|
Grimst manī mazs kuģītis. Atkal vien nogrimst. Sirds smaga. Sirds pukst starp nogrimušiem kuģīšiem. Tie man bija skaisti kuģi. Un vēl tagad tie ir skaisti starp krabjiem. ... šis bija pārāk pārcentīgs, vilka plostus; spēks bija deviņiem plostiem, bet kabināja vienmēr klāt vēl desmito. ... tas nogrima draugu dēļ. Draugu gaumes dēļ. Aiz kreisā borta parādījās delfīns strīpainās matračkrāsas biksēs, visi gāzās uz kreiso bortu. Bet labajā pusē parādījās jūras govs zilām acīm, un visi sametās uz labo bortu un apgāza manu kuģīti. ... šis nogrima viņas dēļ. Vai tas mans kuģītis ātrāk nemaz neejot? Es zināju, ka tas ātrāk nevar , bet gāzu kurtuvē tīru degvielu. Kurtuve uzgāja debesīs un tagad riņķo ap Venēru. ... un šis nogrima tāpat, pagāniska prieka pēc. Jāņu naktī es tam pielaidu uguni un tas nodega līdz ūdenim un nočūkstēja. Tā aizgāja dzīve - kuģīšus gremdējot. Pa kuģu klājiem un saloniem dzīvodams, netiku padomājis par zemūdenēm. Esmu palicis bez ātrās palīdzības. Vienīgā cerība, ka sirdij var palīdzēt kāda sveša zemūdene. |