Māte iepriež
() galvu rokās, lai neredzētu
() mīlulīša mokas, un tādā stāvoklī to pārsteidz () vīrs ar ārstu.
Ārsts noliek
() blakām lampiņai uz galda mazu ādas somiņu līdz ar savu cepuri, izvelk
() no vestes kabatas ķemmes un pārbrauc
() ar tām pār kuplajiem, dzeltenajiem matiem. Jaunais cilvēks kustas
() viegli, pašapzinīgi un smaida
() ļoti laipni. Viņa zilās acis lūkojas
() līdzcietīgi bālajā mātes sejā.
«Nu, kā klājas
() slimniekam?» viņš jautā
() mīkstā balsī.
«Ai, daktera kungs, ar viņu stāv
() ļauni, ļoti ļauni,» Līze atbild
() klusi, un asaras rit
() pār vaigiem.
«Nu, nu,» ārsts mierina
(), «gan jau vēl viss būs
() labi.»
«Kaut Dieviņš dotu
()!»
Pēteris, noliecis
() drūmi galvu, lūkojas
() šūpulī.
|
