Vienlīdzīgi teikuma locekļi teikumā paskaidro vienu un to pašu vārdu un atbild uz vienu un to pašu jautājumu, starp tiem ir sakārtojuma attieksmes.

· Pilsēta virmoja un pulsēja kā liels, daudzkrāsains, smaržīgs bišu strops. (Dž.Darels)

Vienlīdzīgi teikuma locekļi teikumā var būt novietoti gan blakus, gan šķirti. Tie var būt saistīti ar saikļiem vai bez saikļiem.

· Trīs mazi, resni skauti atdalījās no pulka un devās uz tiltu, nesdami detonatorus un sprāgstvielas. (Dž.Darels)

Vienlīdzīgu teikuma locekļus, ja tos nesaista saikļi, parasti atdala ar komatu.

Ja divus vienlīdzīgus teikuma locekļus saista saikļi un, vai, jeb, komatu pirms šiem saikļiem neliek. Ja vairāk par diviem vienlīdzīgiem teikuma locekļiem saista saikļi un, vai, komats liekams pirms katra atkārtotā saikļa.

... un ..., un ...

... vai ..., vai ..., vai ...

· Kurmis lauzās tik tālāk gluži kā mēnessērdzīgs un šķērsoja sauso ceļmalas grāvi, un izspraucās cauri dzīvžogam, un aizostīja sev ceļu pāri līdzenam laukam. (K.Greiems)

Un var saistīt arī divus vienlīdzīgu teikuma locekļu pārus, kas jau savā starpā savienoti ar un. Šādos gadījumos šie vārdu pāri uzskatāmi par vienu veselu un komats un priekšā nav liekams kā starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem.

· Labais un ļaunais un skaistais un neglītais bija vērojams no teātra skatuves.

Ja vienlīdzīgus teikuma locekļus saista saikļi bet, kā arī, tomēr, taču, toties, ne, nevis, kaut gan, lai gan, kaut arī, lai arī, tad šo saikļu priekšā vienmēr ir liekams komats.

· Šoreiz tā ir tava, ne mana vaina.

Ja vienlīdzīgus teikuma locekļus saista saikļi kā – tā, ne – bet, nevis – bet, ne vien – bet arī, ne tikvien – bet arī, tiklab – kā, vai nu – vai, tad saikļa otrās daļas priekšā liekams komats.

· Vasara bija ne vien auksta, bet arī lietaina.

Ja vienlīdzīgus teikuma locekļus saista atkārtojuma saikļi gan – gan, drīz – drīz, ne – ne, te – te, ir – ir, tad pirms atkārtotā saikļa liekams komats.

· Un zemei nemaz nevajadzēja ne siltās āboliņa segas, ne vējā viļņojošu smilgu, ne sargājošu vilkābeļu žogu. (K.Greiems).

Vienlīdzīgus teikuma locekļus var saistīt ar kādu vispārinošu vārdu, kas dod kopīgu nosaukumu visām tām parādībām vai pazīmēm, kuras izsaka atsevišķi vienlīdzīgie teikuma locekļi. Vispārinošais vārds var atrasties gan pirms vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, gan aiz tiem. Vispārinošais vārds visbiežāk ir lietvārds vai vietniekvārds. Runājot starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem un vispārinošo vārdu ir pauze, rakstot starp tiem liek domuzīmi, komatu vai kolu.

· Ūdri, zivju dzeņi, mazie dūkuri, dumbrvistiņas – visi iet un mudž tev apkārt augu dienu un to vien gaida, lai tu šiem pakalpotu. (K.Greiems)

Vienlīdzīgos teikuma locekļus, kas atrodas aiz vispārinošā vārda, parasti atdala ar kolu, reizēm – domuzīmi.

Teikuma sākums v: v₁, v₂, v₃.

· Es sagādāju nepieciešamos kolekcionēšanas piederumus: skārda kārbas, tauriņu ķeramo tīklu un lielu maisu, kur ievietot saķerto ērgli vai grifu. (Dž.Darels)

Ja aiz vienlīdzīgajiem teikuma locekļiem vēl turpinās teikums, tad aiz tiem un aiz vispārinošā vārda liekamas domuzīmes.

Teikuma sākums v – v₁, v₂, v₃ – teikuma beigas.

· Apkrāvušies ar kolekcionēšanas piederumiem – maisiem, tīkliem, pudelēm un mēģenēm – un pasaukuši suņus, mēs devāmies izpētīt salu. (Dž.Darels)

Ja aiz vispārinoša vārda seko salīdzinājuma partikula kā, tad aiz vispārinošā vārda liekams komats. Ja aiz vienlīdzīgajiem teikuma locekļiem vēl seko teikums, tad aiz tiem arī liekams komats.

Teikuma sākums v, kā v₁, v₂, v₃, teikuma beigas.

· Mani interesē 20.gadsimta sākuma latviešu dzejnieki, kā Aspazija, Rainis un Jānis Poruks.

Ja aiz vispārinošā vārda seko salīdzinājuma partikula kā, bet pirms vispārinošā vārda ir vietniekvārds tāds, tad aiz vispārinošā vārda komatu neliek.

Tāds v kā v₁, v₂, v₃ teikuma beigas.

Teikuma sākums tāds v kā v₁, v₂, v₃.

· Vecajā parkā aug tādi koki kā ozoli, kļavas, liepas un bērzi.

Ja vienlīdzīgie teikuma locekļi atrodas pirms vispārinošā vārda, tad aiz tiem liekama domuzīme.

V₁, v₂, v₃ – v teikuma beigas.

· Nopļautās pļavas, iekoptie tīrumi, ziedošie dārzi – viss norādīja uz kārtīgiem saimniekiem.

· Nodilušais galdauts bez krāsas, plankumainās sienas, no kurām nāca mikla kaļķu smaka, logs, uz kura nebija nevienas puķes un kura pelēkās rūtīs krēslojās tikai rāmja tumšais krusts, – viss izskatījās kails un nemīlīgs. (K.Skalbe)

Ja vispārinošais vārds ir gan pirms, gan aiz vienlīdzīgajiem teikuma locekļiem, tas tie liekami domuzīmēs.

V – v₁, v₂, v₃ – v teikuma beigas.

· Visu – laukus, mežus, mājas – visu sedza bieza sniega kārta.

Atkārtoti teikuma locekļi uzsver daudzumu, ilgumu, pazīmes stiprumu u.tml. Runā tos atdala ar pauzēm, bet rakstos ar parasti ar komatiem.

· Maza, maza meitenīte...

· Ziedi, ziedi rudzu vārpa...

Atkārtotus vārdus, starp kuriem ir partikulas nu, tad, ne, jau, jo vai patstāvīgi vārdi kas, kur, parasti ar pieturzīmēm neatdala.

· Zinu jau zinu, ka man nebija taisnība.

· Tiesa kas tiesa, tā mēdz gadīties.

· Debesis bija zilas jo zilas.