 |
Acu priekšā iznira apelsīns. Oranž, apaļ
, ar
smaržīg, porain mizu, ko vajadzēja nolobīt, un zem tā bija balt,
mīkstoderīte, ko arī vajadzēja nolobīt, jo rūgt, un tad daiviņu pa
daiviņai, gandrīz tikai sula vien, sald un skurbinoš, kā domas par neredzētām
mūžīg saules zemēm, kur pat visnabagāk bērni tādus apelsīnus plūc no kokiem
un ēd piln mutēm. Vienreiz Bille bija ēdusi apelsīnu Olga uizdāvināja. Oranž mizai
mammucis izgrieza rūgt baltumu, tad sakaltēja un lika pa maz
gabaliņam pie maizes zupas.
|
|