2 Audzinātāji, kas domā, ka viņiem izdevies stāties ciešā kontaktā ar jaunatni, ir sapņotāji, jo jaunatne nemaz nevēlas, lai viņu saprot; viņa grib palikt tāda, kāda tā nu reiz ir, un instinktīvi pretojas visiem tuvināšanās mēģinājumiem.

3. Jaunatne nav pērkama, un tai ir ļoti vērīgs skats; tā turas kopā, izveidodama nepārraujamu fronti pret pieaugušajiem; jaunatne nav sentimentāla; tai var tuvoties, bet tās rindās mēs netiekam iekšā.

4. Viss dzīvais kustas, un tas, kas kustas, var būt spēcīgs, var gūt to cildeno majestātiskumu, ar kuru apveltīts sastingušais, kurš nemūžam vairs nespēs pakustēties, spēs vēl tikai sabrukt.

5. Ja kāds nosit otru cilvēku, to tiesā un soda kā slepkavu, bet, ja es iznīcinu daudzas mazas, nenozīmīgas dzīves, tad mani dēvē par labu veikalnieku.

6. Melanholisks cilvēks kļūst, domājot par dzīvi, cinisks, kad tas redz, kā citi tiek ar to galā.

7. Sieviete nav tērauda mēbele; viņa ir puķe, viņa neprasa lietišķību; viņa vēlas jautro glaimu sauli; tāpēc labāk tai ik dienas pateikt kādu jauku vārdu nekā dzīvnieciskā nopietnībā visu mūžu viņas labā strādāt.

8. Tas bija savādi: cik svaigi un gleznaini kļuva cilvēka izteicieni, kad tas lamājās, cik mūžam vienādi bija izteicieni mīlestībā, cik dažāda un spilgta turpretī bija lāstu skala.

9. Vienīgais, ko es dzīvē kādreiz gribētu, ir domāt, ko gribu, runāt, ko gribu, un darīt, ko gribu, bet, kopš mums ir pestītāji pa labi un pa kreisi, tas ir daudz lielāks noziegums nekā jebkura slepkavība.

10. Kad mēs patiešām sākam kaut ko saprast, mēs esam jau pārāk veci, lai izmantotu to dzīvē; tā tas turpinās - vilnis pēc viļņa, viena paaudze pēc otras, un neviena no tām nespēj kaut ko nebūt aizgūt no citas.

11. Kas paliek pāri - reizēm kāds skumjš grūtsirdības vakars, grūtsirdība, ko jūt katrs, jo paiet viss, un cilvēks ir vienīgā būtne, kas to apzinās un arī apzinās, ka šai apstāklī slēpjas mierinājums, lai gan to īsti nesaprot.