Man jāiet gulēt. Bet es strīdos:
- Man negribas. Vēl nē. Vēl nē! -
Es ilgi, ilgi gultā dīdos.
Pie loga sapnis pieklauvē,
bet sapnim melns vilka deguns...
Viņš tagad līdīs mani kost -
ar visu spilvenu un segu,
ar visu gultu ēdīs nost!
- Vilk, neēd mani, ja tu vari.
Ir virtuvē daudz visa kā,
ir zupa, desa, maize arī.
Vilk, saki - jā. Nu saki - jā! -
Bet vilks man sēžas gluži blakus
un laizās vēl, un laizās vēl:
- Tāpat kā tu, es arī saku.
Tu saki - jā. Es saku - nē.
- Ņem buldozeru. - Bet vilks neņem.
Es saku: - Jā? - Vilks saka: - Nē! -
Un vispār, kas tās ir par blēņām,
Ka vilki buldozerus ēd?
Un nevar pielūgties - vai stiepies.
Vilks laizās un caur zobiem šņāc:
- Tā, puisīt. Jo tu vairāk tiepies,
jo vairāk tu maz garšot sāc. -
Vilks atņirdz zobus, lai man kostu,
un mīļā balsī saka tā:
- Rīts, dēliņ. Tev jau laiks ir mosties.
- Laiks? -
Un es saku mammai: - Jā!
(Ojārs Vācietis)
|
