 |
Jānis pārlaida acis pār plaš pagalmu. Zaļ
mauriņš visapkārt bija tik glud un vienād, ka laikam pat ne kaķis pa
to nebija bradājis. Celiņi uz klēti, stalli un lopu kūti bija tik tīr kā
nupat izslaucīti, laidars tik spodr, ka pa to varēja dancot. Tiešām, Vējš
bija kārtīgāk saimnieks visā pagastā! Istabā iegājis, Jānis tur redzēja tādu pašu
ievērojam spodrumu kā ārā. Gultas stāvēja noteikt rindā gar sienām, saimes
galds balt kā sniegs. Istaba bija tukš, tikai vienā gultā gulēja puisis, kas,
durvīm iečīkstoties, galvu pacēla un ar liel, brūn acīm jautājoši uzlūkoja
ienācēju. Uzmetis skatu puiša resn, sarkan kaklam, Jānis devās
dziļāk istabā.
|
|