Pareizruna jeb ortoēpija ir likumu sistēma, kas nosaka vienotus valodas vienību izrunas paņēmienus. Pareizruna regulē valodas fonēmu, akcentu, toņa, augstuma, intonācijas un to izmantošanu, veidojot zilbes, vārdus, vārdu savienojumus, teikumus, tekstu. Pareizrunas jeb ortoēpijas attīstība ir saistīta ar literārās valodas rašanos, kad palielinās publiskās runas nozīme. Pareizruna vistīrākā veidā īstenojas skatuves un oratora mākslā, arī kino, radio un televīzijā.

Šīs normas jāievēro visiem sabiedrības locekļiem noteiktā valodas attīstības posmā. Pareizruna ir svarīga valodas kultūras daļa.

Latviešu literārā valoda radās uz vidus dialekta pamata pagājušā gadsimta otrajā pusē, kad veidojās latviešu nācija. Latviešu literārās valodas izrunas normas veidojušās, balstoties uz to izrunu, kāda ir vidus dialekta runātājiem. Tātad latviešu ortoēpijas pamats ir vidusdialekta izruna. (Skat. dialektu karti)

Vienas valodas runātājiem dažādos novados var būt atšķirīgi runas pieņēmumi. Lai mutvārdu sazināšanās būtu iespējami viegla un precīza, valodas skaņu, vārdu un teikumu izrunai literārajā valodā ir noteikta normas, kas laika gaitā var mainīties. Šīs normas jāievēro visiem sabiedrības locekļiem noteiktā valodas attīstības posmā.

Jo vairāk dialekta fonētiskā struktūra atšķiras no literārās valodas fonētiskās struktūras, jo lielākas pūles nepieciešamas, lai apgūtu literāro izrunu. Īpašas grūtības tas var sagādāt augšzemnieku dialekta pārstāvjiem, jo augšzemnieku dialekts fonētiskā ziņā īpaši atšķiras no vidus dialekta. Augšzemnieku dialekta runātājam ir daudz grūtāk iemācīties fonētiski pareizi izrunāt vārdus nekā izvairīties no tikai viņā dzimtajā pusē lietotajiem leksiski īpatnējiem vārdiem un gramatiskajām formām.

Arī ortogrāfijai jeb pareizrakstībai ir noteikta loma literārās valodas izrunas veidošanā. Ortogrāfijas likumi, regulēdami rakstību, ietekmē arī mutvārdu runu, piemēram, garumu apzīmēšana patskaņiem nostiprina arī attiecīgu izrunu. (Skat. nodaļu par ortogrāfiju)

Runā izveidojušās tendences var būt par cēloni pārmaiņām pareizrakstībā, piemēram, pašreiz pieņemtās svešvārdu patskaņu garumu apzīmēšanas sistēmas pamatā ir valodas lietotāju vairākuma runā konstatētās izrunas tendences.

Latviešu valodā lielākoties katrai skaņai atbilst savs burts; dažos gadījumos vienu skaņu atveido ar diviem burtiem (dz, dž), dažos - vienam burtam atbilst divas skaņas (burts e attēlo šauro un plato e skaņu, burts [e] - šauro un plato [ē] skaņu); ar burtu o attēlo trīs skaņas: īso patskani [o], garo patskani [ō] un divskani [uo].

Pareizruna ir svarīga valodas kultūras daļa, kam ir liela sabiedriski politiskā nozīme. Pareiza izruna sekmē vieglu un ātru sazināšanos starp cilvēkiem. Izrunas jautājumi bieži vien ir atstāti novārtā, tomēr pareiza izruna ir tikpat nepieciešama kā pareiza rakstība. Lielākā daļa izrunas kļūdu saistās ar nepietiekami pārvarētu dialektu, ar īpatnībām dialekta fonētiskajā sistēmā. Atbrīvoties no tām nav viegli un ir nepieciešama vingrināšanās.