Saliktā pakārtotā teikumā ar seku palīgteikumu attieksmes starp komponentiem sadalās tā, ka virsteikumā ir runa par kādu faktu (darbību, stāvokli, pazīmi), bet palīgteikums raksturo no šī fakta izrietošo parādību kā konstatētā fakta sekas, piemēram, Šodien stipri līst, tā ka ekskursija jāatliek.

Kur runa ir par sekām, tur jābūt arī cēlonim. Saliktā pakārtotā teikumā ar seku palīgteikumu gan nav paskaidrots, kāpēc notiek tas, par ko ir runa virsteikumā, tomēr virsteikumam attieksmē pret palīgteikumu ir iemesla, iegansta nozīme; daudzos gadījumos seku palīgteikums ir reizē arī virsteikumā konstatētās parādības kvantitatīvi kvalitatīvs raksturojums.

Puika uztrūkās sēdus, tā ka laiva nolīgojās.

Delnas sūrstēja tā, ka pirkstus nevarēja saliekt.

Piekrastes straume ir tik spēcīga, ka cīnāmies vairāk nekā stundu.

Pār mežu vilka žirgts vējiņš, drebināja smalkās, pūkainās spalvas jaunās dzērves astē, tā ka tā no zemes izskatījās kā virmojošs pelēku putu kamols.

Mums abiem pa ceļam, tā ka mazdrusciņ pagaidīsim trolejbusu.

Kuģis šūpojas un valstās, ka ne kājās nostāvēt.

Seku nozīmes palīgteikums arvien nostājas aiz virsteikuma, tā arī ar savu pozīciju pasvītrojot parādību loģisko secību: vispirms fakts, tad sekas, piemēram, Ap dienas vidu zeme stepē sakarsa tā, ka kailām kājām nebija iespējams tai pieskarties.

Seku palīgteikumu pakārto virsteikumam ar tā ka vai ka. Pakārtojuma saiklim ka virsteikumā var atbilst apstākļa vārds tā (tā kliedza, . . . ka) vai cits apstākļa vārds, uz kura intensitātes pakāpi norāda mēra apstākļa vārds tik (tik stipri, ka . . .); var atbilst arī īpašības vārds (divdabis) kopā ar tik (tik stiprs, ka . . .; tik izsalcis, ka . . .).

Saistījuma līdzekļu tā ka vai ka katrreizējais izlietojums izriet no virsteikuma struktūras, un tie raksturo divējādu sintaktisku attieksmi starp komponentiem.

1. Palīgteikums, kas pakārtots ar saikli tā ka, attiecas uz visu virsteikumā izteikto konstatējumu; palīgteikuma atkarīguma pazīme ir tikai pakārtojuma saiklis tā ka.

2. Palīgteikums, kas pakārtots virsteikumam ar ka, palaikam attiecas uz virsteikuma izteicēju vai galveno locekli, ar kuru ir saistīti apstākļa vārdi tā vai tik. Seku palīgteikums ir nepieciešams ar apstākļa vārdiem tā vai tik norādīto apstākļu konkretizētājs. Palīgteikums šādā gadījumā ir visa saliktā teikuma komunikatīvās vienības nepieciešams loceklis.

Aivars tā samulsa, ka neatrada vārdus atbildēt.

Vai tie laiki un tie likumi jau tik tālu pagātnē, ka zaudējuši savu nozīmi?

Vietām bija tik sekls, ka laivas dibens šļūca pa dūņām.

Salikts pakārtots teikums ar seku attieksmi starp komponentiem, kurā ir ar saikli tā ka ievadīts palīgteikums, atspoguļo visdažādākos objektīvās īstenības vai subjektīvu pārdzīvojumu sakarus.

1. Virsteikumā var būt runa par kādu konkrētu parādību (darbību, stāvokli), palīgteikums raksturo konkrētās parādības tiešās sekas kā darbību, kā stāvokli vai kādu citu parādību.

Bēris nosprauslojās un pakratīja galvu, tā ka loka riņķis notinkšķēja.

Istaba bija no krāsns labi iesilusi, tā ka par aukstumu vairs nevarēja daudz žēloties.

Viņa rokas pastāvīgi drebēja, tā ka viņš ar karoti nekā nevarēja dabūt mutē.

No purva daudzreiz drāzās šurp drēgns vējš, kauca gar Deruma smēdi un beidzot nozuda mežā, tā ka egļu zaļie svārki vien nošvīkstēja.

2. Virsteikums izsaka psihisko pārdzīvojumu, palīgteikums raksturo pārdzīvojuma ietekmētu rīcību - jaunu psihisku stāvokli.

Dziļas sāpes iedzēlās galvā un sirdī, tā ka vajadzēja no tām izrauties ar kustību.

Bet manas domas, man pašam negribot, gāja savu ceļu, tā ka es pat nedzirdēju un nesapratu, ko viņa runā, un nebiju spējīgs viņai atbildēt.

3. Virsteikumā fakta konstatējumā var būt ietverta (runā palaikam uzsvērta) norāde uz īpašiem apstākļiem, no kuriem izriet sekojošas parādības raksturojums palīgteikumā.

Vakars vairs nebija tālu, un sāka mesties labi auksti, tā ka bija jādreb gandrīz pašiem dzinējiem, kā arī lopiņiem.

Mazie vilnīši vizēja sudrabotās krāsās, tā ka apžilba acis, viņos skatoties.

Ļoti produktīva un bagāti pārstāvēta ir tā saliktā teikuma konstrukcija, kurā pakārtoto komponentu ievada pakārtojuma saiklis ka, kam virsteikumā atbilst apstākļa vārds tā. Uzsvērts tā virsteikumā norāda uz norises intensitāti, palīgteikums raksturo intensitātes pakāpi kā izteiktās darbības sekas, kā ietekmi, ko izjūt pats darītājs vai kas attiecas uz kādu citu personu vai priekšmetu.

1. Palīgteikums, paskaidrojot uzsvērto tā virsteikumā, attiecas uz izteicēju, kas izteikts ar kādu darbības vārdu vienkāršā laika formā.

Apstākļa vārds tā atkarībā no uzsvara var atrasties virsteikumā aiz vai pirms raksturojamā darbības vārda.

Melo tā, ka ausis kust.

Ieva sakustējās tā, ka jaunekļa roka noslīdēja no viņas rokas.

Reiz viens putns, nez no kurienes iemaldījies, te sāka dziedāt tā, ka ne gulēt nevarēja dabūt.

Nu zirgs tā satrūkās, ka es nevarēju noturēties un nokritu.

Nu Laucis tā samulsa, ka būtu kā kurmis zemē ieracies un pazudis.

Helēna prata airus ielaist ar aso malu ūdenī tā, ka nedzirdēja ne mazāko šļakstu.

2. Palīgteikums, paskaidrojot apstākļa vārdu tā, attiecas uz izteicēju saliktā laika formā.

Biju arī tā piekusis, ka tikko vairs jaudāju pabrist pa sniegu.

No šās dienas lielajiem uztraukumiem viņa tā bija nogurusi, ka nekā vairs nespēja domāt un tūliņ aizmiga.

Tie plēsās pa jūru no rīta līdz naktij un bija tā noguruši, ka bieži snauda.

3. Sekas var izteikt arī bezsaikļu palīgteikumi:

Viņš tumsoņus dzīs,

Spīdēs saule drīz.

Sniegs bija nokusis no lielo zābaku zolēm, uz grīdas sakrājušās mazas peļķītes.