Svarīgi ir ne tikai tas, ko saka, bet arī tas, kā saka. Tāpēc katram runātājam jāievēro elementāri teikuma izrunas nosacījumi. Katrs teikums saskaņā ar tā mērķi un tajā izteikto saturu izrunājams ar piemērotu intonāciju, kuru panāk ar balss toņa kāpinājuma un nolaiduma mainu, palēninātu vai paātrinātu runas tempu, pauzēm un vārdu uzsvaru.

Ar loģisko uzsvaru izceļ to vārdu, kas runātājam liekas nozīmīgākais. Ja teikumā ir tikai virslocekļi, akcentējams pēdējais no tiem; paplašinātā teikumā uzsverams papildinātājs vai apstāklis, kurš ir teikuma beigās, tāpat vienlīdzīgu teikuma locekļu virknes pēdējais komponents.

Apzīmētāju parasti neuzsver, bet, ja tas kopā ar apzīmējamo vārdu izsaka vienu jēdzienu, tad akcentējams arī apzīmētājs: dainu tēvs, Zilais kalns. Tekstā katrā nākamajā teikumā ar loģisko akcentu izceļ vārdu, kas sniedz jaunu informāciju.

Runā jāievēro pauzes gan starp atsevišķiem teikumiem, gan starp teikuma daļām un pat atsevišķiem vārdiem vai vārdu savienojumiem. Loģiskās pauzes visbiežāk sastopamas tur kur, rakstot lieto pieturzīmes taču iespējamas arī psiholoģiskās pauzes, kas norāda runātāja pārdzīvojumus.