 |
Vec Kļaviņam tas bija pa prātam, viņš
smagi piecēlās. Viņš stāvēja savos biez zābakos, ciet un sīkst kā
zarain ozols. Viņa pelēk diedziņu audekla bikses, vadmalas svārki
un veste ar raib kakla lakatiņu zem tās deva viņam glīt, cienīg
izskatu. Brūni sarkan, brang ģīmī bija manāms stingrums. Bet gudr,
pelēk actiņas, lai gan tām bija as skatiens, liecināja par labsirdību.
|
|