Mazā Alma rāvā bradā basām kājām krasta malā.

Vēja deja skarba

Mana mazā nama galā

manāms mālājs lāmām platām,

tālab atkal mazā Māra

mājās pārnāk kājām basām .

Kāpēc mana māte

nevar tālā svešā

meža lejās vājā rast

ne ceļa nedz ar’ ejas?

Vakar mana māsa Asja

tava brāļa kāzās gāja

tagad mājās parnākdama

sava skapja pakarās

labās baltās drānas sakar

apvalkātās savākdama

stāsta garas pasakas

kā pa kāzām klājās vakar

Mana baltā darba māja

zaļā kalna stāvā galā;

tāla atbalss atskan vāja

plašās salas krasta malā.

Vēlas vēsmas velk gar ēku žēli,

bēdu dēkām ņemas spēka dēli.

Cildenas, diženas, lepnas un rēnas

ezera dibenā rēgojas ēnas.

Sēd vectēvs mēms;

redz: mērens ķēms dēd,

vecs resns velns -

ērms pelēkmelns.

Vectēva vedeklas velk vezumu; šķēri, mēreni reti.

Mēness debess velvē smej,

pērles, lelles dzelmē dej,

ej zem egles krelles tvert,

neļķes, kreses, spēles ķert!

Jete, Zete zemenēs,

Pēters meklē vēdzeles.

Mēs te sēnes celmenes,

vecene, ej mellenēs!

Debess velvē, dzērve bēgle

neskrej velgmes pērles dzert;

zemes tērcēs, stepes svelmē

smeldze ceļ pēc mēness tvert.

Ne nests, ne mests,

ne svērts, ne pērts,

nenests, nemests,

nesvērts, nepērts.

Ne velts, ne celts,

nevelts, necelts.

Ne melns, ne velns,

ne dzērājs, ne dzērējs,

ne smēķētājs,

nedzērājs, nesmēķētājs,

nedzērējs.

Ne dzer, ne ēd,

nedzer, neēd!

Sev peļu pelnu pelēku

sēru tērpu vērpj un tērpj.

Krēslā zem pelēkām debesīm

Sēž lepns debesu ērglis.

Zili lini nīktin nīkst,

visi zirņi kaltīs līdz.

Knišļi dzīvi sīksti pīkst,

nikni vilki stipri dīc.

Divi sirmi zirgi, bikli

ilksīs likti, ilgi nīks;

vīri vilni bridīs mikli,

viņi spirgti smiltīs slīks.

Zili sili, ciņi nīkst,

klintīs zvīļi, sīvi tvīkst

vilnis vilnī dziļi grimst

Sirdī viss tikmēr rimst

Bij man lini vijīgi un zili,

Sen tie visi vilnī sisti.

Līkst pār klintīm līksmi sili -

Irst pa smiltīm viļņi silti.

Viņu rītu ripu situ,

citu rītu stibu cirtu.

Ritu, kritu, kritu, ritu,

zilu viļņu vidū mitu.

Vijīgi ir lini zili,

viņi visi vilnī sisti.

Otto Lomondo romānā "Inkvizitors Polomīno" inkognito satur hotelī "Olderādo" donnu Domīno kā moderns Otello .

Uguns mutuļus kur jūt,

tur nu gruzd un kūp, un brūk.

Kuplu dūmu uzvelk Jukums,

zūd nu mūsu druvas smukums.

Mūsu lūgums nu būs grūts -

dusmu plūdums dus uz kūts.

Jums sūtu klusu jūtu plūsmu

un jūtu dūju gurdu dūsmu,

un mūsu druvu rūtu plūcu,

tur sūru, rūgtu jūsmu sūcu.

Uz drūmu jūru kļūmus kuģus sūta;

tur uguns mutuļus un dūmus jūt,

tur gruzd un kūp, un drūp un brūk,

uz mūžu mūsu kūtrums zūd.

Meitas kā liepas,

veiklas un vieglas,

vainagus sien.

Zieds pie viegliem stiebriem siets,

liegiem smiekliem piebrien riets,

ieskrien prieks, lieliem miegs,

pietiek smiets, pietiek diets.

Pie tieviem stiebriem šķiedriem siets

stāv lieliem stiebriem liecies zieds.

Liels biedriem prieks - pie mietiem brien,

liec, viegliem smiekliem sniedz, sviež, skrien.

Baigums, maigums skaistās ainās

Laika gaitā ātri mainās.

Manai baltai mājai pāri

Raiba kaija gaisos laižas.

Druvas jau zaļojot

purvos un norās,

ogas jau smaržojot

nokalņu korās;

dobotos, robotos

ozolos košos

rītos un vakaros

vālodze kliedzot.

Skarbiem ziemas vējiem skrienot,

Bieziem vāliem piesnieg sniegs.

Liegiem ziediem nu zem sniegiem liekties,

Niedru stiebriem pretī vējiem slieties.

Dzied meistara fleita, teic sensenas teikas:

Reiz meitene veikla nes steidzoties meijas.

Te meitenei ceļā stāj kareivis stalts...

Un kareizi reibina meitenes daiļums,

Viņš veicīgi sveicina meiteni veiklo...

Rimst steigas, krīt meijas

Un teikai - šeit beigas.

Baiga naida plaisa raisās,

skaistai gaišai dienai beigas.

Manai baltajai mājai negaisa laikā vējš aiznesa jumtu.

Jauns tavs lauks,

draugs tavs sauks.

Kaut tavs trauks,

draugs, nav sauss,

augs tavs lauks,

jauns, jauks plauks.

Auka auro, jūru putās kuļ.

Laukā kaulu drumslas gubām guļ.

Mūros vētra gaudo, lauvas kauc,

šausmas ļaužu domas jauc.

Laukos aura gaudo, auro, kauc,

šaustot, draudot ļaužu domas jauc.

Auļojot, joņojot plaukstošos ošos,

augošos, dobotos ozolos košos.

Plaukst bērzi

un ozoli koši

Aplokā auļo un joņo jaunlopu bars.

Manam baltam lakatam melna apmale.

Lieli, balti gulbji lido,

spalvas saulē spulgo, laistās;

lakstīgala liepā svilpo,

dzelmes malā laiva valstās.

Lapa, pilna valgām pilēm,

lēni līgojas līdz dzīlēm.

Lēniem zvaniem zvanot rēni,

mini manu minējumu mums -

namos nemanāmi norimst niknums,

nomierinās dziesmu skanējums.

Tālā salā lieli sili

elpo saules kvēlo bulu,

lapās piles laistās zili,

pielīst kubli pilnu sulu.

Dziļajā lejā viļņi čalo,

Kuplo egle, kalnā celta;

Pieliets silta saules zelta,

Klajā laukā ozols zaļo.

Dzelmes malā līgo smilgas,

Zilā tālē lido ilgas...

Plašie lauki, klusies sili,

Vizbuļi, kas šalko zili,

Elpo sauli laimes pilni.

Krēsla paceļ miglas vilni,

Lepnā egle klusi šalko,

Noliec liepa galvu valgo,

Salti, balti miglas vāli

Ceļas, veļas - aizpeld tāli.

Dziļai, melnai dzelmei lauta,

Līgo laiva, viļņos kļauta.

Viļni apšalc ļauzu soļus,

Viļņi skalo baltos oļus.

Aizslīd migla, aizpeld laiva, -

Viļņi čalo, viļņi skalo

Bezgalībā laimi tālo.

Svinīgs dunējums dzen skaņu joņus,

Dunot zvaniem skaņiem, ņemam kroņus,

Meijas vienojam pār namu jumtiem,

Kroņus noliekam uz vaļņu drumiem.

Projām metam drausmo moku ainas,

Senās skumjas, atmiņas un vainas.

Zvani dun, un zvani dango, -

Zvani miera jundu bando...

Aumaļām lai skan nu dziesmu dainas -

Svinama mums jaunu domu diena!

Sev peļu pelēku tērpu vērpj un tērpj.

Dārd drūmu drausmīgs pērkoņgrāviens,

dreb krasta kraujās stipras priedes,

virs jūras briesmīgs vētras brāziens,

trauc aurodams, trīc krastmalas.

Nobirst astra, nobirst rūta, sirds tik grūta.

Gar sirmās jūras priežu krastiem

Trauc vētra brāzmas stipri dairas.

Skan drausmi krasta kraujā kraukļa brēciens,

Dārd pērkongrāviens bargs, krakšķ priežu stumbri,

Šķiet, vētras brāzmām cauri mauro sumbri,

Un krastā trīc garš, draudošs zvēra rēciens.

Traukts miers ir jūrai, varavīksnas skautai,

Traukts miers ir burai, brāzmu varā rautai,

Bet brašais jūrnieks droši vētras vairās,

Tam nedreb prāts, kad jūras strauti krāc.

Viņš stiprās rokās airus droši tver,

Kad trako vētras brīvais spars.

Simts siseņu sausā sienā sīc.

Suns savam saimniekam Sīmanim

saplēsa sarkani svītrotos

svētdienas svārkus.

Saimnieks Sīmanis saskaities

sāka suni stipri sist.

Sētas saime saskrēja skatīties,

sāka saukt sētnieku.

Suns skaļi smilkstēja.

Suņa salabināšanai sētnieks

sāka skaisti svilpot.

Suns saritinājās saulainā sētmalē.

Sapulcējušies smiedami steidza skriet

savās sestdienas darīšanās.

Šis žagaru saišķis ir mans žagaru saišķis.

Šņāc, šaudās gāršā, brikšņus šķirot, vējš,

straujš saišķiem, šmaugām šķilām škiedras plēš.

Tukšs šķērsceļš šķiet skumjš, svešs, tumšs, šaušalīgs,

šurp šķērsu šaltīm šķīdoņšļakatas švīkst.

Virs ezera mirdz saules gredzens glīts,

Spīd zālē rasas pērles sudrabotas,

Zied dārzos ābeles kā uzgleznotas!

Silts saules stars slīd mežos košos,

Spožs zelts zib žuburotos ošos,

Viss gaiss šeit līčos kaist tik vizošs, sauss!

Šeit dzimst un nerimst radošs nemiers tavs.

Daudz audžu audzes moka šausmas bads...

Kā vējš caur mežiem steidzas ķeizars pats.

Viņš brauc - viss zīdā vizošs, švīts un stalts, -

Bet dižens mežinieks sēž, važās kalts.

Tas acis kaistošās pret valdinieku ceļ, -

Ciets prāts zib sejā tam, lāsts sirdi dzeļ!

Pa-pa-pa-pab;

Ba-ba-ba-bap,

Da-da-da-dat,

ta-ta-ta-tad,

na-na-na-naf,

ga-ga-ga-gak,

ka-ka-ka-kak,

Gdbal-rli-trli,

kptal-kpti-ptrili,

dtral-dtril-dtril,

Plaisas veras,

Šķilas atplīst un krīt,

Viesuļzirgos jodi jāda -

Pekles mell?m kavalkādām-

Asus iesmus mētā, svaida,

Drauda, baida,

Trakā trauksmē skrienot, traucot,

Kārtavkraukļiem kāri kraucot,

Vēja vilkiem sīvi kaucot,

Lādas, rājas,

Tumsas garus tramdot kājās,

Vienā vēlā vasaras vakarā viens vecs vācu vīrs veda veselu vezumu vārītu vēžu. Visi vēži vienā virknē vērti. Visiem vēžiem vēderi vaļā.