Kad februārī uznāk pali, mani vīna pagrabi un apakšzemes noliktavas pieplūst pilni līdz (malas) ar (dzēriens), kas it nemaz neiet pie (dūša), un brūngana straume paceļas līdz manas labākās guļamistabas (logi). Tad ūdens atkal nokrītas, atstādams aiz (sevis) dubļu plāceņus, kas smaržo gluži kā ogumaizes mīkla. Un kanāli aizsērē ar (zāles), un pa (tie) gultni gandrīz viscaur var staigāt sausām kājām, atrodot svaigu barību un dažādas mantas, ko neuzmanīgi ļaudis pārmetuši pār (borts).
(K.Greiems)
|
