1. Dvēsele jau ir tā ar tām neredzamām acīm, kas tomēr redz, redz lietas, visbrīnišķās un neatkārtojamās (apzīm. savrup.), tā ir ar tām balsīm, gandrīz nedzirdamām (apzīm. savrup.), kas pasaka daudz, daudz vairāk, nekā visi lielie cilvēki zina un grib pasacīt. Jā, jā, viņa ir! Annelei arī viņa ir - tā dvēsele (pielikuma savrup.)!

2. Toties dzīvāk palikuši man atmiņā iespaidi no Taivas ciema. Jau vairāk nekā divdesmit gadu no tā laika pagājuši, tomēr bijušais stādās man acu priekšā ļoti spilgti, tik dzīvi un gaiši, it kā to vēl vakar būtu piedzīvojis. Gar vienu pusi mūsu mājai iet plats lielceļš – pelēks, piesērējušiem grāvjiem abās pusēs (apzīm. savrup.).

Otrā pusē - rīta pusē – (apst. savrup.) tek upe, aiz kuras pakalnā stāv sils. Katru vakaru, krēslai metoties (divd. teic.), laižas turpu lielos baros vārnas - kā melnas ēnas.

Bez mūsu mājām ciematā vēl sešas mājas - visas vecas, nolaistas, pussakritušas (apzīm. savrup.).

3. Tā šie ļaudis še bija valdījuši, ņemdami meslus no vakariem un rītiem (divd. teic.), apspiezdami nespēcīgos un lišķīgi glaimodami spēcīgākiem (divd. teic.), atvērdami ostas durvis seniem Krievijas ādu tirgotājiem, Austrumu zīda audējiem, poļu labības ražotājiem un Rietumu kultūras izstrādājumiem (divd. teic.).