|
Grimst manī mazs kuģītis. Atkal vien nogrimst. Sirds smaga. Sirds pukst starp nogrimušiem kuģīšiem. Tie man bija skaisti kuģi. ... šis bija pārāk centīgs, vilka plostus; spēks bija deviņiem plostiem, bet kabināja vienmēr klāt vēl desmito. ... tas nogrima draugu dēļ. Draugu gaumes dēļ. Aiz borta parādījās delfīns strīpainās matračkrāsas biksēs, visi gāzās uz to pusi. Bet otrā pusē parādījās jūras govs zilām acīm, un visi sametās uz to pusi un apgāza manu kuģīti. ... un šis nogrima tāpat, pagāniska prieka pēc. Jāņu naktī es tam pielaidu uguni un tas nodega līdz ūdenim un nočūkstēja. Tā aizgāja dzīve - kuģīšus gremdējot. Pa kuģu klājiem un saloniem dzīvodams, netiku padomājis par zemūdenēm. Esmu palicis bez ātrās palīdzības. Atliek cerība, ka sirdij var palīdzēt kāda sveša zemūdene. (Pēc Imanta Ziedoņa) |