Viņš aizslēdza istabas durvis, tad nesteigdamies vilka vaļā kumodes atvilktni un uzmanīgi sāka tajā rakņāties līdzīgi norūdītam zaglim, kas nemaz nebaidās, ka viņu varētu pārsteigt. "Bez šaubām, tas ir ļoti riebīgi, ko es daru, bet es nevaru citādi," viņš sevi attaisnoja. "Man tā ir jārīkojas."
(Ē. Ādamsons.)
"Es ... Pie visa tu, vienīgi tu pats esi vainīgs! Un nākt un par mani žēloties! Ak tu, necilvēks!" "Tev taisnība," Edgars sagrauztā balsī runāja. "Es esmu pret tevi necilvēks ... zvērs ... velns ... Bet es tevi mīļoju. Es to nevaru izteikt ... Es esmu pret tevi kā suns ... daru tev sirdēstus un tomēr ... Kristīn, es esmu tāds un nevaru citāds būt!"
(R. Blaumanis.)
Jēdziens masāža ir cēlies no grieķu vārda massein vai masseu, kurš nozīmē 'mīcīšanu, berzēšanu, aptaustīšanu'. Deviņpadsmitā gadsimta sākumā gandrīz vienlaikus Eiropā un citur pasaulē masāžu sāka lietot kā ārstniecisku metodi. Pēc nostāstiem masāža jau senatnē esot ieņēmusi ievērojamu vietu ārstniecībā. Tā bija labi zināma senajā Ķīnā, Japānā, Indijā, Grieķijā un Romā. Hipokrats (460.-377. g.p.m.ē) un Asklēpijs (128.-56. g.p.m.ē.) uzskatīja masāžu par svarīgu ārstniecisku faktoru. Bez masāžas senatnē zināja arī ārstnieciskus paņēmienus, kas līdzinājās mūsdienu refleksterapijas metodēm, kā piemēru var minēt akupunktūru.
(L. Šūmane.)