Galvenais loceklis ir neatkarīgs teikuma loceklis:

Salst.

Klusums.

Naktī ir tumšs.

Istabā ir karsti.

Galvenais loceklis parasti klasificēts pēc vārdšķiras vārda, ar ko tas ir izteikts. Par vienkopas teikuma galveno locekli var būt

1. Vienkopas teikuma galveno locekli var izteikt ar lietvārdiem, īpašības vārdiem vai vietniekvārdiem, kā arī ar jebkuras vārdu šķiras vārdiem, kas lietoti lietvārda nozīmē:

Nakts. Mežā ir rudenīgi mitrs un vēss.

Rāms. Ne vēsmas pūtumiņa.

Rīta klusums.

Lūk, mēs!

Pēkšņi kļuva gaišāks.

Divpadsmit!

2. Vienkopas teikuma galveno locekli var izteikt ar darbības vārdiem:

3. Par vienkopas teikuma galveno locekli var būt apstākļa vārds:

Grūti.

Man ir karsti.

Ap sirdi kļūst skumji.

Cik jauki še.

Visu ziemu te bija klusu.

Vienkopas teikumos iespējams ne tikai viens, bet arī divi vai vairāki galvenie locekļi. Starp tiem tādā gadījumā ir sakārtojuma sakars, tie attiecas uz vienu un to pašu kontekstā nenosauktu nojēgumu vai kontekstā minētu vārdu. Tāpēc šādi galvenie locekļi uzskatāmi par vienlīdzīgiem vienkopas teikuma galvenajiem locekļiem. Vienlīdzīgie galvenie locekļi var būt saistīti ar saikli vai bez tā:

Pēc lielās burzmas nu labprāt tīkas brīdi pasēdēt. Ērti, silti un gaiši.

Dažreiz galvenais loceklis ir atkārtots, lai pastiprinātu izteikto nojēgumu:

Maisi, maisi, maisi... Lāpstu pēc lāpstas, simti, tūkstoši bērienu.

Zobi klab. Tik auksti, auksti.

Tāda pati uzbūve kā patstāvīgajiem vienkopas teikumiem var būt arī salikta teikuma komponentiem:

Meitenīti ģērba, bet lelli viņa visu laiku neizlaida no rokām.