Vispirms katrs cilvēks apgūst ikdienas runas prasmi, pēc tam publiskās runas iemaņas. Publiskā runa ir skolotāja un lektora, kultūras darbinieka un ekskursiju vadītāja, aktiera un žurnālista, politika un valstsvīra darbības izteiksmes veids, klausītāju ietekmēšanas līdzeklis. Arī atbilde mācību stundā, piedalīšanās diskusijā un mākslinieciskajā pašdarbībā nav iespējama bez publiskās runas prasmes apguves.

Katrai publiskai runai ir jāgatavojas.

(No A.Gorbunova stāstījuma.)

Publiskā runa ir pakļauta tekstveides nosacījumiem. uzstājoties doma izsakāma, ne tikai atsevišķos teikumos, bet teikumu kopās, kuru uzbūvei jāatbilst tekstveides likumībām.

Nozīmīgai publiskai runai ir nepieciešams plāns, pēc tam izstrādā konspektu. Lai runa neskanētu samāksloti, no galvas tā nav jāmācās.

Koptas publiskās runas vispārīgās iezīmes:

1) mērķtiecība (Skaidrība, ko grib pateikt, ko ar runu vēlas panākt.);

2) dzirdamība (Precīza valodas skanu izruna un pietiekams skaļums.);

3) atbilstība literārajai valodai (Domu izteikšana visiem saprotamā pieņemamā veidā.);

4) saprotamība (Runātāja kompetence, klausītāju īpašību ievērošana.);

5) interesantums (Izteiksmīgas runas pamatu ievērošana, labs humors.)

Publiskā runā iespējams izmantot ne tikai stāstījuma teikumus vien, bet iesaistīt arī citus teikumu veidus. Ar jautājuma teikumiem ir iespējams saasināt klausītāju uzmanību. Rosinājuma teikumos ir izteikta vēlēšanās pievērst klausītājus saviem uzskatiem, ietekmēt pārliecināt.

Publiskā runa ir visciešākā veidā saistīta ar runas mākslas pamatlikumiem. Runājot vienmēr ir svarīgi, lai izruna būtu skaidra un pareiza. Runas mākslas pamatviela ir valoda, ko cilvēks izveido ar saviem runas orgāniem no balss skaņām, sarindojot tās vārdos, turklāt tas prasa arī tehnisku veiklību.

Cilvēka runai ir trīs veidi:

1) mehāniska runāšana;

2) saprātīga runa;

3) daiļa runa.

Par mehānisku runāšanu dēvē valodas skaņu savirknēšanu vārdos, neizceļot vārdu nozīmi un satura domas. Saprātīgās runas galvenais uzdevums ir runājamā teksta domas izcelšana. Daiļruna sevī ietver gan abus iepriekšējos runas veidos ietverto - valodas skaņu pareizu artikulēšanu un satura domu izcelšanu, gan arī runas saturā ietvertā teksta līdzpārdzīvošana.

Daiļrunāšana ir mākslinieciska radīšana. Te runātājs parāda savu īpatnību, personību ar pārdzīvojuma spilgtumu, jūtu niansēm, balss modulāciju, kā arī gradācijas un dinamikas saprātīgu lietošanu.

Visu valodu pamatā ir patskanis a. Tas ir visvieglāk izrunājams.

Mazā Alma rāvā bradā

Ar e vienmēr ir jāuzmanās, lai runā nesajauktu šauro un plato e.

Jete, Zete zemenēs

Pēters meklē vēdzeles

Patskani i daudzi pieraduši izrunāt ar slēgtiem zobiem, tikai mazliet paverot lūpas.

Arī u bieži tiek izrunāts neskaidri un sekli. Izrunājot u lūpas jāpastiepj uz priekšu. Jāuzmanās, lai u nelīdzinās patskanim o:

uguns mutuļus kur jūt

tur nu gruzd un kūp un jūt

 

Daudzi cilvēki runājot ļoti maz kustina lūpas, un līdz ar to valoda kļūst neskaidra un nesaprotama. Lūpu veiklību attīsta pārmaiņus izrunājot u un i:

Lai atradinātos no zobu pieskaņas, runājot s, z, dz, c, ir derīgs šāds vingrinājums:

silts atspirdzināts sveic svēts rīts

starp ziedu stiebriem circens sīc

Tun d pareizai izrunai noder šāds vingrinājums:

detete - detete - detete draugs

 

Izrunājot r, parasti jāpievērš uzmanība šīs skaņas vibrācijai:

cits dzīts līdz, cits dzīts līdz, cits dzīts līdz

cits dzird drīz, cits dzird drīz

Izrunas veiklība ir spēja runāt ātri un saprotami, bet, runājot ātri, ne vienmēr izdodas runāt arī saprotami. Lai gūtu panākumus ātrrunāšanā, vispirms jāsāk runāt ļoti lēnām un pārspīlēti, pievēršot īpašu uzmanību skaņu pareizai izrunai. Vislabāk izvēlēties kādu pazīstamas dziesmas vai dzejoļa tekstu, par kura saturu nav jādomā, piemēram:

ja ikviens tik zemē sētu

vienu graudu veselu

 

Pēc mehāniskās runas apgūšanas nākamā pakāpe ir saprātīgā runa, kur nepieciešama satura domu izcelšana, kas ir cilvēku runas īstais pamats. Katrai runai ir kāds noteikts saturs, kas izteikts sarindotos vārdos. Lai saturs būtu saprotams, vārdiem jābūt sakārtotiem pēc sintakses prasībām jeb likumiem. Bet katrs šāds vārdu sakopojums slēpj sevī noteiktu jēgu, ko runātājam jāprot pareizi izcelt un izsvērt. Svarīgs ir vārdos ietvertais loģiskais uzsvars jeb akcents:

Līst lieti, vēji pūš un vakars vēls.

Šajā dzejolī Rainis ir gribējis pateikt, ka pazudušais dēls ierodas mājās, nevis tad, kad pūš un līst, un ir vēls, bet ka laukā ir lietus, vējš un vakars.

Runas augstākā pakāpe ir daiļruna, kad bez visa iepriekš minētā runātājs uzsver arī runas psihisko saturu un tās estētisko veidojumu. Tātad domu pareiza izcelšana reaģē arī uz klausītāja jūtām. Runātājam ir jārunā izjusti un dvēseliski, lai iejustos savā klausītājā. Runa ir māksla, un to jāprot pasniegt.

Gradācija, dinamika un ritmika ir tie trīs faktori, kas palīdz iedziļināties runas vissmalkākajās niansēs. Gradācija - balss toniskais kāpinājums, dinamika - balss stipruma pieaugums, ritmika - runas ritma nepārtraukta maiņa.

Cilvēks runā ne tikai ar vārdiem, bet ar visu ķermeni, tāpēc arī žesti ir ļoti būtiska runas sastāvdaļa. Daudzas tautas ar žestiem izsaka konkrētus jēdzienus, un tas palīdz uztvert vārdos slēpto runas jēgu.

Runājot jebkuru tekstu, vienmēr jāatceras, ka tādā veidā katrs cilvēks sevi izsaka, parāda savas personības būtību un apliecina sevi kā sabiedrības locekli, un nedrīkst aizmirst šādu vienkāršu lietu: