 |
Pavēruši elles vārtus, velniņi izspruka tumš alā.
Pa gar, tumš alu, kura savieno elli ar pasauli, abi velniņi devās
uz priekšu, ko tik viņu veikl kājas nesa. Pēdīgi viņi noguruši
pakrita ēnainajā pakalnē, palika tur guļam un atpūtās. Ak, cik te viss bija
savādāk! Tur debesu vietā bija meln velve, un liel, dzeltain,
mūžīgi gar čūska staipījās pie tās un vēma uguni. Še debesīm bija tik mīlīg
krāsa, ka velniņiem no tās nemaz negribējās novērst acis, un čūskas vietā bija
tāds spožums, ka tajā nemaz nevarēja skatīties. Un zilgansarkan liesmu vietā, pa kurām
tie bija paraduši staigāt, bija zaļ, mīkst zāle, un tur tālāk
pļavā mirdzēja un locījās visvisād puķes.
|
|