Piemeram:

Te nu bija diezgan augsts kalns, vietām kaila smiltaine, vietām aizaudzis tumšzaļām priedītēm.

Preimanis gan pazīstams, labprāt lipa pie tiem pašiem bagātajiem, bet aiz muguras bieži palaida skaudībai vaļu.

Ķēve pablenza atpakaļ un noskurināja galvu, acīm redzami nemierā ar to, ka šādi tādi uz ceļa paņemti sāk viņa dīdīt un vēl sola ar pātagu.

Un tomēr vēl arvien gribas teikt - mani septītie!

Te strādā seši vīri.

Rāma (kāda?) upe plūda ceļa (kā?) kreisajā (kurā?) pusē.

Paņēmu trīs (cik?) brāļa (kā?) grāmatas.

Pēc struktūras apzīmētājs var būt vienkāršs vai paplašināts.

Vienkāršais apzīmētājs ir izteikts vai nu ar vienu patstāvīgas nozīmes vārdu, vai arī ar šā vārda attiecīgā locījuma un prievārda savienojumu.

Paplašinātais apzīmētājs ir izteikts ar sintaktiski vai jēdzieniski mazāk vai vairāk cieši saistītu vārdkopu vai vārdu savienojumu. Paplašinātais apzīmētājs sintaktiskās dalāmības ziņā un pēc atsevišķu vārdu nozīmes saistījuma ciešuma ir divējāds:

1.Paplašinātā apzīmētāja atsevišķās daļas sintaktiski var būt dalāmas, bet nozīmes ziņā tās tomēr ir atkarīgas viena no otras: abas daļas bieži vien ir uztveramas par viena jēdziena apzīmējumu:

Līdzenumu šķērso Melnā strauta grava.

2. Paplašinātā apzīmētāja atsevišķās daļas cita ar citu ir gan sintaktiski, gan nozīmes ziņā cieši saistītas:

Lielās rozes cilvēka augumā lēnām locījās.

Pie mums pienāk gadu trīspadsmit vecs zēns.

 

Apzīmējamo vārdu var raksturot gan viens, gan vairāki apzīmētāji:

Ja uz apzīmējamo vārdu attiecas vairāki apzīmētāji, tad tie var būt gan vienlīdzīgi, gan nevienlīdzīgi:

Vairāku apzīmētāju attieksmē pret apzīmējamo vārdu izšķirami divi gadījumi:

1) katrs apzīmētājs tieši raksturo apzīmējamo vārdu:

Madama nozuda istabu tumšumā un drīz atgriezās ar mazu, baltu, kruzuļainu saulessargu.

2) vairāki apzīmētāji pakāpeniskā secībā raksturo apzīmējamo vārdu, t. i., apzīmētājs, kas atrodas vistuvāk apzīmējamam vārdam, to raksturo tieši, bet pārējie apzīmētāji, vispirms paskaidrodami cits citu, apzīmējamo vārdu raksturo pakāpeniski:

Tālumā varēja saskatīt pilsētas uguņu atblāzmu debesīs.

 

Apzīmētājs var raksturot dažādas ar apzīmējamo vārdu nosauktās parādības vai priekšmeta pazīmes, piemēram,

a) dažādas īpašības:

Platās lapas guļ kā plaukstas virs ūdens, un baltās rozes ir staltas un tīras, un nesasniedzamas . . .

b) piederību:

Vakarā mēs staigājām pa pilsētiņas ielām.

c) vielu, no kuras sastāv ar apzīmējamo vārdu nosauktā parādība vai priekšmets:

Un, sargiem neredzama, laumiņa izņēma no maisa un iedeva dēlam trīs lietas: zelta kamoliņu, sudraba stabulīti un rudzu graudu.

d) noderību, t. i., kam noder ar apzīmējamo vārdu nosauktā parādība vai priekšmets:

Dzīvojamās ēkas dienvidu galam piebūvēta lopu kūts, drusku tālāk atrodas klēts, zvejas lietu šķūnis un pirts ar zivju žāvējamo namiņu.

e) saturu:

Cik miežu un linsēklu vezumu rudeņos neiet pāri?

 

Apzīmētājs var būt izteikts

1 ) ar īpašības vārdu:

Garām pagāja slaida meitene.

Staigājām pa šaurajām ieliņām;

2) ar lokāmu divdabi:

Smaržo ziedošās ievas.

Pa kreisi ir apbraucamais ceļš;

3) ar lietvārdu:

Kaimiņu vīri labo mašīnu.

Meistars izkala sudraba saktu;

4) ar vietniekvārdu:

Šie vīri prot strādāt.

Tādus vārdus viņa bija dzirdējusi;

5) ar skaitļa vārdu:

Deviņas diennaktis auroja sniegputenis.

Daudzus rītus skatījāmies saullēktu;

6) ar apstākļa vārdu:

Salīgām pāri cēlēju;

7) ar darbības vārdu nenoteiksmē:

Makšķerniekiem vajadzīga pacietība nosēdēt.

Nodoms uzvarēt radās pēc izlozes.

 

Starp apzīmētāju un apzīmējamo vārdu var būt dažādi sintaktiskie sakari: saskaņojums, pārvaldījums, piekļāvums, salīdzinājums. Tāpēc no sintaktiskā sakara veida viedokļa šķir:

1 ) saskaņoto apzīmētāju,

2) nesaskaņoto apzīmētāju,

3) apzīmētāju ar salīdzinājumu.

Saskaņotais apzīmētājs veidots uz saskaņojuma pamata. Apzīmētājs ar apzīmējamo vārdu saskaņojuma saistījumā ir tad, ja apzīmētājs saskaņojas skaitlī, dzimtē un locījumā ar apzīmējamo vārdu.

Saskaņotais apzīmētājs var būt izteikts ar īpašības vārdu, ar lokāmu divdabi, ar vietniekvārdu vai lokāmu skaitļa vārdu:

Redzu gan to veco liepu, Bet aiz liepas tālus laukus, Bet aiz laukiem baltus ceļus, Bet aiz ceļiem rudus kalnus, Bet aiz kalniem zilu jūru . . .

Augšā - zilas debesis, zibošas mākoņu aitiņas un cīruļu nebeidzamā trallināšana . . .

Bite dusēja pa nakti manā ziedā un rītos man reiba galva no viņas dūkoņas.

Uz lielās celtnes varēšot sabraukt sešus vezumus reizē.

Nesaskaņotais apzīmētājs veidots uz pārvaldījuma vai piekļāvuma pamata.

Apzīmētājs pārvaldījumā var būt izteikts:

1 ) ģenitīva formā:

Viņš pagriezās uz purva pusi.

Visvairāk runāja kaimiņš un viņa māte;

2) datīva formā:

Pakļaušanās likumam ir obligāta visiem.

Aiz kokiem redzams rotaļlaukums mazajiem;

3) instrumentāļa formā:

Pircēja izvēlējās audumu ar rūtiņām;

4) lokatīva formā:

Apstājamies pie ēkas ceļmalā.

Māju apdzīvoja peļņās gājēji;

5) prepozicionālā savienojumā ar lietvārdu:

Atmiņas par vakardienu nedod mieru.

 

Apzīmētājs piekļāvumā var būt izteikts:

1 ) ar apstākļa vārdu:

Blakām sēdētāja lasīja žurnālu.

Atpakaļ iešana būs grūtāka;

2) ar nelokāmu skaitļa vārdu:

Vilciens nāca pēc desmit minūtēm.

Viņš aizdeva daudz naudas;

3) ar darbības vārdu nenoteiksmē:

Gaidījām aicinājumu ienākt.

Spēja piemēroties var zust.

 

Apzīmētājs ar salīdzinājumu veidots uz salīdzinājuma sakara pamata:

Upītē bija redzēti vēži kā sakārņi.

Gaidāms pēriens kā lietus.