabalā. Angļi no Orleānas tika padzīti. Svētās jaunavas parādīšanās tiem iedvesa šausmas. Orleānas ieņemšana bija iespaidīga. Slavenais teologs Žersons veltīja Žannai cildinošu traktātu. Galms viņu saņēma ar lielu godu, ārzemju bruņinieki, padzirdējuši par varoni, devās uz Franciju un stājās zem Žannas karoga, tauta krita viņas priekšā ceļos.
Ceļš uz Reimsu drīz bija atbrīvots. Orleānas jaunavas ilgi lolotie sapņi piepildījās. Kārli VII kronēja un svētīja Žannas klātbūtnē. Žanna kļuva par muižnieci, viņas dzimto ciemu atbrīvoja no nodevām. Taču drīz sākās neveiksmes, kurās bija vainojams arī jaunais karalis. Viņš bija gļēvs un neizlēmīgs. Tas mazināja arī Žannas autoritāti. Nelaimes sekoja cita citai - Žanna nokļuva burgundiešu gūstā, tie nodeva jaunavu angļiem. Žannu apsūdzēja burvestībās, viņu tiesāja netaisna un nežēlīga tiesa. 1431. gadā pēc tās lēmuma Ruānā Žannu sadedzināja uz sārta.
Karš ieilga vēl 20 gadus. Uzvara nosvērās franču pusē. To sekmēja angļu savstarpējās ķildas, Burgundijas hercoga nostāšanās karaļa Kārļa VII pusē, franču tautas naids pret iebrucējiem, ko daudzkārt bija pavairojusi svētās jaunavas sadedzināšana uz sārta.
Angļi no Francijas tika padzīti, viņu rokās palika tikai Kalē pilsēta. Karam bija tādas labvēlīgas sekas, ka Francija apzinājās savu nacionālo vienotību, patriotiski noskaņotie Francijas iedzīvotāji sāka uzlūkot karali par savu glābēju un aizstāvi.
Simtgadu kara laikā atkal bija nostiprinājusies feodāļu vara. Tā Burgundijas hercogs par palīdzību karā no Kārļa VII saņēma plašus apgabalus. Francijas karaļu galvenais uzdevums nu bija iznīcināt lielos feodāļus un politiski apvienot Franciju. Salīdzinājumā ar Kapetingu laiku karaļu vara bija ievērojami pieaugusi, un cīņai drīz vajadzēja beigties ar karaļu uzvaru.
Kārli VII atbalstīja ģenerālštati. Deputāti bija dāsni un patriotiski, kaut arī zeme bija karā izpostīta.: Ar ģenerālštatu atbalstu Kārlis izveidoja pastāvīgu karaspēku un aplika iedzīvotājus ar noteiktām nodevām.

Citēts no: Aleksandrs Grīns "Daiļdarbi un raksti", 3.gr., SIGNE, 1998., [53-55]:

JERUZALEMES KRIŠANA

1186. g. mirst Balduīns V, un par Jeruzalemes ķēniņu uzmetas Gvido de Luzinjans, ko atbalsta patriarhs, kņazs Rainalds un tempļa bruņinieki. Grāfs Raimunds, kas pats cerējis tikt par ķēniņu, ir spiests nolikt reģenta pilnvaras, bet sabiedrojas ar Saladinu un uzņem savās pilsētās musulmaņu garnizonus. Saladins pa to laiku ir nemitīgi palielinājis savas valsts robežas un beidzot atzīst, ka ir pienācis laiks dot kristīgajai Sīrijai nāves dūrienu. Par casus belli gādā tas pats dēkainais Rainalds, kas 1187. g. aplaupa musulmaņu karavānu, kurai līdzi ceļo arī Saladina māsa. Saladins prasa atlīdzināt zaudējumus un sodu Rainaldam, bet ķēniņš neiedrošinās pārmācīt savu vareno vasali. Tad sultāns dod svinīgu solījumu: pats meklēt gandarījumu un nogalināt Rainaldu ar savu roku. Viņš aicina savus pavalstniekus uz svēto karu, un no visām Ēģiptes, Sīrijas un Mezopotāmijas malām plūst kopā islama karotāju pulki. Ir pienācis izšķirošais cīņas brīdis. Arī kristīgie vāc cīņai visus spēkus. Ķēniņš Gvido izlīgst ar grāfu Raimundu. Arī no Antiohijas nāk palīgspēki. Tiberijas rietumos salasās ap 300 000 vīru liela armija - lielākā no visām, kādas jebkad devušās kaujā zem Jeruzalemes ķēniņa karoga. Karavīru garastāvoklis tomēr nospiests; vadoņu starpā nav vienprātības par cīņas taktiku; visiem trūkst vectēvu kaujas spara un ticības fanātisma.
Saladins, pabeidzis savu spēku koncentrēšanu, jūlija sākumā dodas meklēt kristīgo armiju. Ienaidnieki sastopas pie Lubijas ciema, Tiberiadas rietumos. Kristīgie bruņinieki pirmie metas uzbrukumā, gūst dažus panākumus, bet viņu straujums drīz apsīkst, turpretim Saladina pulki stāv kā mūris. Kristīgie izmisuši cīnās līdz vakaram, cieš lielus zaudējumus un beidzot ir spiesti atkāpties uz ziemeļiem. Saladins seko tiem pa pēdām, un kristīgo spēki pamazām zūd. Beidzot sakautie kristīgie apstājas Hatinas ciema tuvumā uz kāda kalna, kuru no visām pusēm ielenc musulmaņi. Saladins liek aizdedzināt krūmus, kas aug ap kalnu; ielenktos māc izsalkums, slāpes, uguns svelme un izmisums.
Otrā dienā (5. jūlijā) sultāns gatavojas dot ienaidniekiem pēdējo triecienu. Kristīgie pēdējo reizi mēģina kaujas laimi un cenšas pārraut ielencēju rindas. Grāfam Raimundam un Antiohijas kņazam tas arī izdodas, bet ķēniņš Rainalds un pārējie bruņinieki ir spiesti atkāpties. Pirmie atstāj cīņas lauku kājnieki; viņiem seko arī bruņinieku kavalērija, un gurušām rokām, saspiedušies cits pie cita, kristīgie arvien gausāk atvaira musulmaņu uzbrukumus. Islama ticīgo uzmākšanās kļūst arvien niknāka; soli pa solim viņi laužas augšup pa kalna nokājēm, cērt un dur nogurušos kristīgos; tūkstoši ļimst nāvē, tūkstošus saņem gūstā, un pēc dažām stundām kristīgo armija ir beigusi eksistēt.
Sagūstītos kristīgo vadoņus aizved pie Saladina. Ķēniņam Gvido viņš izsaka līdzjūtību un liek to pacienāt, bet kņazu Rainaldu nogalina ar paša roku, turēdams doto zvērestu. Visus gūstā saņemtos tempļa un hospitāļa ordeņu bruņiniekus sultāns liek sodīt ar nāvi, tos dēvēdams par "kristīgo asasiniem"; uz sultāna pavēli nogalina arī lielāko daļu vienkāršo cīnītāju.
Saladins prot gūt ne vien uzvaras, bet arī tās izmantot. Kristīgiem vairs nav lauku armijas, bet viņu rokās vēl atrodas stiprās pilis un apcietinātās pilsētas, kas var izturēt ilgu aplenkumu. Bet Jeruzalemes valsts ir palikusi bez galvas, bez vadoņiem un valstsvīriem, un nav neviena, kas spētu organizēt pretestību.
Ceturtā dienā pēc Hatinas kaujas sultāns jau ierodas pie Akonas, un kristīgās Sīrijas lielākā tirdzniecības pilsēta, kuras noliktavās glabājas milzu bagātības, gļēvi, bez cīņas, atver sultānam vārtus; musulmaņu pulki pārpludina zemi; krīt Beiruta, Sidona, Haifa, Arsufa, Cēzareja, Jafa, Askalona un daudzas bruņinieku pilis.
Kristīgo rokās vēl paliek tikai Jeruzaleme, Tīra un daži kalnu cietokšņi. Tīru pēdējā acumirklī izglābj Monferatas markgrāfs Konrads. Sultāns pēc tam dodas pret Jeruzalemi; viņš labprāt ieņemtu arī musulmaņiem svēto pilsētu bez cīņas, bet jeruzalemieši noraida uzaicinājumu padoties. Pilsētā atrodas maz karavīru, bet toties milzīgs vairums bēgļu, kas devušies šurpu, glābdamies no musulmaņu sirotājiem. Musulmaņu pulki iet uzbrukumā, izgrauj mūrī eju, un pilsēta padodas sultānam. Iedzīvotājiem pret izpirkšanas naudu atļauj aiziet; kas nespēj maksāt, tam jāpaliek verdzībā. 1187. g. 2. oktobrī Saladins iejāj pilsētā. Musulmaņi steidzas gāzt baznīcu krustus, sasit viņu zvanus un pārvērš tās par mošejām.
Jeruzalemes ieņemšana ir Saladina varas kulminācijas punkts. Pēc tam viņa panākumu saule sāk aptumšoties. Jaunais Tīras valdnieks markgrāfs Konrads atsit visus musulmaņu uzbrukumus. Sultānam neizdodas ieņemt arī Tripoli un Antiohiju. Vēsts par Jeruzalemes krišanu ir sacēlusi kājās visu rietumu pasauli, un viņas valdnieki vāc jaunas krusta karotāju armijas, lai dotos uz Svēto zemi.
Ķēniņu Gvido Saladins pēc kāda laika atlaiž brīvībā; tas mēģina doties uz Tīru, bet markgrāfs Konrads viņu nelaiž pilsētā. Tad ķēniņš, kas palicis bez valsts, salasa mazu karaspēku un 1189. g. vasarā dodas karā pret Akonu, ap kuru norisinās galvenie trešā krusta kara notikumi.

Citēts no: Aleksandrs Grīns "Daiļdarbi un raksti", 3.gr., SIGNE, 1998., [80-82]:

BĒRNI KRUSTA KAROTĀJU GAITĀS

Ceturtajā krusta karā piedalās pats dēkainākais Eiropas sabiedrības elements; mistiskāk noskaņotie krusta karotāji vairās no venēciešu pasākuma un paši uz savu roku lūko sasniegt Svēto zemi. Mistikas pilns joprojām ir Eiropas gaiss, un dzimst fantastiskā ideja, ka Dievs lēmis nevarīgiem un vājiem vest galā Jeruzalemes atbrīvošanas darbu, kas nav bijis pa spēkam ķēniņiem un bruņiniekiem. Arī zemās kārtas sāk kurnēt pret augstmaņiem, kas aizmirsuši Svēto zemi, un, kā mēs redzēsim vēlāk, Francijā pat sākas bīstama kustība, kas pieņem komunistisku nokrāsu. Šo kustību franču baroni apslāpē asinīm, bet daudz lielāka ir kāda cita traģēdija, kurai vēsturnieki ir devuši "bērnu krusta kara" nosaukumu. Mūslaiku lasītājiem stāsts par šo krusta karu liekas kā baisa pasaka, un tomēr tā nav pasaka, bet traģēdija, kas maksājusi daudz tūkstošu bērnu dzīvības.
1112. g. Francijā uzklīst kāds ganu zēns Stefans, kas stāsta, ka viņš esot Dieva sūtnis un aicināts atbrīvot Svēto zemi; tikai bērni atkarošot Jeruzalemi, jūra izsīkšot sausa viņa pulku priekšā, kā citkārt Izraeļa bērniem ejot pāri Niedru jūrai. Šis savādais pravietis iet no novada uz novadu, un viņa murgi rod daudzus ticētājus; brīnumu alka un ticība brīnumiem ir tik liela, ka ganu zēns sāk dziedināt slimniekus, ārstēt velna apsēstos un darīt tamlīdzīgas lietas. Stefanam rodas daudz sekotāju; zēni un meitenes aicina krusta karā, savāc mazgadīgu karotāju pulkus un ved tos pie Stefana. Viņu ticība ir tikpat liela kā viņu nezināšana, un uz jautājumu, kurp īsti viņi gribot doties, tie atbild, ka iešot pāri jūrai pie Jēzus. Vecākos un prātīgākos garīdzniekus, kas stājas ceļā šai garīgai bērnu epidēmijai, pūlis apvaino darbiem un aizrāda tiem uz Bībeles vārdiem, ka Kristus esot teicis: "Ļaujiet bērniņiem pie manis nākt" un ka tikai bērni, kas esot bez grēka, būšot Dieva izredzēti atbrīvot Svēto zemi no musulmaņu jūga. Bērnu pulkiem piebiedrojas fanātiski priesteri, zemkopji, klaidoņi un noziedznieki, kam dzimtenē zeme sākusi degt zem kājām, eksaltētas sievas un liels meiteņu pulks. 30 000 bērnu un pieaugušu liela bara priekšgalā Stefans nonāk Marseļā, kur rodas kuģinieki, kas apsola šos Kristus kareivjus pārvest savos kuģos uz Svēto zemi. Stefana armija dodas jūrā; divi kuģi iet bojā Sardīnijas tuvumā, bet pieci pārējie ar citiem mazajiem svētceļotājiem aizbrauc uz Ēģipti, kur kuģinieki, kas izrādās par vergu tirgotājiem, pārdod savus pasažierus musulmaņiem (vainīgie kuģinieki vēlāk krīt ķeizara Frīdriha II rokās, un viņš liek tos pakārt; hronisti stāsta, ka ķeizaram, slēdzot 1229. g. mieru ar sultānu Alkamilu, esot izdevies arī atsvabināt daudzus no šiem nelaimīgiem, un tie pēc 17 gadiem atkal atgriezušies dzimtenē). Šī dīvainā psihoze pārņem arī Vāciju, sevišķi Reinzemi, kur Stefana kolēģa lomā uzstājas 9 gadus vecs puika (vēlāk izrādās, ka viņš ir rīkojies sava tēva - vergu tirgotāja samācīts). Arī ap šo zēnu pulcējas lētticīgo pulki, kas tic, ka viņš sausām kājām pāriešot ar saviem sekotājiem pāri jūrai un nodibināšot Jeruzalemē "mūžīgā miera valsti". 20 000 galviņu liela zēnu un meiteņu armija, kurai ceļā piebiedrojas daudzi klaidoņi un citi šaubīgi ļaudis, dodas uz dienvidiem; ceļā Alpu kalnos lielākā daļa iet bojā, nomirst badā vai krīt laupītāju rokās; daži tūkstoši tomēr sasniedz Ģenuju, kuras pilsoņi tos raida tālāk. Bērnu kara pulks dodas uz Brindizi, bet turienes bīskaps neļauj viņiem kāpt kuģos, un bērni krusta karotāji griežas atpakaļ. Šai gājienā iet bojā bērnu armijas atliekas, un visas ceļa malas ir pilnas viņu līķiem; meitenes sagrābj savā varā vergu tirgotāji un prieku namu saimnieki. Tikai ļoti retiem izdodas aizsniegt dzimteni.

Citēts no: Aleksandrs Grīns "Daiļdarbi un raksti", 3.gr., SIGNE, 1998., [189-192]:

FILIPS IV SKAISTAIS UN BONIFĀCIJS VIII

Vēsturiskais konflikts starp Filipu IV un pāvestu Bonifāciju VIII sākas XIII gs. beigās. Francijas ķēniņi ir jau vairākas paaudzes priekš tam paraduši aplikt ar dažiem nodokļiem arī baznīcas zemes, kaut gan Roma pret to parasti mēdz protestēt un turas pie ieskata, ka katram līdzīgam gadījumam jāizprasa pāvesta atļauja. Pa lielākai daļai tā arī notiek. Filips IV sāk rīkoties pats uz savu roku, neprasīdams nodokļu lietās pāvesta sankcijas. Pāvests Bonifācijs VIII negrib to pielaist un 1296. g. publicē bullu, kurā apgalvo, ka vienīgi Sv. krēslam piederot tiesības aplikt baznīcas mantu ar nodokļiem; viņš draud ar baznīcas lāstiem visiem laicīgiem valdniekiem, kas mēģināšot to darīt, un tāpat arī tiem garīdzniekiem, kas būšot ar mieru maksāt šos nodokļus.
Bet nav vairs Innocenta III laiki, kad pāvesta priekšā drebēja daudzi ķēniņi. Pāvestu dzīšanās pēc diktatūras garīgās un laicīgās lietās un viņu tieksmes padarīt visus par akliem Romas pavēļu izpildītājiem ir radījusi jau zināmu reakciju, un ap pāvesta galvu vairs nemirdz agrākais oreols. Eiropa ir kļuvusi skeptiskāka nekā agrāk, un viņai trūkst nesenās bērnišķīgi aklās ticības Romas nemaldībai. Tas laiks, kad Romas kūrijas balss likās tautām un viņu valdniekiem kā paša Dieva likums, jau ir aiztecējis.
Filips neļaujas iebaidīties un dod pāvestam pretsitienu, aizliegdams izvest no Francijas zeltu un sudrabu: aizliegums pirmā kārtā sāpīgi ķer Romas kūriju, jo apstājas naudas pieplūdums no Francijas diecēzēm. Iztrūkums pāvesta kasē ir tik liels, ka Bonifācijs piekāpjas un publicē jaunu bullu, kas faktiski nozīmē iepriekšējās atsaukšanu. Viņš pat mēģina pielabināties ķēniņam, taisīdamies ierindot svēto skaitā Filipa IV senci Ludvigu IX.
1298. g. briest jauns konflikts starp Romu un Franciju: Filips patlaban karo ar savu Anglijas kolēģi, un pāvests grib uzstāties kā šķīrējtiesnesis; Filips viņam lepni paziņo, ka viņš nevarot pieņemt pāvesta, bet varbūt vienīgi privātpersonas Gajetani (Bonifācija ģimenes vārds) starpniecību, un turklāt piezīmē, ka viņš necietīšot iemaisīšanos no ārienes Francijas lietās un politikā viņam neviens nevarot dot aizrādījumus.
Ķēniņa paskaidrojums sāpīgi ķer pāvestu, kura pašapziņas augšanu veicinājis gaviļgads. Pāvests ir izsludinājis, ka 1300. g. jāierodas Romā visiem ticīgiem, kas vēlas, lai pāvests tiem atlaiž viņu grēkus. Aicinājumam ir panākumi, un uz Romu plūst neskaitāmi svētceļnieku pulki; viņi nāk un iet visu gadu, un pāvesta kasē ieplūst milzīgas summas. Pāvests vēro nepārredzamo svētceļotāju saimi, kas loka ceļus viņa priekšā, un jūtas kā pasaules valdnieks. Viņš svinīgi atkārto veco tēzi, ka Romai piederot vara pār ķēniņiem, viņu valstīm un visu pasauli; visi kristīgie, cik augstas kārtas tie arī nebūtu, esot galu galā pāvesta apakšnieki, kam visās lietās jāklausa apustuļu vietniekam.
1301. g. Filips liek iemest cietumā kādu bīskapu, kas apvainots valsts nodevībā. Pāvests tūliņ raksta ugunīgu bullu, kurā asi uzbrūk ķēniņam un prasa bīskapa atsvabināšanu: "Neviens lai neiedrošinās tev dot padomu un sacīt: nav neviena, kas būtu augstāks par tevi, un tu neesi baznīcas un viņas augstākā priestera apakšnieks. Ja kāds tā domā, tad viņš domā aplami, un, ja tas paliek pie savas aplamības, tad viņš ir ķeceris." Tai pašā laikā pāvests dod franču bīskapiem ziņu ierasties nākamā rudeni Romā, lai apspriestos ar pāvestu, kā labot viņu ķēniņu. Cīņa ir neizbēgama.
Filips pirmā kārtā mēģina sev nodrošināt visas nācijas atbalstu. Viņš aizliedz Francijas bīskapiem doties uz Romu un liek izplatīt viltotus pāvesta bullas norakstus, kuros liek pāvesta mutē vārdus, ko tas nav runājis. Tad Filips sasauc nācijas pārstāvjus, prelātus, augstmaņus un lielo pilsētu delegātus. Tā ir pirmā vispārējā kārtu sapulce Francijā un anno 1302. ir etats generaux dzimšanas gads. Daži Francijas prelāti tomēr klausa pāvestam un mēģina aizsniegt Romu; ķēniņš liek apķīlāt viņu īpašumus. Pāvests raksta jaunu bullu, vēl asāku nekā iepriekšējo: "Ir tikai viena svētā baznīca." viņš saka, "kuras galva ir Kristus, bet viņa vietnieks zemes virsū ir Pēteris, un tā pēctecis ir pāvests; pāvestam ir uzticēti abi zobeni: garīgais, ko viņš pats tur rokās, un laicīgais, ko pāvests atdevis ķēniņiem, un laicīgā vara ir tikai garīgās kalpone; ja ķēniņi nomaldās no īstā ceļa, pāvesta pienākums piespiest viņus laboties. Pāvests ir gan tikai cilvēks, bet viņa vara tam dota no Dieva, un, kas pretojas pāvestam, pretojas Dieva gribai."
Tik lepnā tonī kā šīs bullas unam sanctam autors Bonifācijs vēl neviens pāvests nav runājis. Sākas nikna polemika starp pāvesta pretenziju aizstāvjiem un franču ķēniņa piekritējiem, kuru nacionālais pašlepnums ir vārīgi aizvainots. Konflikts plešas plašumā, un pāvests jau taisās apkraut Filipu baznīcas lāstiem, t.i., laist pret viņu cīņā pašu briesmīgāko Romas kūrijas ieroci, kas nesen gāzis daudzus varenus valdniekus no viņu troņiem putekļos.
Filips aizsteidzas pāvestam priekšā. Vēlreiz pārliecinājies, ka nācijas vairākums stāv viņa pusē, ķēniņš saorganizē Francijā bīskapu opozīciju, kas sāk pret Bonifāciju niknu karagājienu, apšauba viņa ievēlēšanas likumību un vaino to ķecerībā, burvību piekopšanā un pretdabīgos grēkos. Ķēniņa padomnieks Vilhelms Nogarē Filipa uzdevumā dodas ar lieliem naudas līdzekļiem un slepenām pilnvarām uz Itāliju, lai stātos sakaros ar pāvesta pretiniekiem un mēģinātu aizkavēt lāstu bullas publicēšanu. (Cik vērojams, Nogarē uzdevums ir bijis saņemt Bonifāciju gūstā un atvest to tiesāšanai uz Franciju.)
Bullas publicēšanas priekšvakarā Nogarē, kas sabiedrojies ar pāvesta ienaidnieku Kolonna ģinti, iebrūk pāvesta pilī Ananji pilsētā un tur Bonifāciju apcietinājumā veselas divas dienas, līdz atsteidzas pāvesta piekritēji un to atsvabina (1303). Nāvīgi aizvainotais pāvests dodas uz Romu, kur saslimst un mirst pēc pāris nedēļām, nespēdams viņam nodarīto kaunu pārdzīvot. Kardinālu kolēģija ceļ apustuļu krēslā Benediktu XI, kas izlīgst ar Kolonna partiju un atsauc visus Filipam naidīgos Bonifācija rīkojumus. Arī šo pāvestu drīz aizsauc nāve, un kardinālu kolēģijas vara sašķeļas divās daļās: Francijas draugos un viņas pretiniekos. Pēdējie izrauga par savu kandidātu Bordo arhibīskapu Bertranu, kas līdz šim turējies Filipa ienaidnieku pusē. Franču kardināli stājas ar šo prelātu slepenos sakaros un pārliecinās, ka arhibīskapam vairāk rūp pāvestu tiāra nekā viņa priekšteču pretenzijas.
Godkārīgais prelāts tiek pāvesta godā, pieņemdams Klementa V vārdu. Viņš tūliņ pāriet Filipa draugu lēģerī un nemaz nemēģina doties uz Itāliju, bet kronējas ķēniņa klātbūtnē Lionā par pāvestu un ieceļ kardinālu kārtā deviņus franču bīskapus, tādā kārtā nodrošinādams saviem tautiešiem kardinālu kolēģijā absolūto majoritāti. Itālijā viņš nerādās, bet izvēlas (1309. g.) par savu rezidenci Provansas pilsētu Avinjonu. Visās lietās viņš akli klausa ķēniņam un atsvabina no soda Ananji atentāta dalībniekus.
Pāvests Klements V ir cītīgs Filipa IV atbalstītājs arī viņa gājienā pret templiešu ordeni. Līdz pat jaunākiem laikiem zinātnieku starpā vēl nav vienprātības, vai templiešu ordeņa bruņinieki tiešām ir bijuši vainīgi tais grēkos, ko min lielās prāvas protokoli. (Tie vaino templiešus velna kultā, homoseksuālismā utt.). No vienas puses templieši, dzīvodami ilgus gadus Orientā, varēja šo to piesavināties no austrumnieku netikumiem; Sīrijā, jādomā, arī vēl bija sastopamas seno duālistu sektu atliekas, un no tām templieši varēja tiešām aizņemties protokolos minēto "tumsas valdnieka" (Bufometa) kultu; no otras puses - pašu bruņinieku liecībām te nevar būt lielas nozīmes, jo tās viņi ir devuši, atrazdamies uz moku sola. Templiešu bojā iešanas traģēdijā skaidrs ir tikai tas, ka ķēniņš Filips ir sācis savu gājienu pret ordeni nevis aiz ķecerības apkarošanas alkas, bet mantkārības skubināts. Liekas, ne ķēniņš, nedz viņa kalps pāvests nav ticējuši ordenim uzkrautajiem noziegumiem: Klementu V sākumā pat būs mocījusi sirdsapziņa, un viņš cenšas novelt atbildību uz koncilu, bet Vjennā sasauktie bīskapi atsakās ordeni notiesāt. Tad Klements saņem dūšu, pasludina ordeni par likvidētu un piespriež viņa muižas johannitiem, atskaitot īpašumus Francijā, kurus ķēniņš jau paguvis sagrābt savā varā. Apcietināto bruņinieku vairums iet bojā inkvizīcijas cietumos; tie, kas, mocību spiesti, atzinušies par vainīgiem ķecerībā un citos grēkos, mirst liesmu nāvē un kā pēdējais no tiem pats ordeņa lielmestrs Jēkabs de Molē (1314. g.).

Citēts no: Aleksandrs Grīns "Daiļdarbi un raksti", 3.gr., SIGNE, 1998., [194-196]:

"BĀBELES GŪSTS" UN BAZNĪCAS PAGRIMŠANA

Ar Klementu sākas Romas baznīcas vēsturē tas periods, ko viņas vēsturnieki dēvē par "Bābeles gūstu", kaut gan mēs redzējām, ka pats pirmais "gūsteknis" ir palicis "Bābelē", t.i., Avinjonā, no laba prāta.
Pēc Klementa nāves (1314. g., kurā mirst arī ķēniņš Filips; leģenda stāsta, ka templiešu lielmestrs, kāpdams uz sārta, esot skaņā balsī aicinājis abus ordeņa bendes, pāvestu un ķēniņu, uz Dieva tiesu, un mestra nosacītā laikā abi vainīgie tiešām miruši) kardinālu kolēģijā izceļas jaunas nesaskaņas: Itālijas kardināli pretojas tam, ka pāvesti atrodas zem Francijas iespaida, un mēģina atkarot veco Sv. krēsla neatkarību. Tikai izlietojot varas līdzekļus, jaunajam ķēniņam Filipam V atkal izdodas panākt viņa pavalstnieka ievēlēšanu par pāvestu. Jaunais pāvests Jānis XXII valda veselus 16 gadus un šai laikā nav atstājis Avinjonas mūrus, un pāvesta kūrija ir visās lietās Francijas ķēniņa politikas kalpone. Tas lielā mērā grauj pāvesta autoritāti, jo citas tautas vairs nevar uzglabāt veco naivo ticību pāvesta taisnībai un bezpartejiskumam; pāvesti faktiski atrodas franču ķēniņa gūstā, kaut gan tie devušies šai gūstniecībā no laba prāta. Pāvesti tagad kļuvuši no kristīgās pasaules galvas par Francijas ķēniņa apakšniekiem. Tas sit viņu autoritātei rētas, kuras neviens vēlākais pāvests vairs nav spējis dziedināt. Atstājot Romu uz veseliem 70 g., pāvesti uz laiku pārrauj saites ar visām svētās pilsētas tradīcijām, kas izaudzinājušas tik lielu viņu varu, un šis solis nepaliek nesodīts.
No otras puses - pārceldamies uz Avinjonu, pāvesti jūtas tur drošāki nekā nemieru un juku plosītā Itālijā, jo viņus te sargā stipru ķēniņu rokas. Šīs jaunās priekšrocības pāvesta kūrija pirmā kārtā izmanto, lai izspiestu no ticīgiem pēc iespējas vairāk naudas. Pāvesti uz laiku paliek par lielākajiem speciālistiem naudas izspiešanas lietās, kādus pasaule jebkad redzējusi. Avinjonas pāvesti rauj, ko var, viņi pārdod par naudu grēku piedošanu, savu svētību un baznīcas amatus. Viņi aplaupa garīdzniekus un lajus, un nauda tiem ir viss; viņi atsvabina ticīgos no visu baznīcas priekšrakstu pildīšanas, ja vien tie spēj taksē nosacīto summu samaksāt; jubilejas gadi seko viens otram, un cilvēki, nebēdādami par tradicionālajām elles šausmām, drīkst izdarīt vissmagākos noziegumus - laupīt, slepkavot, izdarīt asins jaukšanu un visu citu, ja vien viņiem ir nauda, ko samaksāt par grēku piedošanu.
Lielākais pāvestu ieņēmumu avots šai laikā ir bīskapu un abatu iecelšana; pāvests Urbāns V izdod bullu, kurā atņem kapituliem virsganu vēlēšanas tiesības, un paziņo, ka tās pieder vienīgi Romas kūrijai. Bīskapu goda kārotāji tiek šai godā, ja spēj vairāk maksāt nekā viņu konkurenti. Bīskapa amata iegūšana maksā milzīgas summas, kuras jaunie bīskapi cenšas izspiest no savām diecēzēm un zemākajiem garīdzniekiem; pēdējie atkal ir spiesti darīt visu, lai izmānītu ticīgiem pēc iespējas vairāk naudas, un kleriķu morāle grimst arvien zemāk. Par bīskapiem un abatiem tiek daudzi, kam agrāk ar garīdznieku kārtu nav bijis nekā kopēja; amata pildīšanai viņi pieņem sev vietniekus jeb vikārus, netaujādami, vai tie ir amata cienīgi, un tādā kārtā diecēzei rodas veseli divi virsgani, no kuriem katrs gādā tikai par savu labumu; katram no tiem ir savas mīļākās un savi krogusbrāļi.
Zemāko garīdznieku stāvoklis šai laikā ir ļoti smags; viņus cenšas izsūkt visi augstākie priekšnieki; kleriķi jau palikuši tautas acīs par apsmieklu un nicināšanas objektu, bet vēl palikušās autoritātes atliekas ciemu baznīckungiem atņem ubagotāji mūki, franciskāņi un dominikāņi, kuriem ir sprediķošanas tiesības, un ticīgie mīļāku prātu steidz sūdzēt grēkus mūkiem nekā saviem tiešajiem dvēseļu ganiem. Ubagotāju mūku konkurence amata pienākumu izpildīšanā sašaurina mazos baznīckungu ieņēmumus, bet bīskapu mantkārībai nav robežu un arī baznīckungu vietās tiek tikai tādi, kas spēj labi samaksāt.
Aviņonas gūsta laikā galīgi sabrūk klēru morāle; uz augšu vairs netiek spējīgākie un tikumīgākie, bet tie, kas spēj no sava ganāmpulka izplēst pēc iespējas vairāk naudas, lai varētu samaksāt iecelšanu augstākā amatā. Mantrausība un uzdzīves kāre, kas pārņēmušas augstākos garīdzniekus, sāk pielipt arī zemākajiem, jo priekšniecība ir vienmēr un visur bijusi apakšniekiem par paraugu netikumos.
Šai laikā ir sistas katoļu baznīcai smagas brūces, kuras sāk dzīt tikai kontrreformācijas laikā, kad katoļu baznīca ir gribot negribot spiesta morāliski atdzimt, lai glābtos no bojā iešanas.
Tautas masas, kas XIV gs., redzēdamas garīdznieku kārtas pagrimšanu, lūko apmierināt savas garīgās vajadzības, griezdamās pie ubagotājiem mūkiem, dabū no tiem jaunu stiprinājumu, bet mūki pa lielākai daļai ir tumši ļaudis, cēlušies no tās pašas tautas zemākajiem slāņiem, un viņiem ir gan ticības uguns, bet arī ar tautas slāņiem kopējā māņticība, neapzinīga bijāšana pret visu ārējo un mehānisko. Ticība brīnumiem pieņem milzīgus apmērus, relikviju cienīšana gūst groteskas formas, vairojas svēto un svētku dienu skaits, un līdz ar to krīt arī darba ražība.

Citēts no: "Pasaules vēsture", 2.gr., "Viduslaiki", autoru kolektīvs, RaKa, 1997, [213-214]:

BAZNĪCAS ORGANIZĀCIJA

Pirmsākumos kristīgo baznīcu veidoja nelielas cilvēku grupas, kuras bija sapulcējušās uz kopīgām lūgšanām. Vēlāk Romas impērijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos baznīca radīja spēcīgu organizāciju, kurā darbojās dažādi kalpotāji. Baznīcas kalpotājus sauca par garīdzniekiem.
Mūķenes un mūki. Daži vīrieši un sievietes vēlējās kalpot baznīcai, izveidojot reliģiskas apvienības, kuras sauca par ordeņiem. Ordeņu piederīgos sauca par mūkiem un mūķenēm. Ordeņi apmetās šķirti no pārējiem cilvēkiem īpašās celtnēs, kuras sauca par klosteriem. Savu dzīvi mūki un mūķenes veltīja lūgšanām un labiem darbiem. Senāko ordeni nodibināja itālietis Svētais Benedikts no Nursijas. Benediktīniešu klosteris Montekazino Itālijā ir celts 529. gadā. Tas kļuva par vienu no pazīstamākajiem viduslaiku klosteriem.
Viduslaiku sabiedrībā mūkiem un mūķenēm bija liela nozīme. Zemniekiem, kuri apstrādāja baznīcas zemes, tie mācīja galdniecību un aušanu. Pie klosteriem izveidoja arī slimnīcas un patvērumus ceļotājiem. Klosteri bija arī izglītības centri. Mūki lasīja un rakstīja latīniski, tā saglabājot latīņu valodu. Viņi pētīja senos rakstus. Grāmatu iespiešana viduslaikos nepastāvēja, tādēļ tās pavairoja pārrakstot. Ar roku rakstītās grāmatas sauca par manuskriptiem. Dažus manuskriptus rotāja bagātīgi zīmējumi, kalumi zeltā un sudrabā. Tie ir izcili mākslas darbi.
Arī Anglijas un Īrijas klosteriem bija nozīmīga loma izglītības saglabāšanā. 5. gadsimtā Īriju kristietībai pievērsa Svētais Patriks. Latīņu valoda, kura citur Eiropā draudēja izzust, Īrijā kļuva par baznīcas un izglītoto cilvēku valodu. Arī grieķu valoda Īrijā saglabājās krietni ilgāk nekā pārējā Rietumeiropas daļā.
Mūki un mūķenes ne tikai mācīja un palīdzēja, bet arī kalpoja par kristīgās ticības nesējiem citās zemēs. Viduslaiku sākumā mūki pievērsa kristīgajai ticībai ģermāņu tautas. Cilvēki uzskatīja mūkus un mūķenes par pašaizliedzīgiem cilvēkiem, kas nolēmuši kalpot tikai dievam.
Priesteri. Lielākā daļa kristiešu savas saites ar dievu uzturēja ar priesteru palīdzību. Priesteru pārziņā tika nodoti sakramenti - nozīmīgākās reliģiskās ceremonijas: kristīšana, iesvētīšana, kāzas un bēres. Priesteri deva padomus, mācīja, kas ir labs un ļauns, centās palīdzēt slimajiem un trūcīgajiem. Tā kā daudzi cilvēki neprata lasīt, priesteri bija vienīgais avots, no kura cilvēki uzzināja baznīcas mācības. Ciema baznīca bija visas dzīves centrs.
Bīskapi. Par bīskapiem un arhibīskapiem sauca nozīmīgākos garīdzniekus. Paši ietekmīgākie bīskapi dzīvoja pilsētās un vadīja lielākās kristiešu kopienas. Viņi darbojās Romā, Konstantinopolē un Jeruzalemē. Bīskapi uzraudzīja sev pakļautos priesterus, vadīja pārrunas par baznīcas mācībām un ceremonijām. Arhibīskapi pārraudzīja bīskapu darbu.
Pāvests. Visas baznīcas galva bija Romas bīskaps, kuru sāka saukt par pāvestu. Pāvesti apgalvoja, ka savu varu viņi mantojuši no Pētera - viena no Jēzus mācekļiem, kas esot atbildīgs par visām kristiešu dvēselēm un darbojies Romā. Pāvesti uzskatīja par savu pienākumu vest kristiešus pa dieva noteikto ceļu.
Viens no ievērojamākajiem agro viduslaiku pāvestiem bija Gregors I, kuru sauca arī par Gregoru Lielo. No 590. līdz 604. gadam Gregors izveidoja pāvesta kūriju - pāvestam pakļauto ierēdņu sistēmu. Līdz ar to baznīca ne tikai pārraudzīja kristiešu garīgo dzīvi, bet arī veica pienākumus, kurus parasti pildīja valdības. Gadsimtu gaitā baznīcai bija nozīmīga loma visā Eiropas politikā.

Citēts no: "Pasaules vēsture", 2.gr., "Viduslaiki", autoru kolektīvs, RaKa, 1997, [218-219]:

JAUNĀ PĀRVALDES SISTĒMA

Vietējo valdnieku vara. Spēcīgas centrālās varas sabrukums radīja jaunu sabiedrisko kārtību, kuru sauc par feodālismu. Feodālisms Eiropā bija līdzīgs tam, kurš izveidojās Ķīnā Džou dinastijas laikā (Senie laiki, 6l.Ipp.). Vara nonāca spēcīgu vietējo valdnieku rokās, kuriem vienlaikus piederēja lielas saimniecības. Lai nostiprinātu savu varu un ietekmi, šie valdnieki noslēdza īpašus līgumus ar citiem dižciltīgajiem.
Līguma pamats bija zemes īpašums. Vietējais valdnieks jeb senjors piešķīra karavīriem īpašumu (zemi un saimniecības), kuru sauca par feodu. Cilvēku, kurš saņēma feodu, sauca par vasali. Šādu līgumu noslēdza īpašā ceremonijā, kurā vasalis zvērēja uzticību savam kungam.
Vasaļa pienākumi. Zvērēdams uzticību, vasalis piekrita pildīt vairākus pienākumus sava senjora labā. No savas puses, senjors' apsolījās aizsargāt vasali un viņa zemi.
Nozīmīgākais vasaļa pienākums bija dienēt senjora karaspēkā. Ja senjors devās karā, vai arī viņa īpašumiem uzbruka, uzticamajam vasalim bija jādodas palīgā. Parasti nolīga tā, ka vasalim senjora karaspēkā jākalpo 40 dienas gadā.
Senjora labā vasalim bija jāmaksā arī dažādas nodevas. Ja senjors nonāca ienaidnieka gūstā, vasaļa pienākums bija samaksāt izpirkumu. Ja senjors izdeva pie vīra savu vecāko meitu, viņam pienācās zināmas nodevas no vasaļiem.
Arī kalpot tiesā bija katra vasaļa pienākums. Katram senjoram bija sava tiesa. Te satikās viņa vasaļi, lai izšķirtu strīdus savā starpā vai ar kungu. Parasti senjors nevarēja sodīt savus vasaļus, ja nebija tiesas piekrišanas.
Attiecības starp senjoru un vasali bija sarežģītas. Daži dižciltīgie bija vairāku senjoru vasali. Ja strīds izraisījās abu senjoru starpā, vasalim bija jāizšķiras, kuram no viņiem kalpot. Arī vasalis varēja kļūt par senjoru, ja tas sadalīja zemi vēl citiem dižciltīgajiem vai iekaroja kādu citu zemi. Piemēram, Normandijas Vilhelms bija Francijas karaļa vasalis un 1066. gadā iekaroja Angliju. Tagad Anglijas dižciltīgie kļuva par viņa vasaļiem, tai pašā laikā Vilhelma vasaļa attiecības ar franču karali saglabājās.

Citēts no: "Pasaules vēsture", 2.gr., "Viduslaiki", autoru kolektīvs, RaKa, 1997, [222-223]:

DIŽCILTĪGAS SIEVIETES DZĪVE

Viduslaikos uzskatīja, ka sievietei ir jāpakļaujas vīrietim. Tomēr baznīca mācīja, ka vīrietis un sieviete ir dieva bērni un ka laulība ir svēta. Dižciltīgas sievietes parasti apprecējās 14 gadu vecumā ar vīru, kas bija daudz vecāks. Līgavaini parasti izvēlējās tēvs.
Piļu saimnieces pārraudzīja mājas darbus. Viņu pārziņā atradās ēdienu gatavošana un dārzs, kur tika audzēti dārzeņi un dažādi ārstniecības augi. Pils saimniece apmācīja jaunās meitenes šūšanā, aušanā, kā aprūpēt slimniekus un ievainotos. Kad senjora nebija mājās, pili pārvaldīja viņa sieva. Tā deva pavēles kalpiem un pieņēma lēmumus par saimniekošanu. Ja senjoru saņēma gūstā, sievas pienākums bija savākt nepieciešamo izpirkuma naudu. Dažas sievietes pat devās karā ar īstiem vīru ieročiem.
Lai izklaidētos, pils saimnieces parasti spēlēja šahu vai citas galda spēles, vai arī mācījās spēlēt mūzikas instrumentus. Dažas dižciltīgās sievietes apgleznoja audumus, lai ar tiem rotātu pils sienas un padarītu telpas siltākas. Kundzes varēja doties kopā ar savu vīru medībās, vai arī uz dižciltīgo sanāksmēm.
Dažās Eiropas zemēs sievietes varēja mantot zemes un varu. Anglijā, piemēram, karaļa Henrija I meita Matilde savāca armiju un 1138. gadā uzsāka karu, lai nostiprinātu savas tiesības uz Anglijas troni. 13. gadsimtā Blanša no Kastilijas sava dēla karaļa Luija prombūtnes laikā pārvaldīja visu Franciju. Daudzās zemēs viņa nodrošināja mieru un vienotību.
Akvitānijas Eleonora, dižciltīga 12. gadsimta sieviete, mantoja sava tēva bagātās zemes Dienvidfrancijā. Kā pilntiesīga valdniece Eleonora apprecējās ar karali Luiju VII, bet vēlāk ar Anglijas karali Henriju II. Gan Francijā, gan Anglijā viņai bija nozīmīga loma.

MUIŽA

Visu senjora bagātību radīja zemnieki, kas dzīvoja uz viņa zemes. Jau Romas impērijas bojāejas laikā daudzi zemnieki sāka strādāt lielo zemes īpašnieku labā, jo tie paši nevarēja uzturēt savas saimniecības. Agrajos viduslaikos tikai nedaudziem zemniekiem piederēja zeme, kuru tie apstrādāja.
Dzimtbūšana. Vairākums Eiropas iedzīvotāju viduslaikos bija zemnieki. Savukārt lielākā daļa no zemniekiem bija dzimtcilvēki - tos uzskatīja par piesaistītiem kādai feodālai dzimtai, un tie bez atļaujas nedrīkstēja pamest savu dzimto ciemu. Kad vasalis ieguva jaunu feodu, reizē ar to viņa varā nonāca visi uz šīs zemes dzīvojošie dzimtcilvēki. Dzimtcilvēki dzīvoja nelielā ciematā, kas atradās muižā - kunga īpašumā.
Feodālisms viduslaikos bija politiskā sistēma, bet saimniecības pamats bija muižu sistēma. Muižu sistēmas pamatā bija attiecības starp kungu un viņa dzimtcilvēkiem. Kungs deva dzimtcilvēkiem tiesības apstrādāt noteiktas zemes platības, būvēt savu māju un apņēmās aizsargāt pret iebrucējiem. No savas puses, dzimtcilvēku pienākums bija apstrādāt kunga zemi, kopt viņa lopus un veikt citus darbus.
Katram senjoram piederēja vismaz viena muiža, bet turīgajiem - vairākas. Arī baznīcai varēja piederēt muižas. Taču ne bruņinieki, ne garīdzniecība paši neko neražoja un viņu liktenis bija atkarīgs no tā, kā darbojās muižu sistēma.
Naturālā saimniecība. Muižā parasti dzīvoja 15-30 ģimenes. Līdzās zemnieku ciemam atradās kunga pils vai māja, baznīca un amatnieku darbnīcas. Ciemu ieskāva lauki, ganības un meži.
Muižā ražoja ļoti daudzveidīgu produkciju. Zemkopji audzēja labību, namdari būvēja un laboja ēkas, kalēji kala ieročus un bruņas, kā arī darbarīkus, sievietes vērpa vilnu un auda, gatavoja apģērbus. Savukārt garīdznieki apmierināja cilvēku reliģiskās vajadzības. Tikai tādas preces kā sāli un dzelzi vajadzēja ievest, tādēļ tirdzniecība bija maz attīstīta. Lielākajā daļā no muižām valdīja naturālā saimniecība - visu vajadzīgo ražoja uz vietas.
Zemes apstrāde. Viduslaiku zemnieki saprata, ka augsne pakāpeniski zaudē auglību, ja uz lauka tiek audzēta viena un tā pati kultūra. Lai uzlabotu augsni, tie lietoja kompostu un mēslojumu, taču ar to nepietika. Tika ieviesta trīslauku sistēma. Vienu trešdaļu no laukiem rudenī apsēja ar ziemājiem, otru trešdaļu apsēja pavasarī, bet trešo atstāja neapstrādātu - papuvē.
Lauki tika sadalīti šaurās strēmelēs. Lielāko daļu no šīm strēmelēm apstrādāja kunga vajadzībām, bet no pārējām ievākto ražu paturēja dzimtcilvēki. Tā kā lauki nebija vienādi auglīgi, vienam dzimtcilvēkam varēja piederēt strēmeles dažādos laukos.
Parasti zemnieks nevarēja apsēt laukus vai novākt ražu viens pats. Arkls bija smags, vērši, kas to vilka, bija nelieli, un sēkla slikta. Lai pavilktu arklu, dažkārt bija nepieciešami pat astoņi vērši, tādēļ dzimtcilvēki apvienojās un strādāja kopīgi. Katra ģimene saņēma ražu no savas strēmeles, taču aršana un ražas novākšana parasti notika kopīgi.

Citēts no: "Pasaules vēsture", 2.gr., "Viduslaiki", autoru kolektīvs, RaKa, 1997, [232-234]:

PILSĒTNIEKU APVIENĪBU RAŠANĀS

Nākamais attīstības solis viduslaikos bija pilsētnieku apvienību rašanās. Amatnieki apvienojās cunftēs. Vienā cunftē apvienojās viena amata pārstāvji. Piemēram, pastāvēja kurpnieku, stiklinieku, audēju un citas cunftes. Vairākas cunftes varēja apvienoties ģildēs. Arī tirgotāji veidoja savas ģildes.
Noteikumi cunftu un ģilžu biedriem. Pirmās cunftes un ģildes bija apvienības, kurās satikās cilvēki ar kopīgām interesēm, lai apspriestu savas problēmas. Drīz vien cunftes un ģildes sāka izdot likumus, kas aizstāvēja tās biedrus.
Tirgotāju ģildes aizliedza citu pilsētu tirgotājiem veikt darījumus viņu teritorijā. Amatnieks, kas, nebūdams cunftes loceklis, atvēra pilsētā veikalu, tika padzīts. Cunftes locekļi varēja slēgt viņa veikalu un sadedzināt preces. Nepaklausīgo amatnieku uz vairākām stundām varēja piesiet pie pilsētas kauna staba vai soda siekstas. Kauna stabs tika novietots redzamā vietā tā, lai nosodītais atrastos visu pilsētnieku redzes lokā un justos neērti.
Ģildes un cunftes centās novērst konkurenci savu biedru starpā. Tika izdoti stingri likumi, kas atturēja to locekļus no vēlmes iegūt lielāku pelņu. Piemēram, kurpnieki drīkstēja atvērt savus veikalus vienā un tajā pašā laikā, maksāt strādniekiem vienu un to pašu algu, ražot vienas un tās pašas kvalitātes kurpes un piedāvāt tās klientiem par noteiktu cenu.
Amatnieki. Amatnieka darbnīca piederēja cunftē uzņemtam meistaram. Līdzās viņam te strādāja arī zeļļi un mācekļi.
Lai kļūtu par meistaru, jaunajam cilvēkam vispirms bija jākļūst par mācekli. Mācekļa laiks bija divi līdz septiņi gadi atkarībā no amata. Māceklis dzīvoja meistara mājā, palīdzēja veikalā un apguva amatu. Mācību laikā viņa alga bija maza vai arī bija jāstrādā bez atlīdzības par vēdera tiesu.
Mācībām beidzoties, jaunais cilvēks kļuva par zelli - strādnieku, kam bija jāpalīdz meistaram ikdienas darbos. Katrs zellis cerēja kļūt par meistaru. Lai to panāktu, viņam bija jāpagatavo paraugdarbs (meistarstiķis), ko atrādīt cunftes vecākajiem. Piemēram, zellim, kas vēlējās kļūt par cepēju, vajadzēja pagatavot cunftei torti. Ja cunftes locekļiem šī torte patika, jaunais meistars tika uzņemts cunftē un tam atļāva atvērt veikalu.

PILSĒTU ATDZIMŠANA

Pilsētas bija panīkušas. 11. gadsimtā visā Eiropā no jauna sāka veidoties pilsētas. Tālākajos gadsimtos tās kļuva par aktīviem darījumu centriem.
Pilsētu rašanās cēloņi. Pilsētu rašanos veicināja tirdzniecības paplašināšanās un pārtikas pārpalikums. Pilsētas parasti radās vietās, kur bija nepieciešamie dabas apstākļi, lai tur piestātu tirgotāji - jūras vai upes krastā, ceļu krustpunktos, līdzās pilīm un klosteriem. Zemnieku saražotā pārtika nodrošināja pilsētas iedzīvotājus, kas nodarbojās ar amatniecību un tirdzniecību.
Pašpārvalde. Lielākā daļa pilsētu bija radušās uz zemēm, kas piederēja feodāļiem. Kad zemes īpašnieki centās padarīt pilsētniekus par dzimtcilvēkiem, tie sacēlās. Pilsētnieki vēlējās izveidot savus likumus un tiesas. Tie gribēja precēties pēc saviem ieskatiem un pilnīgi pārvaldīt savu mantu. Lai to panāktu, pilsētnieki centās iegūt pilsētas tiesības, dokumentus, ar kuriem zemes īpašnieks piešķīra pilsētniekiem tiesības pieņemt savus likumus un ieviest savu nodokļu sistēmu. Tā Eiropas pilsētas pirmo reizi pēc grieķu un romiešu laikiem kļuva par kopienām, kurās valdīja paši pilsētnieki. Brīvību pilsētnieki ieguva vai nu ilgā cīņā, vai arī maksājot nodevas zemes īpašniekam.

PILSĒTNIEKU DZĪVE

Lielākajā daļā viduslaiku pilsētu bija maz iedzīvotāju. Florencē, Ģentē, Brigē un Parīzē dzīvoja no 50 000 līdz 100 000 cilvēku. No iebrucējiem pilsētas aizsargāja biezas sienas, torņi un paceļamie tilti.
Viduslaiku pilsētas bija pārapdzīvotas. Tām bija raksturīgas šauras un tumšas ieliņas. Ēku pirmajos stāvos atradās veikali un amatnieku darbnīcas, bet to īpašnieki dzīvoja otrajos stāvos. Dienā ielas piepildīja tirgoņi, vezumnieki, ubagi un sievietes, kas pirka un pārdeva preces, nesēji un bērni.
Dažādas reliģiskās procesijas vai noziedznieku sodīšanas parasti pulcēja daudz ļaužu. Pilsētnieki sanāca, lai vērotu mūziķu un ceļojošu aktieru uzstāšanos. Naktī tikai nedaudzi drosmīgie uzdrošinājās iziet neapgaismotajās ielās. Arī pilsētas vecākais uzraugs, kas atradās nomodā, nevarēja pasargāt no zagļiem, kas uzglūnēja garāmgājējiem.
Sievietes iespējas. Pilsētā sievietēm bija I lielākas iespējas atrast darbu nekā laukos. Muižās sieviete varēja strādāt uz lauka, gatavot apģērbu un veikt mājas darbus. Pilsētās sievietes vērpa, auda un krāsoja audumu. Dažas palīdzēja gatavot kurpes, citas strādāja par šuvējām, cepējām, cimdu gatavotājām vai frizierēm. Sievietes brūvēja arī alu, pārdeva zivis un putnus, gatavoja pārtiku. Parīzē un Londonā zīda gatavošana atradās sieviešu rokās.
Dažās pilsētās amatnieku sievas un atraitnes atļāva uzņemt ģildēs un cunftēs. Šīm ģildes māsām bija tādas pašas tiesības kā citiem meistariem, arī viņas drīkstēja pieņemt mācekļus.
Dzimtcilvēku atbrīvošana. Pilsētas veicināja dzimtbūšanas norietu. Viduslaikos mēdza teikt, ka pilsētas gaiss dara brīvu. Daudzi zemnieki bēga uz pilsētām, jo cerēja paslēpties pilsētas pūlī. Ja zemnieks bija nodzīvojis pilsētā gadu un vienu dienu, viņš kļuva brīvs un viņa kungs vairs nevarēja pieprasīt zemnieka izdošanu. Arī dzimtcilvēkiem, kuri palika dzīvot muižā, bija izdevīga pilsētu izaugsme. Tie varēja pilsētniekiem pārdot ražas pārpalikumus un par iegūto naudu izpirkties brīvībā.
Vidusšķiras rašanās. Pilsētās radās vidusšķira, kuru veidoja amatnieki, tirgotāji un viņu ģimenes locekļi. Vidusšķiras dzīvesveids bija atšķirīgs no garīdznieku un feodāļu dzīvesveida. Viņu pasaule bija tirgus, nevis baznīca vai muiža. Vidusšķiras pārstāvji nebija saistīti ar feodālo kungu. Viņu īpašums radās ražojot vai tirgojoties. Vidusšķiras pārstāvji nepaļāvās uz dievu vai feodāli, bet uzskatīja, ka cilvēki var uzlabot dzīves līmeni ar pašu prasmīgu darbu. Arī piedaloties vietējā pārvaldē, pilsētnieki nostiprināja savu un pilsētas labklājību. Gadsimtu gaitā vidusšķira spēcīgi ietekmēja pārmaiņas Eiropas ekonomiskajā, politiskajā un garīgajā dzīvē.

Citēts no: "Pasaules vēsture", 2.gr., "Viduslaiki", autoru kolektīvs, RaKa, 1997, [237-238]:

PĀRMAIŅAS ANGLIJAS LIKUMDOŠANĀ

Vilhelma Iekarotāja pēcteči turpināja nostiprināt Anglijas vienotību, izdarot pārmaiņas likumdošanas sistēmā. Pirms tam tiesāja pēc dažādiem likumiem. Bija saglabājušies senie angļu-sakšu likumi, darbojās normaņu atvestie franču likumi, baznīcas likumi un pilsētu likumi. Vilhelma jaunākais dēls Henrijs I, kas valdīja no 1100. līdz 1135. gadam, sāka veidot Anglijā vienotu likumdošanas sistēmu. Uz dažādām valsts daļām viņš nosūtīja karaļa tiesnešus, kuru uzdevums bija izmeklēt noziegumus.
Kopīgie likumi. Henrija I mazdēls Henrijs II paplašināja likumdošanas sistēmu. Viņa valdīšanas laikā (1154.-1189.g.) arvien vairāk noziegumu izmeklēja karaļa tiesās, atņemot varu baznīcas vai vietējā valdnieka tiesai. Karaļa tiesnešu lēmumi tika pierakstīti, lai turpmāk tos varētu lietot kā paraugu nozieguma izmeklēšanai, kārtības nostiprināšanai un nerakstīto likumu vietā. Tā kā šie lēmumi tika attiecināti uz visu Angliju, tie ieguva nosaukumu Kopīgie likumi. Vēl tagad Anglijā tiesa vadās nevis no likumu kodeksiem, bet gan no tā, kā līdzīgas lietas kādreiz ir izlēmušas Anglijas tiesas. Kopīgie likumi palīdzēja nostiprināt taisnīgāku juridisko sistēmu un kļuva par pamatu Anglijas likumdošanai.
Zvērinātie. Henrija II laikā sāka darboties arī zvērinātie. Katrā apgabalā tika izvēlēti pilsoņi, kurus sapulcināja, lai tie sniegtu ziņojumus karaļa tiesnešiem. Nodevuši zvērestu runāt patiesību, šie cilvēki nosauca tiesnesim personas, kuras bija apvainotas noziegumā. Vēlāk radās tiesas zvērinātie, kuru uzdevums bija apspriest noziegumus. Arī mūsdienās daudzās valstis izmanto zvērināto tiesas, kurās izraudzītiem cilvēkiem, noklausoties tiesas procesu, ir jāpieņem lēmums, vai apsūdzētais ir vainīgs.

LIELĀ BRĪVĪBAS HARTA

Pēc Vilhelma iekarojumiem 1066. gadā karaļa vara bija pastāvīgi pieaugusi. Henrija II valdīšanas laikā valdnieka dēli sāka cīņu par to, kurš būs nākamais karalis. Līdz ar to valdnieka autoritāte samazinājās. Vispirms troni mantoja Ričards I. Viņš bija piedzīvojumu meklētājs un ir pazīstams ar iesauku Ričards Lauvassirds. Anglijā viņš pavadīja tikai neilgu laiku un uzlika tautai lielus nodokļus, lai nodrošinātu savus ārzemju karagājienus.
Ričarda brālis Džons, kas valdīja no 1199. līdz 1216. gadam, bija neveiksmīgs karalis. Viņš turpināja ievākt lielus nodokļus, un viņa cietsirdīgā valdīšana izraisīja baronu sacelšanos. 1215. gadā baroni piespieda Džonu parakstīt Lielo brīvības hartu. Hartā karalis atzina baronu tiesības un privilēģijas, tajā skaitā tiesības uz taisnīgu tiesu.
Vēsturnieki uzskata, ka Lielā brīvības harta ir devusi pamatu mūsdienu britu un amerikāņu brīvībām. Lai gan sākumā tā bija domāta dižciltīgo tiesību aizstāvēšanai, trīs galvenie hartas principi tika attiecināti arī uz pārējiem iedzīvotājiem.
1. Nodokļi tikai likumdošanas ceļā. Brīvības harta noteica, ka ārkārtējus nodokļus karalistē var noteikt tikai ar visas karalistes padomes kopīgu lēmumu. Tas nozīmēja, ka turpmākajos gados, lai paaugstinātu nodokļus, Anglijas karalim jāsasauc tautas pārstāvji.
2. Tiesību aizsardzība tiesā. Brīvības harta noteica, ka nevienu brīvu cilvēku nedrīkst apcietināt vai sodīt, vai citādā veidā aizskart bez tiesas lēmuma. Izvirzot šo domu, baroni vēlējās pasargāt sevi no karaļa tiesas. Taču ar laiku šī ideja kļuva par principu, ka ikvienam ir tiesības uz tiesisku aizsardzību un nevienu nevar apcietināt, ja viņa vaina nav pierādīta tiesā.
3. Ierobežota valdnieka vara. Nozīmīga doma brīvības hartā ir karaļa varas ierobežošana. Citiem vārdiem sakot, karalim nav tiesības valdīt citādi, kā vien ievērojot likumus.

Citēts no: "Pasaules vēsture", 2.gr., "Viduslaiki", autoru kolektīvs, RaKa, 1997, [255-257]:

ZINĀTNES ATDZIMŠANA

Tirdzniecība starp Rietumeiropu, Bizantiju un musulmaņu pasauli paplašināja Eiropas zināšanas par citām civilizācijām. Bizantijas un musulmaņu gudrie turpināja pētīt un attīstīt seno grieķu sasniegumus literatūrā, filozofijā un zinātnē. Daudzi grieķu darbi tika tulkoti arābu valodā.
Eiropā senos darbus latīņu valodā pārtulkoja galvenokārt Spānijā un Sicīlijā. Latīņu valodu prata lielākā daļa Eiropas zinātnieku. Nozīmīgākā tulkotāju skola izveidojās Toledo universitātē - musulmaņu Spānijā. Te strādāja kristiešu, ebreju un musulmaņu zinātnieki. Izglītoti cilvēki no Bizantijas un musulmaņu zemēm kalpoja arī Sicīlijas galmā.
Pilsētu atdzimšana Eiropā un vidusšķiras rašanās sāka atdzīvināt zinātni. Pilsētniekiem bija nauda, lai apmaksātu skolas. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, radās nepieciešamība pēc izglītotiem cilvēkiem, kas spētu pārvaldīt pilsētu.

PIRMĀS UNIVERSITĀTES

Lai iegūtu izglītību, jaunie cilvēki devās pie zinošiem vīriem, visbiežāk mūkiem vai priesteriem. Apvienojoties skolotājiem un skolēniem, radās universitātes. Vienu no pirmajām universitātēm nodibināja 1088. gadā Boloņā Itālijā. Ap 1200. gadu universitātes nodibināja arī Parīzē, Oksfordā Anglijā un Solerno Itālijā.
Curriculum. Universitātes bija veidotas līdzīgi ģildēm. Tika pieņemti noteikumi studentiem un pasniedzējiem. Lai saņemtu maģistra titulu un iekļūtu pasniedzēju ģildē, studentiem bija jāiztur pārbaudījumi un jāuzraksta zinātnisks sacerējums.
Mācību pamatkurss jeb curriculum ietvēra septiņus priekšmetus. Tie bija gramatika (latīņu valoda un literatūra), retorika (sacerējumi un runa), loģika (spriešanas māksla), aritmētika, ģeometrija, astronomija un mūzika. Tālākās studijas ietvēra reliģiju, likumdošanu un medicīnu. Lekcijas un pārbaudījumi notika latīņu valodā. Studenti iepazinās ar seno tekstu tulkojumiem latīņu valodā. Īpaši iecienīti bija Aristoteļa un citu sengrieķu domātāju darbi.
Studentu dzīve. Viduslaiku studenta diena bija gara un grūta. Tie cēlās pirms pulksten pieciem rītā un laiku līdz pulksten sešiem pavadīja baznīcā. Pēc tam līdz 10 notika mācības. Pēc vienkāršām pusdienām, kas sastāvēja no zupas vai sautētas gaļas, studenti atgriezās klasēs un mācījās līdz pieciem pēcpusdienā.
Mācību apstākli bieži vien bija grūti. Studenti sēdēja uz koka ķebļiem vai uz grīdas, kas bija noklāta ar salmiem. Ziemā klases bija aukstas un tumšas. Vienīgais apgaismojums, lai varētu mācīties vakaros, bija sveces. Grāmatas bija dārgas un retas, jo tās bija rakstītas ar roku uz pergamenta (paši apstrādātas ādas). Bieži vien pasniedzēji lasīja no grāmatām, bet studenti izdarīja piezīmes uz apdedzināta māla plāksnītēm. Lai apgūtu dažādus mācību priekšmetus, studentiem bieži bija jāpaļaujas tikai uz atmiņu.
Tomēr dažkārt viduslaiku studentus var salīdzināt ar mūsdienu studentiem. Vecāku vēstules viņiem ir ļoti mūsdienīgas. Kāds tēvs rakstīja savam dēlam: "Esmu dzirdējis, ka tu nemācies savā istabā un neuzvedies skolā tik labi, kā tas jādara studentam, bet gan klejo apkārt, nodarot pāri savam skolotājam un aizraujoties ar spēlēm." Cits tēvs žēlojās, ka viņš ir nosūtījis uz universitāti savu dēlu, bet zēns, "kamēr citi nododas mācībām, strinkšķina mūzikas instrumentu."
Arī studentu vēstules uz mājām mums atgādina mūsdienas:
"Mans cienījamais tēvs! Man nav ne penija, un es nevaru paļauties ne uz vienu citu, izņemot tevi, jo visas lietas universitātē ir dārgas. Es nevaru mācīties no savām likumu grāmatām, jo tās visas ir skrandās. Vēl vairāk - esmu parādā desmit kronas prāvestam (skolas priekšniekam) un nevaru atrast nevienu, kas man tās varētu aizdot. Augsti godātais tēvs! Apmaksā manus parādus maizniekam, ārstam un manus izdevumus frizierim. Sūtu tev savus pateicības vārdus un gaidu tavu palīdzību."

JAUNAS BAZNĪCAS MĀCĪBAS

Gudrākie viduslaiku prāti studēja Bībeli un ievērojamu garīdznieku rakstus. Ja zinātnieki vēlējās atrast atbildi uz kādu jautājumu, viņi vērsās pie Bībeles vai baznīcas. Kristiešu mācības tie uzskatīja par dzīves vadmotīvu un visu zināšanu pamatu. Lai izprastu sabiedrību, vispirms esot jāizprot Dieva nodomi attiecībā uz cilvēkiem. Dieva gribu var noskaidrot, lasot Bībeli, tādēļ politikai, saimnieciskajai dzīvei, dabas parādību skaidrojumam jābalstās uz Bībeli.
Sholastika. Kad seno grieķu zinātnieku un filozofu darbi kļuva pazīstami Rietumeiropā, viduslaiku domātājiem radās problēmas. Šķita, ka grieķu filozofija ir pretrunā ar kristīgajām mācībām. Daži kristiešu domātāji neuzticējās zinātniekiem, kas studēja grieķu filozofiju, Viņi mācīja, ka grieķu loģika attālinot cilvēkus no Dieva.
Tam nepiekrita viduslaiku filozofi, kurus sauca par sholastiķiem. Sholastiķi apgalvoja, ka kristiešu mācības ir jāskaidro ar prātu. Sholastiķi neiebilda pret kristiešu uzskatiem. Tajā pat laikā viņi nekad neapšaubīja Dieva pastāvēšanu un Bībeli. Kāds no sholastiķiem rakstīja: "Es nevarētu būt filozofs, ja tas mani šķirtu no Kristus."
Akvīnas Toms. Izcilākais sholastiķis bija Akvīnas Toms, kurš dzīvoja 13. gadsimtā. Viņš bija dominikāņu ordeņa mūks. Toms mācīja, ka gan kristiešu mācības, gan prāts nāk no Dieva. Tādēļ prāts un ticība iet roku rokā. Akvīnas Toms grāmatā "Summa Theologica" izmantoja Aristoteļa loģiku, lai izskaidrotu dažas baznīcas idejas. Tai bija liela ietekme uz vēlākajām kristiešu mācībām.

INTERESE PAR ZINĀTNI

Akvīnas Toms un citi viduslaiku domātāji interesējās par dabu. Daudzi senie zinātniskie darbi tika tulkoti latīņu valodā. Tie ienāca Rietumeiropā līdz ar musulmaņu zinātnieku darbiem. Šie raksti, kuri agrajos viduslaikos Eiropā bija nezināmi, radīja jaunu interesi par dabas parādībām.
Bēkona idejas. Viens no izcilākajiem viduslaiku zinātniekiem bija Rodžers Bēkons (1214-1294). Angļu mūks un filozofs bija norūpējies par to, ka daudzi domātāji nenovērtē zinātni. Viņš pats iepazinās ar musulmaņu darbiem par gaismas stariem, veica eksperimentus optikā, novēroja, ka gaisma izplatās ātrāk nekā skaņa. Savos aprakstos Bēkons stāstīja par acs uzbūvi, sprieda par cēloņiem, kas rada varavīksnes un paisumus.
Bēkons bija pārliecināts, ka zinātne ienesīs lielas pārmaiņas cilvēka dzīvē. Viņš paredzēja, ka kādu dienu radīsies kuģi, kuri varēs peldēt
"bez airiem, ... radīsies rati, kurus nevilks dzīvnieki, cilvēki būs spējīgi uzbūvēt lidojošas mašīnas; kurās sēdēs viri, grozīdami iekārtas, kas kustinās spārnus un šķels gaisu līdzīgi lidojošam putnam. Būs arī mašīnas, kas spēs pārvarēt jūras un upes."
Bēkona idejas daudziem cilvēkiem šķita mistiskas un tie viņu uzskatīja par burvi.
Viduslaiku zinātnes ierobežotība. Lai gan viduslaiku zinātnieki veica nozīmīgus eksperimentus un dabas vērojumus, viņu darbība balstījās arī uz maģiju, pārdabiskiem spēkiem un tautu ticējumiem. Daži zinātnieki nodevās astroloģijai - centās paredzēt notikumus uz zemes, balstoties uz zvaigžņu un planētu kustību. Citi zinātnieki pievērsās alķīmijai - meklēja maģiskas formulas, ar kurām var pārvērst priekšmetus zeltā vai padarīt cilvēkus nemirstīgus. (Alķīmija pamazām pārauga mūsdienu ķīmijā.) Viduslaiku zinātnieki turpināja sekot daudzām seno grieķu un musulmaņu aplamajām teorijām.

Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [14 - 16]:

LAIKA JĒDZIENS

Viduslaikos nešaubīgi tika pieņemts, ka visa pasaule, arī laiks un telpa, ir Dieva radīta. Arī priekšstatos par laiku meklēja dievišķās radošās klātbūtnes pēdas. Aurēlijs Augustīns (Augustinus, 354-430) savā "Confessiones" ("Grēksūdze") polemizē ar antīko ciklisko laika izpratni un atmet to. Aristotelis definēja: "Laiks ir kustības mērs attiecībā pret to, kas notiek pirms tam un pēc tam," tādējādi atzīstot laika objektivitāti, saistot to ar fizikāliem procesiem, turpretim Augustīns norāda, ka laiks nav nekas reāls, jo daļas, no kā tas sastāv, arī nav reālas: pagātnes vairs nav, nākotnes vēl nav, bet tagadne - tikai acumirklis. Pagātne un nākotne saistīta ar esošo reālo nunc (tagad). Kristīgās laika izpratnes pamatprincips ir notikumu neatkārtojamība un neatgriezeniskums, jo pretējā gadījumā būtu pakļauta šaubām Dieva Dēla vienreizējā piedzimšana un arī cerības uz galīgo atpestīšanu. Cilvēka dzīves laikam - tempus - ir sākums un beigas, ko ierobežo cilvēces vēstures ilgums. Mūžība - aeternitas - pastāv ārpus laika un ir Dieva atribūts. Laikmetam - aevum - ir sākums, bet nav vēl beigu, un tas atrodas starp mūžību un cilvēka dzīves laiku.
Viduslaikos laika kategoriju apzinājās, konfrontējot to ar mūžību. Absolūta realitāte piemita tikai mūžībai; zemes dzīve, cilvēka darbība - otršķirīga un maznozīmīga. Mūžībai nebija laika īpašību - attīstības, notikumu secības, procesu nomaiņas. Viduslaiku cilvēkam svarīgs bija nevis tas, kas mainās, bet gan tas, kas nemainās. "Būt" nozīmēja būt saistītam ar mūžību. Laiks ir tikai mūžības moments, tas pieder tikai Dievam, un to var tikai pārdzīvot. Pakļaut laiku, to izmantot un gūt no tā labumu bija grēks, piesavināties kādu tā daļu - zagšana (tas bija viens no cēloņiem, kāpēc tirgoņu darbību neuzskatīja par Dievam tīkamu darbu un neieredzēja augļotājus - viņi ne tikai rīkojās ar laiku, kas ir visu cilvēku kopējs īpašums, ar kuru rīkoties var tikai Dievs).
Mūžību raksturo bezgalība, bet radītais zemes laiks bija saistīts ar noteiktu sākumu - pasaules radīšanu. Šim momentam cilvēka acīs bija īpašs realitātes statuss, un tas darbojās kā atskaites punkts, ar ko sāka skaitīt laiku. Mazāk pārliecinoši runāja par laika beigām, kaut arī pati šī perspektīva bija nešaubīga.
Abi šie momenti - laika sākums un laika beigas - bija pārliecinoši un strikti fiksēti telpā. Cilvēka vēstures sākums un bībeliskā pagātne bija saistīta ar Austrumiem; beigas, pasaules pēdējā diena, pastarā tiesa - ar Rietumiem (par to, šķiet, šaubījās vienīgi ķeceri). Austrumus viduslaiku kartēs izvietoja augšpusē, Rietumus - apakšpusē; līdz ar to priekšstati par laiku tika konceptualizēti atbilstīgi tālaika vērtību skalai.
Cilvēku galvenā psiholoģiskā ievirze attiecībā pret laiku bija gaidas, nemitīgs spriegums, kas saistīts ar nākamo pasaules bojāeju, kas būs sākums citam stāvoklim, kad laika vairs nebūs un iestāsies mūžība. Tēlotājmākslā tas atspoguļojās daudzajās pastarās tiesas ainās, kas ilgus gadsimtus pauda cilvēka domas par dzīvību un nāvi, laiku un mūžību, bailes no mūžīgās bojāejas un cerības uz atpestīšanu, glābšanos. Šo darbu ikonogrāfija iekļāva sevī arī vēsturiskā laika beigas: četri apokaliptiski zvēri, kas, iekļauti aplī, norāda uz četrām zemes valstībām, kuras ir jau pagājušas, - zīme tam, ka vēstures vairs nebūs. "Pastarā tiesa" ir beigu tēls, pēdējais "tagad", pēc kura vairs nebūs nekāda "pēc", un vienlaicīgi arī mūžības attēlojums. Šis tēls viduslaiku cilvēkam bija kaut kas līdzīgs astroloģiskai kartei, grandiozam horoskopam visai cilvēcei un katram konkrētam indivīdam; nenovēršamās nākotnes pareģojums, kur katram paredzētas divas alternatīvas.
Katrs cilvēks atradās izvēles priekšā, nekad nebūdams pārliecināts par savas aiziešanas no dzīves "pareizību" un tās gala rezultātu. Šī nenoteiktība piešķīra gaidām spriegumu. Ļaudis nemitīgi gaidīja dzīves galu - sava personiskā laika un visas cilvēces laika beigas.
Katrā acumirklī cilvēki apjauta mūžības atspulgu. 12. gs. Sebastjans Franks to formulēja tā: "Dzīvo tā, it kā tev vajadzētu mirt katru dienu; radi tā, it kā tu gribētu dzīvot mūžīgi" (Leb, als wollestes alltag sterben; schaff, als wollestes ewig leben). Cilvēkam vienmēr, katru acumirkli jābūt gatavam ieiet mūžībā. Reliģiski normatīvajā aspektā tam ir izšķirīga nozīme, jo "dzīves vidū nāve ir galvenais" (Media uitae in morte summus). Tas, ko sauc par mūžību (vai nu tā ir paradīze, vai elle), ir jāapzinās ik brīdi un atbilstīgi jāpārdzīvo un jāreaģē. Mūžība vienlaicīgi ir gan droša, gan bīstama - tas parādās reliģiskajos brīdinājumos un atgādinājumos. Jēdziens "mūžīgs" ir tāds, ar ko cilvēkam regulāri sevi jākonfrontē.
Starp acumirklīgajiem notikumiem un atbilstīgo mūžības apziņu kārtojas dzīves norises un ikdiena. "Ikdienas apziņa" ir jāsaista ar to, kas nebūt nav ikdienišķs. Mūžības apziņas acumirkļi ir tie, kas summāri veido "ik-dienas" apziņu un tās struktūras. Ik dienas mirt nav ikdienišķi tad, ja tas skar tevi un tavus tuvākos. Banālais, ikdienišķais savienojas ar vienreizējo, nezaudējamo. Tava nāve ir visu cilvēku nāves pretmets.

Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [16 - 18]:

LAIKS UN VĒSTURE

Pasaules pulksteņa stāvokli un gaitu aprēķināja dažādi. Vārdi no Vecās Derības 90. psalma par to, ka Dievam tūkstoš gadu ir kā viena diena ("Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā viena nakts sardze", Ps. 90:4), pamudināja Augustīnu ieviest principu, saskaņā ar kuru sešas radīšanas dienas ir vienlaicīgi apzīmējušas nākamo vēstures norisi. Katrai radīšanas dienai atbilst savs laikmets. Vēsturiskais laiks sākas ar grēkā krišanu. Vēsturē ir seši vecumi jeb periodi: no Ādama līdz grēku plūdiem, no grēku plūdiem līdz Abraāmam, no Abraāma līdz Dāvidam, no Dāvida līdz Babilonijas gūstam, no tā līdz Kristus dzimšanai un no Kristus dzimšanas līdz pasaules galam (Honorijs norādīja, ka arī cilvēka dzīvē ir seši periodi: 7, 14, 21, 50, 70 un 100 gadu vai nāve).
Turklāt Augustīns uzsvēra, ka sakrālais laiks ir vienīgais reālais un vēsturiskais laiks ir tam pakārtots. Vēsturiskais laiks sākas ar grēkā krišanu, tāpēc tā uztvere bija pesimistiska. Cilvēki domāja, ka pasaule atrodas uz sabrukuma robežas, nāves priekšā, un mēdza teikt: "Mundus senescit." ("Pasaule kļūst vecāka.") Laika platība, tā lielums samazinās; Dante (Dante, 1265 - 1321) salīdzināja pasauli ar apmetni, no kura laika grieznes katru brīdi nogriež pa gabalam. Tāpēc domātāji centās apturēt vēsturi, to noslēgt. Visu vēsturisko uztvēra kā kaut ko mānīgu un bīstamu, jo patiesa vērtība bija tikai ārpuslaiciskajai mūžībai.
Vēsturē izšķirīgais sakrālais fakts ir Kristus atnākšana un nāve, t.i., laiku iedala līdz Kristus dzimšanai un pēc tās: ar to sācies pēdējais laikmets. Tas beigsies ar Kristus otrreizējo atnākšanu un vēstures beigām. Pati Dieva iemiesošanās izvirzīja prasību datēt notikumus. Kristus dzīve sadalīja vēsturi divās daļās. Arī viduslaiki bija jūtīgi attiecībā pret hronoloģiju, tikai tai bija zīmju raksturs (tā nav precizitāte mūsdienu nozīmē). Viduslaiku vēstures periodizācija ir virzīta uz nākotni, paredzot tās beigas. Tāpēc viduslaikos laiku iedalīja divās daļās - līdz Dieva iemiesošanās brīdim un pēc tā. Mūks Denī Mazais 6.gs. lika pamatus kristīgajai hronoloģijai: līdz Kristus piedzimšanai un pēc tās. Līdz ar Kristus nāvi uz krusta cilvēkiem atklājās t.s. soterioloģiskais (glābšanas) laiks. Ar terminu kairos apzīmē tādu laiku, kuram ir nepārejoša garīga vērtība. Kairos ir "Kristus laiks" un arī visu to cilvēku laiks, kas ir tā līdzdalībnieki. Līdz Kristum pagāniem nebija cerību izglābties. Taču izglābties varēs tikai taisnīgie.
Kristīgie priekšstati par vēsturi noteica arī septiņu dienu ciklu. Diennakts ritms ir saistīts ar Zemes griešanos ap savu asi, bet gada - ar Zemes kustību ap Sauli. Taču septiņu dienu nedēļai nav telpiska skaidrojuma. Saskaņā ar kristiešu ekseģēzi grēkā krišana notika piektdienā, sestajā radīšanas dienā. Piektdienas sākums atbilst paradīzes stāvoklim, tās beigas - grēka un nāves varai pār pārejošo pasauli. Ar Ādama un Ievas izraidīšanu no paradīzes sākās jauns eons - "esamības eons" atšķirībā no "radīšanas eona", kas tika iedalīts septiņās daļās. Šīs septiņas daļas ir saistītas ar septiņām nedēļas dienām, jo pasaules laika etapiem mistiski simboliskā nozīmē ir jāatspoguļo radīšanas etapi: ja pasaule ir radīta sešās dienās, tad tajā ir jābūt arī tikpat daudziem etapiem. Pasaule pastāv sešas "Dieva dienas" ilgi, turklāt septītais tūkstotis (viena radīšanas diena atbilst tūkstoš gadiem), kas atbilst svētdienai, būs Kristus tūkstošgadīgās valdīšanas periods pirms pastarās (galīgās) tiesas, kad laiks izbeigsies. Septiņas pasaules radīšanas dienas, septiņi pasaules vēstures laikposmi un septiņas Kristus ciešanas dienas savstarpēji atspoguļoja cits citu.
Kāda vieta laikā tika ierādīta Kristus piedzimšanai vēsturē? Atbilstīgi bibliskajai tradīcijai pirmais cilvēks Ādams tika radīts piektdien - radīšanas sestajā dienā - pašā pilnīgākajā brīdī, t.i., pusdienlaikā. Tāpēc arī jaunā cilvēka ("jaunā Ādama", t.i., Kristus) radīšanai ir jānotiek piektdienā pusdienlaikā. Ja no radīšanas sākuma līdz Ādamam pagāja 5500 gadu, tad atbilstīgi mistiskajai simetrijai no kritušās pasaules sākuma līdz "jaunā Ādama" piedzimšanai vēsturē arī jāpaiet 5500 gadiem. Tas nozīmē, ka Kristus ir dzimis 5500 gadu pēc pasaules radīšanas un ar "radīšanu" ir jāsaprot tās pasaules sākums, kas ir ierauta dzimšanas un nāves virpulī, t.i., laikā.
Kristus ciešanas arī ilgst septiņas dienas - no Pūpolsvētdienas līdz Viņa sišanai krustā sestās dienas piektdienas pusdienlaikā. Pēc tam jāiestājas "tūkstošgadīgai sestdienai", kad sātans tiks sasaistīts un uz Zemes iestāsies tūkstošgadīgais praviešu valdīšanas laiks. Tā beigās notiks pēdējā cīņa ar ļauno, kas beigsies ar pastaro tiesu, kad grēcinieki tiks nošķirti no labajiem un izbeigsies vēstures gaita.
Agro viduslaiku kartes ieskicē galīgas pasaules kontūras. Tika uzskatīts, ka nekāda īpaša attīstība vēsturē nav notikusi. Hronikas, anāles, dažādas "vite" ("Dzīves") apraksta notikumus, nevis vēsturi kā nepārtrauktu, savstarpējās sakarībās esošu attīstības procesu. Te pasaule ir statiska, tajā pāri visam dominē sakārtotība. Varoņi bruņinieku romānos nenoveco, bet "pāriet" no viena vecuma otrā. Šī nespēja ieraudzīt pasauli attīstībā liek viduslaiku cilvēkam justies droši tikai apkārtējā, pazīstamā vidē, padara viņu pārlieku piesardzīgu, uzmanīgu pret visu jauno. Alkas pēc jaunā ir grēks; Fortūna kā likteņa rats - simbols ticības rezignācijai un bailēm no jaunā. Kas mainās, tas tuvojas sabrukumam. Tāpēc, piemēram, arī likumu grāmatas ir uzticamas tikai tad, kad tās veic veco, ierasto tiesību restaurāciju.
Viduslaikos runa nav par pārmaiņām, bet par ilgšanu. "Būt" nozīmē nemainīties. Ļaudis interesējas nevis par to, kas kustas, bet par to, kas nekustas, atrodas miera stāvoklī. Viss, kas saistīts ar nemieru, "nav kārtība". Dabas ainavā valdīja bezgalīgs, diez vai mūsdienās rekonstruējams miers, ko pārtrauca tikai baznīcu zvanu skaņas, ratu kustības izraisītie u.tml. trokšņi. Dīvainais miers atbilda mēmajai, klusajai laika klātbūtnei, kas saistīta ar pacietīgu gaidīšanu, pastāvību, atkārtošanos. Šis pirmām kārtām lauku gaiss šķita nekustīgi stāvošs. Tā kā viss ir saistīts ar atpestīšanu nākotnē, tad doma par sacelšanos vai kādu revolucionāru darbību šajā laikā ir pilnīgi sveša. Viduslaiki "sacelšanos" sociālo apstākļu dēļ nezināja, pat īsti nepazina apzinātu tieksmi uz reformām, dzīves uzlabošanu. Visām lietām jāpaliek tādām, kādas tās ir, - iedzīvotāju skaitam, pilsētu pamatiem utt. Notikumi - daudzveidīgie, bagātīgie - neveido jaunu ainu, "bildi". Viduslaiku cilvēki Jēzus vārdus, ka Viņa vara nav no šīs pasaules, izprata burtiski.

Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [32 - 35]:

DABA UN DĀRZS

Viduslaikos nepazina arī romantisku, eiforisku attieksmi pret vidi, rūpes par tās sargāšanu. Cilvēks bija tuvu dabai, bet mežs, kas nomāca līdumus, ūdens, kas netraucēti meklēja sev jaunu gultni, laika apstākļi, no kuriem bija atkarīga raža un līdz ar to arī izdzīvošana, padarīja dabu par kaut ko nemājīgu, pat naidīgu. Viduseiropas ainava krasi atšķīrās no tās, ko redzam šodien. Tajā dominēja meži, kas mijās ar nelielām apdzīvotām teritorijām - savā ziņā to varēja uzskatīt par musulmaņu pasaules negatīvu nospiedumu. Mežs Austrumos bija civilizācijas, turpretim Rietumeiropā - barbarisma pazīme; kokus uztvēra kā pagānisko garu paslēptuvi, savukārt mežs parādījās kā tuksnesis (vientuļnieki no pasaulīgās dzīves bēga uz mežu). Cilvēki pret dabas spēkiem izturējās pasīvi. Mežos ieguva malku apkurei, sveķus, būvmateriālus, un nekāda to atjaunošana netika izdarīta. Daudz lielāka nozīme bija mežam kā ganībām, īpaši nobarojot cūkas, tāpēc tādi koki, kas deva tām barību (ozols, dižskābardis u.c.), bija jāsargā. Meža vērtību noteica nevis pēc kokmateriālu daudzuma, bet pēc zvēru, īpaši meža cūku, skaita tajā.
Viduslaiku Eiropa bija apdzīvota ļoti reti. Cilvēki pirmām kārtām dzīvoja piekrastes rajonos, upju ielejās un auglīgos līdzenumos, tāpēc apdzīvotības ziņā pastāvēja ļoti lielas atšķirības. Starp apdzīvotajām vietām bija milzīgi, necaurejami meži, tāpēc katrs ciemats līdzinājās salai. 1073. gadā Heinrihu IV Harcburgā, kuru no trim pusēm apņēma meži, ielenca sakši. Ielenktais bēgot trīs dienas pavadīja mežos bez pārtikas un biezokņos nespēja atrast nevienu taku. Pat visbiežāk apdzīvotajās vietās divas piektdaļas teritorijas aizņēma meži.
Iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā 12. - 13.gs. notika ekspansija uz austrumiem, daļa no iedzīvotāju pārpalikuma pārvietojās uz reģioniem aiz Elbas un Zāles. Turklāt tie bija organizēti pasākumi, kurus kunga uzdevumā vadīja ciemata vecākais (vagars). Viduslaikos ciemati galvenokārt atradās cieši cits pie cita vai arī ne vairāk kā dažu jūdžu attālumā. Tas atviegloja kontaktus starp tiem. Ap 1300.g. izveidojās visai biežs apdzīvoto vietu tīkls.
Izšķirīgais klimatiskais faktors (daži vēsturnieki domā, ka ģermāņu tautu pārvietošanos noteica tas) ir temperatūra un mitrums. Arī mūsdienās pazīstamā piekrastes forma ir izveidojusies viduslaikos. Kopumā laikposmā starp 4. un 13.gs. valdīja cilvēku dzīvei labvēlīgs klimats, vienīgi ar mitrāku un aukstāku periodu 9.gadsimtā. Arī vidējā gaisa temperatūra bija tikai vienu grādu augstāka nekā mūsdienās. Cilvēki bija bezpalīdzīgi pret izmaiņām klimatā un dabā. Kādā Kārļa Lielā kapitulārijā ir teikts, ka tādos nelaimes gadījumos kā bads vai sērga nav jāgaida valdnieka edikts, bet uzreiz jāsāk lūgt Dievu. Dabas katastrofas uzskatīja par Dieva sodu.
Daba viduslaikos ir fons cilvēku dzīves attēlojumam, portretiem, attēliem. Tas atspoguļojas priekšstatos par dabu kā cilvēka kalponi, par tās derīgumu. Vienlaicīgi literatūrā un folklorā tā uzstājas arī kā darbīgais sākums, kas līdzvērtīgs cilvēkam, kaut ko simbolizējot viņa dzīvē un viņa attiecībās ar Dievu. Statiskas dabas izpratnes nebija. Uzmanība koncentrējās uz izmaiņām, notikumiem. Autorus interesēja nevis statika, bet dinamika. Literatūrā stāstījums dominēja pār aprakstu. Par attieksmi pret dabu var spriest arī pēc tā, kā cēla pilsētas, kur izraudzījās tām vietu, kur nodibināja baznīcas, klosterus. Vērtēja arī ainavu un cēla tur, kur ir "skaisti".
Viduslaikos dabā saskatīja otro atklāsmi, kas izpaužas gudrībā, tajā, kā iekārtota pasaule. Pasaulē visam bija alegoriska, simboliska nozīme. Pasaule bija otrā atklāsme, toties dārzs, līdzīgi daudzām grāmatām, - mikropasaule. Tāpēc viduslaikos dārzu pielīdzināja grāmatai, bet grāmatas bieži sauca par "dārziem". Dārzs ir jālasa kā grāmata, gūstot no tā labumu un pamācības. Dārzs - traktāts, kas atklāts visiem, un katrs tur atrod to, ko meklē. Tas atspoguļojas retorikā. Populāri bija nosaukumi ar vārdu silva, kura nozīme bija gan "mežs", "malka", gan arī - "vārdu krājums", "oratoru paņēmieni" u.c.
Viduslaiku dārzs bija mājas, klostera daļa, klosteru iekšienē dārzs - vieta pārdomām, lūgšanām. Klosteru pagalmi, ko aptvēra celtņu taisnstūris, vienmēr bija saistīti ar baznīcas dienvidu daļu. Pagalms klosteros parasti bija kvadrātveidīgs, un tam bija simboliska nozīme: šauras taciņas to krusteniski sadalīja četrās daļās. Centrā iekārtoja aku, strūklaku, nelielu ūdenskrātuvi ar ūdensaugiem dārza aplaistīšanai. Bieži tur bija dīķis zivju audzēšanai un daži augļu koki. Tas dažkārt kalpoja arī kā klostera kapsēta. Par to, cik lielu nozīmi piešķīra dārziem, var spriest pēc Kārļa Lielā 812.g. rīkojuma, kurā minēti 60 puķu un dekoratīvo augu nosaukumi, kas jāstāda viņa dārzos. Šo sarakstu pārrakstīja un izplatīja visā Eiropā.
Viduslaiku priekšstatos hortus conclusus nozīmēja divējādo: Dievmāti un paradīzi, kas simbolizē mūžīgo pavasari, laimi, pārticību, bezgrēcīgu dzīvi. Katrai detaļai klostera dārzos bija simboliska nozīme. Paradīze kā radīta nozīmēja pretstatu mežonīgai dabai, haosam. Derīgums un skaistums bija cieši vienoti.
Īpaša nozīme dārziem bija pilīs, ko uzturēja pils saimnieks. Dārzs - miera oāze skaļā, apdzīvotā apkārtnē. Te audzēja arī ārstniecības augus un augus ar simbolisku nozīmi. Sevišķa vieta bija smaržojošiem augiem, kas darbojās kā pretstats visvisādām asām smakām pilīs. Dārzos auga dekoratīvās puķes un krūmi, īpaši rozes, ko krustneši atveda no Tuvajiem Austrumiem.
Telpa nebija abstrakcija arī tāpēc, ka to mērīja ar konkrētu nogriežņu palīdzību un par mēru kalpoja cilvēka pārvietošanās. Kad runāja par attālumu starp diviem ģeogrāfiskiem punktiem, tad nedomāja tukšu izplatību, ko nosaka pēc kartes, bet cilvēka - ejoša, peldoša, jājoša - kustību no viena punkta uz otru, cilvēka, kas ceļa mērīšanai izmanto nevis kādus vienādus abstraktus kilometrus, bet laiku, ko patērē, pārvarot šo attālumu. Telpiskais attālums nebija izšķirīgais. Pasaule sniedzās tik tālu, cik acs to redzēja un apziņa apjēdza. Telpa atbilda vizuāli uztvertam pārdzīvojumam: telpa sniedzas no horizonta līdz horizontam. "Tur" ir tas pats, kas "šeit". Telpa ir tik liela, cik tālu sniedzas spēja to apzināties; gara pasauli ierobežo acs. Cilvēks ir gluži kā iekausēts savās mājās, kaimiņu attiecībās u.tml.; viņš ilgojas kādreiz doties "pāri kalniem". Nebija progresa, pārmaiņu, esība bija bez vēstures. Ja arī kas jauns parādījās, tad tā bija nelaime - laupīšanas, ugunsgrēki. Cilvēka pasaule bija statiska, tajā viss savā vienveidībā tūkstoškārt atkārtojās: tā pati baznīca, tie paši grēki, tie paši kaimiņi, tās pašas mājas, tas pats darbs, arvien tā pati diena.
Bet tāpēc arī parādījās nepārprotama vēlēšanās ceļot, meklēt piedzīvojumus. Tieksme ceļot jāatšķir no tautu pārvietošanās. Bads, kari, reliģiskie nemieri "rūpējās" par to, lai pārmaiņas notiktu. Kopumā vienkāršo cilvēku dzīves telpa palika ierobežota, taču augšslāņiem bija raksturīga liela mobilitāte. Pats kristīgais gars lika ļaudīm doties ceļā, nemitīgā migrācijas procesā atradās valdnieki un viņu galms, aristokrāti, bruņinieki, klerikāļi, studenti, svētceļnieki, kurus aicināja ceļā nevis apstākļu spaidi, bet kolektīva dziņa. Visi atradās ceļā, labi nodrošināts ceļojums bija cilvēkam, kam piederēja dažas monētas (bagāts cilvēks bija tas, kam piederēja lādīte ar naudu). Viduslaiku cilvēkam taisnie romiešu ceļi likās neinteresanti, viņš labprāt no tiem novirzījās, lai apmeklētu kādu svētvietu, pakavētos svēto relikviju tuvumā. Tāpēc ceļi kļuva līkumoti.
Runājot par reālās telpas pārvarēšanu, jānorāda, ka līdz ar Karolingu impērijas sabrukumu izzuda pēdējā vara, kas rūpējās par sabiedriskajiem darbiem un bija spējīga tos novest līdz galam. Pat senie romiešu ceļi pamazām kļuva nelietojami, īpaši ātri sabruka tilti, kurus neviens nelaboja.
Tāpēc pārvietošanās ātrums bija niecīgs: visātrāk ceļu varēja veikt ar kuģiem - labvēlīgos apstākļos līdz 100-150 km dienā; pa sauszemi pārgājienu tālums bija 30-40 km dienā (ceļotājiem, karavīriem, valdniekiem). Izmantoja arī mūļus un zirgus, taču grūtības sagādāja to pabarošana. Ceļi bija neērti un bīstami, taču tos izmantoja, jo pārvaldīt valsti, sēžot pilī, nebija iespējams. Valdnieki valsti turēja savās rokās, nemitīgi pa to ceļojot un burtiski neizkāpjot no segliem. Daži dižciltīgie apbraukāja savus īpašumus arī tāpēc, lai apēstu pārtikas krājumus, kurus pārvietot uz citu vietu bija apgrūtinoši. Ceļoja garīdzniecība: baznīca bija internacionāla, pastāvēja cieši kontakti starp ordeņiem, klosteriem, notika reformas baznīcā, klerikāļi apmeklēja autoritātes utt. Pa ceļiem pārvietojās arī vienkāršie ļaudis - kara bēgļi, bada cietēji, piedzīvojumu meklētāji, svētceļnieki. Visi ceļi bija slikti, bet tas nemazināja tieksmi uz pārvietošanos, kas izvērsās par veselu piedzīvojumu, ekspedīciju. Pārvietojās visa sabiedrība, tomēr kontakti starp tuvām apmetnēm nebija cieši un attālums cilvēku starpā bija lielāks nekā mūsdienās.
Viduslaikos ilgu laiku vienīgais vēstuļu nosūtīšanas dienests pastāvēja starp Venēciju un Konstantinopoli. Rietumos to gandrīz nepazina. Pēdējais mēģinājums uzturēt valsts pasta dienestu beidzās līdz ar Karolingu impērijas sabrukumu. Vēstules un sūtījumus nodeva ar ziņnešu, ceļotāju, tirgotāju u.c. palīdzību. Katrs vietējais augstākās varas pārstāvis, riskējot ar sevi, pastāvīgi pieņēma lēmumus, cenšoties nodrošināt sevi un nodibināt neatkarīgu dinastiju.

Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [47 - 50]:

ŽESTI UN REPREZENTĀCIJA

Starp cilvēkiem ir jāvalda tiesībām un kārtībai. Slēgtā sabiedrībā uzsvars tiek likts nevis uz tiesiskajiem spaidiem, kas darbojas tikai ekstremālās situācijās, bet uz domu par kārtību: tas, kurš kopdzīvē neseko spēles noteikumiem, pats sevi izslēdz no grupas vai arī saduras ar pretestību no citu puses un maksimāli apgrūtina sev dzīvi. Ja atsevišķs cilvēks zina, "kas viņam ir jādara" (quid ageudum sibi esset), tas atvieglo viņam pieņemt lēmumus un dzīvot ikdienā. Tikumiskie likumi apspiež spontānās aktivitātes un pakļauj tās sociālajai kontrolei. Reakcijas tiek formalizētas, un tām zūd nejaušības iezīme. Īpaši svarīgi tas bija mūkiem: pazemīga klostera regulas izpildīšana noveda pie garīgā miera, kas atgādināja stoicisko apātiju. Garīgā vai civilā disciplīna noteica dažādu sfēru diferenciāciju. Viduslaiku cilvēki iekšējo pasauli nevērtēja augstu un saistīja garīgo dzīvi ar ārēju rituālu un ceremoniju izpildīšanu. Par nozīmes nesējiem kļuva žesti, apģērbs, ieroči. Augustīns rakstīja: "Zīme ir lieta, kas līdzās savam jutekliskajam tēlam pēc savas dabas izsaka vēl citas domas." Attiecībās starp cilvēkiem valdīja zīmes; tas, kurš pareizi tās iztulkoja un lietoja, kļuva par izglītotu vīru.
Žesti, lietas kļuva par nozīmes nesējiem, politikas sfērā par tādu varēja kļūt katrs sīkums. Viduslaikos viens otru caurauda rituāli, ceremonijas un paražas. Pretrunā ar vīrieša godu (honestas virilis) bija sēdēt uz zirga dāmu seglos, te uz spēles bija likts dižciltīgo kārtas gods. "Tikumi" bija augstāko kārtu joma, kas īpaši nostiprinājās un kļuva komplicētāki galmā. Tiem nebija dzimtenes, tos varēja importēt. Mūkiem bija jādemonstrē pazemība ne tikai sirdī, bet arī ķermenī (galvas noliekšana, skatiens, kas vērsts uz zemi). Savas nozīmes mazināšanas žests bija krišana ceļos - to darīja gan kalpi, gan arī vasaļi, kas krita ceļos sava senjora priekšā. Tikai karalis ceremonijas laikā drīkstēja nevis stāvēt, bet sēdēt. Lēņu ļaudis skūpstīja sava kunga kājas vai ceļus (skūpstīšanās "mute mutē" diezin vai šai laikā tika piekopta). Līdzīgie apmainījās ar skūpstiem uz vaiga. Kad satikās karaļi, viņi viens otru skūpstīja. Samierināšanās un izlīgšanas skūpsts bija īpašs miera skūpsts, ar to apmainījās ne tikai liturģijā. Arī ziedojumu nozīme nebija reducējama uz materiālo vērtību; tie, līdzīgi rokas skūpstīšanai, liecināja par labvēlīgu prātu. Ritualizēta bija arī karaļa palīdzība nabadzīgajiem, jo viņa spēkos nebija palīdzēt visiem un visus paēdināt. Gatavība sniegt dāvanas bija pirmām kārtam valdnieka lieta: dāvanu sniegšana nabadzīgajiem padarīja viņu populārāku (par "labu valdnieku"). Zobens, kas ielikts makstī, simbolizēja ikdienas normu, "kails zobens" - tiesu.
Ja monarhs viduslaikos gribēja saglabāt cieņu pret sevi un varu, viņam vajadzēja arvien no jauna savu īpašo pozīciju uzskatāmi demonstrēt tautai. Arī vareno acīs viņš varēja zaudēt savu pozīciju, ja nerūpējās par sava galma spožumu un slavu. Esamība un šķietamība nodalītas netika. Monarham privātās dzīves nebija, pat medībās viņam vienmēr bija daudz pavadoņu, kas gaidīja no viņa sevišķu rīcību. Ceļojumi incognito nenotika, arī svētceļojumi bija savdabīga valsts akcija.
Teiktais attiecās uz jebkuru dižciltīgo. Viņš nedrīkstēja nodarboties ar lauksaimniecību. Ja dižciltīgais negribēja nolaisties līdz zemnieku līmenim, viņam sava dižciltība vienmēr bija jāizrāda sacensībā ar citiem dižciltīgajiem. Arī prelātiem bija jāreprezentējas, lai iegūtu valdnieka uzmanību; tā bija sava veida "debesu reprezentācija": Dieva slavu vairoja greznās baznīcas un svinīgās procesijas, savukārt svētie vairoja pilsētu, klosteru un bīskapiju slavu. Tieksme pēc spilgtiem akcentiem pelēkajā ikdienā prasīja daudz naudas. Sociālā stāvokļa demonstrācija paredzēja personisko ieguldījumu, materiālos līdzekļus un stingru sekošanu tikumiem, kas pamatos palika nemainīgi. Tikai tas vairoja slavu un atzinību. Divu ietekmīgu personu tikšanās nebija pakļauta nejaušībām, tās ceremonija bija noteikta jau iepriekš.
Mūsdienās daudzie dižciltīgo pavadītāji liekas kā nevajadzīga greznība, tīri dekoratīvs piedēklis. Ir zudusi izjūta, ka dižciltīgo vientulība nozīmē viņu bezspēcību, bet daudzie kalpi liecina par varu, godu un slavu. Labas šķirnes zirgi dod iespēju ātri pārvietoties un palielina ornatus. Pavadoņu skaits un greznums noteica, ka ceļojums noris "dižciltīgi" (nobiliter) un "cienīgi" (honorifice). "Sekot" kungam nozīmēja to, ka pavadonim nav nepieciešams pašam sevi uzturēt, rūpēties par pārtiku, apģērbu, ieročiem un zirgu. Ideālā gadījumā pavadoņi ēda kopā ar kungu.
Īpašas kārtu iezīmes bija ēdienam (no šejienes mūsdienu mielasta kārtība). Ēdiens un tā kvalitāte viduslaikos reprezentēja noteiktu kārtu. Svarīga nozīme bija ne tik daudz produktiem (tie varēja būt vieni un tie paši), cik to sagatavošanas kārtībai, pasniegšanas veidam. Baltmaizi pazina tikai augstākās kārtas, rupjmaize bija tautas ēdiens (to dēvēja arī par vulgaria). Ēšana un dzeršana vispār senatnē spēlēja lielu lomu; tā saistīja cilvēkus, kas ēda no vienas bļodas un dzēra no viena kausa. Viduslaiku vārds companio nozīmēja cilvēku, kas ēd to pašu maizi, ko tu. Ēdienam bija jābūt pasniegtam grezni, un tā bija jābūt daudz. Īpašs rituāls bija dzeršana: Flerī klosterī tukšoja kausu in amore patris Benedicti (tēva Benedikta mīlestības vārdā), Klinī klosterī trīs reizes dzēra par godu svētajai Trīsvienībai.
Maltīte uz zemes saistīja citu ar citu dzīvos cilvēkus, bet kulta maltīte iesaistīja tajā viņpasaulei piederīgos. Kunga ēdiena svinības, uz kurām ielūdz Kristus, kļuva par kristīgās liturģijas centrālo daļu, kuras vieta bija dievnams. Viduslaikos ēšana un dzeršana nekalpoja tikai elementārajām vajadzībām, bet arī nostiprināja sabiedrību un apstiprināja esošo kārtību. Mielasts un dzīres bija saistītas ar prieka un draudzīgas attieksmes demonstrāciju. Tika uzskatīts, ka sliktie cilvēki pēc savas dabas uz to nav spējīgi un labākajā gadījumā to var tikai ārēji imitēt. Svarīga nozīme bija pozitīvai ievirzei.
Rangu un atzinību pauda ne tikai dārgas rotaslietas, bet arī zirgs - un ne tikai pasaulīgajā sfērā (kad kādam arestētam bīskapam gribēja darīt kaunu, viņam apsegloja lētu zirgu). Bruņinieka dzīve bija atkarīga no zobena kvalitātes un kaujas kumeļa drošuma; šķirnes zirgu audzināšana bija kas vairāk nekā brīvā laika pavadīšana, zirgi bija dārgi.
Sv. Benedikta regula vēl nekā nerunā par bārdas skūšanu un matu griešanu. 9.gs. jau bija vispārpieņemts tikums skūties vismaz vienu reizi nedēļā. Arī pasaulīgie klerikāļi īpaši nozīmīgos gadījumos dzina bārdas. Par Vormsas bīskapu Burhardu, piemēram, zināms, ka viņš pirms nāves licis noskūt bārdu un matus, uzvilcis tīru apģērbu un turējis atvadu runu. Kad mūks upurēja "vīriešu lepnumu" bārdu, viņš kļuva par kaut ko neitrālu. Klinī klosterī šim statusam atbilda apģērbs, kas sniedzās līdz zemei, un "sievišķīgie" darbi virtuvē un dārzā. Pēc nedēļas vai mēneša izaugušie rugāji akcentēja atšķirības starp garīdzniekiem un pasaulīgo kārtu.
Kārta nosaka visu. Apģērbam ir jābūt "an-ständig" - katrai kārtai piemērotam. Sociālā statusa atšķirības izceļ pat stingra komponentu materiālu, krāsu, kažokādu - hierarhija apģērbā. Kurai kārtai esi piederīgs, tāds tērps tev jāvalkā. Piederība kārtai nosaka pat dzemdību istabu krāsu: Francijā 15.gs. zaļā bija karalieņu un princešu krāsa. Pat grāfienei nedrīkstēja būt nevienas chambre verde (fr. - zaļā istaba). Priekšraksti attiecās uz segām, pārklājiem, rotaslietu materiāliem, kažokādām, krāsām utt.
Katrai kārtai bija sava valoda, arī mūzika: mūkiem un garīdzniekiem piedienīga bija gregoriāņu baznīcas dziedāšana, aristokrātiem - mīlestības dziesminieku (minnezengeru) skaņdarbi, zemniekiem - stabules u.c. vienkāršu instrumentu radītās skaņas, melodijas un ritmi. Viduslaikus kā formas kultūru nosaka kārtas. Dzīve nav apvidus, caur kuru cilvēkam jālaužas vienatnē vai pa kuru vienam pašam jāpastaigājas. Tā ir hierarhiska, sakārtota, pakāpjveida sistēma, kurā formas izjūtai ir sava vieta un nozīme. Stingrā formā ietvēra arī spontānu maigumu. Cilvēka dzīvi ietekmējošās attiecības tika stilizētas. Uzskats par lietu transcendentās dabas saistību ar sabiedrības dalījumu kārtās paredzēja, ka katrs priekšmets iezīmē savas nemainīgās formas un noslēdz tās sevī. Valdīja forma - stabili, nepārvietojami akcenti, baznīcas sakramenti, gada svētki, dienas iedalījums, kur katram cilvēkam bija sava vieta. Viss bija pakļauts savai kārtai.

Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [65 - 67]:

LAULĪBAS

Sieviete dzīvoja tēva namā, līdz viņš to nodeva citam "namam", proti, vīra rīcībā un aizsardzībā. Prasība, lai meitene stātos laulībā nevainīga, noveda pie tā, ka meitenes precējās jau apmēram 13 gadu vecumā. 12. gs. līdz ar laulību sakramenta ieviešanu situācija mainījās, jo svarīga loma tika ierādīta savstarpējai piekrišanai (laulību konsensam), kas iepriekš bija tikai formalitāte. Beigās baznīca panāca, ka laulības bija līgums starp līgavaini un līgavu. Tas palielināja sievietes lomu vīra mājā. Ārpus baznīcas gan palika laulību pielīdzinājums saimnieciskam darījumam. Augstākajiem slāņiem laulības bija iespēja pacelties sociālajā hierarhijā un politisks pienākums. "Labas" laulības paaugstināja līgavaiņa un dzimtas rangu. Meitu, kuru ieprecināja zemākā dzimtā, drīz aizmirsa. Sieva vispār bija "dāvana, kas uzliek pienākumus". Ja precības paaugstināja sievietes prestižu, tad kā kompensāciju pretējai dzimtai vajadzēja piešķirt noteiktus amatus. Dzimta bez augsta prestiža meklēja iespējas vecāko dēlu apprecināt ar sievu, kas nāca no augstāka ranga. Laikmetā, kad valdīja liels haoss, ar laulību starpniecību noslēgtā alianse bija ne mazāk droša kā pats miers.
Laulību slēgšanu regulēja stingras formulas: līgumam izpirkšanas nozīmē (petitio) sekoja saderināšanās (desponsatio), kas saistīja līgavu un līgavaini ar savstarpējiem pienākumiem, un tad pašas laulības (nuptiae). Līgavainim, lai stātos laulībā, bija svarīgi divi apstākļi: publiskums (līguma slēgšana bija publisks akts) un dos nodošana, proti, maksājums dzimtai un līgavaiņa dāvana līgavai. Tad sekoja laulības (traditio - burtiskā nozīmē nodošana), kas paredzēja svinības, līgavas "pārvešana" vīra mājās un "iesoļošana" laulības gultā, kad radinieki vēl deva pēdējos padomus. Pēc laulību nakts sieva saņēma "velti", vēlākos laikos - arī priestera svētību.
Sākotnēji pastāvēja arī citas laulību formas: sievas nolaupīšana (bez tās piekrišanas) un sievas aizvešana (ar tās piekrišanu, bet pret saimes gribu). Tautas tiesības, valdnieku kapitulāriji un baznīcas koncili vērsās pret tām. Praktizēja arī t.s. Friedelehe ("miera laulības"), kas balstījās uz vīra un sievas brīvo gribu un bija - pretstatā politiski motivētajām laulībām - sava veida "mīlestības laulības". Tās noslēdza tikai ar publisku rīta dāvanu. Vīram drīkstēja būt tikai viena laulātā draudzene, taču vairākas "Friedelfrauen". To gan nosodīja baznīca, un šīs laulības pārgāja parastā konkubinātā.
Agrajos viduslaikos laulību slēgšana bija pasaulīgs akts. Baznīca nepazina nekādas speciālas laulību slēgšanas formas. Baznīcas rituāls tika izstrādāts 9.-12.gs., un līdz ar to tika paaugstināts laulību garīgais aspekts. Laulību slēgšana notika pie baznīcas vārtiem. Pateicoties teologiem, gredzens kļuva par mīlestības un uzticības zīmi, kuru vīrs deva sievai (sieva vīram - tikai kopš 16.gs.).
Laulību ceremonija demonstrēja vīra augstāko stāvokli un priekšrocības. Viņš bija aktīvā puse, dodot ne tikai gredzenu, bet arī citas dāvanas. Viņš arī nomaksāja 13 feniņus, kā to paredzēja "Sallu tiesa". Šī nauda simbolizēja nevis līgavas pirkšanu, bet pienākumu laulības pūra vārdā dot žēlastības dāvanas.
Baznīca nosodīja laulību pārkāpšanu, īpaši no sievas puses. Vīram daudzus gadus (līdz pat septiņiem gadiem) vajadzēja nožēlot grēkus un šajā laikā ievērot atturību. Precības starp tiem, kurus pieķēra laulību pārkāpšanā, bija aizliegtas. Baznīca viduslaikos noteica plašu radinieku loku, kuru starpā precības aizliedza. Tas atbilda eksogāmo laulību aizliegumam senajās kultūrās, taču tā avots nebija ebreju vai romiešu arhaiskās tradīcijas. Baznīca, nosakot šos aizliegumus, vadījās no askētisma motīviem. Tā centās ierobežot laulības un pauda naidīgumu pret tām. To atbalstīja likumi, kuru pārkāpšana nozīmēja izraidīšanu no baznīcas.
Kāda bija saimes struktūra? Vispirms jāmin sievas stāvoklis iepretim vīram - sieva atradās vīra aizsardzībā un varā. Ja sieva gribēja iesūdzēt vīru tiesā, tai bija jāatbrīvojas no viņa varas; viņai bija jāiegūst tiesības izrīkoties ar sevi un vairs nedzīvot laulātā drauga mājā. Sākotnēji laulību šķiršana bija relatīvi viegla. Lai šķirtos, viduslaikos ilgu laiku nebija jāsaistās ar baznīcas instancēm. 9.gs. tās sāka ierobežot, un tikai 12.gs, šķiršanās kļuva par tiesisku jēdzienu baznīcā. Uz laulībām un šķiršanos raudzījās no materiālo labumu sadales viedokļa starp divām saimēm. Šķiršanās bija perfekta, ja pūrs atgriezās dzimtā. Laulības šķīra, vai nu vienojoties abām pusēm, vai arī vīram padzenot sievu, ja tam bija pietiekams pamats (partnera iestāšanās klosterī, laulību pārkāpšana no sievas puses u.c.). Franku tiesības sievietei jaunu precību iespēju sarežģīja - bija jāmaksā "gredzena nauda" otrajam vīram un jāpanāk pirmā vīra radinieku piekrišana: sievietei bija būtībā jāizprecas no pirmā vīra dzimtas.
Dižciltīgajiem dzīves nepieciešamība bija lieli izdevumi reprezentācijas nolūkos - ne tikai sev, bet arī sievai. Dižciltīgo sievu galvenais uzdevums mājās bija nevis audzināt bērnus vai strādāt virtuvē, bet gan izrīkot visas kalpones, kas šajās sfērās darbojās (īpaši aušanas jomā). Politiskajā dzīvē liela loma bija neprecētajām sievietēm, taču tādas pasaulīgajā sfērā bija retums. Viduslaikos bija daudz atraitņu, taču arī tām labākais bija apprecēties.
Vecākiem grūtības sagādāja jaunākie dēli. Laimīgi bija gadījumi, kad tēvs varēja dot iespēju tiem nodibināt savu saimniecību. Pretējā gadījumā viņiem vajadzēja doties uz kāda cita kunga galmu un tur tiekties pēc uzkāpšanas pa sociālās hierarhijas kāpnēm. Arī šajā sfērā pastāvēja rangu atšķirības, piemēram, starp vīriešiem un sievietēm, vecākajiem un jaunākajiem, precētiem un neprecētiem. No antīkajiem laikiem saglabājās paraža neprecētajiem kalpiem piešķirt noteiktu pozīciju, ievietojot viņus kādā vecuma grupā. Kalpi bija "bērni" (pueri) līdzīgi tam, kā kolonizatori visus vergus sauca par boy. Vārds puer nozīmēja to, ka persona nav patstāvīga. Tik ilgi, kamēr dēls palika tēva namā, viņš pakļāvās nama kunga varai. Bieži bērnus audzināja garīdznieka amatam, taču pēc pilngadības sasniegšanas - kas gan bija retums - viņi varēja pamest garīdznieku kopienu un atgriezties pasaulīgajā dzīvē.

Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [97 - 99]:

BRUŅINIEKU TIKUMI

Ar bruņniecību saistīts īpašs sociāli tikumisks kodekss. No bruņinieka prasīja, lai viņš ievērotu mēru un būtu uzticīgs nodomam; abas šīs prasības ietvēra audzināšanas, pašdisciplīnas jēdzienu. Bruņnieciskā attieksme, kas paredz vājākā aizsardzību un pretinieka cienīšanu, kļuva par sabiedrisko ideju un rituālu (kavalieris, džentlmenis ir bruņniecības savdabīgs turpinājums).
Pirmo reizi par bruņinieku tikumisko sistēmu runā slavenā "Chanson de Rolland" ("Dziesma par Rolandu" 11.-12.gs.). Tā runā par diviem poliem: drosmi - prouesse un gudrību - sagesse (zināšanas, ko pieredze pārvērtusi par apdomību). Abi jēdzieni viens otru papildina un veido bruņiniekā sabalansētību, līdzsvaru. Varonis, kas nav gudrs, ir muļķis; gudrais, kas nav drosmīgs, ir gļēvulis. Taču bruņnieciskums pilnībā iemiesojas nevis atsevišķā indivīdā, bet grupas, korporācijas garā (notitia contubernii). Tur nostiprinās brālīgas draudzības izjūta, un kāds 14.gs. autors saka: "Cik tomēr salda lieta ir karš."
Bruņinieku ētika sevišķi vērsās pret gļēvuļiem. Gļēvulība nav savienojama ar brīva cilvēka pozīciju, jo tas, būdams brīvs, ir apbruņots, un kā tāds tas ir kaut kas pats par sevi saprotams. To nevar nosodīt, nicināt. Tikai brīvajam gļēvulība ir negods. Gļēvuļus nevajāja. Tiem vienkārši piesprieda pilsonisko nāvessodu. Gļēvulis ir tas, kas grauj solidaritātes principus, rīkojas kā egoists, kļūst visiem par nastu.
Pamazām viduslaikos kā īpašs žanrs attīstījās romans courtois - bruņinieku (kurtuāzais) romāns. Tas nebija nekāds perifērijas žanrs, bet viduslaiku literatūras centrālais fakts, kurš risināja svarīgas cilvēka dzīves problēmas. Šie darbi neatspoguļoja īstenību, neaptvēra to plaši, bet aprobežojās ar bruņinieku kārtas ietvariem. Turklāt poētiskais ideāls aizsedza šīs kārtas reālo funkciju.
12.gs. otrajā pusē radās leģenda par karali Artūru, radās romāni par Tristānu un Izoldi u.c. Romānu priekšplānā bija mīlestības kā personības izpausmes tēma. Mīlestība un varoņdarbi atrodas savdabīgās attiecībās, jo mīlestība var gan iedvesmot uz varoņdarbiem, gan novirzīt no tiem. Te parādās pirmie psiholoģiskās analīzes mēģinājumi. Romānos runāja par individuālās mīlas pašpietiekamību, tās skaistumu un cēlumu. Cilvēku daba, kas vadās no tās, nemaz nešķiet sabojāta. Tas bija tikumisks atklājums, kas gribot negribot stājās pretrunā ar baznīcas dogmām. Jaunajā doktrīnā atklājās mīlestības garīgais, cēlais raksturs kā ārpuslaulības fakts, kas saistīts ar ciešanām un nāvi.
12.-13.gs. pastāvēja zināms paralēlisms starp Svētās Marijas kultu un dāmas kultu kurtuāzajā romānā. Satuvinājās debesu un Zemes mīlestība, mīlestība uz sievieti un mīlestība uz Dievu.
Bruņiniekam romānā bija jānāk no labas dzimtas, jāpārstāv labs ģenealoģiskais koks. Varonis bija skaists, pievilcīgs, viņa apģērbs - rotāts ar zeltu un dārgakmeņiem, tam atbilda bruņas, iejūgs, ieroči. Viņam bija jābūt spēcīgam (pretējā gadījumā viņš nemaz nevarētu valkāt bruņas, kas svēra 60-80 kg); šis spēks tika iegūts jau bērnībā. Bruņinieks nemitīgi rūpējās par savu karavīra slavu, ko apliecināja ar arvien jauniem pārbaudījumiem. Tāpēc viņam bija jāceļo un jāiesaistās cīņās. Ja nebija kara, tad par pretinieku noderēja jebkurš jātnieks, kas satikts ceļā: cīņā noskaidrojās hierarhija. Bruņinieks nevarēja mierīgi noklausīties stāstījumos par citu panākumiem.
Nav jēgas darīt labus darbus, ja tie paliek nezināmi. Lepošanās ir attaisnojama, ja tikai tā nav tukša. Cīņa prestiža dēļ nosaka sociālo stratifikāciju, kaut arī principā visi ir vienlīdzīgi. Vienlīdzības simbols - visi bruņinieki sēž pie karaļa Artūra galda. No bruņinieka nemitīgi prasa vīrišķību, tās trūkums - vissmagākais apvainojums. Tieksme apliecināt, demonstrēt savu vīrišķību bieži pārauga pārgalvībā, kas noveda pie nevajadzīgas bojāejas. Vīrišķība bija nepieciešama, lai bruņinieks būtu uzticīgs un lojāls. Attiecībā pret kalpiem un atkarīgajiem tika prasīta izšķērdība (skopums - netikums). Uzticība bija pienākums pret sev līdzīgajiem.
E. Dešāns, kas dzimis 1346.g. birģera ģimenē un vēlāk ieguvis muižnieka titulu, minējis īpašības, kas nepieciešamas, lai kļūtu par bruņinieku: jāuzsāk jauna dzīve; jālūdz Dievs; jāizvairās no grēka, augstprātības un zemiskas rīcības; jāaizstāv baznīca, atraitnes un bāreņi; jārūpējas par padotajiem; jābūt vīrišķīgam, uzticīgam un nav jāatņem citiem īpašums; jākaro tikai par taisnīgu lietu; jāceļo un jācīnās par sirdsdāmu; jāmīl senjors un jāsargā tā īpašumi; jābūt devīgam un taisnīgam; jādzīvo drosmīgo vidū.
Bruņiniekam slavu deva ne tikai uzvara, bet arī cēli tikumiska rīcība kaujas laukā: pienākuma izpilde, pretinieka cienīšana, lepnums, attieksme pret "dzīvi kā spēli". Pretinieka vājuma izmantošana bruņiniekam slavu nevairoja. Nogalināt pretinieku, kuram nav ieroču, bija lielākais kauns. Bruņiniekam bruņās un ar ieroci rokās nebija tiesību atkāpties. Viņam bija rūpīgi jāizturas pret savu zirgu, ieročiem, it īpaši pret zobenu.
Tas, ka bruņinieku literatūrā arvien tiek uzsvērta disciplīnas (zucht) un mēra (maze) ievērošanas nepieciešamība, liecina, ka īstenība nebija nemaz tik ideāla. Bruņinieki bieži neievēroja mēru varas lietošanā, bija neapvaldīti cīņā, rupji pret sievietēm. Tomēr literatūrā bruņinieki nemitīgi tiek klusināti un apvaldīti. Tie vienmēr sargā godu (ere), uzticību (triuwe), tiesības (reht) un demonstrē draudzību (milte). Arī šajā ziņā viņu uzdevums ir kalpot kristīgajai ticībai.

Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [122 - 124]:

ASKĒTI, SVĒTIE, MOCEKĻI

Pēc savas nozīmes vārds "reliģija" (religio) nozīmē saistību ar to, kas atrodas virs zemes. Jau agrīnajā kristietībā šo vārdu attiecināja uz cilvēku, kas savu dzīvi pakļāva stingriem reliģiskiem mērķiem un ceļā uz svētumu un svētlaimi atšķīrās no apkārtējiem. Ar vārdu religiosus laikā, kad neticīgo nebija, reti kad apzīmēja dievbijīgus lajus; to attiecināja vispirms uz garīdzniekiem un mūkiem. Savām saistībām reliģiskais cilvēks sekoja pēc atteikšanās no šīs pasaules.
Mūku kustība ir askētiskā ideāla (askein - vingrināšanās; latīņu avoti to dēvēja par exertitium) vēsturiska eksistences forma, kam pamatā ir duālistiska pasaules izjūta. Askēzes iespējamība kristietībā pastāv jau no pašiem tās pirmsākumiem, kaut arī Kristus to nekur tieši nenosaka. Tās pamatideja - sasniegt kristīgo pilnību, ierobežojot citas dzīves izpausmes formas. Mūku dzīvesveida iespēja ir ielikta jau pašā kristietības kodolā. Mūku kustība ir "vingrināšanās" cīņa pret grēku un pasauli, tās impulss ir patiesas reliģiskās dzīves vēlme - sekot Kristum un dzīvot nabadzībā. Mūki dēvēja sevi par pauperes Christi. Svarīga iezīme - nošķiršanās no pārējās kristiešu draudzes.
Dažādu svēto dzīves un viņu brīnumdarbu aprakstu mērķis ir apgādāt tos (jaunavas, mocekļus u.c.), kas kalpo Dievam, ar paraugiem, kas atbilst kristīgās ticības pilnības ideālam, un tuvināt tos Kristus tēlam. Katrs svētais, kas kalpo Dievam, cer savas dzīves laikā vai nu līdzināties Dieva Dēlam, vai vismaz pēc iespējas vairāk tuvoties šai normai, kura kristiešiem ir absolūta.
Svēto vēsture aizsākās ar mocekļu kultu. Tie bija vienīgie svētie, ko sākotnēji pielūdza kristieši. Mocekļiem it kā atbilstīgas analoģijas var saskatīt grieķu un romiešu kultūrā, taču kristiešu mocekļiem savā būtībā tomēr maz kopīga ar antīkajiem varoņiem. Klasiskajā antīkajā pasaulē nāve ir nepārkāpjama robeža starp dieviem un cilvēkiem. Kristiešu mocekļi turpretim tieši tāpēc, ka mira kā cilvēki, varēja sekot Kristum un palikt uzticīgi "labajai vēstij". Svētais bija cilvēks, ar kura palīdzību atjaunojās saistība starp debesīm un zemi. (Šādā sakarībā arī notika svētā vārda dienas svinēšana.) Viņa vārda diena ir kristietības svētki savā būtiskākajā izpausmes formā. Tie atjauno Dieva Dēla aizlūgumu. Mocekļu kults demokratizējas, pateicoties svēto aizbildņu kultam. Zīmīgi, ka 90% svēto bija vīrieši.
Pateicoties mocekļiem, kristiešu kopiena apstiprināja sevi un kā "augšāmcelšanās cerību ķīlu" guva jaunas eksistences iespējas, kuras bija atklājis Kristus. Mocekļi sekoja Kristum, tiecās pēc identificēšanās ar to. Kopš Konstantīna laikiem mocekļu kustība pieņēmās spēkā un radās varenas mocekļu bazilikas.
Mocekļi mudināja kristiešu kopienu sekot Kristum, jo uzskatīja, ka tiešā veidā ir saņēmuši svētlaimi, t.i., atrodas Dieva tuvumā. Viņi uzstājās kā starpnieki (intercessores) dzīvei kopībā ar Dievu. Tāpēc cilvēki centās nokļūt mocekļu apglabāšanas vietu tuvumā, saskatot tajās drošu ceļu uz svētlaimi. Mocekļi sniedza drošību visās sfērās - no personiskās veselības līdz valsts aizstāvībai pret ienaidnieku. Starp mocekli (vai arī vairākiem mocekļiem) un pilsētu nodibinājās aizbildniecības attiecības: moceklis kļuva par pilsētas patronu. Ap svētajiem kristalizējās pilsēta; daudzas pilsētas pārdēvēja to vārdos, ne mazums pilsētu jaunos centrus pārnesa uz perifēriju, t.i., mocekļa kapa tuvumā. Atmeta veco pagānisko svētku kalendāru un to vietā sāka svinēt svēto un mocekļu piemiņas svētkus. Mocekļu dzīve bija radikalizēta un realizēta askēze, pilnīga pasaules noliegšana; askēze bija mocības visas dzīves gaitā. 4.gs. jēdzieni "askēti" un "mocekļi" saplūda priekšstatos par "svētajiem". Svēto kults, kas aizsākās Austrumos, drīz izplatījās visā romiešu pasaulē.
Austrumos svētie izvairījās no bīskapiem un sievietēm, t.i., tiem nebija stingri noteiktas vietas sociālajā struktūrā (to ietekme izpaudās, pateicoties dzīvei ārpus šīs struktūras). Rietumos turpretim uz askētiem, kas dzīvo ārpus hierarhijas, lūkojās kā uz pārpratumu. Par sociālās hierarhijas sastāvdaļu askētisms kļuva klosterī. Augstākajiem baznīcas hierarhiem bija liela loma askētu kustībā; baznīca vadīja mocekļu kapu vietu atrašanu un pielūgšanu. Svētie un to darbība bija svarīgs līdzeklis laikā, kad nostiprinājās baznīca un ar to saistītie pasaulīgie spēki. Bīskaps pats uzstājās kā patrona reprezentants (vēlāk bīskapi paši kļuva par pilsētu patroniem).
Rietumu askētiskās tendences izpaudās lielākā dzīves stingrībā un prasībās, kuras izvirzīja klēram. Izplatījās askētu kopdzīves formas pie pilsētām vai to iekšienē - t.s. asketāriji. Tika uzskatīts, ka pirmā svētuma pakāpe ir saistīta ar nevainību kopš dzimšanas, otrā - kopš otrās dzimšanas (kopš kristībām), trešā - ar monogāmiju (atteikšanos no dzimumdziņām pēc pirmajām laulībām). Hieronīms rakstīja: "Es labprāt apgalvotu, ka Dievs var visu, bet Viņš nevar kritušo sievieti padarīt par nevainīgu. Viņš var atbrīvot no soda, bet nevar restaurēt nevainību." Jaunavība ir dārga nevis pati par sevi, bet tāpēc, ka tā ir veltīta Dievam.

Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [185 - 188]:

KRISTIETĪBA UN ĶECERĪBAS

Viduslaikos vērojama masveidīga ķeceru kustība: katari, valdieši, publikāņi, patarēni, albiģieši, petrobrusiāni, pasagieri, arnoldisti (bieži atšķirīgi apzīmējumi bija vienām un tām pašām grupām) u.c., kuri apšaubīja katoļu baznīcas patiesumu un likumību. Ķeceri pretēji šodienas ievirzei nebija cilvēki, kas, aizstāvot liberālismu, vērstos pret katoļu baznīcas dogmatismu un stingrību. Gluži pretēji, visi ķeceri apstiprināja to, ka baznīca nav savās prasībās stingra un rigoristiska, ka tā neatbilst Kristus sludinātajam garam. Tāpēc tā ir jānoraida. Tas, ka 12.gs. ķeceru kustība pieņēmās spēkā un aptvēra visus slāņus, liecina par kristianizācijas padziļināšanos.
Ķeceru kustība bija radikāla esošās kārtības apšaubīšana. Viņi sapņoja par citu sabiedrību - nevis nesakārtotu, bet citādi sakārtotu. Ķeceri apšaubīja to, ka komunikācijai ar svēto ir nepieciešamas ceremonijas, striktas formulas un rituāli. Viņu pozīciju var raksturot kā "antirituālismu". Ķeceri domāja, ka žēlastību un gara svētību var saņemt bez katoļu baznīcas kā starpnieces, ka nav nepieciešama eiharistija, kristības un svaidīšana. Viņi noliedza arī karaļu kultu, bīskapu monopolu uz sapientia un pauda cieņu pret mocekļiem, īpaši pret sv. Dionīsu, kuram tika nocirsta galva. Ķeceri aizstāvēja pilnīgu vienlīdzību, tuvākā mīlestību un brālīgu draudzību. Tās bija ilgas pēc atgriešanās paradīzes vienotībā, kas deva pamatu noliegt seksualitāti. Ādama krišana grēkā padarīja par nepieciešamu kopulāciju, kas nošķīra cilvēku no eņģeļiem.
Ķeceru kustības pieaugums ir tieši saistīts arī ar pāvesta varas palielināšanos baznīcā. Līdz 11.-12.gs. baznīcai nebija stingras koncepcijas par to, kas ir jāsaprot ar ķecerību. Ir jāatšķir agrie viduslaiki, kas ilga līdz 12.gs. beigām, no vēlajiem, kas nomainīja agros un radīja Eiropā noslēgtu sabiedrību, kura konstituējās par geto pasauli, kur viena otrai opozīcijā atradās nācijas un konfesijas.
Novirzīšanās no Kristus mācības ir tikpat veca, cik veca ir pati kristietība, - to pirmais parādīja Jūda. Ķecerības ir saistītas ar visu baznīcas vēsturi. Jau Jēzus brīdināja no melīgiem praviešiem. Apustulis Pāvils vēstulē Titam norāda: "Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidi, zinādams, ka tāds ir sagrozīts un grēkodams pats sevi pazudina" (3: 10-11). Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils izsaucas: "Novirzieniem arī jābūt [Vulgatas tulkojumā: "Oportet esse haereses"], lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie" (11:19). Pirmajos kristietības gadsimtos ķecerībām bija svarīga nozīme, jo baznīca tādējādi bija spiesta skaidri iezīmēt savu mācību un nosodīt tos teoloģiskos viedokļus, kas no tās atšķīrās (pirmām kārtām ariānismu un gnosticismu). Konstantīns Lielais faktiski kristietību saistīja ar valsts varu, kas vēl vairāk lika domāt par ticības vienotību. Arī impērijas rietumu daļā ķecerus izraidīja no baznīcas, atņēma tiem īpašumus vai pat sodīja ar nāvi. Taču līdz ar valsts sabrukumu izzuda arī postulāts, ka baznīcai ir tiesības prasīt no valsts ķecerību apspiešanu. Pirmie gadsimti pagāja strīdos par Kristus patieso mācību, ko definēja koncili un apstiprināja romiešu imperatora vara. Impērijas rietumu daļa visas briesmas pārvarēja savu klosteru patvērumā. Baznīcas vēsturē ķeceri nereti bija mūki, bet tie nekad nedibināja klosterus. Rietumeiropas mūki pasargāja ticību un pārvarēja ariānismu.
Kristietības pirmajā periodā saglabājās arī zināma tolerance, kas ietver sevī daudzus aspektus: iecietību pret pagāniem un ķeceriem, pret citu ticību cilvēkiem kristīgās sabiedrības iekšienē vai arī ārpus tās robežām. Daudzi kļuva pazīstami ar to, ka atsacījās no spēka lietošanas pret pagāniem un ķeceriem. Arī daudzi baznīcas tēvi (Ambrosijs, Augustīns u.c.) iestājās par toleranci, pamatojoties uz principu, ka cilvēka sirdsapziņu nevar piespiest, ka cilvēks var ticēt tikai labprātīgi.
Taču jau 13.gs. līdz ar sholastikas, universitāšu zinātnes, baznīcas un pāvestu politikas uzplaukumu uzvaru gūst barga ideoloģiskā un praktiskā neiecietība. Akvīnas Toms pieprasīja visbargākos sodus pret ķeceriem, atkritējiem, kurus vajagot pēc iespējas radikālāk iznīcināt. 13.gs. aizliedza arī publiskus strīdus starp kristiešu teologiem un jūdiem (1208.g. Parīzē, 1223.g. Trīrē, pāvests Gregors IX - 1232.g.). Jo plašāk izplatījās reliģiskā nonkonformisma iezīmes un kustības, jo skarbāk skanēja teologu spriedums: ķeceri ir jāiznīcina, tie pelnījuši nāvessodu.
Taču, lai neizveidotos gluži neadekvāti priekšstati par viduslaikiem, jāņem vērā, ka ikdienas dzīvē tolerance saglabājās. Daudzās Vidusjūras rietumu piekrastes pilsētās mierīgi un bez īpašiem konfliktiem sadzīvoja trīs reliģijas - kristietība, jūdaisms un islams. To pauda arī zinātnieki, dabaszinātniskā inteliģence, kā arī dižciltīgie un bruņinieki, kuri cīņu laikā ar "pagāniem' tajos bija saskatījuši cilvēkus.
Lai būtu ķeceru kustība, ir nepieciešams, no vienas puses, lai būtu paši ķeceri, kas ir novirzījušies no patiesas ticības un reliģijas, no otras, - lai būtu baznīca, kas definētu, kas ir pareiza ticība. Ar ķecerību saprot neatlaidīgu pretošanos baznīcas mācībai. 13.gs. Roberts Grossetests (Grosseteste, ap 1175-1253) norādīja: "Ķecerība ir uz cilvēka izziņu balstīti uzskati, kas ir pretēji Svētajiem rakstiem, ciktāl tie ir publiski pazīstami un neatlaidīgi aizstāvēti." Daudzās zemēs viduslaikos ķecerības bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Nepieciešamība atklāt un apspiest ķecerības veidoja arī pašas baznīcas iezīmes - gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā.
Rietumi praktiski nepazina Austrumu duālismu, kas mācīja, ka radītā matērija ir ļaunums. Viss, kas ir saskatāms ar acīm, pat miesa, ir ļaunā gara radīts vai arī pati ir kritusi radība. Galvenā cilvēka dzīves jēga ir pārvarēt materiālās pasaules ļaunumu un pamest to. Garīguma statuss piemīt tikai tam, ko nevar saskatīt ar acīm. Kristum nav bijusi cilvēka daba, jo tā ir ļaunās radības daļa. Tāpēc tika noliegta arī ortodoksālā mācība par pestīšanu; baznīcas sakramenti - kristīšana ar ūdeni, maize un vīns eiharistijā - kalpojot ļaunajam. Agrīnajā baznīcā duālistiskajai ticībai bija liela nozīme.
Pēc Rietumromas impērijas krišanas, laikā, kad valdīja nemitīga karadarbība, ķecerības vecajā ziņā vairs nepastāvēja. To vietu aizņēma pagānisms un māņticība, kā arī vienkārša pretošanās kristīgajai mācībai.
Vēsture ir saglabājusi tikai informāciju par dažiem atsevišķiem gadījumiem. Piemēram, bīskaps KIaudijs no Turīnas, kurš savu vietu ieņēma 814.-820.g., noliedza svētbilžu izmantošanu kristīgajos dievkalpojumos un izraidīja tās no savas diecēzes. Arī krustā viņš saskatīja līdzīgu absurdumu: ja pielūdz krustu, tad būtu jāpielūdz, vadoties no analoģijas, visas jaunavas; Kristus jaunavas miesās atradās 9 mēnešus, bet uz krusta - tikai 6 stundas. KIaudijs noliedza svēto kultu un apšaubīja svētceļojumu vērtību. Arī pāvesta autoritāte tika pakļauta šaubām, jo tā tika dota sv. Pēterim un līdz ar viņa nāvi izbeidza pastāvēt.
Plašākas ķeceru kustības šai laikā vērojamas tikai Bizantijā. Bulgārija kā barbaru valsts tika iesaistīta Bizantijas impērijā 972.gadā. Bulgāru priesteris ar pseidonīmu Bogomils (iespējamā nozīme: "Dieva žēlastības cienīgs") izveidoja jaunu ķecerību, apkopojot jau pastāvošās idejas (piemēram, paulikāņu) ar citām un izveidojot no tām noteiktu sistēmu.
Bogomili ticēja, ka velns ir redzamās pasaules radītājs. Kristum nav bijis parasts ķermenis, viņš nav dzimis no Marijas un īstenībā nav cietis. Tāpēc ir jāatmasko sakramenti, kas kalpo velnam. Kristus nav iedibinājis arī svēto vakarēdienu. Norādījumi uz maizi un vīnu vakarēdienā nozīmējot četrus evaņģēlijus un apustuļu vēsturi. Kristības ar ūdeni bogomili aizvietoja ar roku uzlikšanu. Velnu viņi identificēja ar Jahvi.
Bogomili prasīja striktu un ekstātisku askētismu. Pirmām kārtām tika nosodītas laulības, jo seksuālās attiecības kalpo tam, lai sātanam saglabātos vara pār cilvēkiem. Bērnu radīšana caur miesu padara mūžīgu sātana ļauno radīšanu. Tiklīdz bogomili redzēja bērnu kristāmā vecumā, viņi novērsās no tā kā no sliktas smakas, nospļāvās un aizvēra acis. Viņi noliedza lietot arī gaļu un vīnu.
Bogomili nepieņēma arī baznīcas celtnes, svētbildes, krustu. Viņiem svētdiena nebija brīvdiena un baznīcas tēvi - autoritatīvi Svēto rakstu interpretētāji. Rakstīto tekstu bogomili aizvietoja ar subjektīvu ekstāzi, un visus evaņģēliskos stāstus par brīnumiem interpretēja tikai simboliski. Par īstenajiem kristiešiem viņi uzskatīja tikai sevi. Vienīgā lūgšana bija "Mūsu Tēvs", ko katru dienu vajadzēja atkārtot četras reizes. Bogomiliem esot bijusi īpaši slepena mācība.
Šajā ķecerībā sastopamies ar diviem jaunievedumiem. Pirmkārt, lūgšana tika ierobežota ar tēvreizi. Otrkārt, te būtībā ir runa par jaunu kosmoloģisku mītu, kas izskaidro ļauno ar kādreiz labas būtnes atkrišanu no debesīm, kas rada redzamo pasauli un cilvēku. Bogomili to saistīja ar stāstu par pazudušo dēlu, kad velns esot bijis Dieva vecākais dēls un Kristus otrais dēls, taču velns ticis degradēts, jo nav paklausījis Tēvam.
Rietumos līdz ar Karolingu impērijas sabrukumu simts gadu nebija nevienas ķeceru kustības. Taču 10. un 11.gs. radikālais bogomilu duālisms ar tirgotāju starpniecību izplatījās Dienvidfrancijā un Itālijas ziemeļos. 12.gs. šī mācība atkal uzplauka Dienvidfrancijā un Langobardijā, ātri izplatījās ar klejojošo sludinātāju palīdzību un ieguva daudz piekritēju.

Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [310 - 311]:

BAZNĪCA UN SIEVIEŠU VAJĀŠANA

Sievieti teologi definēja kā seksuālo pavedinātāju, kā būtni, kas viegli padodas velna varai, pavedināšanai. Naids pret sievietēm savu augstāko pakāpi viduslaiku beigu posmā sasniedza raganu vajāšanā (tās augstākais vilnis gan bija 16. un 17.gs.). Raganu medības jeb vajāšana ir kompleksa problēma, un tā tika rosināta ne tikai "no augšas", bet arī "no apakšas". Upuris te bija sieviete.
Par sieviešu spēku tika uzskatīta viņu spēja dzemdēt. Viņas bija arī ārstes, vecmātes, kas savas zināšanas nodeva no paaudzes uz paaudzi. Sievietes bija arī "zāļu sievas", kurām īpaša loma bija laukos. Tās uzskatīja par "zāļu raganām". Šim viedoklim pamatā bija šāda doma: kas pazīst ārstēšanas līdzekļus, tas zina arī indes, un robežas starp tiem ir plūstošas. Nav nejaušība, ka raganu vajāšanā baznīca uzsvēra seksuālos un medicīniskos aspektus. Bailes no ļaunumu nesošām burvestībām aptvēra plašas masas. Cits raganu vajāšanas motīvs bija baznīcas cīņa ar arhaiskā mātes kulta ("Lielās Mātes") paliekām Eiropā.
Baznīca ilgu laiku apsūdzēja sievietes burvestībās, taču nevajāja. Taču pēc kataru un valdiešu iznīcināšanas tiesai, kuras rīcībā bija labi tiesneši un palīgi, vairs nebija ko darīt. Šai laikā, proti, 14.gs., apvienoja ķeceru un raganu vajāšanu. Piederību raganām uzskatīja par Crimen mixtum - jaukta tipa noziegumu, kas pakļauts gan inkvizīcijai, gan pasaulīgajai tiesai. Crimen mixtum ir pakta noslēgšana ar velnu. Tas nozīmē sakramentu un baušļu izsmiešanu un to ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī kūdīšanu ar burvestību palīdzību nodarīt ļaunu citiem. Par raganām pasludināja tikai kristietes, kuras vienīgās spēj noslēgt līgumu ar velnu un kuras arī var vajāt šā grēka dēļ.
Tika uzskatīts, ka sievietes ir spējīgas ietekmēt cilvēku, dzīvnieku un augu auglību. Vīriešu un baznīcas bailes no sieviešu seksualitātes bija saistītas ar bailēm no impotences, kuru tās var izraisīt. Uz sievietēm novēla visas nelaimes: neražu, slimos vai kritušos lopus u.c. Sievietēm dzīves nepieciešamība bija iegūt bērnus. Ja sieviete bija neauglīga, tad bija skaidrs, ka tā pakļauta burvestībām.
Kā mācīja Akvīnas Toms - agrāk bija jādedzina ķeceri, tagad - arī raganas. Viņš bija pamatojis mācību par Incubi un Succubi. Akvīnas Toms mācīja par dēmoniem, kas vīriešu veidā kā Incubi un sieviešu veidā kā Succubi stājas dzimumsakaros ar cilvēkiem un rada kropļus (visādus nejaucēnus, neglītēnus). Šie uzskati bija viens no raganu medību un dedzināšanas ideoloģijas avotiem. Līgums ar velnu nozīmē arī sakarus ar dēmoniem. Dēmoni ieguva vīriešu sēklu tādējādi, ka parādījās sieviešu dzimumā - Succubi veidā - un nogūlās vīrietim apakšā (Succubi to burtiski arī nozīmē); tad iegūto sēklu caur vīrieša būtību - Incubus - ievadīja kādai zemes sievietei, kas dzemdēja visvisādus monstrus.

Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [326 - 329]:

MĪLESTĪBA UN KRISTIETĪBA

Kristietība viduslaikos mīlestību traktēja kā augstāko tikumisko principu, kas īpaši dziļi izsaka cilvēka būtību. Mīlestība tika izprasta kā cilvēka iekšējais smaguma spēks, kas nekad nepārstāj būt, kas nemitīgi un nenogurdināmi darbojas visur, kur ir cilvēks, un virza viņu uz svētlaimi.
Kristiešu domātājs Aurēlijs Augustīns, piemēram, uzsvēra trīs mīlestības formas - cilvēka mīla uz Dievu, cilvēka mīlestība uz tuvāko un Dieva mīlestība uz cilvēku.
Pirmā (amor Dei) izpaužas kā cilvēka tieksme sevi piepildīt ceļā uz Dievu un ir saistīta ar tā būtību, kas izpaužas spējā domāt un izšķirties. Tā sākas kā griba mīlēt Dievu, taču ir bez vajadzīgās skaidrības par mīlestības priekšmetu. Tāpēc vispirms ir jāatrod patiess mīlestības priekšmets un ceļš uz to, un tas vieš sirdī nemieru, izvirza jautājumu (Questio amoris). Cilvēka meklējumu rezultātā jāsasniedz pareiza mīlestības virzība - uz Dievu (caritas), nevis uz pasauli (cupiditas). Pirmā ir patiesa, jo cilvēks visu mīl Dieva dēļ, mīl pašu mīlestību uz Dievu; otrā - aplama, jo virzīta uz pārejošo, miesisko (carnales cupiditas).
Būtiski ir nepazaudēt pareizo virzību, mēru (vislielākais grēks - sevis mīlestība, kas izpaužas kā augstprātība, iedomība).
Patiesa mīlestība, saka Augustīns, var būt vērsta vienīgi uz Dievu, kurā tiek mīlēts nepārejošais, mūžīgais. Mīlot Dievu, nav iespējams grēkot ("mīli un dari visu, ko tu gribi"), bet tā var pārvarēt šajā pasaulē valdošās bailes, rūpes, zaudējumus, nāvi. Cilvēkam ir nepieciešams ne tikai zināt, ka Dievs ir augstākais labums, bet vispirms to mīlēt. Tas nozīmē, ka saskaņā ar Augustīna domām visa mīlestība uz cilvēkiem un lietām šajā pasaulē ir patiesa vienīgi tādā gadījumā, ja tā notiek Dieva, nevis cilvēka dēļ. Augustīns izsaka paradoksu: pašmīlestība indivīdam ir nepieciešama, taču pareiza tā ir tikai ar nosacījumu, ja augstāk par sevi cilvēks mīl Dievu. Kas mīl Dievu, mīl arī sevi.
Mīlestība uz tuvāko ir otra mīlestības forma kristietībā, un tā ir iespējama tāpēc, ka "tuvākais" ir Dieva līdzība. Tā absolūti un nepastarpināti apvieno līdzcilvēkus kopienā. Trešā - Dieva mīlestība uz radību (Deus est caritas). Dievs ne tikai mīl, bet arī pats ir mīlestība, kuras noslēpums ir ieslēgts mācībā par Trīsvienību. Šai aspektā mīlestība savā sākotnējā dziļumā cilvēkam ir neizzināma un nepieejama.
Taču Dieva mīlestība uz āru izpaužas kā radīšanas drāma un cilvēka atpestīšana no grēka. Dievs savā pirmajā mīlestības aktā ne tikai rada pasauli, bet arī restaurē kritušo pasauli, atjauno tajā valdošo kārtību.
Mīlestības aspekts, kas saistīts ar nepieciešamību dot, pārvarot savu personisko egoismu, dzīvības instinktu, ir īpaši uzsvērts kristietības morālē, kur formulēta pazīstamā tēze par nepieciešamību mīlēt tuvāko un ienaidnieku kā sevi pašu. Tai ir īpaša vieta ne tikai kristietībā, bet arī morālē vispār, tāpēc pakavēsimies pie tās nedaudz tuvāk.
Līdzīgā formulējumā šo tēzi var sastapt jau antīkajā filozofijā. Stoiķis Seneka, piemēram, norādījis, ka jāpalīdz ienaidniekam, jo netaisnībai nav jāgrauj dvēselē valdošā harmonija. Tikumiskajai enerģijai ir jāpārvar naids: ja kāds tev iesit, mācīja Seneka, tad pret to jāizturas tā, it kā tu būtu sastapies ar ēzeli; ja kāds iespļauj tev sejā, tas jāuztver tā, it kā tev iešļāktos sejā jūras putas u.tml. Viņš uzsvēra, ka cilvēks cilvēkam vienmēr ir svētums. Antīkais humānisms akcentēja domu, ka visai uzvedības programmai jāizriet no cilvēka, kuram otrs indivīds ir pašvērtība, pret kuru jāizrāda mīlestība, filantropija, kuras augstākā izpausme ir mīlestība pret ienaidnieku. Te runa ir par rakstura stingrību un personisko spēku, cieņu.
Kristietībā šai tēzei ir cits saturs - paklausība un radikāla atteikšanās no personiskām pretenzijām: mīlestība uz ienaidnieku nav vis cilvēka augstākās vērtības apliecinājums, bet gan augstākais sevis pārvarēšanas punkts, kad tiek pārvarēta personiskā egoistiskā griba, savtīgums. Šī prasība norāda, ka pirmajā vietā ir jābūt mīlestībai uz Dievu, jo attieksme, kāda cilvēkam ir pret Dievu, nosaka viņa attieksmi pret tuvāko: pārvarot savu grēcīgo dabu (grēka avots - sevis mīlestība, pašmīlestība), cilvēks ir gatavs ziedot sevi kā Dievam, tā arī tuvākajam. Mīlestība uz Dievu ir iespējama tikai tad, ja indivīds patiesi mīl savu tuvāko, arī ienaidnieku. Mīlestība kristietībā nav jūtas, bet pašuzupurēšanās, kuras pamatā ir dievišķa prasība. Tāpēc šāda mīlestība atklājas tikai ticībā, citādi tā nav saprotama.
Līdz ar to kristietība uzsver dažādas mīlestības pakāpes. Pirmā - zemākā - ir saistīta ar tikumības "zelta likuma" izpildi, proti: nedari citam to, ko tu negribētu, lai cits darītu tev. Otrajā pakāpē runāts par nepieciešamību atsacīties no visas mantas, naudas, bagātības u.c., kas pieder cilvēkam, izdalot, atdodot to citiem. Savukārt trešā, mīlestības augstākā pakāpe izpaužas spējā paciest visus pazemojumus, naidu, mocības un sāpes, saglabājot mīlestību uz cilvēku, uz saviem mocītājiem, slepkavām (kā Kristus sevis upurēšanas aktā to spēj grēcīgā, ļaunā cilvēka labā).
Tādējādi mīlestības traktējums kristietībā paredz pašlepnuma un patmīlas apspiešanu, dvēselisku nesavtību un cēlumu. Būtībā šajā prasībā reliģiskā formā tiek fiksēts vispārcilvēcisks tikumības ideāls.
Tiek akcentēta doma, ka vērtīgākais cilvēka dvēseles audzinātājs ir labestība, kas gan nostiprina labo tajā, kas to izraida, gan novērš ļauno tajā, uz kuru tā vērsta. Jo labestība, ja tā ir dziļa un patiesa, ja nav acumirklīga, bet ir uzstājīga, ja tā ir princips, patiesi paralizē ļaunumu un noskaņo uz atgriezenisku labestību. Patiesa labestība nav lepna un lielīga, tā ir rimta un lēnprātīga; tā pārāk daudz nespriedelē, neaprēķina ienākumus un izdevumus, nav sīkumaina, tā nāk nevis no saprāta, bet no sirds; to rada mīlestība. Dot bez atmaksas, neprasot neko pretī, pat negaidot pateicību, un turklāt dot nevis pilnības dēļ, bet vienkārši vēloties dot, - tas ir neierasti, neloģiski, bet tas ir tik cēli un augstsirdīgi, ka jebkurš vēlētos redzēt savā tuvumā tieši tādus cilvēkus.
Kristietība pievērsa uzmanību tam, ka parastās morāles pamatā ir juridiski izprasts taisnīgums, ka tā ir atkarīga no tiesiskās apziņas. Tā vadās pēc principa, ka viena cilvēka rīcībai jābūt atbilstīgai cita cilvēka rīcībai. Tātad taisnīgums ir sasniedzams, ja par labo atmaksā ar labo, bet par ļauno - ar ļauno. Taču no tikumiskā ideāla realizācijas viedokļa šādas attiecības ir nepilnīgas.
Viens cilvēks iesitis citam un saņēmis no tā atbildes sitienu kaut vai pašaizsardzības dēļ un tādēļ, lai ļaunais nepaliktu nesodīts un lai cilvēks, kurš pats izbaudījis ļaunā iedarbību, vairs nemēģinātu darīt ļauno. Cilvēks, protams, nākotnē atturēsies no vardarbības pret citiem, taču kas to atturēs? Bailes no atmaksas, kas paredz paša ciešanas. Bailes, kuras savā būtībā nav tikums, var atturēt no ļaundarības, bet nav spējīgas tikumiski labot cilvēku, padarīt to labāku. Tas nomāc, bojā, deformē personību, apspiežot viņa brīvību un cilvēkmīlestību. Cilvēks nevar būt labs, nevar mīlēt baiļu dēļ (tas, ka viņš nedara ļauno, vēl nav morāle). Analoģisks ir princips, ka uz labo jāatbild ar labo (t.i., labais jādara vai nu tāpēc, ka tev ir darīts kaut kas labs, vai tāpēc, ka nākotnē tev kāds darīs labu). Taču šajā gadījumā rīcības iemesls pēc būtības nav tikumisks, proti, tas ir savtīgums.
Turpretim patiesā tikumība paceļas pāri juridiskajai izpratnei un balstās uz cilvēkmīlestības principu. Cits cilvēks vienmēr ir mērķis un vērtība, ne mazāka kā tu pats, un tāpēc labais citiem ir jādara, negaidot neko (nedz atalgojumu, nedz ko citu), vienīgi pašas nepieciešamības mīlēt vārdā.
Dieva mīlestība ir agape (sengr. val.; lat. val. - caritas; agrīnajā kristīgajā baznīcā ar šo vārdu apzīmēja kopīgu maltīti), vēl vairāk, "Dievs ir mīlestība" (Deus est caritas). Saskaņā ar kristietību Dieva mīlestība attiecas ne tikai uz dievbijīgajiem un taisnajiem ("pareizajiem"), bet arī uz grēciniekiem, kritušajiem cilvēkiem. Kristus saka: "Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt taisnus, bet grēciniekus" (Marka ev., 2:17). Agape ir grēka atlaišana, kas sagrauj formāli juridiskas attiecības starp Dievu un cilvēku. Tas nav vienkārši likuma (baušļu) pretstats, bet pamats, kas sagrauj juridisko vērtību sistēmu.
Mīlestība kristietībā nav vēlme, kaislība, bet ir atdošana, pašatdeve, ziedošanās. Jautājums, kāpēc Dievam vispār ir jāmīl, kristietībā ir bezjēdzīgs. Dievs nemīl tāpēc, ka censtos iegūt kādu labumu. Viņš savā būtībā ir mīlestība. Šai mīlestībai nav cita pamata kā vienīgi tā pati. Kāds gregoriāņu korālis saka: "Ubi caritas, ubi Deus est." ("Kur ir mīlestība, tur ir arī Dievs.") Agape ir Dieva organizēta kopība ar cilvēku.
Tāpēc Dieva mīlestība ir "nesaprātīga" (saprātīgi būtu mīlēt gudrākos, labākos - tā bija pārliecināti antīkās pasaules domātāji), tā ir savā ziņā pretstats visam saprātīgajam. Agape ir gudrības ideāla pretstats, tā ir dāvana grēciniekiem.



Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [391 - 395]:

MĀKSLA UN AMATNIECĪBA

Viduslaiku tekstos mēs neatrodam jēdzienu tiem, kurus šodien apzīmē ar vārdu "mākslinieki". Artifices bija apzīmējums amatniekiem un māksliniekiem. "Mākslinieks" ir tas, kas studē vai piekopj "brīvās mākslas". Tikai 13.gs. beigās tā sāka saukt personu, kas izmantoja noteiktus tehniskus paņēmienus. Viduslaiku cilvēks jēdzienu "māksla" izprata citādi nekā šodien. Sākotnēji tās saturs saistījās ar antīko tradīciju. Isidors no Seviljas jēdzienu ars (māksla) atvasināja no artus (cieši): "Ars vero dicta est, quod artis praeceptis regulisque constat (Māksla nozīmē ars, jo to veido stingri likumi un priekšraksti)." Artes sastāv no artes liberalis (brīvās mākslas) un artes mechanicae (mehāniskās mākslas). Isidors turpina: "Brīvās mākslas ietver sevī septiņas disciplīnas. Pirmā ir gramatika - disciplīna, kas pārvalda valodu; otrā ir retorika, kura tās spožumu un bagātību izmanto pirmām kārtām politikas sfērā; trešā ir dialektika, kuru sauc arī par loģiku, kas vissmalkāko diskusiju gaitā nošķir patieso no maldīgā. Ceturtā ir aritmētika, kas aplūko skaitliskās attiecības un iedalījumus; piektā ir mūzika, kas aplūko dziesmas un dziedāšanu; sestā ir ģeometrija, kas aplūko apjomus un dimensijas. Septītā ir astronomija, kas aplūko zvaigžņu likumus."
Tas, ko viduslaikos saprata ar brīvajām mākslām, šodien ir zinātne. Tikai mūzika atbilst šodienas priekšstatiem par mākslu. Bet tieši šai ziņā parādās arī atšķirības mākslas izpratnē. Viduslaikos mūzika ir teorētiskās nodarbības joma. Beda (Beda Venerabilis, 673-735) rakstīja: "Mūziku veido skaitļu likumi, un tā darbojas saskaņā ar tiem." No tā ir saprotams, kāpēc mūziku šai laikā ierindoja starp zinātnēm. Isidors to izskaidro šādi: "Bez mūzikas neviena zinātne nevar sasniegt pilnību. Bez tās arī nekas neeksistē. Pašu pasauli veido skaņu harmonija, un saskaņā ar šo harmoniju notiek arī debesu kustība. Mūzika visdažādākajos veidos pamudina dvēseli un uzbudina sajūtas."
Viduslaikos izšķīra produktīvo un reproduktīvo mūziku. Praktisko muzicēšanu, vienlaicīgi neizprotot tās matemātiskās likumsakarības un metafiziskos pamatus, augstu nevērtēja. To ierindoja artes mechanicae vidū, pielīdzinot zemkopībai, aušanai vai tēlotājmākslai. Brīvo mākslu uzdevums bija piepildīt cilvēka garīgās alkas, mehānisko - materiālās intereses, kas bija saistītas ar organisko izejvielu pārstrādi, kā arī ar tirdzniecību, lauksaimniecību, dziedniecību un teātri.
Brīvās mākslas balstījās uz teorētisko bāzi, mehāniskajās dominēja doma par amatnieka veiklību, izveicību, apstrādājot noteiktu matērijas veidu, padarot to izmantojamu un praktiski lietojamu. Arhitektūra piederēja abām sfērām. Alberts Lielais (Albertus Magnus, ap 1193-1280) norādīja, ka arhitektūra no visām mākslām atrodas vistuvāk patiesībai, jo ir orientēta uz augstāko, pārjuteklisko realitāti. Arhitekts savā darbībā balstās uz ģeometriju, kas ir gan projekta teorētiskā bāze, gan praktiskās darbības pamats. Ievērojami viduslaiku arhitekti vienlaicīgi bija arī teorētiķi. Arhitektūrā praktiskie risinājumi tika saistīti ar materiālajām vajadzībām. Isidors norādīja, ka arhitektūrai ir trīs aspekti - dispositio, constructio, venustas (plānošana, celtniecība, daiļums). Tēlotājmāksla un tēlniecība bija pakļauta arhitektūrai. Tāpēc arhitekti izpelnījās īpašu cieņu, jo projektēja celtnes un veica organizatoriskās funkcijas. Vēlāk arhitektu pielīdzināja celtniekam, jo viņa darbības praktiskais aspekts dominēja pār teorētisko (projektēšanu).
Jēdzienam "skaistais" viduslaikos nebija mazsvarīga loma, kaut gan ar to tika saprasts pavisam kas cits nekā mūsdienās. Akvīnas Toms norādīja, ka skaistais ir tas, kas izraisa patiku tā vērošanas procesā. Ar skaisto ir saistīti trīs aspekti: "Pirmkārt, veselums (integritas) vai pilnība (perfectio); proti, lietas, kuras ir izkropļotas, tieši tāpēc ir neglītas. Tālāk - atbilstīgas mēra attiecības (delita proporcio) vai saskaņotība. Un visbeidzot - skaidrība (claritas)." Par skaistām sauc tādas lietas, kurām piemīt šīs trīs iezīmes.
Jāņem vērā kāda būtiska nianse: proti, viduslaikos skaistajam vienmēr ir tikai atributīvs raksturs. Mūsdienu mākslas priekšmeti viduslaiku cilvēkam nav nekas cits kā ikdienas objekti, kurus rada noteiktām vajadzībām. Arī ikdienas priekšmetiem ir jābūt skaistiem, bet vizuāli skaistais nedrīkst traucēt vai kaitēt šo priekšmetu funkciju pildīšanai. Tas bija obligāts noteikums, kas jāievēro māksliniekam mākslas darba veidošanā. Zīmīgu piemēru min Akvīnas Toms: "Katra mākslinieka uzdevums ir piešķirt mākslas darbam labāko veidu, proti, ne vispilnīgāko, bet labāko atbilstīgi mērķiem. [..] Mākslinieks izgatavo zāģi no dzelzs, lai tas būtu piemērots zāģēšanai. Viņš nedomā to izgatavot no stikla, kas, kā zināms, ir skaistāks materiāls, jo tāds skaistums kavētu mērķa sasniegšanu."
Skaista forma kalpoja kādam mērķim, funkcijai. Mākslas uzdevums - panākt noteiktu iedarbību. Izskatam bija tikai starpnieka loma. Viduslaikos estētiska un saturiska vērtība nebija šķiramas; tīra forma bez satura un arī otrādi nepastāvēja. Mākslas darbs bija virzīts uz noteikta mērķa - reliģiska, morāla, politiska u.c. - sasniegšanu.
Mākslinieku aizbildnis bija Merkurs. Tas apdāvināja savus bērnus ar dzīvu, atjautīgu, aktīvu prātu. Merkurs bija tirgotāju, amatnieku un arī zagļu "dievs". Ne velti viņš pauž starpniecības principu, uz kā balstās tirgotāji un tirdzniecība. Kā starpnieks figurēja preces vai izejmateriāli to izgatavošanai. Mācību procesā Merkura kompetences sfēra ir zināšanas. Valoda, rakstība, zināšanas kā pastarpinājums saista cilvēku ar cilvēku, cilvēku ar grāmatu. Merkurs aptvēra visas profesijas, kas prasīja roku darba veiklību. Mākslinieka profesija tika ierindota starp amatniecības veidiem.
Atrazdamies vienas planētas iedarbības joslā, amatnieki un mākslinieki arī ikdienas dzīvē bija pakļauti līdzīgiem nosacījumiem un spēles noteikumiem. Vidus1aikos māksla kā jebkurš amatniecības paveids bija atkarīga no noieta iespējām, t.i., no iespējamā pasūtītāja. Ilgu laiku šīs iespējas bija saistītas tikai ar baznīcu vai citu kulta objektu celtniecību.12. un 13.gs. apvienībās, kas nodarbojās ar celtniecību, ietilpa gan amatnieki, gan mākslinieki. Gleznotāji strādāja līdzās tēlniekiem, namdariem, akmeņkaļiem, mūrniekiem. Par darbaspēku un materiāliem atbildēja magister operis (darbu vadītājs) un magister lapidum (celtniecības meistars), kas savā starpā sadalīja pienākumus un sadarbojās arī ar māksliniekiem. Viņi bija tie, kas slēdza līgumu ar pasūtītāju un atbildēja par finansēm un māksliniecisko kvalitāti.
Šā laika raksturīgs elements bija atsevišķo cilvēku un grupu mobilitāte. Kad viens vai otrs uzdevums bija izpildīts, tad celtnieku apvienības pamatdaļa devās uz citurieni, kur meistars slēdza jaunu līgumu. Celtniecības tempi bija atkarīgi no naudas līdzekļu pieplūduma. Ja to pietika, celtniecība pulcināja darbaspēku no tuvienes un tālienes. Šādas apvienības bija tam laikam vispiemērotākā darbības forma. Krietns meistars palika apvienībā tik ilgi, cik vien vēlējās. Viņš ceļoja kopā ar to no vienas līguma slēgšanas vietas uz otru. Tikai 14.gs., kad pilnībā nostiprinājās saimnieciskais potenciāls, pilsētās uz pastāvīgu dzīvi apmetās amatnieki, kas nodibināja arī savas mākslinieciskas darbnīcas. Ap 13.gs. vidu pastāvīgi uz dzīvi pilsētā apmetās zeltkaļi. Viņi bija pirmie, kas sāka izmantot pilsētnieku augošo pirktspēju. 14.gs., kad palielinājās pilsētnieku interese par māksliniecisko produkciju (gleznām, skulptūrām u.c.), mākslinieki pamazām nodalījās no celtnieku apvienībām un paši pilsētās izveidoja savas darbnīcas.
Apmešanās uz pastāvīgu dzīvi pilsētās deva iespēju aktīvākajiem māksliniekiem pievienoties esošajām cunftēm vai arī dibināt pašiem savas. Bieži gadījās, ka viena cunfte apvienoja visai atšķirīgas darbības nozares, vienreiz ņemot par pamatu izmantoto materiālu, citreiz - darbarīku, ar ko tika veiktas svarīgākās operācijas. Noteiktas nozares amatnieku darbnīcas parasti pilsētās atradās vienā kvartālā vai vienā ielā. Cunfte uzņēmās saistības apgādāt tuvāko apkārtni ar vajadzīgās kvalitātes un cenas produkciju. Tā bija ieinteresēta saglabāt monopolu ražošanā, tādējādi nodrošinot vienlīdzību starp amatniekiem un netraucētu noietu precēm. Amatniekam, ja tas gribēja praktizēt kādu arodu, obligāti bija jākļūst par attiecīgās cunftes locekli. Cunfte piedalījās pilsētu pārvaldē. Māksliniecisko profesiju cunftes tajos gadījumos, kad bija jāaizstāv pilsēta, pildīja arī karaklausības pienākumus.
Cunfte rūpējās par godīgu sacensību starp māksliniekiem, regulēja darba laiku, izejvielu iegādi, sekoja līguma izpildīšanas gaitai, novērsa strīdus starp pasūtītāju un izpildītāju, centās panākt vienlīdzīgus ienākumus noteiktas profesionālās grupas ietvaros, noteica mācekļu un zeļļu skaitu (piemēram, zeltkaļu un gleznotāju meistariem varēja būt tikai divi mācekļi un divi zeļļi).
Nepieciešamība ierobežot konkurenci bija īpaši svarīga tām profesijām, kas veica atsevišķus pasūtījumus, proti, gleznotājiem un tēlniekiem. Priekšnoteikums darbam pilsētā bija līdzdalība cunftē, kurā savukārt uzņēma tikai tos, kas ieguva pilsētas pilsoņa tiesības. Cunfte kontrolēja arī produkcijas kvalitāti (piemēram, zeltkaļiem - arī metāla izlietošanu). Ja atklāja pārkāpumus, tad produkciju varēja iznīcināt un meistaram bija jāmaksā soda nauda.
Katrai cunftei bija savs patrons. Māksliniekiem tāds bija evaņģēlists Lūka, kurš saskaņā ar leģendu pirmo reizi esot uzgleznojis Marijas portretu. Šī leģenda radās pirmā gadu tūkstoša vidū. Gleznojot Lūku, mākslinieki bieži attēloja paši sevi.
Augsts prestižs bija zeltkaļiem, kas apstrādāja vērtīgu materiālu, un stikla meistariem, jo tie izmantoja sarežģītu tehniku. Pirmā mākslinieka biogrāfija bija veltīta sv. Elīģijam (Eligius, ap 590-660) - zeltkalim un naudas kalējam (vēlāk arī bīskapam). Zeltkaļu māksla viduslaiku kultūrā ieņēma vadošo pozīciju. Šajā amatniecības nozarē pulcējās labākie mākslinieki. To noteica izmantotā materiāla vērtība, cena, retums, taču vispirms princips: materam superabat opus - mākslas darbs ir pārāks par materiālu. Šī māksla bija augstākā godbijības forma attiecībā pret Dievu, Jaunavu Mariju vai svētajiem.
Kopumā jāsaka, ka viduslaiku sabiedrība, kuras ietvaros dzīvoja mākslinieki, tos neuzskatīja par īpašu māksliniecisku fenomenu. Pasūtītāji, galvenokārt baznīca, noteica darbu saturu, apmēru un izpildi. Māksliniekam brīvība bija saistīta tikai ar tīri mākslinieciskajiem darba aspektiem.
Māksla viduslaikos pildīja svarīgu lomu sabiedrībā (protams, ne tādu kā renesansē), proti, kalpoja pilsētas komunālo celtņu izdaiļošanai. Tām bija jābūt ne tikai mērķtiecīgi veidotām, bet arī greznām. Lai to panāktu, tika iesaistīti visi pilsētas vadības rīcībā esošie līdzekļi. Tā līdzās svētkiem un citiem sarīkojumiem bija viena no nedaudzajām iespējām demonstrēt pilsētas bagātību.
Taču vienīgi baznīcai viduslaikos bija tik visaptverošas iespējas pakļaut mākslu, likt tai kalpot sev. Mākslas darbi baznīcā parādīja ne tikai tās diženumu, bet arī atsevišķu ziedotāju varu un spējas. Dievnamus iekārtoja, pateicoties dižciltīgo pilsētnieku atbalstam. Altāri, stikla logi, liturģiskie trauki utt. rādīja tā laika sabiedrības bagātību un vēlmes. Jāsaka gan, ka mūsdienās baznīcās no viduslaiku gleznuma ir maz kas saglabājies. Ziedojuma dēļ ziedotāja vārdam bija jābūt saistītam ar mākslas darbu. Atmiņai par viņu bija jāsaglabājas uz mūžīgiem laikiem. Mākslas darbam bija svarīga loma kristīgajā liturģijā un kultā.

Citēts no: Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 1997, [395 - 397]:

SIMBOLISMS

Runājot par mākslu, jānorāda, ka viduslaiku apziņai jebkura lieta zaudētu savu jēgu, ja tās nozīmi izsmeltu tiešā funkcija un ārējā forma. Šī izjūta bija fons, kas izraisīja simbolisko domāšanu, kura dominēja teoloģijā un mākslā. To pauž jau vārda "simbols" etimoloģija, proti, tā ir līguma zīme, norādījums uz zaudēto vienību, augstāko un apslēpto realitāti. Dievam nekas nav tukšs, tāds, kam nebūtu jēgas.
Pasaule ir grandioza simbolu sistēma, ideju kopojums. Sārtās un baltās rozes zied, dzeloņu apņemtas. Viduslaiku domāšana te nodibina simbolisku nozīmi: jaunavas un mocekļi savu vajātāju ielenkumā izstaro skaistumu. Jaunavas, mocekļus un rozes apvieno vienādas īpašības - skaistums, maigums, tīrība. Tas ir īstenības fakts, pats lietu tīrības pamats. Skaistums, maigums un baltums kā būtības ir vienoti. Viss skaistais un mainīgais ir savstarpēji saistīts, tam ir viens esības pamats, viena nozīme Dievam.
Simboliskā domāšana izstrādāja pasaules tēlu, kas bija vienots, stingrs un iekšēji nosacīts, turklāt daudz lielākā mērā, nekā to spēja panākt dabaszinātniskā domāšana. Tā ietvēra sevī gan dabu, gan vēsturi, ieviešot tajās nemainīgu kārtību, arhitektonisku kompozīciju un hierarhisku subordināciju. Simbolu saistība paredz augstākā un zemākā klātbūtni: vienādas nozīmes lietas nevar būt simboli viena otrai; tās norāda uz trešo, kas atrodas augstākā pakāpē. Simboliskajā domāšanā lietas izveido bezgalīgi daudzveidīgas attiecības. Katra lieta ar savām daudzajām īpašībām var būt citas lietas simbols. Nekas nevar atrasties tik zemu, lai tas nerunātu par augstākām lietām un neslavinātu tās. Piemēram, valrieksts apzīmē Kristu: saldā vidusdaļa - dievišķo dabu, ārējā stingrā miza - cilvēcisko, cietā čaumala - krustu. Rokas mazais pirksts izsaka ticību un labo gribu, bezvārda pirksts - nožēlu, vidējais - žēlsirdību, rādītājpirksts - skaidru prātu, īkšķis - dievišķumu. Visas lietas atbalsta un uztur domāšanu ceļā uz mūžību; tās visas pakāpi pa pakāpei slavina cita citu. Katrai būtnei ir augsta ētiska un estētiska nozīme, katrs tēls - harmonisks simbolu akords.
Daba - koki, minerāli, augi utt. - arī bija simbolu krātuve. Tāpēc viduslaikos lielu popularitāti iemantoja lapidāriji (skaidroja akmeņu simbolisko nozīmi), florāliji (skaidroja augu un ziedu jēgu) un bestiāriji (skaidroja dzīvnieku simbolisko nozīmi). Kristu saistīja ar vīnogu ķekaru, Mariju ar olīvu, liliju, rozi; ļaunumu pauda ābols (malum - ļaunais un arī ābols). Dzīvnieki galvenokārt pauda ļaunos spēkus: strauss bija grēks, ēzelis - baudkārība, suns - melīgums, skorpions, kas kož pats sev astē, - melīgums, jūdi utt.; fantastiskie zvēri tika saistīti ar velnu.
Pasaule pati par sevi ir nosodāma, bet sakarā ar simboliem tajā var atrast vērtību. Simbolu nozīme ir arī tīri ikdienišķiem darbiem, jo viss profānais ir saistīts ar svēto. Amatnieka darbs - mūžīgā Vārda rašanās un iemiesošanās, dvēseles savienība ar Dievu. Pat starp debesu mīlestību un zemes mīlestību nodibinās simboliska saistība. Simbolisms paver mākslai visu reliģisko tēlu bagātību, ko var izteikt ar krāsu un skaņu palīdzību. Šī neuzskatāmība un nenoteiktība deva iespēju rasties dziļām intuitīvām atskārsmēm ticības sfērā, pietuvoties neizpaužamajam.
Taču simbolismam bija tieksme pārvērsties par kaut ko tīri mehānisku, kas kā nezāle aptvēra domāšanu. Var minēt piemēru no aritmētikas. Skaitļu valodai bija īpaša loma tāpēc, ka tos uztvēra kā visu lietu mēru. Viduslaikos runāja par 7 garīgām veltēm (draudzīgums, gudrība, spēja uz savstarpēju saprašanos, godīgums, apdāvinātība, pārliecība, prieks) un 7 fiziskām dotībām (skaistums, veiklība, spēks, kustību brīvība, veselība, bauda, ilggadība); 6 bija saistīts ar radīšanas dienām, 7 - ar 1. Mozus grāmatu; 7 ir lielāks par 6 un izsaka atpūtu pēc darba; 8 ir lielāks par 7 un pauž mūžību, kas nāks pēc zemes dzīves; 10 izsaka pilnību, 9 - tās trūkumu, 11 - pārpalikumu. Runāja par septiņiem lūgumiem tēvreizē, septiņiem grēku nožēlošanas psalmiem, septiņiem svētlaimes baušļiem u.c. Divpadsmit mēneši apzīmē divpadsmit apustuļus, četri gadalaiki - četrus evaņģēlijus, viss gads - Kristu.
Simbolu un alegoriju meklēšana pārvērtās par tukšu izpriecu, virspusēju fantazēšanu. Simboli saglabāja savu vērtību sakarā ar priekšraksta svētumu, kuru tie pārstāvēja; tīrā tikumības sfērā notika to degradācija: kurpes pārtapa par uzticību, zeķes - par pacietību, bikšturi - par apņēmību, krekls - par nesabojātību, korsete - par tikumību.
Tomēr simbolisms bija viduslaiku domas tīrā elpa. Viss nīcīgais un ikdienišķais tika aplūkots saistībā ar universālo. Taču visi tikumiskie priekšstati bija pārslogoti, jo tos nemitīgi salīdzināja ar Dieva visvarenību. Katrs grēks, pat visniecīgākais, aizskar visu pasauli.