Balta, nauglīga, vjā sanoša smilts... T natrast Kurzms plašo lauku dvības, un kroplās jūrmalas
prieds nrada nkādu priekšstatu par cildno mžu. Jau aiz Talsiem izbeidzas druvas, kas priec acis un
prātu. Līdz Ugālei vl valda mži, kuru ielocs pļavas šūpo smilgu
zīdainos viļņus. Tās ir tās pašas pļavas, kurās rīta agrumā nāk ganīties
stirnas; ja valgā zāl ndod viņām pietiekami mitruma, tad tuvumā vienmr atradīsies
valks vai pat kāds no Engurs vai Stends zālainajiem līkumiem. Šīs puss ups ir šauras un sklas, bet n tik viegli pārbrienamas, kā tas var rādīties svšiniekam. Ja
arī ūdns nsniegsies pāri kaklam, ups vidū ir dziļas dūņas, kuras ierauj bridju līdzīgi
aukstām, kārām rokām, un natšķtināmie ūdnsrožu kātu vijumi bied un mulsina. Šī novada skaistums lti ndodas rokā, to uzreiz nsaskatīsi rti izkaisītajās mājās, priežu mžu
šķietamajā vienmuļībā, un šjienes druvas nspj izaudzt tik kuplas
vārpas augstos stiebros kā citur. Bt n tas vien ir skaistums, kas apžilbina pirmajā mirklī; var iemīlt lni, toties līdz smldzei un uz visu mūžu.