SAVRUPINĀTI APSTĀKĻI

Bieži savrupina apstākli, kas precizē iepriekšējā apstāklī minēto nozīmi.

Raksturojamais apstāklis parasti ir izteikts vai nu ar apstākļa vārdu, vai lietvārda locījuma formu bez prievārda vai kopā ar prievārdu. Retāk raksturojamais apstāklis ir izteikts ar vietniekvārda locījuma formu kopā ar prievārdu.

Te, mežā, viņi var runāt skaļi.

Tikai vakaros, pēc saules rieta, sētās parādījās atkal cilvēki.

Aiz tā, pļavmalā, auga kupls ozols.

Savrupinātais apstāklis parasti ir izteikts vai nu ar vienu vārdu, vai jēdzieniski nedalāmu vārdu savienojumu, kas veido paplašinātu teikuma locekli.

Te, patiltē, ir vēsa būda.

Miķel, sēsties te, pie krāsns.

Savrupinātais apstāklis var būt izteikts arī ar vārdu grupu. Savrupinātā apstākļa grupā galveno vārdu, ja tas ir lietvārds kādā locījumā bez prievārda vai kopā ar prievārdu, retāk apstākļa vārds, var paskaidrot kāds apzīmētājs vai apstāklis.

Zelmeņa dzīvoklis ir skolas galā, vienstāva piebūvē.

Tikai ziemā, pārāk sliktā laikā, Paceplis dažreiz savus bērnus ar zirgu aizveda uz skolu.

Tālāk, gandrīz pie bākas, īrās zvejnieku laiva.

Tepat, pāri soļu priekšā, bālgani paspīd mala.

Savrupinātais apstāklis parasti nostājas tūlīt aiz raksturojamā teikuma locekļa.

Viņā pusē, piekalnē, Mārtiņš ar cirvja pietu velēja stādaiga sētu tā, ka visa pasaule klaudzēja.

Un tad, pēc vakariņām, mēs sēdējām brīdi uz klēts priekšas.

Reiz, pret pavasari, tēvocis piesauca Anneli klāt.

Tikai retos gadījumos starp savrupināto apstākli un raksturojamo vārdu var nostāties kāds cits vārds, vārdi vai kāds palīgteikums:

Neviens nezina, ka mēs te esam, šinī vietā.

Parasti latviešu literārajā valodā savrupina vietas un laika apstākli, reti - veida apstākli.

Savrupināts vietas apstāklis

 

Savrupinātais vietas apstāklis vai savrupinātā vietas apstākļa grupa var precizēt tādu vietas apstākli, kas izteikts ar apstākļa vārdu, lietvārda locījuma formu bez prievārda vai kopā ar prievārdu, retāk ar vietniekvārda locījuma formu kopā ar prievārdu.

1. Ja savrupinātais vietas apstāklis vai savrupinātā vietas apstākļa grupa precizē vietas apstākli, kas izteikts ar vietas apstākļa vārdu, tad šāds savrupinājums konkretizē apstākļa vārdā nosaukto nojēgumu.

Tur, laukā, kūleņo jūra zaļganiem viļņiem.

Tur, pie durvīm, stāv divas skolnieces.

Atceros spilgti melnos strazdus, kā tie man svilpa un aicināja skatīties augšup, uz zilajām debesīm.

2. Ja savrupinātais vietas apstāklis vai savrupinātā vietas apstākļa grupa precizē tādu vietas apstākli, kas izteikts ar lietvārda lokatīvu vai lietvārda locījumu kopā ar kādu prievārdu, tad šāds savrupinājums ierobežo iepriekšējā vietas apstāklī minētā vietas nojēguma apjomu.

Aiz saimnieka klētīm, pļavā, dziedāja zemesvēzis garu, trīcošu kliedzienu.

Pabriduši pa dūksti, sasniedzām pauguru, kura pakājē auga apses, bet galotnē, lazdu krūmu vidū, bija neliels laukumiņš.

3. Dažreiz savrupināts vietas apstāklis vai savrupinātā vietas apstākļa grupa var precizēt raksturojamo apstākli, kas izteikts ar kāda norādāmā vietniekvārda locījuma formu kopā ar prievārdu.

Aiz tā, viņā pusē, bija pats kuplākais ceriņu puduris.

Mūsdienu latviešu valodā nereti blakus sastopami vairāki (parasti divi) savrupināti vietas apstākļi, tā ka veidojas savrupinātu vietas apstākļu virkne. Savrupināto vietas apstākļu virknē katrs nākamais savrupinātais vietas apstāklis vai savrupinātā vietas apstākļa grupa precizē iepriekšējo savrupināto vietas apstākli. Raksturojamais vietas apstāklis var būt izteikts vai nu ar lietvārdu, vai apstākļa vārdu.

Jurks sēdēja saimnieku ratos, priekšā, uz dēlīša, un bija kaunīgi acis nolaidis.

Kalpu klēts galā, saulītē, uz šaura koka soliņa, sēdēja tēvs, māte un vecmāmiņa.

Bet citādi es te, Zihā, verstis desmit ārpus pilsētas, jūtos kā mājās.

Savrupināto vietas apstākļu virknē pēdējo savrupināto vietas apstākli var paskaidrot arī kāds vietas apstākļa palīgteikums:

Lielā dārza galā, aiz ābelēm un ziedošiem ceriņiem, pašā zediņu malā, kur starp divām liepām bija ietaisīts dēļu sols, sēdēja jauneklis un baltā uzvalkā tērpusies jaunava.

Savrupinātais laika apstāklis vai savrupinātā laika apstākļa grupa var precizēt raksturojamo laika apstākli, kas izteikts vai nu ar apstākļa vārdu, vai lietvārda lokatīvu.

1. Savrupinātais laika apstāklis vai savrupinātā laika apstākļa grupa, kas attiecas uz raksturojamo laika apstākli, kurš izteikts ar laika apstākļa vārdu, konkretizē laika apstākļa vārdā nosaukto laika nojēgumu.

Un tomēr, cik savāds viss bija tagad, nakts krēslā!

Vēlāk, garajos rudens vakaros, sienāži laiku pavadīja ap siena kaudzi.

O, tur bija vesels stāsts, un iesākās sen, jau vecā Brīviņa laikā!

Pēdīgi, jūlija beigās, iepūtās spirgtākas vēsmas.

Savrupinātais laika apstāklis vai savrupinātā laika apstākļa grupa precizē raksturojamo laika apstākli, kas izteikts ar lietvārda lokatīvu. Savrupinātais laika apstāklis vai savrupinātā laika apstākļa grupa ierobežo raksturojamā laika apstāklī minēto laika nojēgumu. Šādu precizētāju laika apstākļu savrupināšana ne vienmēr obligāta mūsdienu latviešu literārajā valodā.

Otrdienā, tūliņ pēc lielā lietus, viņam jābrauc.

Reiz vasarā, kādā svētdienā, Late ar savu māti atnāca pie mums ciemos.

Pulksten sešos, tūliņ pēc zvana, Jānis Līdums piecēlās.

Sestdienā, pie vakara, sāka stipri līt.

Reti ir tie gadījumi, kad savrupina veida apstākli. Savrupinātais veida apstāklis nostājas aiz raksturojamā veida apstākļa un paskaidro, precizē raksturojamā veida apstāklī nosaukto veida nojēgumu.

Savrupinātais veida apstāklis parasti ir izteikts ar lietvārda locījuma un prievārda savienojumu vai veida apstākļa vārdu.

Un visi darbi ritēja kārtīgi, bez apstājas un misēkļa.

Pret kalnu zirgi nāk lēnām, soļos.

Viņš nāk pamazām, solīti pa solītim.