 |
Lielceļā malā, iepretim maz mājiņai gulēja liel,
pelēk akmens, kuram Jānis jau simtu reižu laimīgi bija pabraucis garām. Bet
šoreiz, dzīdams savus labi kopt, ātr zirgus, viņš nesās kā
auka. Rati atsitās pret liel, pelēk akmeni, palēcās labi
augstu gaisā un tad neliel mājiņas priekšā apgāzās, Jāni pasviezdami lab
gabaliņu projām. No mājiņas iznāca plecīg, jaun vīrs.
Vai zināt, es līdz šim jūs uzskatīju par apdomīgāk, nekā tiešām esat,
vīrs sacīja pusjokojoš, puspārmetoš balsī.
|
|