Kad putni dziedāja zaros, labība auga, koki un zāles viļņojās pļavās, saulei bija kur pastaigāties, un pati, no dabas krāšņuma iedegusies, tā to apkampa pīpeņu dzeltenām rokām. Bet, visam apguļoties, aizejot un novīstot, tā aprāva savu gaismu, kā aprauj pienu govs, kad to izdzen vājās ganībās. Saule aizgāja uz laimīgākām krastmalām, kur tās deviņiem dzelteniem zirgiem bija barības papilnam.