1. E. Dārziņš vairāk par visiem ticēja latvju iekšējam daiļumam un latvju skanīgai dvēselei.

2. No pilsētas pārbraucis mājās, viņš parasti ar grāmatu aizgājis mežā un izstiepies uz vēdera, un stundām ilgi lasījis.

3. E. Dārziņa tuvākā sapratēja bijusi māte, kas līdz sirmam vecumam saglabājusi savu muzikālo balsi un iekšķīgo rosmi un lepnumu, maigo un silti atsaucīgo sirdi.

4. Māte negribēja, lai dēls brauc uz Pēterpili un studē mūziku, jo kura māte grib, lai viņas bērns ciestu badu, kaut arī šis bads vēlāk būtu lauriem vainagots.

5. Kad Emīls pirmo reizi taisījās braukt uz konservatoriju un kad viss jau bija sagatavots garajam un grūtajam ceļam, māte, viņu izvadot, vēl noskaitīja korāli.

6. Pārnācis uz Rīgu, viņš pelnīja maizi, dodams privātstundas un rakstīdams mūzikas kritikas, kuru apgarotība saista vēl šīsdienas lasītāju.

7. Un baigā rudens naktī, kad nāves motīvi kokos iešalcas un kad no ziemeļiem pūš pirmā ledus dvesma, un kad nāk naidīgā pretvara, tā salauž vientuļo priedi.

8. Viršu klajuma uzkalniņā stāv vientuļa priede, sprogaino galvu augstu pacēlusi debesīs un atvērta visiem saules stariem, un padota visiem vējiem.

9. Visos darbos Poruku un Dārziņu saista dziļi iekšķīgi pavedieni, un viņi abi sevi apliecina kā viena laikmeta cilvēki.

10. Un Emīlam šķita, ka dziesma (un sevišķi kora dziesma) ir visdrošākais ceļš, pa kuru tauta atkal ieies mākslas svētnīcā.