1. Runas plūsmā citu skaņu ietekmē valodas skaņas var pārveidoties. Šādas skaņu pārmaiņas atvieglina izrunu. Atšķirībā no vēsturiskajām skaņu pārmaiņām pozicionālās līdzskaņu pārmaiņas rakstos neatspoguļo.

• Ja blakus atrodas balsīgs un nebalsīgs līdzskanis, tad otrā līdzskaņa ietekmē iepriekšējais tam izrunā pieskaņojas balsīguma ziņā.

Balsīgie līdzskaņi nebalsīgo priekšā izrunā kļūst nebalsīgi, piemēram, vārdos glābt (b - p), rags (g - k), gāzt (z - s), domīgs (g - k).

Balsīgie līdzskaņi vārda beigās balsīgumu nezaudē, piemēram, tagad, grib, kož, ved.

Nebalsīgie līdzskaņi balsīgo priekšā izrunā kļūst balsīgi, piemēram, vārdos apgalvot (p - b), atgādāt (t - d), nesdams (s-z), trešdiena (š - ž), vilkdams (k - g).

2. Ja vienā zilbē blakus atrodas divi līdzskaņi, tie zināmos gadījumos izrunā saplūst, veidojot citu līdzskani.

2.1. Līdzskaņi t un d var izrunā saplūst ar līdzskani s, izveidodami līdskani c, piemēram, vārdos klints, telts (ts - c), sirds, kāds, trīspadsmit (ds - c).

2.2. Līdzskaņi š vai ž var izrunā saplūst ar līdzskani s, izveidodami līdzskani š, piemēram, vārdos plašs, košs (šs - š), spožs, mežs (žs - š).

 

3. Līdzskaņu k, g priekšā līdzskanis n izrunājams ar paceltu mēles pakaļējo daļu, piemēram, vārdos bungas, runga, tanks, slinkums. Pareizā izrunā kļūdās augšzemnieku dialekta pārstāvji, kuri neievēro šo pozicionālo pārveidojumu.

4. Aiz īsiem patskaņiem a, e, i, u līdzskanis v un līdzskanis j tai pašā zilbē izrunā kļūst līdzīgs patskanim un kopā ar iepriekšējo patskani veido divskani, piemēram, vārdos savs (av - au), sev (ev - eu), zivs (iv - iu), klajs (aj - ai), lej (ej - ei), šuj (uj - ui). (Sal.: sevis, klajums.)

5. Dažkārt izlokšņu ietekmē nepareizi izrunā līdzskaņu savienojumus ns, ņš, ls, ļš, tos pārveidojot par nc, ņč, lc, ļč, piemēram, suns [sunc], viņš [viņč], gals [galc], zaļš [zaļč]. Literārajā izrunā šādi pārveidojumi nav pieļaujami.

6. Arī izrunā saglabājams patskanis i vārda galotnē, un nav vēlami tādi līdzskaņu pārveidojumi kā Jānītis - [jānīc], pulkstenis - [pulkstens].

7. Daudzās augšzemnieku izloksnēs nav fonēmu [ķ], [ģ], [ņ], [ļ]. To vietā parasti lieto palatalizētus jeb mīkstinātus līdzskaņus [k'], [g'], [n'], [l']. Augšzemnieku dialekta pārstāvjiem ir īpaši jāvingrinās, lai iemācītos izrunāt mīkstos līdzskaņus [ķ], [ģ], [ņ], [ļ].

8. Ātrā runā vērojama konsnantisku zilbju pārvēršana vokāliskās zilbēs. To panāk ar patskaņa [i] iespraudumu starp skaneni (līdzskaņi l, ļ, m, n, ņ) un sekojošo troksneni [s], piemēram, vārdi kakls, putns, nikns tiek runāti [kaklis], [putnis], [niknis].