Kāds saimnieks ar kalpiem kopā neēdis, bet ēdis atsevišķi. Kad vārījuši gaļas ēdienu, tad kalpi dabūjuši zupu vai ko citu, kas bijis vārīts, bet no gaļas viņi nedabūjuši ne kumosa. Ēdienus devuši vienmēr ļoti vecus, kas vienmēr jau bijuši skābi. Pie tā paša saimnieka dzīvojis kāds puisis, kas bijis uz visādiem niķiem un stiķiem.
Kādu vakaru, kad saimniece un saimnieks bija aizgājuši gulēt, puisis iegājis cūku kūtī. Aizgaldā bijis nobarots ļoti liels vepris, un puisim gribējies briesmīgi gaļas. Viņš ņēmis vepri un ietriecis ābeļu dārzā. Vepris nu pa dārzu gājis, ābolus kodīdams, ka brakšķējis vien. Puisis nu skrējis uz istabu pie saimnieka un stāstījis, ka ābeļu dārzā esot zagļi. Tie lasot ābolus, ka pakšot vien, lai nākot pats pārliecināties. Saimniekam bijis bailes iet, un viņš iedevis puisim bisi, lai nu šis ejot šaut. Saimnieks gan vēl prasījis, vai tik šis neesot pārskatījies. Puisis saucis, lai nākot pats paskatīties.
(Latviešu tautas anekdote.)