Drīz viņš sasniedza to villu, kurā Olufejevs dzīvoja. Zana jau viņam smaidīja pretim no verandas un panācās pretim dārzā. «Ā, rakstnieka kungs, tas ir jauki!» viņa mirdzošām acīm tam sniedza pretim roku. Kārlis to ar konvencionālu cienību noskūpstīja, bet viņa tā roku spieda tik kaislīgi un pievilka to pie savas sirds, kura traki pukstēja. |
(A. Deglavs) |