1. Pavasara gaišais smaids pēc ziemas drūmā, pelēkā vaiga ir kā svētdiena pēc grūtas darba nedēļas.
(J. Jaunsudrabiņš.)
2. Sievietes pārdzīvojumu straume atšķiras no vīrieša dvēseles dzīves jau vispārīgās noskaņās un motīvos, nerunājot jau nemaz par specifiski sievietisko sfēru.
(Z. Mauriņa.)
3. Man jāmācās koka pacietība, koka sīkstums un salcietība, koka ugunscietība un nāvescietība, koka stiprie nervi un mūžīgās atjaunošanās spēja, koka uzticība un godīgums.
(A. Bels.)
4. Reizēm steidzīgais dzīves ņudzeklis šķiet kā ieilgusi sazvērestība pret visu cēlo un skaisto.
(Z. Ungurs.)
5. Tā šie ļaudis še bija valdījuši, ņemdami meslus no vakariem un rītiem, apspiezdami nespēcīgos un lišķīgi glaimodami spēcīgākiem, atvērdami ostas durvis seniem Krievijas ādu tirgotājiem, Austrumu zīda audējiem, poļu labības ražotājiem un Rietumu kultūras izstrādājumiem.
(E. Virza.)
6. Astoņpadsmitā novembra rīts uzausa drūms un miglains, un neviena zvana skaņa nepavēstīja tā sākšanos, un neviena reliģiska ceremonija nenotika par godu šai ausmai.
(E. Virza.)
7. Kosas un mežābeles joprojām zaļoja un auga augumā dārza galā, un pie viņu pakājes burbuļoja pērļainais avots, joprojām kuploja melnie alkšņi un vīrakšņu biezokņi garām, teiksmainām sārtpuķītēm vidū.
(J. Veselis.)
8. Rudenī katra diena kļūst arvien krāsaināka, spilgtāka un aukstāka un vēsie rīti katru gājēju padara spirgtu.
(E. Virza.)
9. Gadu desmitiem ikkatru stundu še bija staigājušas dažādas kājas, un šie celiņi bija redzējuši bērnu nevarīgos soļus.
(E. Virza.)
10. Dievs saimnieku šeit bija padarījis par augstāko rīkotāju, un viņš ļaudīm tikai nodeva Viņa pavēles, un tās vajadzēja izpildīt.
(E. Virza.)
11. Bet ļaudis visvairāk mājās turēja senais māju gars, ierastu darbu nemainīga kārtība, un tam viņi kalpoja vairāk nekā saimniekam.
(E. Virza.)
12. Kolektīvā dzīvē daudz ko mēs iegūstam par velti, bet savā personīgajā dzīvē visu iegūstam ar lielu uzupurēšanos, ar lielām ciešanām un sāpēm.
(K. Raudive.)
13. Aukstās ziemas dienās, kad saule, ar blāvi sudrabotu seģeni apsegusies, slīdēja cauri mežiem, augstā priedē uzkāpis, dzenis klauvēja un klauvēja.
(S. Kaldupe.)
14. Civilizācija ir gadsimtu gaitā pamazām sakrātu ticējumu, paražu un zināšanu mantojums, ko reizēm grūti attaisnot ar loģiku, bet kas pats sevi attaisno tāpat kā ceļi, ja tie kaut kur aizved, paverot cilvēkam viņa iekšējo plašumu.
(A. Sent-Ekziperī.)
15. Katrs cilvēks galu galā nonāk pie slēdziena, ka vienīgā persona, kurai var melot ar sekmēm, ir viņš pats.
(A. Franss.)
16. Ja, iedams pretī mērķim, tu ceļā sāksi apstāties, lai sviestu ar akmeni katram sunim, kurš tevi aprej, tad arī savu mērķi nekad nesasniegsi.
(F. Dostojevskis.)
17. Ak, mīlestība, tu pārvērt cilvēka sirdi ziedošā dārzā un netīrā mēslainē, krāšņā un nekautrīgā dārzā, kam augsni baro noslēpumainība un netiklības atkritumi!
(K. Hamsuns.)
18. Ja gribi būt gudrs, iemācies saprātīgi jautāt, uzmanīgi klausīties, mierīgi atbildēt un apklust, kad tev vairāk nekā nav ko teikt.
(J. Lafatērs.)
19. Ir pierādīts, ka pat vislielākais noziedznieks, viskaislīgākais slepkava spēj mīlēt, jo mīla ir dzinulis, kurš ne tik vien cilvēkus, bet arī zem viņa daudz zemāk stāvošus radījumus saista un pēc sevišķiem likumiem vienu pie otra sien.
(J. Poruks.)
20. Ja pie viņa kādreiz atnāks pati Laimes māte un vaicās, vai viņš zina, kas ir viņa dzīves lielākie dārgumi, viņš sacīs droši un nekļūdīgi gaisma, dziesma un draugs, kas mani saprot.
(S. Kaldupe.)
21. Skaidra un spēcīga doma ir kā magnēts, kas pats pievelk tam vajadzīgos vārdus, lai papildinātos, niansētos un izteiktos.
(Z. Ungurs.)
22. Cilvēki apskauž nemirstīgos dievus, un dievi nāk pie cilvēkiem, lai plūktu laimes un sāpju puķi, jo laime un sāpes ir tikai cilvēkiem.
(K. Skalbe.)
23. Ja kāds atvaira tavu palīdzīgo roku, tad zini, ka viņš sargā kādu savu brūci, kurai taču sāpīgs ikviens pieskāriens, gan līdzjūtīgs, gan ļauns.
(Z. Ungurs.)
24. Nebiju vairs tik jauna lai atļautos šķiest laiku, bet nebiju arī tik veca, kad nav vairs ko tērēt, biju tajos gados, kad jau jāzin, ko uzsākt ar savu laiku un kad vēl ir iespējams ar laiku kaut ko uzsākt.
(R. Ezera.)
25. Rīgai ir daudz durvju un logu, bet, kas iesācis pa to maldīties, kas ir saindēts no tās gaisa, tas beidzot netiek vairs ārā ne pa durvīm, ne pa logu.
(K. Skalbe.)
26. Tā saule, kura jau sen staigāja pa zemes lielceļiem, ierāva robus tajos mūros, ar kuriem mūs norobežoja no citas pasaules, un mēs saķērāmies ar baroniem garīgajos kauju laukos, un mūsu pretinieks bēga.
(E. Virza.)
27. Tā pastiprinās mūžīgā patiesība, ka tik tas var valdīt un organizēt stipru varu, kam ir kopīga ideoloģija ar tautu, kas māk paredzēt rītausmu, kad no tās vēl nekas cits nav jūtams kā vienīgi augstāko koku tikko manāmas trīsas.
(E. Virza.)
28. Kad esam laimīgi, tad esam arī tikumīgi, bet, kad esam tikumīgi, ne katru reizi esam laimīgi.
(O. Vailds.)
29. Jo, kas melo, tas arī blēdī, kas blēdī, tas arī zog, kas zog, tas arī laupa, un, kas laupa, tas arī slepkavo.
(M. Zīverts.)
30. Man ir par maz tikai redzēt, kas notiek ap cilvēku, es gribu izdibināt noslēpumu, kura vārds ir cilvēks, un tas nebija izdarāms, garām skrejot un cauri braucot, ekskursijās un komandējumos, tais pasākumu dzirnavās, tai kampaņu konveijerā, kas mala savos gaņģos un kratīja uz saviem sietiem, grieza riņķī un rāva uz priekšu bez manas gribas un pret manu gribu.
(R. Ezera.)