Dārznieks, iededzinādams skalus, iebrida labi dziļi Daugavā un, lēni pret straumi iedams, meklēja un dūra zivis. Puisēni palika malā. Tepat, lēnām brizdami, viņi ķēra no slēptuvēm izlīdušos vēžus. Tie lielām, garām acīm, gluži apmulsuši, skatījās vienīgi liesmā un nemaz nemanīja čaklos pirkstiņus, kas sagrāba viņus un iemeta dziļajā kulē.

Jancis, tēvu vērodams, gribēja zināt, cik liels loms. Dārznieks, jaunus skalus aizdedzinādams, aizvien atbildēja lēnām un nesteigdamies: "Nu kādas pāris tādas kā siļķītes ir..."

Pēc tam Jancis saņēma lomu, ko līdz tam dārznieks uzglabāja savās svārku kulēs. Brīžam, mezdamās uz visām pusēm, parādījās divas vai trīs mārciņas smaga zivs. "Saņem aiz žaunām, Janc!" dārznieks uztrauktā balsī saka, no visa spēka piespiezdams žebērkļa kātu, zivij šurp un turp svaidoties.