|
Kad februārī uznāk pali, mani vīna pagrabi un apakšzemes noliktavas pieplūst pilni līdz malām ar dzērienu, kas it nemaz neiet pie dūšas, un brūngana straume paceļas līdz manas labākās guļamistabas logiem. Tad ūdens atkal nokrītas, atstādams aiz sevis dubļu plāceņus, kas smaržo gluži kā ogumaizes mīkla. Un kanāli aizsērē ar zālēm, un pa to gultni gandrīz viscaur var staigāt sausām kājām, atrodot svaigu barību un dažādas mantas, ko neuzmanīgi ļaudis pārmetuši pār bortu. (K.Greiems) |