|
Jānis jutās te šai pasaulē kā ārpus sevis. Viņš varēja pats sevi redzēt un novērot. Nodzīvotais mūža gabals satinies mākonī un aizlidojis. Nu viņš bija vēl zēns, jauns un viegls. Nolicis klēpi, viņš laidās skriešus atpakaļ un priecājās pats par sevi. Patiesi, arī fiziski viņš bij vēl jauns.
Saimnieks dūra zemē žeperus un pa reizei pakliedza čaklajiem strādniekiem kādu joku. (Pēc J.Jaunsudrabiņa) |