1. Dzeja ir kā saule, kas visu dzīvu dara; apcere ir kā mēness, kas visu klusā atmiņā nokārto; aforisms ir zibens, kas visu aši apgaismo.
(Rainis.)
2. Cilvēka gars pakļauts tam pašam likumam, kuram pakļauta miesa, proti, tas nespēj eksistēt, ja pastāvīgi nesaņem barību.
(L. Jounargs.)
3. Svarīgos dzīves brīžos dažkārt visparastākajā cilvēkā uzliesmo varenības dzirksts, kura, līdz tam nemanīta, gruzdējusi viņa krūtīs, un viņš paveic kaut ko tādu, ko iepriekš nebūtu pat sapņojis un kas pēc tam viņam pašam liekas gandrīz vai neticami.
(M. Ļermontovs.)
4. Griba ir cilvēka dzimumam raksturīga īpašība, bet saprāts - mūžīgs noteicējs, kas vada un virza cilvēka gribu.
(F. Šillers.)
5. Tāpat kā no zālēm nav nekāda labuma, ja to deva ir pārāk liela, tā nekur neder arī nosodījums un kritika, ja tā pārkāpj taisnīguma robežas.
(A. Šopenhauers.)
6. Cilvēka prāts gūst baudījumu zinātnē, bet viņa sirds rod apmierinājumu un prieku tad, ja viņš kādam citam atvieglina dzīves nastu.
(K. Gauss.)
7. Nevis ārējais lielums un stiprums vien noteic tautas augstāko un patieso vērtību cilvēces attīstībā, bet gan viņas gara lidojuma, cēlums, viņas sasniegumi zinātnē, mākslā, tikumos.
(K. Štrāls.)
8. Aita un vilks katrs citādi izprot vārdu brīvību, te arī slēpjas cilvēku sabiedrībā valdošo domstarpību un pretrunu būtība.
(A. Linkolns.)