Savrupinājumi

Teikuma locekļus vai to grupas, kam teikumā ir īpaša nozīme un īpašs novietojums, sauc par savrupinātiem teikuma locekļiem. Savrupinātus teikuma locekļus no pārējā teikuma atdala ar komatu vai domuzīmi. Visus savrupinājumus iedala: savrupināti apzīmētāji un apzīmētāja grupa, savrupināti apstākļi un apstākļa grupa, savrupināts pielikums un pielikuma grupa un divdabja teiciens.

· Gulēdams uz vēdera, es baudīju vēso, atspirdzinošo arbūzu, sārtu kā koralli, un vēroju kalna nogāzi. (Dž.Darels)

Apzīmētājam teikumā var būt pievienoti savi apzīmētāji (pakārtoti citi teikuma palīglocekļi), tādā gadījumā veidojas apzīmētāja grupa. Ja apzīmētāju vai apzīmētāja grupu novieto aiz apzīmējamā vārda, tad veidojas savrupinājums un to no pārējā teikuma atdala ar komatiem vai domuzīmēm.

· Tālu zem mums gulēja jūra – zila kā ziedošs linu lauks.

· Es ieraudzīju kādu ēnu, līdzīgu Maltas krustam, kas slīdēja virs zemajiem brikšņiem. (Dž.Darels)

Pielikumam teikumā var būt pievienoti savi apzīmētāji, tādā gadījumā veidojas pielikuma grupa. Ja pielikumu vai pielikuma grupu novieto aiz paskaidrojamā vārda, tad veidojas savrupinājums un to no pārējā teikuma atdala ar komatiem vai domuzīmēm.

· Reiz kāds zemnieks, mans labs draugs, pastāstīja, ka klinšainajā ielejā uzturoties divi lieli putni.

· Šur tur nogāzē vēl varēja sazīmēt līdzenus, puslokveida laukumiņus – kādreizējās mazās fermas tīrumiņus. (Dž.Darels)

Apstākļiem teikumā var būt pakārtoti citi teikuma palīglocekļi, tādā gadījumā veidojas apstākļa grupa. Ja apstākli vai apstākļa grupu novieto aiz paskaidrojamā vārda, kas ir tāda paša nosaukuma apstāklis, un precizē to, tad veidojas savrupinājums un to no pārējā teikuma atdala ar komatiem vai domuzīmēm. Visbiežāk savrupina vietas un laika apstākļus vai to grupas, retāk – veida apstākļus.

· Lejā, zem vecajām olīvu birzīm, pletās vecā sālsezera lauciņi. (Dž.Darels)

· Šodien, 5.jūlijā, mēs sākam savu ceļojumu.

Divdabja teiciens ir savrupināta vairāku vārdu vienība, kuras pamatā ir divdabis, kam pakārots viens vai vairāki patstāvīgi vārdi, kas kopā ar divdabi teikumā funkcionē kā savrupināts apstāklis. Divdabja teicienu no pārējā teikuma atdala ar komatiem. Teikuma shēmā divdabja teicienu apzīmē ar trīsstūri.

Divdabja teiciena pamatā var būt šādi divdabji:

Ø nelokāmais divdabis -ot, -oties;

· Klusi pie sevis dungojot, zēns gāja pa ceļu.

Ø daļēji lokāmais divdabis -dams, -dama, -damies, -damās;

· Domādama par gaidāmo koncertu, Ieva pagāja garām mājām.

Ø lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis -is, -usi;

· Kaķis, labi paēdis, gulēja saulītē.

Ø lokāmais ciešamās kārtas divdabis -ts, -ta.

· Suns beidza riet, tikai kārtīgi norāts.

Divdabis viens pats vai kopā ar palīgvārdiem divdabja teicienu neveido. Divdabja teiciena sastāvā neietilpst teikuma virslocekļi. Divdabja teicienu neievada sakārtojuma vai pakārtojuma vārdi, tāpēc rakstos divdabja teiciens no tiem jānošķir ar komatu.

Reizēm divdabi var paskaidrot palīgteikums vai tiešā runa, tad veidojas plašāka savrupināma grupa, kuras pamatā ir divdabis. Šādā gadījumā pirms divdabja, ja tas nav teikuma sākumā, liekams komats, bet aiz divdabja – komats, ja seko palīgteikums, vai kols un pēdiņas, ja seko tiešā runa.

· Skolotāja ienāca klasē, teikdama: “Rīt visi gatavojieties ieskaitei.”

· Prātodama, vai viss vajadzīgais ir līdzi, Inga gāja uz skolu.

Uzruna

Uzruna ir vārds vokatīvā, ar kuru teikumā kādu uzrunā. Ja uzrunu paskaidro apzīmētājs vai pielikums, veidojas uzrunas grupa. Gan uzrunu, gan uzrunas grupu no pārējā teikuma atdala ar komatiem. Uzruna vai uzrunas grupa var atrasties gan teikuma sākumā, gan teikuma vidū, gan teikuma beigās.

· Žurciņ, liecies mierā, ko nu vairs!

· Es nu aizskriešu pēc malkas un oglēm, bet tu, mīļo draudziņ, ķeries pie putekļu lupatas! Pacenties uzpost visu šo mantību, veco zēn! (K.Greiems)

Uzruna nav teikuma loceklis, jo gramatiski nav saistīta ar pārējiem teikuma vārdiem. Tāpēc uzrunu neveido personu vietniekvārdi, jo tie ir teikuma locekļi, tie parasti neietilpst arī uzrunas grupā.

· Jūs, dzīves viesmīl,

Vēl nesteidzaties ar rēķinu,

Bet lejiet man vēl vienu

Biķeri

Pārbaudījuma! (O.Vācietis)

Iespraudumi

Iespraudumi ir savrupināti vārdi vai vārdu grupas, ar kurām runātājs norāda savu attieksmi pret izsacīto teikumā, kā arī izsaka kādu piezīmi vai paskaidrojumu.

· Pa savu upi puikas džumpo

Vai, pieaugušo mēlē, peld. (O.Vācietis)

Iespraudumi var būt:

Ø iesprausti vārdi – piemēram, protams, liekas, šķiet, bez šaubām, par laimi, zināms, manuprāt, pirmkārt, iespējams u.c.

Ø iespraustas vārdu grupas – pēc manām domām, acīm redzot, taisnību sakot, to skaitā, vārdu sakot u.c.

Ø iesprausti teikumi – kaut kas neticams, ja atmiņā mani neviļ, tas sen zināms u.c.

Iespraudumi nav teikuma locekļi, tie neatbild uz noteiktu jautājumi, bet tikai pauž runātāja attieksmi pret teikumā izteikto. Vieni un tie paši vārdi dažādos teikumos var būt gan iespraudumi, gan teikuma locekļi.

· Un sliktu ziņu,

to es varu apgalvot,

nekad nav mūsu gadsimts

vienā stundā devis

tik devīgi

kā šodien. (O.Vācietis)

· Es teicu, ka, pēc manām domām, tā ir pati lieliskākā ideja, kādu man jebkad gadījies dzirdēt. (Dž.Darels)

Runā iespraudumus atdala ar pauzēm, rakstos ar komatiem, domuzīmēm vai iekavām. Plašākus iespraudumus var ievadīt vārdi vai vārdu grupas, kurus no pārējiem teikuma locekļiem atdala ar pieturzīmēm.

Iespraudumu ievadītājvārdi, kurus atdala ar pieturzīmēm: piemēram, proti, tas ir, respektīvi, vārdu sakot, var teikt, var sacīt, precīzāk, pareizāk, konkrētāk, īsāk, jāsaka, citiem vārdiem u.c.

· Mūsu mežā aug dažādas sēnes, piemēram, bērzlapes, gailenes, bekas, baravikas, alksnenes, rudmieses, vilnīši un citas.

Iespraudumu ievadītājvārdi, kurus neatdala ar pieturzīmēm: laikam, varbūt, droši vien, diemžēl, pat, īpaši, parasti, acīmredzot, it īpaši, it sevišķi, tā saucamais, to starpā, to skaitā, pat, arī, patiesībā, galvenokārt, biežāk, retāk, mazāk, vairāk u.c.

· Man patīk pavasara puķes, īpaši narcises un frēzijas.

Iestarpinājumi

Iestarpinājumi ir savrupināti vārdi vai vārdu grupas, kas izsaka runātāja piezīmi par kādu teikumā minētu parādību vai notikumu. Ne vienmēr iestarpinājumus var nodalīt no iespraudumiem. Tie tāpat nav teikuma locekļi. Iestarpinājumus no pārējā teikuma parasti atdala ar iekavām.

· Mans mīļākais dzejnieks ir Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis).