Pēc īsiem saules mirkļiem sals iedvašo arī cilvēkiem sejās, sāk aurot ziemelis, brīkšķēdami lūst kokiem sausie zari. Tad zilganie peļķu, grāvju un upju, applūdušo pļavu ledus spoguļi atlaižas un vareniem viļņiem veļas vakarvējš. Liekas, ka pati Baltijas jūra brāžas pār cietzemi krākdama, bangodama. Kad sabiezē nakts tumsa, rieteņa krākšana pilda visu pasauli. Spēcīga krākšana, kas vēlajā stundā ietveras vientuļa nomodnieka dvēselē.
Kas notiks vēlāk? Zeme sāks kūpēt, jo tā gaida sēklu. Tā gaida cilvēku, kas priekš daudziem gadu tūkstošiem noslēdzis draudzību ar dabu. Tā ir draudzība, kurā uzvarētā daba izjūt arvien lielāku prieku, pakļaudamās cilvēka gribai.
(Pēc J. Sudrabkalna.)