"Meža māte (lietv.), pieņem mani (vietniekv.)!" puisis lūdz, pie koka piespiedies. Viņš (vietniekv.) runā ar (priev.) egli kā ar māti un (saiklis) noliek zem viņas zariem visas savas bēdas.

Māja stāv ābeļu dārzā kā zaļā (īpaš. v.) vainagā, tik pelēko jumtu un skursteni var (darb. v.) redzēt.

Zem ābelēm staigā māte no istabas uz (priev.) klēti, no klēts uz istabu, pati kupla kā ziedoša ābele.

Iet (darb. v.), iet, nonāk pie smēdes meža malā. Melns skurstenis kā lācis tup uz jumta, iekšā (apst. v.) skan lakta.