Par Soņas dzīvi neviens nekā daudz nezināja. Viņa dzīvoja viena pati meiteņu kopmītnes atsevišķajā istabiņā. Inga, Mudīte un vēlāk arī Aina ar Soņu bija sadraudzējušās, tāpēc īsi pirms svētkiem nāca gaismā tādas lietas, ko Artūram nekādi nevarēja piedot.
Zālītis gan starpbrīžos, gan pēc stundām, gan volejbola laukumā bieži vien mēģināja no mums izdabūt, kā tas īsti bijis ar tām ūdens krūzēm un vai tas viss nav lielo terors pret mums. Viņš bija pārliecināts, ka mēs ar Gunāru kaut ko slēpjam, paši nebūdami vainīgi. Mēs spītīgi palikām pie sava: vainīgi, un viss.
(O.Vācietis)
|