1. Mūsu dzimtenes klimats ir bargs, vēsturiski notikumi nelabvēlīgi, kara ugunis biežāk spīdējušas pār latviešu mājām nekā miera labdarīgā saule, tādēļ latvietim grūti pacietīgi meklēt un atrast ceļu uz tuvcilvēku.
2. Mēs esam zemnieku tauta, kas savu lielāko piepūli, lielāko enerģiju un kaislīgāko pieķeršanos veltī zemei, mājām, kādam pasākumam, bet ne tuvcilvēka saprašanai.
3. Visi laiki un visas tautas pazīst personības, kas nav šķīrušas savu dzīvi no darba, cilvēkus, kuros prāts ne mazāk attīstīts par sirdi, intelekts un emocijas līdzsvarotas.
4. Slava un gods visiem ķīmiķiem, kas atklājuši sāpes remdinātājus līdzekļus, lai svētīti ārsti, vajadzīgo zāļu devēji, bet bez klusuma dziedinātāja spēka iekšējā pasaule ir sadrumstalota, dvēselei trūkst spārnu.
5. Jo dziļāka nakts tumsa, jo stiprākas ilgas pēc gaismas; jo garāka ziema, jo nepacietīgākas ilgas pēc pavasara; jo smagāka verdzības nasta, jo dedzīgākas brīvības iļgas; jo smagāks dzīves krusts, jo lielākas prieka slāpes.
6. Katram indivīdam šeit, zemes virsū, ir jāpilda viņam vienam atbilstošs uzdevums, kas darītāja dzīvei piešķir jēgu - ja vien viņš saņem visus spēkus, pārvar skopumu, mazdūšību un slinkumu un iztur savā noliktajā vietā arī bezzvaigžņu naktī; grūtību kalns un dzīves tumsa baida mūsdienu jaunatni.
7. Troksnis saplosa nervus, sarausta smalkos dvēseles audus, izraisa fizisku un garīgu sasirgšanu, un visļaunākā pļauka ir skaļi aizcirstas durvis.
8. Lielākai daļai draudzība ir svētdiena, kas aizņem tikai septīto daļu no dzīves, daudziem draudzība ir Vasarsvētki vai Lieldienas: tās nosvin un aizmirst; bet visbiežāk gadās pagāni, kas draudzības svētkus nemaz nepazīst.
9. Viens no iemesliem, kādēļ mūslaiku bērni grūti audzināmi ir tas, ka modernajos dzīvokļos nav neviena noslēpumaina kaktiņa, neviena pagraba, neviena apburta dārza, kur mazajam cilvēkam paslēpties.
10. Bez jēgpilna darba mūsu dienas ir līdzīgas naktij, kurā nevar sagaidīt saules lēktu, mūzika ir cilvēces lūgsna par gaišāku dzīvi, un drauga tuvums neļauj nogrimt melnā bezcerībā.
11. Man šķiet, ka vārds sirdsapziņa latviešu valodā ir ļoti izteiksmīgs, sirdsapziņa liek darīt nevis to, ko aplēš prāts vai saprāts, bet to, ko saka sirds.
12. Cilvēks nav akmens, kas, guļot ceļmalā, pats sevi piepilda, cilvēks ir un top, aug un nobriest mijiedarbībā ar līdzcilvēku, ar darbu, ar Dievu, jo visa dzīvā dzīvība ir kustība, enerģija, kas dzen visu kosmu, dzen arī mūs.
13. Priekšnoteikums mākslas darba izpratnei ir izbrīns, bet lielākais mākslas darbs ir un paliek jēgpilna dzīve, proti, tāda, kas par spīti šķēršļiem piepilda indivīdā dusošās iespējas.
14. Kā baltais saules stars sadalās septiņās varavīksnes krāsās, tā latviešu baltās drānas ir saaustas no septiņiem pavedieniem, un tikai tur, kur tie savijušies kopā, rodas īsts, mirdzošs baltums.
15. Mūsdienu cilvēku savstarpējās attiecības panīkušas, labvēlības vietā stājusies nesātība, salta mantrausība, varas kāre, dīkdienība, taču neviens nespēj dzīvot tikai sev un sevī.
16. Es ticu draudzībai kā saulei debesīs, kas ziemeļos tik reti spīd, jo bieži draugs pie tevis atnāk dziļā pusnakts stundā nesaukts un neaicināts un paliek, kamēr nakti nomaina rīta ausma.
17. Visi mēs, ziemeļu ļaudis, sveicinām gājputnus, kad tie no svelmes krastiem atgriežas mājās, jo tad visi izjūtam, ka uzvarējis pavasaris.
18. Lai izprastu kādu cilvēku, jāatceras viss labākais un viss sliktākais, ko vispār zini par cilvēka dabu.
19. Vientulība ir pašgribēta vai likteņa lemta atšķirtība, kas var veicināt radītājus dīgļus, taču pamestība ir uzspiesta vienpatība un var izpostīt dvēseles un gara dzīvi.
20. Rainim (un viņu es citēju kā dižāko personību mūsu literatūras laukā) vientulība nebija privāts dzīves veids, bet metafizisks pārdzīvojums.
21. Nekas mani tā nesatricina kā ziņa par latviešu trimdiniekiem, kas, tūkstoš briesmas un šķēršļus pārvarēdami, sasnieguši drošības krastu Jaunajā pasaulē, tomēr sabrūk svešniecības jūgā.
22. Es gribu, lai nabags nepriecātos par bagātā nāvi, es gribu, lai visi būtu laimīgi un lai nedaudzo labklājība nekļūtu pārējiem par nastu.
23. Lai dzīvotu līdzi kāda tuvcilvēka ciešanām, jābūt bijīgam, dzirdīgam un - galvenais - apbalvotam ar iztēli; lai dalītos tuvcilvēka priekā, jābūt dzirdīgam un - galvenais - brīvam no nenovīdības.
24. Ir divējāda vientulības izjūta: cilvēks var justies atstāts, būdams viens savās četrās sienās, bet rūgtāka ir tā otrā vientulība, kad dzīvojam kopā ar kādu cilvēku visu dienu, visu nakti, tomēr jūtamies bezgala vieni.
25. Māte izņem zobenu no kareivja un spalvu ar nāves spriedumu no tiesneša rokas; māte ir ne tikai dzīvības radītāja, bet ikkatras dzīvības sargātāja; māte ir katra sieviete, kas izturas pret jaunāko, vājāko kā zeme pret sēklu.
26. Savas mājas es nosaucu par Ābelēm, kad tur vēl neauga neviena ābelīte, bet es gribēju, lai ābeļu dārzs tur reiz būtu tik košs, kā to esmu iecerējis savā simfonijā.
( Z. Mauriņa.)