Senos laikos Lielvārdē dzīvojis bargs, nenovīdīgs, bet vecs kungs. Kur vien viņš gājis vai braucis, katrreiz ēna nākusi tam līdz. Šo ēnu, ko ļaudis redzējuši, ikviens saucis par Velnu. Kad kungs bijis beigts, papriekšu viņa miesa sazāļota un tikai tad likta zārkā. Zirgi, kas veduši šķirstu, tik tikko varējuši to pavilkt. Ikkatrs jutis, ka uz zārka sēdējis Velns un turējis rokā kunga dvēseli. Vēl tagad vakaros pie kunga kapa neviens nedrīkst iet.