EIROPAS VIDUSLAIKU KULTŪRA

VIDUSLAIKU JĒDZIENS

Sākotnēji par viduslaikiem sāka runāt Tertuliāns (ap 160. - 220.) agrīnās kristietības laikā, kurš ar šo terminu saprata "tumšo" un slikto vidējo laiku starp paradīzes laiku un to laiku, kad sāksies jaunā un skaistā pasaule. Aptuveni 1500.gadā šo terminu sāka lietot, lai apzīmētu iepriekšējo "tumšo" laikmetu, kuru nomainīja "gaišā" renesanse. Viduslaiku sākumu datē ar 476. gadu vai arī ar 337. gadu, kas ir pirmā kristīgā imperatora Konstantīna nāves gads. Par viduslaiku beigu gadu uzskata 1453. gadu - Bizantijas sagrāves gadu. Citos vēstures avotos piedāvā citus gadus, piemēram, 800. gadu kā viduslaiku sākuma gadu, kas ir Karolingu impērijas uzplaukuma laiks, bet beigu  - 1492. gadu, kad Kolumbs atklāja Ameriku. Kā kritēriju piedāvā arī pāreju no naturālās saimniecības uz naudas saimniecību ar banku sistēmu utt. Tomēr tradicionāli tiek uzskatīts, ka viduslaiki ir no 300./500.g. līdz 1500.g., šādā gadījumā viduslaikus var uzskatīt par vienīgo no trijiem lielajiem laikmetiem kultūras vēsturē (senatne, viduslaiki un jaunie laiki), kuram ir zināms sākums un beigas. Reizēm viduslaikus dēvē arī par feodālisma laiku, šo terminu ieviesa 18.gs. Francijā, kaut gan tas  ir mazāk precīzs, jo neietver visus viduslaikus.

ROMAS IMPĒRIJAS SABRUKUMS

395.g. Romas impērija sadalās Austrumromā un Rietumromā. Austrumroma ir Bizantija ar Konstantinopoli centrā. 375.g. sākas huņņu virzība uz Eiropu no Donas, kas ir Tautu Staigāšanas sākums; 476.g. barbari Odoakra vadībā gāž pēdējo Romas imperatoru Romulu Augustu. Pirmā izveidojas Rietumgotu valsts dienvidrietumu Gallijā, kas pastāv līdz 711.g., kad to likvidē musulmaņi, kas sakauj Rietumgotu valdnieku Rodeirihu. 429.g. no Spānijas uz Ziemeļāfriku pārceļas aptuveni 80 000 vandaļu, kuri, virzoties uz austrumiem, nonāk Kartāgā, kas 439.g. kļūst par vandaļu galvaspilsētu. 445.g. vandaļi Geizeriha vadībā ieņem Romu un, to izlaupījuši, atgriežas Kartāgā. Par šo soli sāk uztraukties bizantieši, kas 533.g. Belizāra vadībā dodas uz Kartāgu un ieņem to. Vandaļu valsts pārstāj eksistēt. 489.g. austrumgoti sasniedz Ziemeļitāliju un 493.g. izveido savu valsti, kuras valdnieks ir Teodorihs. Šī valsts strauji pieņemas spēkā un varenībā, līdz 526.g. pēkšņi nomirst Teodorijs un sākas jukas. Par austrumgotiem ieinteresējas Bizantija; 536.g. Belizārs jau ir Itālijā - sākas aptuveni 20 gadus ilgs karš. Pa šo laiku Belizārs nomirst, bet 552.g. Narzess Apenīnos galīgi sakauj austrumgotus, kuri izvēl sev jaunu valdnieku un gatavojas jaunai kaujai. Šī kauja notiek Vezuva tuvumā, austrumgoti tiek sakauti, kā rezultātā Itālija kļūst par Bizantijas provinci.
Austrumfrancijā izveidojas Burgundu valsts, kas pastāv ļoti neilgu laiku, jo 532.g. to sakauj, kā rezultātā šī valsts kļūst par Franku valsts sastāvdaļu. 6.gs. langobardi karo ar dakiem, bet Narzesa sūtņi langobardus aizvilina uz Itāliju, tas notiek 568.g. Šo gadu uzskata par Tautu Staigāšanas beigu gadu.
Romā tiek ieviests "pāvesta" amats, Leons I valda no 440. līdz 461.g. 8.gs. sākas langobardu sadursmes ar pāvestu, kas arī ir viņu bojāejas cēlonis. 754.g. Stefans II  sakūda Franku valsts ķēniņu Pipinu Īso doties svētajā karā pret langobardiem. Pipins Īsais nevar atteikties un dodas kaujā, kuru arī uzvar. Langobardi kļūst franku vasaļi, kas pilnībā realizējas pēc 20 gadiem.

FRANKU VALSTS

Franku valsts atrodas Beļģijas un Reinzemes apvidū, tā izveidojas 5.gs. vidū, kad par valdošo kļūst Merovingu ģints, kuras dibinātājs ir Hilderihs no Merovingiem, bet to paplašina Hlodvigs. 687.g. par valdnieku kļūst Mažordoms Pipins, kas mirst 714.g. No Spānijas iebrūk musulmaņi un nonāk līdz Burgundijai. Starp frankiem un musulmaņiem notiek liela kauja, kurā franki uzvar. 747.g. sāk valdīt Pipins Īsais, kurš valda 21 gadu, bet mirstot sadala valsti starp dēliem, no kuriem par faktisko valdnieku kļūst Kārlis Lielais. Jauno dinastiju sauc par Karolingiem. Kārlis Lielais dzimis 742.g. Āhenā, 29 gadu vecumā viņš kļūst par valdnieku un valda 43 gadus. Viņš ļoti paplašina franku valsti, 772.g. Kārlis dodas karagājienā pret sakšiem, sasniedz Vēzeru, bet tad pienāk ziņa par langobardu iebrukumu. Tad franki uzbrūk langobardiem, kas savukārt padodas uz laiku laikiem. Pa to laiku sakši ir padzinuši visu franku garnizonu, taču Kārlis Lielais dodas uz Spāniju, 776.g. pāriet Pirenejus un atbrīvo visu zemi līdz Egro upei. Pirenejos Kārļa armijai uzbrūk baski. Tajā laikā sakši sarīko kārtējo sacelšanos, kuru Kārlis sakauj un aiziet līdz Elbai. Divus gadus valda miers, kamēr sakši atkal ķeras pie ieročiem, bet šoreiz sakši sakauj frankus. Kārļa dusmas ir neaprakstāmas, notiek vēl viena kauja, kurā sakši tiek sakauti un 4500 ķīlnieki nogalināti. Kārlis tomēr ir pārrēķinājies, jo sakši sarīko kārtējo sacelšanos, tomēr beigās tie Vidukina vadībā ir gatavi kristīties. Septiņus gadus valda miers, kad seko kārtējā sacelšanās. Šoreiz Kārlis bagātajiem piešķir privilēģijas un viss nokārtojas. Kārlim Lielajam vēl iznāk cīnīties ar avāriem un dāņiem. 800.g. ziemassvētkos Kārlis tiek kronēts par Romas impērijas ķeizaru. Pēdējos viņa valdīšanas gados norisinās cīņas ar normaņiem, bet 814.g. Kārlis mirst, un viņa vietu ieņem dēls Ludvigs Dievbijīgais. 818.g. viņš sadala Romu savu dēlu Lotāra, Pipina un Ludviga starpā. 820.g. par ķeizaru kronē Lotāru, bet 843.g. Karolingi beidz pastāvēt. Hugo Kapets dibina jaunu dinastiju - Kapetingus.

BIZANTIJAS KULTŪRA (395. - 1453.)

330.g. sengrieķu apmetnes Bizanses vietā tiek nodibināta pilsēta, kuru vēlāk nosauc par Konstantinopoli. 4./5.gs. Bizantijas kultūrā vērojama barbaru ietekme, lielākais uzplaukums ir Justiliāna valdīšanas laikā (527. - 565.g.). 7.gs. arābi atkaro Sīriju, Ēģipti un Mazāziju. Par Bizantijas agrīno periodu ir saglabājušies galvenokārt rakstu avoti. Izplatītākā tempļu forma ir bazilika, reliģija ir kristietisms; parasti ceļ trīsjomu baznīcas - plānā taisnstūris, sānu jomi zemāki par centrālo, austrumu daļā pusapaļa apsīda, sānu jomus atdala arkas vai pīlāri. Ievērojamākais arhitektūras piemineklis ir Svētās Sofijas katedrāle, bet 532.g. ugunsgrēkā tā nodeg. Justiliāns iecer celt grandiozu dievnamu - Antēmijam no Trallām un Izidoram no Milētām tiek uzticēts celt jaunu katedrāli. Tā ir apaļa kupolu celtne, ko balsta kontrforsi, tās diametrs ir 31m, kupola augstums ir 55m. Iekšpuse ir ārkārtīgi grezna, sienas ar krāsainiem marmora apšuvumiem, pa vidu ir arkādes, bet sānu galerijās - velves, kuras balsta malahīta un porfīra kolonas. Šīs kolonas ir no Ēģiptiešu un Mazāzijas tempļiem, to ir kopskaitā ap 100. Sofijas katedrāle ir saglabājusies līdz mūsdienām, lai gan vēlāk to pārbūvē par mošeju. Tagad ir redzams tikai kupols no sākotnējās katedrāles. Lielākā daļa Bizantijas mākslas pieminekļu atrodas Ravennā, piemēram, Svētā Vitālija baznīca, kas celta Justiliāna laikā. Tā ir centrkupola celtne, kupola diametrs ir 15m, balstās uz 8 stabiem, starp kuriem atrodas ieapaļas divstāvu apsidolas. Bizantiešu mozaīkas ir gandrīz dabīgā lielumā uz zeltīta fona, ar iestrādātiem īstiem dārgakmeņiem. Tēlniecība praktiski nepastāv, toties augstā līmenī ir daiļamatniecība, kurā ir jūtams skitu un grieķu iespaids. 8./9.gs. Bizantijā notiek svētbilžu grautiņi, parādās pauliāņu kustība, kuras darbības laikā tiek iznīcināti ļoti daudzi mākslas darbi. Starp 867. un 1025.g. valda Maķedoniešu dinastija, kuras laikā Bizantijas robežas tiek stipri paplašinātas. Piemēram, 1018.g. tiek iekarota Bulgārija. Ar 1081.g., kad pie varas nāk Kommenu dinastija, var uzskatīt, ka Bizantijā tiek pilnībā izveidotas feodālas attiecības. 11.gs. Bizantijas stāvoklis kļūst nestabils, sāk ieceļot normaņi un turki-seldžuki. Tomēr visbīstamākie kļūst krustneši. Jau 1096. - 1097.g. impērijas stāvoklis ir diezgan nestabils, bet 1204.g., kad krustneši iet caur Bizantiju, tiek ieņemta un izpostīta Konstantinopole.
Ar 9.gs. Bizantijas arhitektūrā noteicošās kļūst krusta kupola celtnes. Baziliku pārņem Rietumeiropa, bet krusta kupolu - Krievijas pareizticīgā baznīca. 11./12.gs. mozaīkas zaudē sakaru ar reālo vidi, drīz vien tās nomaina ikonu glezniecība. Pēc 1204.g. mākslā un arhitektūrā nekas nopietns netiek radīts. 1453.g. Bizantiju iekaro turki, un līdz pat 19.gs. tā paliek kā Osmaņu impērijas sastāvdaļa. Bizantijas kultūras tiešā mantiniece ir senā Krievzeme.

SENĀ KRIEVZEME

989.g. Kijevas Krievzeme pieņem kristīgo ticību. Gan kulta celtnes, gan glezniecība ienāk jau kanonizētā veidā, līdz 10.gs. pastāv tikai koka arhitektūra, no kuras nekas nav saglabājies. Ar kristīgo ticību ienāk arī mūrēšanas māksla. Pirmā ievērojamā celtne, kas pa daļai ir saglabājusies, ir Kijevas Svētās Sofijas katedrāle. Šobrīd tā ir 13 kupolu celtne, iekštelpas ir saglabājušas savu sākotnējo izskatu, freskās ir gleznotas lielas svēto figūras no grīdas līdz griestiem. Noteicošais baznīcu tips - krusta kupols. Plānā ir liels kvadrāts, sadalīts 9 daļās, bet kupols ir pa vidu. Arhitektūrā šis ir viens no skaistākajiem periodiem. Pokrova baznīca pie Nerlī - logi ir mazi, bet sienas - biezas. Tad seko mongoļu-tatāru iebrukums, kas aizkavē būvēšanu līdz 1390.g. 15.gs. rodas jaunas - telts tipa - baznīcas. Daudz kas aizgūts no tautas arhitektūras, centrā viena liela baznīca, kurai cieši klāt daudzas maziņas, viss šis komplekss tiek savstarpēji savienots. Piemēram, Vasīlija Svētlaimīgā baznīca (arhitekti - Barma un Posļiks). Ir saglabājusies arī koka celtniecība (piemēram, Arhangeļskas apgabals vai Kiži). Koka arhitektūras pieminekļi ir būvēti bez naglām un bez neviena dzelzs gabala.

KREMĻI
Kremlis ir katrā Senkrievu pilsētā, daudzi no tiem ir saglabājušies līdz mūsdienām. Piemēram, Maskavas kremlis - celts un pabeigts 15.gs. beigās, tā sienu kopgarums pārsniedz 2km, bet augstums ir 10 līdz 15m, pavisam ir 18 torņi un vairāki vārti. Kremlī ir sakoncentrētas valsts svarīgākās celtnes, to būvējuši trīs itāļi - Rufo, Solari un Fiorovanti. Uspenskas katedrāle (autors Fiorovanti) - no ārpuses krusta kupola celtne, bet iekšpusē tipiski eiropeiska; šī ir kremļa galvenā baznīca. Ercenģeļa katedrālē ir apglabāti visi Krievijas cari līdz Pēterim I. Vertikālo dominanti piešķir lielais zvanu tornis - Ivans Lielais (120m). 15.gs. uzceļ Šķautņu palātu, kas celta pēc itāļu palaco parauga no ārpuses, bet iekšpuse ir pseidokrieviskā stilā, visas sienas ir apgleznotas ar freskām. Uzceļ arī Ieroču palātu, bet ap 17.gs. pabeidz celt Lielo Kremļa pili.

EIROPA VIDUSLAIKOS

Eiropā 10.gs. ir pilsētu rašanās laiks, - centralizētas varas nav, visapkārt valda bads un netīrība. 1347. gadā Eiropā kopā ar žurkām ieved buboņu mēri, kura pirmajā epidēmijā bojā aiziet aptuveni 25 miljoni cilvēku. Pa Eiropas ceļiem apkārt klīst kropļi un ubagi; šajā laikā ir apēsti praktiski visi suņi, kaķi un peles. Šajā drūmajā laikā aktivizējas baznīca, kas iedveš cilvēkiem vismaz kādu cerību. Baznīcai bija liela autoritāte, tā katram cilvēkam deva spēku dzīvot; valstis sacentās baznīcu skaistuma ziņā. 989. gadā tiek noorganizēts baznīcas koncils Puantjē, kurā tiek pieņemta vienošanās, ka baznīca uzliek lāstu tiem, kas aplaupa nabagos. Visbriesmīgākais baznīcas sods ir interdikts - veselā apvidū tiek aizliegtas baznīcas ceremonijas. Vēl baznīca atdzīvina ideju par tuvo pasaules galu, ko pasludina 1000. gadā. Pasaules gala gaidās daļa sabiedrības pilnībā nošķiras no laicīgās dzīves un gatavo savu dvēseli šai misijai, bet otra puse uzdzīvo un dzer "uz nebēdu". Tā kā 1000. gads paiet bez kādiem īpašiem starpgadījumiem, tad pasaules galu nozīmē uz 1033. gadu, kad Centrāleiropu piemeklē nebijusi neraža, bet vēlāk 3 vasaras pēc kārtas līst lietus. Šajā periodā tiek apēsts viss iespējamais un neiespējamais, ir notikuši neskaitāmi kanibālisma gadījumi. Tad seko ļoti ražīga vasara 1034. gadā, kādu Eiropa vēl nav pieredzējusi, bet pasaules gals atkal nav pienācis, ko tagad pasludina  1500. gadā, kādēļ visas bailes izbeidzas un sākas aktīva saimnieciskā dzīve. Ap šo laiku rodas praktiski visas Eiropas pilsētas, bet sākas arī vietējo valdnieku ķīvēšanās savā starpā. 1041. gadā Francijā tiek ieviests "Dieva miers", kas aizliedz iekšējos karus no trešdienas saulrieta līdz pirmdienas saullēktam katru nedēļu, plus visas svinamās dienas. Šis solis būtībā glābj baznīcu no kraha, tas ir arī milzīgs stimuls tirdzniecībai un lauksaimniecībai, pie baznīcas tiek dibinātas militāras savienības, kas vēršas pret visiem miera traucētājiem. 1095. gadā pāvests Urbāns II pasludina, ka vajadzētu doties atbrīvot Kristus kapu - sākas I Krusta karš. Vēlāk seko II, III un IV Krusta karš, kuriem ar Jēzus kapa atbrīvošanu nav nekāda sakara. Pēc 1000. gada rodas pirmie Eiropas mākslas paraugi, izveidojas romāņu stils arhitektūrā, kuru drīz vien nomaina gotika. Parādās laicīgā dzeja un mūzika, pilsētās klejo mākslinieki un balagāni. 12.gs. parādās Asīzes Francisks un Akvīnas Toms, kā arī Rodžers Bēkons Anglijā. Parādās pirmās bankas un manufaktūras, tomēr tautas masās valda absolūta neizglītotība un māņticība. Ceļošana iesākas ap 14./15.gs. Rodas ubagotāju mūku ordeņi, kas sludina atgriešanos pie nabadzības.
Viduslaikos baznīcas kontrolēja gandrīz visas cilvēku dzīves sfēras, likumi bija ļoti stingri, tomēr pret parastajiem iedzīvotājiem tika pieļautas dažādas atlaides. Valdīja uzskats, ka tikai nedaudziem (garīdzniekiem, mūkiem) ir iespējama pilnīga šķīstība, bet pārējie ir savu iegribu vergi. Savas kaislības ieteica pārvarēt, tomēr uz tām skatījās "ar pievērtām acīm", sevišķi tas attiecināms uz sieviešu izvarošanas gadījumiem, kas bija ļoti bieži. Sievieti viduslaikos uzskata par kārdinātāju un pavedēju (arhetips ir Ieva), bet no otras puses ir Svētās Marijas tēls, kurš sievieti pārvērš dievišķā tēlā. Viduslaikos kristietība bija iespiedusies cilvēku dzīvēs un prātos tik dziļi, ka radās dažādi mūku ordeņi, svētie un mocekļi. Mūku dzīvesveida iespējamība ir ielikta pašā kristietības pamatā, tāpat arī askēze tiek slavināta, tās pamatideja ir sasniegt kristīgo pilnību. Ļoti svarīga vieta cilvēku dzīvē tika ierādīta svētajiem mocekļiem, kuru apglabāšanas vietās saplūda ļoti daudz cilvēku, kā arī to vārdos pārdēvēja tuvējās pilsētas. Tika uzskatīts, ka pirmā svētuma pakāpe saistīta ar nevainību kopš dzimšanas, otrā - kopš kristībām, bet trešā - ar monogāmiju (atteikšanos no dzimumdziņām pēc pirmajām laulībām). Hieronīms rakstīja: "Dievs var visu, bet nevar kritušu sievieti padarīt par nevainīgu. Viņš var atbrīvot no soda, bet nevar restaurēt nevainību". Tādēļ arī svētie un mocekļi pārsvarā bija vīrieši (aptuveni 90 %). Jaunavība ir tik dārga tikai tādēļ, ka tā ir veltīta Dievam. Savā ziņā mūki bija īpaša kārta starp klerikāļiem un lajiem - viņu dzīvesveids bija paraugs pārējiem. Viduslaikos bija ārkārtīgi liels skaits dažādu mūku ordeņu, klosteru un dažādu apvienību, kuras integrējās pārējā sabiedrībā un kļuva par tās neatņemamu sastāvdaļu. Mūkiem bija noteikta dienas kārtība, stingri noteikumi, kādu apģērbu drīkst valkāt un ko drīkst darīt. Tika noteikta pat apģērba krāsa, piemēram, vilnai nevarēja būt baltās vai dzeltenās krāsas piejaukuma, jo krāsai vispār nebija jābūt dabiskai - tērpam bija jābūt melnam. Tieši klosteros tika rakstīta vēsture, kā arī norisēja dažādi amatniecības un mājsaimniecības darbi. Arī laika izmantošana ir klosteru nopelns, jo tieši tur sāka mērīt laiku un iedalīt to dažādos posmos. Laika sadalīšana, līdzīgi kā rakstība, ir viduslaiku klosteru lielākais nopelns, jo vienkāršā tauta neprata skaitīt vai noteikt laiku. Tā kā viduslaikos neeksistēja cietumi, tad arī daudzus notiesātos nosūtīja uz klosteriem.

BRUŅNIECĪBA

Viduslaiki ir arī bruņniecības rašanās laiks, ar ko saistīta pirmā laicīgā māksla (pirmkārt dzeja un mūzika). Rodas sievietes kults - līdz ar bruņniecības romāniem sieviete tiek pacelta augstā pjedestālā (lai gan bieži tas tā arī paliek literatūras līmenī). Pie bruņniecības pieder visi tie, kam aicinājums un mērķis ir karošana, neatkarīgi no izcelšanās. Principā var teikt, ka bruņinieki ir viduslaiku simbols, eksistē arī īpaša bruņinieku ētika (19.gs. atdzimst no jauna līdz ar romantismu - piemēram, Valtera Skota daiļradē). Eksistē tāds teiciens: "Par bruņinieku nepiedzimst, bet piedzimst, lai kļūtu par bruņinieku". Bruņniecība simbolizē dzīves uzvaru pār nāvi; bruņinieki pie saviem ieročiem nodod zvērestu, bet vēlāk arī baznīca tiem dod savu svētību. Bruņinieki dalās īstajos un bruņu kalpos, pie kam tikai īstajiem bruņiniekiem ir tiesības nēsāt zelta piešus un sarkanu apmetni. Reglamenta lieta bruņu cepures - valdniekiem zelta vai apzeltītas, grāfiem - sudraba vai apsudrabotas, vienkāršajiem bruņiniekiem - tērauda, tās visas rotā ar spalvu pušķiem, zirgu astēm, ērgļu, lauvu un citu dižciltīgu zvēru un putnu emblēmām. Agrajos viduslaikos bruņinieki valkā tīklu bruņas, plākšņu bruņas nāk modē tikai 13.gs. Pie bruņām klāt nāk cepure un cimdi, kā arī katram bruņiniekam ir savs ģerbonis, kas vienlaicīgi ir viņa pase un dižciltības apliecinājums. Tiek rīkotas dažāda veida sacensības - turnīri, spēles utt. Ir trīs pakāpju turnīri:
1. buhurts - neapbruņotu jātnieku sadursme;
2. tjosts - bruņinieku divcīņa ar mērķi izsist vienu no segliem;
3. turnīrs - patiesībā maza kauja, kur piedalās vairāki apbruņoti jātnieki; tas parasti beidzas ar upuriem.
1241.g. Ķelnē kādā turnīrā gājuši bojā 60 bruņinieki. Turnīra augstākā balva ir zelta vainags, kuru uzvarētājs pasniedz savai dāmai. Vēlāk ieviešas paraža, ka uzvarētājs saņem arī uzvarētā bruņas, ieročus un zirgu. Katram bruņiniekam ir sava sirdsdāma, un kā pazīšanās zīmi viņi nēsā vai nu apģērbu savas sirdsdāmas tērpa krāsā, vai arī pie sava apģērba viņas cimdu. Viduslaikos valda uzskats, ka mīlestība un seksuālās alkas ir viens un tas pats (tomēr šīs alkas netika apmierinātas līdz galam, jo parasti viss beidzās ar skūpstiem, jo sieviete taču bija cita vīrieša sieva). Pārejot uz naudas saimniecību bruņniecība kā kārta iet bojā, tā sadalās galminiekos un klejojošajos bruņiniekos, kas savukārt vēlāk kļūst par laupītājiem.

PILSĒTAS UN CUNFTES

Visas viduslaiku pilsētas principā ir cietokšņi. Pati pilsēta ir bez plāna, juceklīga, šeit valda liela netīrība, ko palielina tas, ka pilsētnieki tur lopus. Pavasarī un rudenī pilsēta ir neizbrienama, pie kam nav arī kanalizācijas. Tikai 14.gs. Šveicē sāk bruģēt ielas. Sabiedriskā dzīve notiek rātsnama priekšā, kur parasti ir tirgus laukums. Kad izveidojas rāte, tas liecina par zināmu organizētību (romānikas beigās - gotikas sākumā). Rāte visu regulē un pārstāv pilsētu sakaros ar citām pilsētām. Ir tāds noteikums: ja aizbēdzis zemnieks gadu uzturas pilsētā, tad viņš kļūst par brīvu pilsoni. Pilsētas rāte līdz sīkumiem nosaka, kā pilsētnieki drīkst ģērbties, cik cilvēkus aicināt ciemos, ko drīkst pasniegt viesiem utt. Tas viss tiek darīts ar mērķi apkarot greznību, tomēr šī lieta tādā mērā neskar augstmaņus, kuriem ir atļauts vairāk. Katrai viduslaiku pilsētai eksistē sava svara, naudas un mēru sistēma, kas tirdzniecību padara ārkārtīgi sarežģītu. Svarīgākā kārta ir tirgotāji, tad amatnieki, kuri pēc aroda apvienojas cunftēs. Cunfte ne vien nodrošina amatnieku personīgo un sociālo stāvokli, bet arī kontrolē visu amatniecības nozari - veic centralizētu materiālu piegādi un pieprasa attiecīgi atbilstošu kvalitāti. Par cunftes meistaru var kļūt tikai tikumiski nevainojams, pilntiesīgs pilsonis, kurš ir nokārtojis amata eksāmenu - meistardarbu. Vispirms ir mācekļa gadi pie meistara (3 - 5 gadi), pēc tam māceklis kļūst par zelli, kuram vismaz viens gads ir jāpavada vanderējot - staigājot no viena meistara pie otra un vācot pieredzi. Tikai pēc tam zellim ir cerības kļūt par meistaru. Svarīgākās amatniecības (rūpniecības) nozares ir vilnas un metāla apstrāde. Krusta karu laikā strauji sāk pieaugt tirdzniecība, tās monopols pieder Dženovai un Venēcijai. Viduslaiku tirgotāji parasti pārvietojas grupās, jo uz ceļiem nav droši (drošību nosaka cilvēku skaits). 13.gs. Itālijā sāk veidoties tirgotāju kompānijas jeb tirdzniecības nami. Izveidojas naudas mijēja amats, jo katrā pilsētā ir sava nauda; arī šis monopols ir itāļu rokās, viņi plaši ievieš arābu ciparus, dubulto grāmatvedību un vekseļu sistēmu. 15.gs. Itālijā sāk parādīties pirmās bankas, viduslaiku beigās Florencē ir vairāk nekā 80 bankas, kuru filiāles atrodas visā Eiropā. Itāļu baņķieriem ir parādā gandrīz visi Eiropas karaļnami.

VIDUSLAIKU SABIEDRISKĀ DZĪVE

Viduslaiku sabiedrības pamats ir ģimene. Pastāv uzskats, ka katram kārtīgam cilvēkam ir jāprecas. Grāmatas viduslaikos ir ļoti dārgas, ceļošana kā tāda praktiski nepastāv, avīžu nav, visu šo lietu nedaudz atdzīvina svētki, kurus rīko daudz un dažādus (piemēram, turnīri, galma svētki). Cunftēm un ģildēm ir savi svētki, bet vispopulārākie ir Strēlnieku svētki, uz kuriem tiek uzaicināti arī kaimiņpilsētu labākie strēlnieki. Burgundijas galmu uzskata par operas dzimteni Eiropā. Ļoti populāri ir karnevāli, kas notiek vismaz divas reizes gadā. Ir arī ceļojošo komediantu izrādes, kā arī izplatīta ir kāršu spēle. Ēdienu ziņā viduslaiku pilsoņi no labākajām aprindām ir izlepuši. Kad Eiropā sāk ievest dienvidu garšvielas, tās sāk lietot visur un ļoti lielos daudzumos, tā ka pat nevar pateikt, kas īsti ir gatavots. Maizi cep no visām labībām, visiecienītākā ir rudzu maize, bet aristokrāti ēd tikai kviešu maizi. Maizes cepšanas labākie meistari atrodas klosteros, kur sāk gatavot arī pirmos cepumus un konfektes. Gaļu viduslaikos patērē milzīgos apmēros, ārkārtīgi iecienīti ir medījumi, bet ēd arī ežus, vāveres, vanagus, gulbjus, stārķus utt. Ļoti populāras ir zivis un vēži, bet no dārzeņiem - rāceņi un kāposti, jo kartupeļus Eiropa vēl nepazīst. Zaļumus īpaši uzturā nelieto. 14.gs. tiek izdotas pirmās pavārgrāmatas. Agrajos viduslaikos populārākais dzēriens ir medalus, bet vēlāk - miežu alus un vīns. Tikai aptuveni 16./17.gs. Īrijā parādās viskijs.

VIDUSLAIKU SLIMĪBAS

Viduslaikos dažādas slimības ir ļoti izplatītas, jo visur valda liela netīrība. Visas slimības tiek ārstētas ar asins nolaišanu, ar ko nodarbojas bārddziņi un pirtnieki. 15.gs. turīgajiem pilsoņiem mājās parādās vanna, kā arī populāras kļūst publiskās pirtis, no kurām daudzas pārvēršas par izpriecu namiem. Viduslaikos ir pazīstamas gandrīz visas mūsdienu slimības; epidēmiju laikā upuru skaits ir milzīgs. Visbriesmīgākā ir mēra epidēmija, bet visizplatītākā ir spitālība jeb lepra. Visus Eiropas ceļus pārplūdina tūkstošiem spitālīgo, kara kropļu un invalīdu, kas ceļošanu pārvērš par visai bīstamu nodarbi. Viduslaiku beigās sāk veidot leprozorijus, kā arī uzlabo sanitāros apstākļus, kam pateicoties šī slimība iet mazumā. Lielākais upuru skaits ir no buboņu mēra, ko itāļi ieved ar žurkām.

VIDUSLAIKU TIESAS UN SODI

Māņticība viduslaikos ir obligāta lieta. Pāvesta Inocenta III laikā sākas ķeceru vajāšana un parādās pirmā inkvizīcija - viduslaikos, ja kāds labprātīgi neatzinās, tad atzīšanos panāca ar inkvizīciju. Vislielākais upuru skaits ir sieviešu vidū - raganas parasti sadedzināja (pēdējo raganu sadedzināja 17.gs.). Tam par iemeslu varētu būt bailes no sievietes (kādā veidā viņa spēj dzemdēt citu cilvēku) un neskaidrība par dažādām tās organisma funkcijām (visplašākās diskusijas un fantastiskākos minējumus izpelnījās menstruācijas).
Tiesā galvenās personas ir šefēņi, nevis tiesnesis. Nāvessods viduslaikos ir ikdienišķa parādība, viscienījamākais tā veids ir galvas nociršana ar zobenu, ko parasti piespriež muižniekiem. Visbiežāk kā soda mēru piemēro kāršanu, parasti zagļiem un laupītājiem. Burvjus, ķecerus un dedzinātājus parasti sadedzina; naudas viltotājiem lej rīklē izkausētu svinu; sazvērniekus soda ar pagarinātu sodu - vai nu pamazām nocērt pa loceklim, vai arī sarausta ar zirgiem. Par medīšanu svešos īpašumos nocērt roku, eksistē arī pārkāpumi, par kuriem izdur acis. Vecāku slepkavam dzīvam izgriež sirdi no krūtīm. Par dažādiem miesas bojājumiem parasti jāmaksā noteikta naudas summa, kas ir atšķirīga katras kārtas pārstāvjiem. Viens no visbiežākajiem pārkāpumiem ir izvarošanas, kas bieži notiek arī grupveidā, tomēr šo pārkāpumu pārāk bargi nesoda, jo tas pat tiek uzskatīts par sava veida pierādījumu tam, ka puisis beidzot ir kļuvis par īstu vīrieti. Savādāk ir tad, ja izvaro kādu augstdzimušu sievieti. Viduslaikos tiesā arī dzīvniekus, piemēram, Francijā, Orleānā pakārta kāda cūka, kas saplosījusi zīdaini, kā arī sadedzināts kāds gailis kā "velna pilns", jo viņš izdējis olu.

LATĪŅU VALODA

Kad notika tautu staigāšana, Eiropas centrs no Vidusjūras pārcēlās uz ziemeļiem un rietumiem, kas stipri ietekmēja valodu. Cilvēki vairs nevarēja sarunāties, pastāvēja ļoti daudz valodu un dialektu, bija nepieciešama kāda vienojoša valoda, kurā visi varētu saprasties. Jau 7.gs. pārstāja lietot rakstiskos paziņojumus karā, kā arī citās svarīgās dzīves jomās, - to vietā izmantoja mutvārdu paziņojumus, kurus dzirdēja pēc iespējas vairāk liecinieku. Šī mutvārdu valoda bija latīņu valoda, kura šāda pielietojuma dēļ zaudēja stingros gramatikas noteikumus un sintaksi. Cilvēku izglītības līmenis kļuva arvien zemāks, piemēram, kapu pieminekļos tika iegravēti mehāniski nokopēti teksti no seniem paraugiem, kādēļ vārdi bieži zaudēja jebkuru loģisku skaidrojumu. Saradās aizvien vairāk analfabētu, bet arī rakstvežu vietas ieņēma mazizglītoti cilvēki, kuri nepareizi lietoja latīņu valodu. Šādā situācijā vajadzēja glābt latīņu valodu, un to izdarīja Kārlis Lielais. Tā kā latīņu valoda bija oficiālā baznīcas un kristietības valoda, tad to vajadzēja iemācīt arī pārējiem cilvēkiem, lai viņi izprastu dievkalpojumu jēgu. Kārlis Lielais noorganizēja apmācību baznīcas kalpiem un rakstvežiem, kur pasniedza Eiropas izglītotākie cilvēki (piemēram, Alkvins, Pāvils Diakons u.c.), jo visiem vajadzēja iemācīties klasiski pareizo latīņu valodu. Tā pamazām latīņu valoda atguva savu prestižo stāvokli, tā kļuva par sabiedrības elites valodu. Kārlis Lielais nodibināja pirmo Akadēmiju, kur visi studenti un pasniedzēji savā starpā sarunājās latīniski (citādi viņi nemaz nevarēja saprasties, jo pastāvēja milzums dažādu valodu un dialektu). Situācija arvien vairāk sāka atgādināt Antīko Grieķiju; Akadēmijas biedri viens otru pat uzrunāja pseidonīmos, piemēram, pats Kārlis Lielais bija Dāvids (pēc līdzības ar Bībeles Dāvidu), Alkvins bija Horācijs utt. Visiem studentiem obligāti bija jālasa antīko autoru darbi latīņu valodā, kā arī jāprot sacerēt dzeju latīniski. Studenti pat domāja latīniski; viduslaikos prast lasīt nozīmēja - prast lasīt latīniski.
Latīņu valoda bija pilnībā reabilitēta, tā bija attīrīta no dažādiem piesārņojumiem, jo latīņu valodai bija jākļūst par tīrības un skaidrības simbolu, kāda bija pati kristīgā baznīca un ticība. Būtībā var teikt, ka Kārlis Lielais "atgrieza dzīvē" latīņu valodu un plaši ieviesa kristietību visā viduslaiku Eiropā.
Tomēr pastāvēja arī otrā latīņu valoda - tā, kurā sarunājās vienkāršā tauta. Tādā veidā tauta sašķēlās pēc lingvistiskās pazīmes: vieni runāja izkropļotā un piezemētā latīņu valodā (tādu bija vairākums), bet otri sazinājās elitārajā, uz Bībeli balstītājā latīņu valodā. 12.gs. bija intelektuālo atklājumu gadsimts, un kā vienu no lielākajiem sasniegumiem var minēt latīņu valodas atgriešanos dzīvē. Vēl piecus gadsimtus pēc tam latīņu valoda ir visu izglītoto un mācīto cilvēku valoda un izteiksmes līdzeklis.

UNIVERSITĀTES

Sākotnēji (11./12.gs.) zinības tika apgūtas domskolās jeb klosteru skolās, kur tika gatavoti abiturienti plašai sabiedriskajai dzīvei. No sākuma klostera skolās apguva lasīšanu, rakstīšanu, skaitīšanu un baznīcas dziedāšanu, bet vēlāk - gramatiku un Svēto Rakstu tulkošanu. Domskolās jau tika piedāvāta plašāka programma ar septiņām "cēlajām zinātnēm": humanitāro trīviju (gramatika pēc antīkajām mācību grāmatām, retorika pēc Cicerona traktātiem un Pseidocicerona, dialektika pēc Aristoteļa Boēcija tulkojumā) un matemātisko kvadrīviju (aritmētika, ģeometrija, astronomija un mūzika). Tomēr, ja students gribēja labi apgūt dažādas mācības, viņam vajadzēja klejot no vienas skolas uz otru; šos studentus sauca par vagantiem.
Universitātes jau piedāvāja augstāku izglītības līmeni, šeit studentiem piedāvāja Aristoteļa tekstu pilno izdevumu ar loģiskiem skaidrojumiem, ko dēvēja par "summu". No dialoga formas pārgāja uz izziņu un izšķiršanu (determināciju). Uzmanības centrā atradās antīkās un kristīgās kultūras saliedēšana. Tomēr reizēm izskaidrošana ar loģiku tika pārspīlēta, radās dažādas teorijas, kur, piemēram, visas problēmas piedāvāja atrisināt ar skaitļu palīdzību.
Par Ziemeļeiropas kultūras centru kļuva Spānijas pilsētiņa Toledo, kur Raimunds I nodibināja tulkotāju skolu. Eiropas cilvēki saprata, ka zinātne ir universāla un attiecas uz visiem cilvēkiem vienādā mērā. Universitātes radās 12.gs. Boloņā un Parīzē, bet pēc Parīzes parauga izveidojās Oksforda. Citos avotos kā prmā universitāte tiek minēta Salerno medicīnas augstskola, kas darbojās jau 10.gs.
Vārds 'universitas' sākotnēji apzīmēja dažādas korporācijas (piemēram, ģildes un cunftes), kā arī apvienību, kas nodarbojas ar studijām. Vēlāk izveidojās divu tipu universitātes: pēc Boloņas parauga, kur collegium apvienotie doktori zvērēja paklausību studiju rektoram, kā arī pēc Parīzes parauga, kur studentu dzīvi vadīja mācību spēku un studentu apvienība, kuras kodolu veidoja maģistri. Studenti universitātēs pavadīja daudz laika, tādēļ dzīvoja prom no mājām, kas bieži bija par cēloni dažādām slimībām, kas cēlās no sliktajiem dzīves apstākļiem un neēšanas. Universitātēs par ļoti svarīgu priekšmetu kļuva teoloģija, jo daudzi to absolventi kļuva par baznīcas darbiniekiem, kuriem bija sasniedzams pat bīskapa krēsls. Universitātes absolventi, atšķirībā no citu iestāžu absolventiem atšķīrās ar to, ka viņu zināšanas bija virzītas uz kādu galveno priekšmetu. Šādā veidā attīstījās cilvēku profesionalizācija, var teikt, ka universitāte ir analoga amatnieku cunftēm. Universitāte savā ziņā bija autonoma organizācija, tai bija sava pašpārvalde un noteiktas privilēģijas. Universitātes priekšgalā atradās rektors, bet katrai fakultātei (teoloģijas, juridiskajai un mākslas) bija savs dekāns. Galvenie apmācības paņēmieni bija lekcijas un disputi. 14.gs. sākumā Eiropā jau bija apmēram 25 universitātes, bet vēlāk to skaits tikai pieauga.

KLOSTERI VIDUSLAIKOS

Klosteru dzīve bija pakļauta reliģiskiem mērķiem. Mūku dzīve tika idealizēta, to askēzi saprata kā kalpošanu Kristum. Sākotnēji mūku plandošo apģērbu interpretēja kā eņģeļa apģērbu. Klosteru nolikums bija vienkāršs: "Vispirms Dievu to Kungu mīlēt no visas sirds, no visas dvēseles, ar visu sirdi. Tad tuvāko mīlēt kā sevi pašu. [..] Nevienam nedrīkst darīt to, ko negribētu, lai izdara tev. Pašam sevi noliegt, lai sekotu Kristum. [..] Mīlēt gavēni. Nabagos paēdināt. Kailos apģērbt. Slimos apmeklēt. [..] Sērojošos mierināt. [..] Ļaunumu neatdarīt ar ļaunumu. Nedarīt netaisnību, bet to pateicīgi panest. [..] Paklausīt abata prasībām visā." Kā redzam, daudzi principi atbilst vispārējām morāles normām, bet, par spīti tam, perfektu mūku nebija daudz. Mūku kopienas pamats bija kopīga lūgšana, gulēšana un ēšana. Diena sākās pusnaktī. Mūkam bija stingri noliegts pieņemt apmeklētājus vai atstāt klostera telpas bez abata atļaujas. Abata atļauja bija nepieciešama pat sarakstei ar vecākiem. Dzīve klosterī tika uzskatīta par vislabāko un visdrošāko dzīves formu, jo tur vislabāk varēja iemācīties cīnīties ar velnu. Cilvēks, kas iestājies klosterī, vairs nepieder sev, viņš uz mūžu ir nodevis sevi Dievam. Tāpēc uz klosteri atnestu bērnu sauca par upuri.
Benedikts tiecās atņemt mūkiem individualitāti. Viņiem bija absolūti jāatsakās no savām vēlmēm, pašiem no sevis, no viņiem tika prasīta bezierunu paklausība. Klosterī reglamentēts tika viss. Pēc Benedikta ieceres klosterim vajadzēja reprezentēt nedalāmas dzīves kopības ideālu, klosterī visiem bija jābūt vienotai dvēselei un sirdij.
Mūki nosodīja smagu fizisku darbu, tādēļ roku darbu strādāja 3 - 8 stundas dienā, atlikušo dienas daļu viņi pavadīja lasot, rakstot un lūdzot Dievu.
Ar iztikas līdzekļiem klosteri sevi nodrošināja paši, no ārpuses tie saņēma tikai sāli, zivis un garšvielas. Ēdienreižu laikā pie galda vienmēr bija lasītājs, kas lasīja Svētos rakstus. Gulēja visi vienā kopīgā telpā pilnīgi apģērbti, novilkt drīkstēja tikai virsējo apģērbu. Telpas tika kurinātas tik minimāli, cik vien bija iespējams. Kopš 7. gadsimta mūkiem, kad tie iestājās klosterī, noskuva matus.

ROMĀNIKAS STILS ARHITEKTŪRĀ UN MĀKSLĀ

Romānika ir pirmais pēcantīkā laikmeta stils, kā arī pirmais klasiskais stils, kas rodas aptuveni 7.gs. (8. - 10.gs.). Romāņu stilu raksturo konstrukcijas skaidrība un izturība, kā arī skarbums, pamatīgums un iekšējais spēks, bet celtnes kvalitāti raksturo sienu biezums. Nozīmīgākais virziens ir arhitektūra, pie kam baznīcas un pilis ir jāpiemin īpaši; dominē bazilikālais baznīcu celtniecības stils (piemēram, Vormsas katedrāle). Aptuveni 12.gs. sāk parādīties gotikas tendences.

PILIS
Klasiskais tips - atsevišķs tornis grūti pieejamā vietā, ieeja ir maskēta, bet pats tornis parasti ir trīsstāvu, ar ļoti biezām sienām (aptuveni 3m), kur pirmais stāvs ir noliktava, otrais - dzīvojamais, bet trešajā pavada nakti, tur ir arī sardze. Ja ir ceturtais stāvs, tad tas ir bez jumta seguma, paredzēts ieroču glabāšanai. Drīz parādās tornis ar dzīvojamo māju, pie kam tornis saglabā savas funkcijas, bet dzīvo piebūvētajā mājā.
Konventa tipa pilis - plānā veido kvadrātu vai taisnstūri, pa vienu diagonāli novietojas divi apaļi torņi stūros, bet pa otru diagonāli vai nu torņa nav, vai tie ir četrstūraini. Pilī ir iekšējais pagalms, kur notiek visa saimnieciskā darbība. Ar laiku parādās priekšpilis (karaļu pilīm). Ap pili tiek rakts grāvis, kas ir pildīts ar ūdeni; tam pāri iet paceļamie tilti. Tomēr šajās pilīs komforts ir minimāls.

KULTA CELTNES
Tās ir baznīcas vai klosteri, Eiropā ienāk bazilika, kur plānojumā ir trīs vai piecjomu baznīca ar vienu vai diviem transeptiem jeb šķērsjomiem. Stipri tiek paplašināta baznīcas austrumu daļa - apsīda, kam apkārt parasti izveido deambulatoriju (pa to var apiet apkārt pa iekšpusi). Apsīdu parasti veido apsidolas; ja tās nosedz apsīdu no viena gala līdz otram, tad to sauc par apsīdas vainagu. Kriptās (pazemes telpas, segtas ar velvi, kas balstīta uz kolonām) parasti glabā relikvijas un apbedī ievērojamas personas. Baznīcām ir ļoti biezas sienas, logus noslēdz pusapļa arka, bet paši logi ir augsti un šauri. Iekšpusē pārsegumu veido krusta velve, bet vēlāk krusta velve veido visu segumu. Centrālo jomu no sānu jomiem atdala ar arkādēm. Griesti sākotnēji ir plakani (taupnes tipa baznīca), bet arkādes balstās uz kolonām vai pilastriem (vēlāk pilastri pilnībā nomaina kolonas). Dažkārt pilastriem ir bāze vai kapitelis, pie kam tas ir vienīgais gadījums, kad romāņu stils atkāpjas no konstrukcijas. Optiskai telpas samazināšanai tiek lietotas kanelūras. Runājot par klosteru baznīcām, izveidojas krusteja - ar arkādēm rotāta segta galerija, kas no visām pusēm iežogo klostera vai baznīcas pagalmu. Galvenais akcents tiek likts uz celtnes izturību un stiprību, bet dekorācijas paliek otrajā plānā. Francijā pusapļa arku nomaina smailkoka velve, bet Burgundijā ir raksturīgs nartekss - plaša, zālei līdzīga priekštelpa. Francijas baznīcām reizēm parādās emporas - otrā stāva galerijas sānu jomos, kurām plānā ir ceturtdaļapļa forma. Visilgāk romāņu stils saglabājas Itālijā, kur baznīcu neceļ kopā ar torni, bet šis tornis - kampanilla jeb zvanu tornis - atrodas atsevišķi no baznīcas. Raksturīgi, ka tiek celts arī baptistērijs - vieta, kur kristī jaundzimušos. Itālijas baznīcas ilgi saglabā iekšpagalmu jeb ārtriju.

PIZAS KATEDRĀLE
Pizas katedrāles arhitekti ir Busketo un Rinaldi. Pati baznīca ir piecjomu bazilika, bet centrālo jomu sedz plakans pārsegums. Transepta krustpunktā ir eliptisks kupols, sienas no iekšpuses un ārpuses apšūtas pārmaiņus ar baltu un melnu marmoru, fasādi grezno četrrindu arkāde, torni veido sešstāvu arkāde. Arī baptistērijam ir četrrindu arkāde. Torņa novirze no ass augšstāvā sastāda 4,5m.

ROMĀNIKA VĀCIJĀ
Vācijas romānikas stila baznīcām ir raksturīgi divi līdz četri torņi, pie ieejas sāk veidot dekoratīvus timpānus. Tēlniecība ir stipri primitīva, tā parādās timpānu rotājumos, figūras ir ļoti shematiskas. Vēl pastāv fresku glezniecība, jo lodziņi ir mazi un paliek daudz brīvas telpas. Galvenokārt fresku glezniecība ir populāra Itālijā.

GOTIKA

No 12 līdz 15.gs. pastāv gotika, kas ir pilsētu māksla. 1147.g. Parīzē iesvēta pirmo Sandenī baznīcas kapellu, kas tiek uzskatīta par pirmo gotikas paraugu. Par gotikas "tēvu" uzskata Sendenī abatu Sužēru (ap 1081. - 1151.), kurš nāca no benediktīniešu ordeņa. Sužērs, tāpat kā vairums viņa laikabiedru, mākslā saskatīja Dievu un tādā veidā pacēlās pie Dieva. Katedrāle ir bīskapu baznīca, šeit atradās dievišķais centrs, kādēļ katedrāļu māksla kļuva par augstas kultūras centru. Gotika kā stils raksturojas ar vieglumu un tieksmi uz augšu - tuvāk pie Dieva; visa katedrāļu celtniecība bija pilnībā simbolizēta. Idealizēta gotiskā katedrāle sastāv no septiņām spirālēm, kur ziemeļi simbolizē Veco Derību, dienvidi - Jauno Derību, bet rietumi - pastaro tiesu. Gotikas mākslas būtība koncentrējas Dionīsija darbā "Theologia mystica", kurā viņš raksta: "Dievs ir gaisma, tā nav radīta, un visa radība ir līdzdalībniece tajā. Visuma centrā ir avots, kas spīd un veido lejup plūstošu kaskādi, un arī gaisma, ko izstaro augstākā būtne un kas saista visu uz pasaules." Šī koncepcija ietver jaunās, Sužēra radītās, Francijas mākslas modeli - šei dominē gaismas saspēle, starojuma plūsma un vieglums. Šis vieglums, kurš tika panākts ar precīziem ģeometriskiem aprēķiniem, ticīgajiem nozīmēja vien to, ka gaisma pati koncentrējas īpašos priviliģētos reģionos, kas ir Dieva izraudzīti. Ļoti liela nozīme bija dārgakmeņiem, - katram no tiem tika piedēvētas savas īpašības; tie piešķīra telpai vēl lielāku gaišumu, kas norādīja uz to maģisko spēku. Pirmoreiz bazilika pārvērtās par publiski apmeklētu vietu; svētās relikvijas tika izceltas dienas gaismā, kur, starojot "dievišķajā" gaismā, tās visi varēja aplūkot un apbrīnot. Vitrāžās tika attēlotas ainas no Kristus dzīves, bet centrā atradās Jaunavas Marijas tēls.
1250.gadā tika pabeigta Parīzes Dievmātes katedrāles celtniecība, kurā izpaudās visi viduslaiku ģeometrijas augstākie sasniegumi - mūri bija praktiski izzuduši, no visām pusēm katedrālē iespīdēja dienas gaisma, jo visi logi bija gaismcaurlaidīgi, visur "ziedēja rozes" (mozaīku rozetes). Būtībā var teikt, ka viduslaiku gotikas baznīcas ar savu vieglumu, gaišumu un vertikālo konstrukciju iemieso sevī augšāmcelšanās ideju.
Ja romānikā visi autori bija mūki, tad gotika ir amatniecības laikmets. Galvenais joprojām ir arhitektūra, bet gotika ir arī vitrāžu māksla. Galvenā tematika - alegorijas (īpaši reliģiskās), pie kam tematika ir slavinoša. Parādās arī kaut kas laicīgs, jo kā kārta izveidojas bruņniecība, sāk parādīties dzeja un dziesmas, kā arī miniatūru portreti. Tēlniecībā parādās apaļskulptūras, kas arī ir saistītas ar baznīcas tematiku. Gotika ir laiks, kad notiek Krusta kari, izveidojas Hanzas savienība (vairāk Ziemeļeiropā), kas veicina starptautiskos sakarus. Celtnes veido trīs elementi: pirmais ir smailkoka nervīru velve, otrais - arkontānu sistēma, trešais - kontraforsi. Pārsvarā ceļ trīsjomu baziliku, plānojums - vienkāršāks, visas celtnes plāns sastāv no aptuveni 6 kvadrātiem. Katru kvadrātu sedz smailkoka krusta velves, centrālā joma augstums ir 30 - 40m, logi ir 20m augsti. Virs durvīm un logiem atrodas augsti frontoni (pinakli vai vimpergi). Visizplatītākā ir divarku fasāde; virs arkāžu joslas atrodas otrā stāva galerija - triforijs.
14.gs. pārsvaru gūst dekorativitāte, kas tiek novesta līdz galējībai. 15.gs. raksturīga tā saucamā "liesmojošā gotika", kad krusta puķes tiek ieliktas, kur vien iespējams, un visu rotā dekoratīvas liesmiņas. 14.gs. sakarā ar simtgadu karu Francijā celtniecība sašaurinās, bet tikai pēc kara gotika izplatās Anglijā. Angļu gotikas atšķirības: izveido dekoratīvas velves (zvaigžņu, tīklu), iekšpusē dominē vertikālas līnijas. Angļu gotiku vispār dēvē par perpendikulāro gotiku.
Vācu gotikai raksturīgas pārsvarā vientorņu baznīcas, lielākā vientorņu baznīca ir Ulmas Doms (torņa augstums ir 163m), bet lielākā divtorņu baznīca ir Ķelnes Doms (torņa augstums ir 156m).
Itālijā romānika saglabājas visilgāk, gotiku gandrīz nepārņem, bet pārņem dekoratīvos elementus (raksturīgi Venēcijas arhitektūrai). Baznīcas reti kad būvē ar torņiem, parasti ar kupoliem.

PILSĒTU CELTNIECĪBA
Mūrim konstruktīvs veidojums ir mašīnkulas. Flandrijā izplatās sabiedrisko būvju celtniecība, parasti tie ir rātsnami, cunfšu nami, noliktavas. Rātsnamiem ir augsti torņi - befruā (aptuveni 100m) , kam ir trīs stāvi. Pilsēta ir ieslēgta mūrī, tādēļ izaugsmes iespējas ir visai mazas. Pati pilsēta ir celta haotiski, ielas ir šauras, mājas pret ielu arī ir šauras, uz ārpusi iet garumā. Ir viens izņēmums - pils vai rātsnams, kas pret ielu vērsts ar sānu virsmu. Māju reizēm uz augšu paplašina, jumta daļa var būt lielāka par pašu māju. Galvenais celtniecības materiāls ir ķieģelis. Vācieši ievieš pildrežģi: pirmais stāvs no ķieģeļiem, augšējais - no koka konstrukcijas.

GOTIKAS TĒLNIECĪBA
Tēlniecība ir saistīta ar arhitektūru, bet parādās arī pirmās skulptūras (parasti "Rolands").
Temati:
1. svēto tēli (tematika slavinoša), piemēram, madonna, figūras ir neproporcionāli izstieptas un neanatomiski izliektas;
2. alegorijas:
a) karojošā baznīca (sieviete ar šķēpu);
b) uzvarētāja baznīca (sieviete ar krustu rokā);
c) sinagoga (simbolizē visas kristīgās reliģijas - sieviete ar aizsietām acīm un salauztu zobenu rokās);
d) tikumu un netikumu alegorijas (tiklās un ģeķīgās jaunavas);
3. fantastiskie tēli - visbiežāk himeras (veidojot lietus teknes);
4. reālais portrets - parasti pilna auguma figūra, kas attēlo ievērojamus cilvēkus, piemēram, Namburgas Domā ir daudz reālo portretu (30 skulptūras).

GOTIKAS GLEZNIECĪBA
Fresku glezniecība, kas bija raksturīga romānikai, izzūd (izņemot Itāliju). Francijā uzplaukst vitrāžu māksla, logi ir pat līdz 10m2. Parādās altārgleznas, kas biežāk ir grieztas no koka un tad izkrāsotas. Vitrāžās attēlo vai nu lielus svēto tēlus (pa visu logu), vai arī nelielas kompozīcijas, kuras ietver ornamentāla josla (sīkdaļas ir gleznotas). Parādās miniatūru glezniecība manuskriptos. Ir saglabājušies zināmi darbi, bet tiem parasti nav zināmi autori, lai gan varētu minēt brāļus Limburgus, kuri glezno miniatūras kā kalendāru ciklus. 12.gs. beigās Itālijā rodas stājglezniecība.

VIDUSLAIKU MŪZIKA

Sākotnēji mūzika ārpus baznīcas tikpat kā nepastāv. Kristīgās mūzikas pirmsākumi meklējami ebreju sinagogālajos dziedājumos (Tuvajos Austrumos). Baznīca pārņem pašu vienkāršāko mūzikas daļu, jo kristīgā ticība sākotnēji ir nelegāla, līdz 5.gs. dievkalpojumos aizliegts lietot mūzikas instrumentus, iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir vienbalsīga (dzied psalmus). Tas nav spēkā Bizantijā, kur baznīcā ienāk ērģeles; 7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka, ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas instrumentam, bet masveidā ērģeles parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles - 15./16.gs.).
Dziedāšanas paņēmieni:
1. psalmodiskais solo;
2. responsoriālais solo - dzied solists un atbild koris;
3. antifonais dziedājums - vienu un to pašu psalmu pārmaiņus dzied divi kori.
Kad kristīgā reliģija kļūst par valsts reliģiju, sāk rasties skaistas un sarežģītas melodijas, šīs dziesmas (bieži bez vārdiem) sauc par jubilācijām. Parādās arī dziedājumi ar pašu kristiešu sacerētiem vārdiem - himnas. Par himnu pirmo autoru uzskata Milānas bīskapu Svēto Ambroziju (333. - 397.). Legalizācija noveda pie tā, ka katrā baznīcā izveidojas savs liturģijas veids. Šo sajukumu noregulē pāvests Gregors Lielais (540. - 604., pāvests no 590.), kurš rediģē dziesmu krājumu "Antifonāns", kurā tiek apkopoti visi katoļu baznīcas dziedājumi, kas principā arī šodien nav mainījušies. Katoļu dievkalpojumus iedala:
1. ikdienas dziedājumos;
2. sēru dziedājumos jeb rekviēmos.
Katoļu dievkalpojumam ir sešas daļas:
1. introductus jeb rekviēms (sēru);
2. kyrie;
3. gloria (nekad nedzied);
4. credo;
5. sanctus;
6. agnus dei.
Pēc 12.gs. tiek vienkāršots dziedājums, to pārvērš vienāda ilguma notīs - tas ir plakanais dziedājums jeb cantus planus. Gregoriānisko korāļu dziedājums prasa meistarus, jau paša Gregora laikā tiek nodibinātas skolas - schola cantorum. Dogmatisku apsvērumu dēļ baznīca izslēdz no dziedājumiem himnas, kuru vietā ievieš sekvences - reliģiozas dziesmas, par kuru radītāju uzskata Sentgallu klostera mūku Notkēru (miris 912.g.). Blakus sekvencēm izplatās tropas - papildinoši vārdi un melodijas, ko iesprauž pa vidu lūgšanām. Viduslaiku mūzika nepazīst mažoru un minoru, bet lieto toņkārtas, ko sauc par baznīcas gammām, tās parasti ir kāpjošas ar diatonisku secību.

LAICĪGĀ MŪZIKA
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā mūzika kā tāda nepastāv, tā rodas līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos starp 11. un 14.gs. Parādās trubadūri un truvēri, minnezingeri un meistardziedoņi, bardi un skaldi. Ievērojamākie muzikanti nāk no augstākajiem bruņiniekiem (piemēram, Navarras karalis), bet dziesmas tiek veltītas sirdsdāmām. Lielāko laicīgās mūzikas daļu sastāda deju dziesmas, mīlas dziesmas un pastorellas (ganu dziesmas), šīs dziesmas tiek uzskatītas par laju mūziku. Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem (chanso), kā arī galmā iemīļots un populāras ir tenso - divu vai trīs personu saruna pārmaiņus.

DAUDZBALSĪBAS IZVEIDOŠANĀS
Viens no viduslaiku ievērojamākajiem sasniegumiem ir daudzbalsības izveidošanās, kuras pirmsākumi meklējami Anglijā. Mūks Valters Odingtons 1280. gadā publicēja daudzbalsības teorētiskos pamatus, bet jau pirms viņa flāmu mūks Hukbalts (840. - 930.) savā klosterī ir ieviesis tādu dziedāšanu, kad līdztekus pavadošajai balsij pārējie atpaliek par kvartu (šo veidu sauc par orgānumu). Šo pašu dziedāšanu itāļu mūks Gvido d'Areco (995. - 1050.) pārvērš par tīri vokālu lietu, ko sauc par diafoniju. Vislielākās grūtības rada tas, ka šo mūziku nekādi nevar pierakstīt, pastāv:
1. alfabētiskais pieraksts, kur toņus apzīmē ar latīņu alfabēta burtiem no a līdz g, tad parādās mažori - ar lielajiem burtiem un minori - ar mazajiem burtiem;
2. neumu raksts - nāk no Mazāzijas, norāda virzienu, kādā jāiet balsij; neumas papildina heironomiju, kur diriģents ar rokām zīmē gaisā melodiju.
Uzlabojumi dziesmu pierakstam ir solmizācija (saistīta ar Gvido d'Areco), kuras pamatā ir pirmo sešu gammas nošu nosaukumi (pirmā nots ir ut, tad seko re, mi, fa, sol, la). Trūkumi: heksakords, nav nošu līniju. Hukbalts savā pierakstā lieto nekonkrētu līniju skaitu, bet pirmā nošu līnija parādās 10.gs. neumu rakstā, ko velk ar sarkanu tinti virs teksta, šī līnija norāda fa. Drīz pievieno otru līniju, kas ir dzeltena un norāda do. Starp tām ievelk melnu līniju, kas apzīmē la; ceturto līniju ievieš d'Areco - arī melnu zem visām, kas apzīmē re, nots ilgums vēl netiek norādīts. 12.gs. rodas ars mensuralis - proporcionālā mūzika. Parādās trīs garuma notis: pirmā (longa); otrā (brevis); trešā (semibrevis), bet drīz tām pievienojas vēl divas: minima un semiminima. Septītā nots si parādās 16.gs.
Daudzbalsība izraisa baznīcas neapmierinātību, 1324.g. Jānis XXII izdod bullu, kura ir vērsta pret diskantu un menzurālo rakstu. Baznīcas korī dzied tikai vīrieši, sieviešu balsis izpilda kastrāti.

MŪZIKAS INSTRUMENTI
Eksistē stīgu, pūšamie un sitamie mūzikas instrumenti. Stīgu mūzikas instrumenti:
* lauta - pēc formas kā mandolīna, bet ar daudz stīgām;
* viola;
* ģitāra;
* arfa.
Parādās arī ērģeles, bet tikai ar 8 - 15 stabulēm. Īstās ērģeles izveidojas ap 16.gs. Pūšamie mūzikas instrumenti:
* flautas (blokflautas);
* stabules (tās ir liela izmēra, pastāv līdz Mocarta laikam 18.gs.
Sitamie mūzikas instrumenti:
* bungas;
* zvārguļi;
*tamburīni.

VIDUSLAIKU MODE

Apģērbu viduslaikos nemainīja pa sezonām - tas visu gadu bija vienāds, un tāds palika vairākus gadsimtus. Galvenais audums bija vadmala. Vīrieši valkāja kreklu, žaketi līdz ceļiem, platas audekla bikses, pār kurām uzvilka ar lentēm aptītas zeķes, bet sievietes valkāja kleitu ar apmetni. 11. un 12.gs. apģērbs kļuva smalkāks, modi sāka diktēt Francija. Vīrieši nēsāja garus kreklus, kurus ap gurniem sajoza ar jostu, pie kuras savukārt piestiprināja gūžu bikses. Kājās vēl vilka bikšu zeķes, bet pāri visam - pagaru vamzi bez piedurknēm. Virs vamža vilka iekrokotus svārkus, kurus ziemā apšuva ar kažokādām. Ziemā vēl vilka garu kažokādas mēteli bez piedurknēm (kas tomēr ir ļoti dārgs un ko var atļauties tikai nedaudzi) un rokās cimdus. Kurpes gatavoja no ādas un sasēja ar dažādas krāsas auklām. Vīriešu apģērbi bija spilgti, pat raibi, bet modes švīti nēsāja katru bikšu zeķi savā krāsā, bet reizēm - pat krāsaini rūtotas. Sieviešu apģērbs ir gari svārki līdz zemei, kreklam ir ļoti garas, asimetriskas piedurknes, kuru viena mala sniedzas līdz zemei. Jaunavas matus pin bizēs vai arī nēsā izlaistus, bet precētas sievas vienmēr pin bizes, kuras aptin ap galvu un vēl nēsā aubes ar vai bez plīvura, vai arī tikai plīvuru. Rotaslietas ir ļoti iecienītas, plaši lieto arī kosmētiku un smaržas, kuras bieži tiek lietotas, lai nomaskētu netīrību. Pirmās būtiskās izmaiņas modē vērojamas 14.gs., kad vīriešu svārki paliek ļoti īsi, tos var uzvilkt tikai pāri galvai, tādēļ, lai atvieglotu uzvilkšanu, svārkus pārgriež un sāk lietot pogas. Sevišķi raibas paliek gūžu bikses un zeķes; zeķēm ir tik gara pēda un kurpes ir ar tik gariem un smailiem purniem, ka tas jau sāk apgrūtināt iešanu. Kurpēm gali ir uzliekti un galā piekarināts zvaniņš. 15.gs sāk nēsāt kurpes ar strupiem galiņiem, bet purngalus iešķeļ, lai varētu redzēt košās zeķes. Inteliģenti nēsā beretes, bet iecienītas ir arī platmales. Cepures rotā ar putnu spalvām, kuras tie, kuriem atļauj līdzekļi, piestiprina pie cepures ar dārgakmeņu saspraudi, vēl izrotātu ar citiem dārgakmeņiem. Sieviešu apģērbs ir salīdzinoši neuzkrītošs, tikai viduslaiku beigās sieviešu apģērbu sāk dalīt svārkos un jakās.
Viena no galvenajām viduslaiku modes iezīmēm bija tas, ka noteiktām sociālajām grupām bija savi obligāti valkājami tērpi. Piemēram, no sabiedrības izraidītie un cieņu zaudējošie pilsoņi (prostitūtas, jūdi, spitālīgie, bendes un ķeceri) valkāja dzeltenas krāsas apģērbu vai kādu apģērba daļu (piemēram, Vācijā jūdi valkāja dzeltenu cepuri), kā arī izglītotajiem cilvēkiem bija īpaši tērpi, piemēram, sarkanā krāsa apģērbā apzīmēja augstu stāvokli sabiedrībā. 13.gs. izveidojās noteikts garīdznieku tērps, kurš daļēji arī šodien ir saglabājis savu izskatu.

VIDUSLAIKU MEDICĪNA

Viduslaiku medicīnas avots bija antīkās, arābu un jūdu pieredzes sakopojums, pie kam ārsts viduslaikos tika pielīdzināts astrologam. Medicīna tika aplūkota gan kā teorētiska, gan praktiska zinātne, tomēr visgrūtāk bija tikt galā ar domu, ka iejaukties "Dieva ķermenī" ir slikti, pat nešķīsti. Tieši tādēļ no sākuma sekcijas veica cūkām (pirmā anatomijas grāmata - "Cūkas anatomija"), jo uzskatīja tās par vistuvākajām cilvēkam uzbūves ziņā, tikai vēlāk tika veiktas sekcijas noziedzniekiem. Tomēr jau 14.gs. anatomijai bija lieli panākumi, bija veikti vairāki vērā ņemami atklājumi, lai gan daudz kas vēl bija neskaidrs, kā arī valdīja dažādi nepareizi pieņēmumi un priekšstati. Medicīnai bija trīs uzdevumi: rūpes par veselību; iekšējā ārstēšana; radikāla iejaukšanās cilvēka ķermenī no ārpuses. Būtībā medicīna bija arī filozofiska un astroloģiska mācība, tomēr tā pirmo reizi ieguva atsevišķas zinātnes statusu. Medicīnas mērķi tiek traktēti šādi: griba un tieksme pēc optimālas dzīves, prieks par veselību un cerība uzlabot slimo pasauli. Viduslaikos netika nodalītas rūpes par cilvēka ķermeni un garu, bet medicīniskā aprūpe attiecās uz visu cilvēku. Vispār veselība nozīmēja sevišķu Dieva labvēlību, jo, ņemot vērā sliktos sanitāros apstākļus un trūcīgo pārtiku, viduslaikos slimības bija ļoti izplatītas. Varbūt tieši tādēļ ārstus uzskatīja par gaismas nesējiem, kas izdzen tumsu un izplata prieku visapkārt.

NĪBELUNGU DZIESMA

"Nībelungu dziesma" ir vācu varoņeposs, kas veidojies gadiem ilgi no tautā stāstītām varoņdziesmām. "Nībelungu dziesmā" realitāte saplūdusi ar teiksmām, tās tēli un notikumi ir raksturīgi visu ģermāņu tautu daiļradei. Vēsturiski "Nībelungu dziesma" ietver lielo tautu staigāšanu, huņņu iebrukumu Eiropā (5. gs.) un burgundiešu (nībelungu) valsts sabrukumu. Eposs sarakstīts vidusaugšvācu valodā.
"Nībelungu dziesmas" varonis Zīgfrīds ir Reinas lejasteces ķēniņa Zīgmunda un ķēniņienes Zīgelindes dēls - daiļš un cildens jaunietis, apveltīts ar neiedomājamu spēku un drosmi. Kad viņš tiek iecelta bruņinieku kārtā, tad pret vecāku gribu dodas pasaulē meklēt piedzīvojumus. Klejojumu rezultātā viņš nonāk Nībelungu zemē, kur izšķir šīs zemes ķēniņu strīdu par mirušā tēva bagātībām. Lai gan dalījums ir taisnīgs, ķēniņi nav apmierināti un Zīgfrīdam nākas cīnīties ar viņiem un divpadsmit milžiem, ko varonis paveic bez īpašas piepūles. Nāk izlīgums un abi nībelungi atzīst Zīgfrīdu par savu ķēniņu. Tālākajā gaitā Zīgfrīdam jācīnās arī ar rūķi Alberihu un pūķi. Arī šajās cīņās jaunais varonis gūst uzvaru, piedevām norīkodams Alberihu par Nībelungu (nu jau savu) bagātību sargu un izpeldēdamies pūķa asinīs, kas padara viņu neievainojamu, izņemot vietu starp pleciem, kur bija pielipusi liepas lapa.
Ar laiku Zīgfrīds sāk ilgoties pēc mīlestības un, padzirdējis par burgundiešu ķēniņmeitas Krimhildes daiļumu, nolemj doties uz Vormsu un lūgt daiļavas roku. Vormsā Zīgfrīdu atpazīst un viņš kļūst par burgundiešu ķēniņa Guntera, Krimhildes brāļa, viesi. Veselu gadu varonis nodzīvo Vormsā, īsinādams laiku kara spēlēs un bruņinieku sacīkstēs, tā arī neieraudzījis daiļo Krimhildi. Savukārt jaunava vēro Zīgfrīdu pa pils logu un priecājas par tā neskaitāmajām vieglajām uzvarām.
Kādu dienu sakšu ķēniņš Lidegers piesaka Gunteram karu. Kopā ar savu brāli - dāņu ķēniņu Lidegastu - viņš ir iecerējis iekarot burgundiešu zemes. Zīgfrīds, kas nepazīst baiļu, stājas burgundiešu karaspēka priekšgalā un dodas uz sakšu zemi. Burgundieši droši metas kaujā un arī sakši neatpaliek, bet, kad Lidegasts sastopas ar Zīgfrīdu un atpazīst viņa ģerboni, viņš saprot, ka zaudējums ir neizbēgams, un lūdz burgundiešiem mieru. Uzvarējušie burgundieši ar Zīgfrīdu priekšgalā un pieciem simtiem gūstekņu pārrodas mājās, kur tiem par godu tiek sarīkoti krāšņi uzvaras svētki. Šī ir pirmā reize, kad Zīgfrīds un Krimhilde sastopas aci pret aci. Seko atzīšanās mīlestībā, bet savas kautrības dēļ Zīgfrīds vēl nebildina daiļavu.
Arī Gunters sāk ilgoties pēc sievietes un nolemj doties uz Islandi, lai bildinātu skaisto Brunhildi, Izenšteinas ķēniņieni, par kuras skaistumu un spēku dzirdējis ne mazums nostāstu. Ķēniņiene Brunhilde ir ne vien apbrīnojami skaista, bet arī neticami spēcīga un vīriem, kas vēlas lūgt viņas roku, liek sacensties ar viņu šķēpa mešanā, tāllēkšanā un akmens sviešanā. Zīgfrīds, kurš Brunhildi un viņas spēku pazīst ("Nībelungu dziesmā" gan netiek stāstīts, kā; informācija par to atrodama "Volzungu dziesmā"), mēģina Gunteru atrunāt, bet piedzīvo neveiksmi un piesakās Gunteram palīdzēt uzveikt skaistuli ar noteikumu, ka brālis izdod savu māsu par sievu varonim.
Izenšteinā Zīgfrīds uzdodas par Guntera vasali. Ņemdams talkā savu burvju cepuri, neredzamais Zīgfrīds palīdz Gunteram cīņā un par abiem viņi uzveic ķēniņieni Brunhildi, kam neatliek nekas cits, kā iziet par sievu pie Guntera.
Tiek nosvinētas dubultkāzas. Par nelaimi, nekas nav tik jauki kā šķiet, jo Brunhilde mīl nevis savu vīru ķēniņu Gunteru, bet viņa māsas Krimhildes vīru, jauno varoni Zīgfrīdu. Kāzu nakts Gunteram paiet, karājoties uz naglas līdz rīta gaismai ar sasietām rokām un kājām. Uzzinājis par drauga nelaimi, Zīgfrīds atkal uzliek burvju cepuri un atņem Brunhildei viņas zelta gredzenu un jostu, kurā slēpjas viņas spēks.
Pēc spītnieces savaldīšanas laimīgais Zīgfrīds ar savu ne mazāk laimīgo sievu dodas uz dzimto pusi - Nīderlandi. Krimhildei piedzimst dēls, ko par godu tēvocim nosauc par Gunteru, arī Brunhildei piedzimst dēls, kas dabū Zīgfrīda vārdu. Krimhilde kļūst par vienīgo Nīderlandes ķēniņieni, jo Zīgfrīda māte mirst. Desmit gadi ir pagājuši, bet Brunhildes greizsirdība vēl ne. Viņa pierunā vīru, lai tas uzaicina Zīgfrīdu ar sievu Saulgriežu svētkos uz Vormsu. Visa Nīderlandes karaliskā ģimene, izņemot mazo Gunteru, priecīgi dodas uz Vormsu, kur tiek jo laipni uzņemti. Vienpadsmitajā dienā, bruņinieku sacīkšu laikā abu ķēniņieņu starpā izceļas ķilda, kuras laikā Brunhilde uzzina, kas atņēmis viņai jostu un gredzenu, kā arī to, ka Zīgfrīds nav Guntera vasalis. Aizvainotā Brunhilde žēlojas vīram. Gunters sadusmojas uz Zīgfrīdu, ka tas lielījies sievai ar uzvaru, bet tomēr draugi salīgst mieru.
Brunhilde nav nomierināma un beidzot panāk savu - pierunā Hagenu, lai tas atriebj viņas kaunu. Viltīgais Hagens pamazām panāk Guntera piekrišanu sava plāna - nogalināt Zīgfrīdu - realizācijai. Šai laikā ierodas viltus Lidegera un Lidegasta sūtņi, lai otrreiz pieteiktu karu burgundiešiem. Vienmēr izpalīdzīgais un bezbailīgais Zīgfrīds, neko ļaunu nenojauzdams, tūliņ piesakās palīdzēt. Hagens pa to laiku no baisu nojautu māktās Krimhildes uzzina par vienīgo vietu, kur Zīgfrīds ir ievainojams un apsola ķēniņienei pasargāt to cīņā. Lai tas būtu vieglāk izdarāms, Krimhilde uzšuj sarkanu zīda krustu tai vietā. Kad viss nokārtots, ierodas divi kārtējie viltus sūtņi, kas paziņo, ka kara nebūs, jo abi brāļi ir apdomājušies.
Priekā par labo vēsti tiek nolemts doties medībās. Šīs medības varonim Zīgfrīdam ir liktenīgas - viltīgais Hāgens viņu nelietīgi nodur no aizmugures. Ievainotais Zīgfrīds uzreiz saprot, ka ir nodots, un pirms nāves vēl paspēj izteikt Gunteram savu sarūgtinājumu un nosodījumu. Zīgfrīds tiek godam apglabāts Vormsā; visa tauta ir bēdu sagrauzta, jo visi mīlēja un godāja cēlo varoni. Krimhilde, kas nu visu saprot, ar pūlēm attur nībelungus no to nodoma atriebt burgundiešiem varoņa nāvi.
Briesmīgās bēdās ķēniņiene Krimhilde paliek pie sava mīļotā vīra kapa Vormsā un bēdu māktais Zīgmunds viens pats dodas uz Nīderlandi, kur viņu gaida viņa mazdēls Gunters.

ROLANDA DZIESMA

"Rolanda dziesma" ir vecfranču viduslaiku eposs, kas, domājams, tapis franču liriski episko dziesmu - kantilēnu - iespaidā. Tā pamatā ir leģendas par Kārļa Lielā karagājieniem. Varonis Rolands apdziedāts kā franču nacionālais varonis. Pirmais "Rolanda dziesmas" pieraksts tiek datēts ar 12. gadsimtu.
Varonis Rolands ir paveicis daudzus varoņdarbus un ieguvis visas tautas mīlestību un bijāšanu. Slavenajā Ronsilēnas kaujā sākumā tiek ievainots viņa draugs Olivjē, par ko varonis ļoti pārdzīvo. Juzdams ienaidnieka pārspēku, Rolands pūš savā ragā Olifantā. Kārlis Lielais sadzird pūtienu, bet nodevīgais Ganelons ķēniņu pārliecina, ka tās nav Olifanta skaņas. Par vēlu Kārlis saprot, ka skaņas tiešām nāk no Olifanta un steidzas palīgā - Rolanda draugs Olivjē krīt kaujā, arī Rolands jau ir tuvu nāvei. Grāfs Rolands noguļas zem priedes, palikdams zem galvas savu zobenu Dīrendālu un ragu Olifantu, un pagriež galvu uz ienaidnieka pusi. Tā, pateicoties Ganelona meliem, abi draugi un drosminieki mirst. Kārlis Lielais ļoti pārdzīvo sava māsasdēla nāvi. Abi draugi tiek pienācīgi apglabāti.
Lai arī miris, Rolands tomēr dzīvo savu draugu un tautiešu atmiņās. Viņa mīļotā Oda, ko viņš solījies ņemt par sievu, mirst aiz bēdām, uzdzirdējusi par Rolanda nāvi.

ROBINS HUDS

Ierazdamies Anglijā, normandieši atnesa sev līdzi romances, kas tolaik bija populāras Francijā. Kamēr lordi un bagātnieki īsina laiku ar franču romancēm, vienkāršā tauta izsaka savas izjūtas populārajās balādēs. Robins Huds, drosmīgais un uzticīgais apspiesto draugs un bagāto ienaidnieks, bija iemīļotākais angļu balāžu varonis. Robina Huda labo darbu skaits ir milzīgs.
Vai Robins Huds bija reāla persona? Ja var ticēt leģendai, viņš dzīvojis 12. gadsimta otrajā pusē. Dziesmas par viņu pierakstītas vēlāk. Vēsture par to klusē, bet viens ir skaidrs - tolaik Robins Huds tautas apziņā bija reālāks kā daudzi cilvēki, par kuriem vēsture sniedz precīzas ziņas. Viņš iemiesoja vienkāršās tautas vēlmes un ideālus, ilgas pēc pagājušajiem laikiem, kad Anglija vēl bija brīva un neatkarīga.

SVĒTAIS ASĪZES FRANCISKS

Svētā Asīzes Franciska dzīve parāda tādu viduslaiku kristietības aspektu, kas asi kontrastē ar tiem aspektiem, kas tika piedāvāti lielajās katedrālēs (ar to pārticību un spozmi) vai universitātēs (ar to mācīšanos un izsmalcinātajiem strīdiem).
Svētais Asīzes Francisks (1181-1226), gluži kā Pēteris Valdo, nāk no pārtikušu lieltirgotāju ģimenes. Pakļaujoties intensīvam reliģiskam pārdzīvojumam, Francisks pameta savus īpašumus un veltīja savu dzīvi Kristus imitēšanai. Ģērbies kā ubags, viņš klaiņoja pa ciematiem un pilsētām, sludinot, ārstējot un palīdzot. Francisks sludināja Kristus vārdus pilsētu nabagajiem, rīkojās pretēji mūkiem, kas Kristus vārdu glabāja mūra cietokšņos. Līdzīgi Pēterim Valdo, viņš sludināja personisko izjūtu reliģiju; gluži kā Jēzus, viņš sniedza mīlošu roku nabagiem, bezpalīdzīgajiem, slimajiem, pat spitālīgajiem, kuriem citi sargājās pat tuvoties. Drīz svētais Francisks piesaistīja sev skolniekus, kurus sauca par Mazajiem Brāļiem. 1209. gadā tika nodibināts franciskāņu ordenis, kam piederīgie franciskāņu mūki visur sekoja sava vadoņa pēdās.
Aizdomu pilnajiem baznīcas vīriem Mazie Brāļi šķita esam kārtējā ķeceru brālība, kas protestēja pret pārtikušo un pasaulīgo baznīcu. Lai nu kā, Francisks respektēja priesteru autoritāti un sakramentu likumību. Saprotot, ka tik populāra kustība var būt noderīga baznīcai, Inocentijs III atļāva Franciskam turpināt savu misiju. Inocentijs cerēja, ka franciskāņi palīdzēs noturēt baznīcā tos diletantus, kam bija dziļi reliģiskas jūtas, bet kurus neapmierināja tradicionālā hierarhija.
Pieaugot franciskāņu popularitātei, garīdzniecība palielināja kontroli pār viņu darbību; laika gaitā ordenis no iedvesmotu iesācēju spontānas kustības pārveidojās par organizētu līdzekli pāvesta varas viltībām. Franciskāņi kalpoja baznīcai kā skolotāji un misionāri Austrumeiropā, Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos un Ķīnā. Garīdzniecība atcēla Franciska aizliegumu, ka Brāļiem nedrīkst piederēt baznīcas, mājas un zemes. Viņa vēlme saglabāt kustību kā nekvalificētu ordeni tika noliegta, kad garīdzniecība deva Brāļiem tiesības uzklausīt grēksūdzes. Franciska pretošanās formālai mācībai, uzskatot to par nevajadzīgu evaņģēlija sludināšanai, tika aizmirsta, kad kustības biedri sāka pieprasīt, lai tās locekļiem būtu universitātes izglītība. Tie, kas protestēja pret šīm izmaiņām kā pret Franciska gara neievērošanu, tika spīdzināti, daži pat sadedzināti uz sārta kā ķeceri.

AKVĪNAS TOMS

Akvīnas Toms ir dzimis 1225.g., pabeidzis Neapoles universitāti, kur studējis brīvās mākslas. Vēlāk studējis arī Parīzē un Ķelnē, bijis teoloģijas profesors, tai laikā viens no populārākajiem, viņu dēvēja par doctor angelicus - eņģelisko doktoru. Vēl viņu ordeņa brāļi sauca par "Sicīlijas vērsi". Savas dzīves laikā Akvīnas Toms sarakstījis daudzus darbus, kuriem bija milzīga nozīme. 16.gs. Romā iznākuši Toma kopotie raksti 17 sējumos, bet divos nākamajos izdevumos 19.gs. bija 25 un 34 sējumi. Akvīnas Toms, tāpat kā viņa draugs Alberts Lielais, piederēja dominikāņu ordenim. Savu pēdējo darbu "Summa Theologica" Alberts Lielais tā arī nepabeidza, bet to izdarīja Akvīnas Toms, kamēr savu darbu ar tādu pašu nosaukumu viņš nepaspēja pabeigt līdz mūža beigām. Toms ir daudz tulkojis un komentējis Aristoteļa darbus. Toms paklausīja sava ordeņa aicinājumam organizēt teoloģijas studijas Neapolē, 1274.g. pieņēma pāvesta aicinājumu piedalīties Lionas koncilā, bet ceļā uz turieni viņš nomira. Viens no galvenajiem 13.gs. notikumiem bija asās teoloģiskās cīņas starp Akvīnas Tomu un Sigēru. 1265. - 1270.g. franciskāņi Parīzē uzbruka Akvīnas Tomam, bet Bonaventūra uzstājās gan pret Tomu, gan pret Aristoteli. Toms bija viena no spilgtākajām un interesantākajām personībām viduslaiku kultūrā, bet viņš Kristu un viņa darbību skaidroja ar intelekta, zinātnes un loģikas palīdzību, kas bija pilnīgi nepieņemami Svētā Augustīna un franciskāņu sekotājiem. Kā raksta Akvīnas Toms - Dievs sniedz savu palīdzību cilvēkiem četros veidos:
1) caur pakļaušanos baznīcai;
2) caur pakļaušanos sabiedrības autoritātei;
3) caur prāta disciplinēšanu;
4) caur cīņu ar pretiniekiem.
Toms, tāpat kā Aristotelis, uzskata, ka galvenais ir sabiedrības kopējais nevis individuālais labums; kā arī viņš piekrīt kārtu sistēmai. Akvīnas Toms uzskata, ka ticībā svarīgākais ir prāts un izpratne, nevis ticība un paļaušanās jūtām. Toms ievieš universitātēs disputu sistēmu, kur tiek runāts konkrētās un īsās tēzēs un antitēzēs. Akvīnas Toma darbības centrā atrodas baznīcas un sabiedrības harmonijas sasniegšana, ko viņš arī cenšas panākt ar savu darbu palīdzību.

RODŽERS BĒKONS

Rodžers Bēkons ir vēlīnās sholastikas pārstāvis, dzīvojis ap 1214. - 1294.g., viņš ir anglis, pieder franciskāņu ordenim, ir aktīvs "antitomists". Bēkons studējis vispirms Oksfordā, tad Parīzē, viņa lielākās autoritātes ir Aristotelis, Avicenna un Averroess. Lai gan arī Akvīnas Toms ir Aristoteļa piekritējs, tomēr Bēkons uzskata, ka Toms nav izpratis ne pašu Aristoteli, ne viņa valodu. Bēkons liek uzsvaru uz valodu studēšanu, jo, neprecīzi tulkojot, rodas dažādi pārpratumu un nepareizi priekšstati par dažādiem seno laiku darbiem, tai skaitā arī par Svētajiem Rakstiem. Vēl Bēkona iecienītākā nodarbošanās ir fizikas eksperimenti (piemērām, viņš atklāj gaismas atstarošanas un staru laušanas likumus optikā), bet šo eksperimentu dēļ gan baznīca, gan ordenis raugās uz viņu ar aizdomām, kā arī aizliedz viņam izplatīt šos atklājumus. Pēc Bēkonam labvēlīgā pāvesta Klementa IV nāves viņu ieliek cietumā, kur viņš paliek līdz mūža beigām. Lai gan Bēkons uzskata sevi par "īstenu baznīcas dēlu", tomēr baznīca viņu neatzīst tieši savādo atklājumu dēļ. Bēkons redz sava laika sabojāto sabiedrību, kad klosteros valda homoseksuālisms, visapkārt vērojama uzdzīve, izlaidība un baudkāre, viņš grib attīrīt sabiedrību no šiem netikumiem ar zinātnes palīdzību, tomēr viņš neatrod sevišķi daudz piekritēju. Varētu teikt, ka viņa idejas ir viduslaikiem pārāk progresīvas un nepieņemamas.

DANTE ALIGJERI.  DIEVIŠĶĀ KOMĒDIJA.

Dante Aligjeri dzimis 1265.gadā Florencē; viņa dzejas un iedvesmas avots bija mīļotā sieviete, kura mira agrā jaunībā. Kā mākslinieciskais paraugs Dantem kalpo romiešu dzeja un Provansas poēzija, kā arī Boloņā un Parīzē iegūtās zināšanas par filozofiju un teoloģiju. Savu politisko uzskatu dēļ Dante tika padzīts no dzimtenes un dzīvoja kā klejotājs. Viņš miris Ravennā 1321.gadā.
Slavenākais no Dantes darbiem ir "Dievišķā komēdija", kurā ir aprakstīts ceļojums pa elli, šķīstītavu un paradīzi. Ceļojot pa elli un šķīstītavu, viņa pavadonis ir Vergīlija ēna. Pats ceļojums sākas ar nokāpšanu pazemē, kas kā piltuve ved uz Zemes centru - elles pavēlnieka mītni. Virzoties no augšas uz leju pa deviņiem lokiem, viņi sastop arvien smagākus grēciniekus - baudkārīgos, skopos, laupītājus, meļus, slepkavas utt., bet pašā tumšākajā bezdibenī atrodas divi lielākie nodevēji cilvēces vēsturē: Jūda (Kristus nodevējs) un Bruts (Cēzara nodevējs). Kad Dante ar vergīliju nonāk Zemes otrā - pretējā pusē, viņi nokļūst šķīstītavā - purgatorijā. Šķīstītavai ir stāva konusveida kalna forma, kurā viena virs otras izvietotas septiņas terases, kas atbilst septiņiem nāves grēkiem, bet virsotnē atrodas zemes paradīze. Uz trešo sfēru - paradīzi Dante dodas viens pats, jo Vergīlijs kā pagāns te netiek ielaists. Toties šeit Danti pavada viņa iemīļotā Beatriče, kura simbolizē dievišķo atklāsmi. Šis ceļojums noris kopā ar mīļoto sievieti pa deviņām debesu sfērām, kurās mīt pārcilvēciskas būtnes, bet pašā ceļojuma galā Dante ierauga Dieva diženumu tā Trīsvienībā.
Ceļojot pa elli, šķīstītavu un paradīzi, Dante ceļā sastop dažādus mirušus cilvēkus, ar kuriem viņš veido dialogus par aktuālām teoloģijas, filozofijas un politikas problēmām.

DŽOVANNI BOKAČO.  DEKAMERONS

Džovanni Bokačo dzīvojis no 1313. līdz 1375.gadam, dzimis Parīzē, tad ilgāku laiku pavadījis Neapolē, bet īpaši jāatzīmē viņa saikne ar tēva dzimto pilsētu Florenci. Florence ir arī Dantes un Petrarkas dzimtene, pie kam šajā pilsētā bija ļoti attīstīta tirdzniecība, naudas maiņas sistēma, amatniecība un citas viduslaikos populāras nodarbošanās. Lai gan Bokačo ir sarakstījis daudz grāmatu, tomēr visslavenākais un arī visvairāk apspriestais viņa darbs ir "Dekamerons". Var teikt, ka šis īstenībā ir pornogrāfisks darbs, kā arī var nopelt Bokačo māksliniecisko izteiksmes veidu vai izdomas vienveidību, bet nevar noliegt, ka šajā darbā ir atspoguļota viduslaiku dzīve atklātā gaismā, kas varbūt nav pārāk glaimojoša un tikumiska, tomēr pilnībā atspoguļo reālo situācija, kad dievbijība tika tik stingri pieprasīta no visiem cilvēkiem, sevišķi mūkiem (kuri bieži par tādiem kļuva ne jau pēc pašu vēlēšanās), ka būtu dīvaini no šiem cilvēkiem gaidīt īpašu tikumību un pazemību. Jau sen zināms, ka katrs aizliegums tikai rada vēlmi to pārkāpt, tādēļ nav ko brīnīties, ka dažādi baznīcas kalpi tiecas izbaudīt pasaulīgos priekus un dzīves piedāvātās iespējas. Pie tam nevar aizmirst, ka šajā darbā darbojas tēli, kuriem apkārt norisinās mēra epidēmija, bet šie cilvēki, stāstot jautros un pikantos atgadījumus no savas vai zināmu cilvēku dzīves, cenšas aizmirst postošo un iznīcinošo sērgu, kas paņēmusi jau tik daudzas dzīvības un nevar zināt, cik vēl paņems.
Bokačo pilnībā atmaskoja baznīcas kalpotāju divkosību un izvirtību, pie kam Bokačo pauda ne tikai savas, bet tā laika sabiedrības domas un uzskatus. Šis ir spilgts piemērs, kurā saskatāmas kopējās viduslaiku un agrās renesanses iezīmes, kur zināšanas vēl jaucas ar maldiem un māņticību.

Apsīda - (lat. apsis, loks), niša, izbūvēta pusaploces vai daudzstūrainā plānā.

Arkbutāns - ārējā pusarka, kas uztver celtnes vidusjoma velvju sānspiedienu un pārnes to uz balstiem. Dominē gotikas arhitektūrā.

Askētisms - (gr. askēsis, vingrinājums), dzīvesveids, ievērojot stingru atturību, lietojot tikai pašu nepieciešamo.

Bardi - ķeltu, īru, gallu, kimru un bretoņu dziesminieki 7. - 15. gs.

Benediktieši - vecākais katoļu mūku ordenis, kas dibināts pēc Nursijas sv. Benedikta noteikumiem. Tā pamatprincipi - askētiski dzīvot var vienīgi klosterī, un mūkam jāstrādā derīgs darbs.

Cistercieši - mūku ordenis, kas 1118. g. atšķēlās no benediktiešiem. Pielūdz Mariju, dzīvo ļoti askētiski un vienkārši, gandrīz nabadzīgi. Atsakās no zinātniskas darbības, kļūstot par lauksaimniekiem.

Diptihs - tāfele rakstīšanai, kas sastāv no divām plāksnēm, kas iekšpusē pārklātas ar vasku. Pagatavotas no koka, vēlāk arī no sudraba, zelta un ziloņkaula.

Dominikāņi - mūku ordenis, ko dibināja sv. Dominiks. Paredzēts neticīgo atgriešanai pie kristīgās ticības.

Elle - vieta, kur pēc nāves nonāk grēcinieki un neticīgie.

Gotika - mākslas stils viduslaikos pēc romāņu mākslas un pirms renesanses.

Indulgence - grēku piedošana, ko bieži varēja nopirkt par naudu.

Inkunābula - iespiestie darbi līdz 1500. gadam. To tehnika ļoti līdzinās toreizējo manuskriptu tehnikai.

Kancele - īpaša vieta baznīcās sprediķu lasīšanai - paaugstinājums vai aizžogojums.

Kantilēna - vecfranču liriski episka dziesma. Daži pētnieki domā, ka no tās attīstījusies franču senā episkā dzeja.

Kapela - baznīcas telpa vai atsevišķa ēka, kurā notiek dievkalpojumi; vēlāk - arī koris, kas novietojas kapelā.

Kapelāns - katoļu mācītāja palīgs, kapelas garīdznieks.

Kapituls - 1. garīdznieku sanāksme, kurā tika runāts par darbiem, lasīti kādi kapituli no Svētajiem rakstiem vai izteikti rājieni;
2. šo sanāksmju vieta, parasti piebūve pie katedrālēm;
3. Doma vai citu ievērojamu baznīcu garīdznieku sabiedrība, kas pulcējas kapitula zālē.

Kardināls - katoļu baznīcas augstākais garīdznieks.

Katedrāle - bīskapa galvenā baznīca. Ir divu tipu katedrāles - domi un minsteres. Minstere ir apvienota ar klosteri, domu pārvalda kanoniāts.

Klosteris - mūku/mūķeņu dzīves vieta ar aizliegumu atstāt telpas vai pieņemt apmeklētājus bez klostera priekšnieka atļaujas.

Koncils - (lat. concilium, savienība, sanāksme, sapulce), draudžu priekšstāvju sapulce, kurā tiek apspriesti jautājumi un pieņemti lēmumi, kas attiecas uz vairākām draudzēm.

Konklāvs - (lat. conclave, noslēgta telpa), kardinālu sapulce, kurā tiek ievēlēts jauns pāvests; arī telpa, kurā notiek šī sapulce.

Konkordāts - līgums starp Vatikānu un kādu valsti par baznīcas apstākļiem šīs valsts teritorijā.

Liturģija - kristīgajā baznīcā dievkalpojuma vai atsevišķu tā daļu apzīmējums.

Liturģiskā drāma - baznīcas sadraudzības akts, kurā Dievam caur Jēzu Kristu tiek parādīts augstākais gods, bet ticīgajiem, kas tajā piedalās, tiek piešķirta atpestīšana. Liturģiskajā drāmā Kristus kā debesu augstākais priesteris turpina pestīšanu.

Meistardziedoņi - dziesminieki Vācijā 15. un 16. gs., kuri bija organizēti korporācijās - skolās, kurās piešķīra mākslas pilnības grādus.

Menestrels - profesionāls dziesminieks un mūziķis feodālajā Francijā un Anglijā 12. gs. beigās un 13. gs., bieži pats arī savu dziesmu teksta autors un komponists. 14. - 18. gs. par menestreliem dēvēja arī ceļojošus gadatirgu dziedoņus.

Minnezengeri - bruņniecības laiku neepiskās dzejas autori - dziesminieki Vācijā.

Mistērijas - vēlo viduslaiku reliģiskā teātra žanrs.

Motete - garīgs dziedājums. Motetē tenors dzied kādu gregoriāņu melodiju vai korāli, bet pāri tam divas vai trīs balsis īsākās notīs katra savu tekstu, kas nereti bija laicīgs.

Pasija - ciklisks skaņdarbs ar evaņģēlija tekstu par Kristus ciešanām.

Romānika - apzīmējums mākslas veidam Rietumeiropā 10. - 13. gs. otrajai pusei.

Sholastika - reliģiska filozofija, kas attīstījās viduslaiku klosteru skolās un universitātēs. Tās galvenais mērķis ir kristīgās ticības dogmu apoloģija un sistematizācija.

Solfedžo - dziedami vingrinājumi balss ievingrināšanai, dzirdes un intervālu uztveres spējas attīstīšanai.

Tenors - galvenā partija viduslaiku daudzbalsīgajā mūzikā.

Trubadūri - provansiešu dzejnieki dziesminieki 11. - 13. gadsimtā. Trubadūru dzeja atstāja ietekmi un truvēru un minnezengeru liriku.

Universitāte - Eiropas augstskolu specifiska forma, kas radās 12.gs. Boloņā un Parīzē

Vitrāža - monumentāli dekoratīvās mākslas veids vai atsevišķs darbs. Ornamentu vai sižetu kopums no krāsainiem stikla gabaliņiem, kas sastiprināti ar metāla stiegrojumu. Vitrāžu uzplaukums saistās ar Franciju, Vāciju, Itāliju, Angliju un Norvēģiju.