Teikumu veido patstāvīgi vārdi un palīgvārdi. Vārdu savstarpējo saistījumu nosaka ar jautājumiem. Patstāvīgi vārdi, kas veido teikumu un atbild uz kādu jautājumu, ir teikuma locekļi.

· Nākamnedēļ man sāksies skolas brīvdienas.

Kas sāksies? – brīvdienas

Ko darīs brīvdienas? – sāksies

Kad sāksies brīvdienas? – nākamnedēļ

Kam sāksies brīvdienas? – man

Kādas brīvdienas? – skolas

Teikuma locekļi var būt vienkārši un salikti. Vienkāršus teikuma locekļus veido viens patstāvīgs vārds, patstāvīgs vārds kopā ar prievārdu vai salīdzinājuma partikulu kā vai patstāvīgs vārds kopā ar saitiņu.

· teikums, garš, ar vārdiem, kā vējš, ir skaists

Saliktu teikuma locekli veido nedalāmi vārdu savienojumi vai vairāki patstāvīgi vārdi, kas veido saliktu nosaukumu.

· viens no mums, māsa ar brāli, kilograms tomātu, simtiem kilometru, Jānis Ozols, Baltijas jūra

Nedalāmu vārdu savienojumu veido:

1) daudzuma apzīmējums un ar to saistīts lietvārds ģenitīvā

· daudz uztraukumu, kilograms cukura, tūkstošiem parakstu

2) daudzuma apzīmējums kopā ar prievārdu no un attiecīgo deklinējamo vārdu

· kāds no viņiem, daudzi no balsotājiem, daži no skolēniem

3) deklinējamais vārds kopā ar prievārdu ar un deklinējamu vārdu instrumentālī pavadoņa nozīmē

· Jānis ar Pēteri, viņš kopā ar vecākiem.

Teikuma priekšmets ir teikuma virsloceklis, par kuru teikumā ir kaut kas pateikts. Tas atbild uz jautājumu kas? Analizējot teikumu, teikuma priekšmetu pasvītro ar vienu horizontālu līniju.

Teikuma priekšmets var būt vienkāršs vai salikts.

· Jānis saslima ar gripu.

Kas saslima? – Jānis

· Desmitiem iedzīvotāju saslima ar gripu.

Kās saslima? – desmitiem iedzīvotāju

Par vienkāršu teikuma priekšmetu var būt:

1) deklinējams vārds nominatīvā

· Es gaidu, kad beidzot sāksies brīvdienas.

2) darbības vārdu nenoteiksmē

· No rītiem skriet ir veselīgi.

3) jebkurš vārds, kas atbild uz jautājumu kas?

· “Ak” ir izsauksmes vārds.

Izteicējs ir teikuma virsloceklis, kas kaut ko izsaka par teikuma priekšmetu. Tas atbild uz jautājumu ko dara? kas ir? kāds ir? Analizējot teikumu, izteicēju pasvītro ar divām horizontālām līnijām.

Izteicējs var būt vienkāršs vai salikts.

· Jānis saslima ar gripu.

Ko darīja Jānis? – saslima

· Saule šodien ir spoža, spoža.

Kāda ir saule? – ir spoža, spoža

· Muris ir viens no pagalma kaķiem.

Kas ir Muris? – ir viens no kaķiem

Par vienkāršu izteicēju var būt:

1) darbības vārds jebkurā formā

· Rudens atnāca ar stipru vēju un lietavām.

· Suns pārnācis mājās tikai nākamajā rītā.

2) darbības vārdi būt, kļūt, tapt, tikt saitiņas nozīmē kopā ar deklinējamu vārdu, apstākļa vārdu vai darbības vārdu nenoteiksmē

· Ar katru dienu naktis kļūst īsākas.

· Lasīt ir ļoti aizraujoši.

3) deklinējams vārds kopā ar salīdzinājuma partikulu kā un saitiņu

· Kumeļš bija melns kā piķis.

4) darbībās vārdi būt, tapt, tikt kā pilnas nozīmes darbības vārdi

· Projekts vēl tikai top.

· Māja ir upes krastā.

· Es iztikšu bez tavas palīdzības.

Apzīmētājs ir teikuma palīgloceklis, kas paskaidro lietvārdu vai lietvārda nozīmē lietotu vārdu. Tas atbild uz jautājumiem kāds? kāda? kurš? kura? cik? kā? Analizējot teikumu, apzīmētāju parasti pasvītro ar viļņotu svītru.

· Divas mazas meitenes gāja pa ceļu.

Cik meitenes? – divas

Kādas meitenes? - mazas

Apzīmētājs var būt saskaņots ar apzīmējamo vārdu vai nesaskaņots. Apzīmētājs ir saskaņots, ja tas sakrīt dzimtē, skaitlī un locījumā ar lietvārdu, uz kuru tas attiecas. Saskaņots apzīmētājs var būt izteikts ar:

1) īpašības vārdu

· Ir saulaina pēcpusdiena.

2) lokāmo skaitļa vārdu

· Eksāmenā Ilze dabūja astoņas balles.

3) ar vietniekvārdu

· Tā ir mana skola.

4) ar lokāmo divdabi

· Es gandrīz apsēdos uz tikko nokrāsota soliņa.

Nesaskaņots apzīmētājs var būt izteikts ar:

1) lietvārdu vai piederības vietniekvārdu (mūsu, jūsu, viņu) ģenitīvā, instrumentālī vai lokatīvā

· Ieva uzlika māsas cepuri ar krāsainajiem bumbuļiem.

· Ieklausīšanās cilvēkos ļaus saprast arī viņu viedokli.

2) darbības vārdu nenoteiksmē

· Vēlme uzvarēt mums dod izturību.

3) nelokāmu skaitļa vārdu

· Rīgā es dzīvoju nu jau desmit gadus.

4) deklinējamu vārdu un prievārdu

· Skolā mācās arī citi bērni no mūsu mājas.

5) deklinējamu vārdu un saitiņu

· Prasme kļūt neredzamiem mums lieti noderētu.

Papildinātājs ir teikuma palīgloceklis, kas paskaidro darbības vārdu. Tas atbild uz jautājumu ko? kam? ar ko? par ko? pret ko? no kā? kā? ko darīt? Analizējot teikumu, papildinātāju pasvītro ar raustītu līniju.

Papildinātājs var būt vienkāršs vai salikts.

· Aizdod man, lūdzu, vienu no saviem džemperiem.

Kam aizdod? – man

Ko aizdod – vienu no džemperiem

Par vienkāršu papildinātāju var būt:

1) deklinējams vārds ģenitīvā, datīvā, akuzatīvā

· Jānis vecākiem rādīja liecību.

2) deklinējams vārds ar prievārdu

· Jānis aizgāja ciemos pie draugiem, kur stāstīja par ceļojumu uz Ēģipti.

3) darbības vārds nenoteiksmē

· Es negribu atbildēt uz šo jautājumu.

Apstākļi ir teikuma palīglocekļi, kas norāda teikumā izteiktās darbības apstākļus – vietu, laiku, veidu, mēru, cēloni, nolūku vai pazīmes mēru. Apstāklis teikumā paskaidro darbības vārdu (labi dziedāt), īpašības vārdu (ļoti labs) vai apstākļa vārdu (ļoti labi dziedāt). Analizējot teikumu, apstākļus pasvītro ar pārtrauktu līniju, kur katrā pārtraukumā likts punkts.

Pēc veida apstākļus iedala:

1) laika apstāklis – atbild uz jautājumiem kad? cik ilgi? no kura laika? līdz kuram laikam?

· Ziemas pēcpusdienās jau agri sāk krēslot.

2) vietas apstāklis – atbild uz jautājumiem kur? kurp? no kurienes? uz kurieni?

· Vēlāk aizbrauksim uz ezeru.

3) veida apstāklis – atbild uz jautājumiem kā? kādā veidā?

· Klusi sarunādamies, viņi devās mājas.

4) cēloņa apstāklis – atbild uz jautājumiem kāpēc? kādēļ? no kā?

· No uztraukuma viņa sāka stostīties.

5) nolūka apstāklis – atbild uz jautājumiem kādēļ? kādā nolūkā? pēc kā?

· Aiziešu uz veikalu pēc saldējuma.

6) mēra apstāklis – atbild uz jautājumiem cik? cik lielā mērā?

· Jānis ir ļoti izskatīgs, taču arī mazliet iedomīgs.

Apstākļi var būt vienkārši un salikti. Vienkāršs apstāklis var būt:

1) lietvārds datīvā, akuzatīvā, instrumentālī vai lokatīvā

· Ar draugu palīdzību māju pabeigsim rudenī.

2) lietvārds kopā ar prievārdu vai pusprievārdu

· Meitene gāja pa taku cauri parkam.

3) lietvārds kopā ar salīdzinājuma partikulu kā

· Suns aizjoņoja pakaļ zaķim kā vējš.

4) darbības vārds nelokāmā vai daļēji lokāmā divdabja formā

· Zēns gāja pa ceļu svilpodams.

5) apstākļa vārds

· Tur aug varen lekna zāle.

Saliktus apstākļus, tāpat kā citus saliktus teikuma locekļus veido nedalāmi vārdu savienojumi vai salikti nosaukumi.

· Viņš visu mūžu bija sapņojis par šo ceļojumu.

· Latvija atrodas pie Baltijas jūras.

Pielikums ir teikuma palīgloceklis, kas izteikts ar lietvārdu un ir vienā locījumā ar paskaidrojamo vārdu. Pielikums un tā paskaidrojamais vārds atbild uz vienu un to pašu jautājumu. Pielikums nosauc to pašu priekšmetu, ko paskaidrojamais vārds. Pielikums parasti ir nosauktās personas amata, dienesta pakāpes nosaukums, kā arī izskata vai īpašības raksturojums. Analizējot teikumu, pielikumu pasvītro ar pārtrauktiem vilnīšiem .

· žurnāls “Santa”, dzejnieks Ojārs Vācietis,

vāverīte kuplastīte, dižkoks ozols

· Šodien būs lekcija par amerikāņu rakstnieka Marka Tvena dzīvi un darbiem.

· Ūdensžurks aizsūtīja Billiju, mazo ežupuiku, paraudzīt, kas gan tur varētu būt.

Dubultloceklis ir teikuma palīgloceklis, kas teikumā vienlaicīgi var paskaidrot divu vārdšķiru vārdus – parasti lietvārdu un darbības vārdu. Dubultloceklis pēc saistījuma ar lietvārdu atgādina apzīmētāju, bet pēc saistījuma ar darbība vārdu – apstākli. Analizējot teikumu, dubultlocekli pasvītro ar krustiņu rindu.

Dubultlocekli izsaka ar īpašības vārdu, skaitļa vārdu, vietniekvārdu, darbības vārdu lokāmā divdabja formā, daļēji lokamo divdabi

· Balta nāca tautumeita.

· Jānis pirmais sasniedza finišu.

· Puiši tādi nekur nevar rādīties.

· Bērns nosalis meklēja otru segu.

· Smiedamās meitene lasīja ābolus.