SAVRUPINĀTS APZĪMĒTĀJS

Savrupinātais apzīmētājs ir samērā plaši sastopams latviešu literārajā valodā. Tāpat kā nesavrupinātais, arī savrupinātais apzīmētājs var būt saskaņots un nesaskaņots.

0zoli, samelnējuši un sasprēgājuši, jau varbūt simtiem gadu nosēdējuši slapjajā tumsībā.

Un augstu pār galotnēm skan zilais gaiss, pilns karstuma un skaidrības.

Otrā bija ķēvīte, bēra, ar zīmi pierē.

Savrupinātais apzīmētājs var būt izteikts gan ar vienu patstāvīgas nozīmes vārdu, gan ar savrupinātā apzīmētāja grupu, kurā galveno vārdu paskaidro vēl citi vārdi.

Meklē nektāru jaunajam medum

Bišu skrējējpulks - dūcošs un spējš.

Reiz bija zēns kā visi lauku zēni - Tāds baltgalvains, ar platām zilām acīm Un garām, dzērvju zābakotām kājām.

Pie vienas eglītes stāvēja piesiets mazs melns zirdziņš, tāds skaists un apaļš.

Ceļa malā ir priedes, resnas kā toveri, saplaisājušas un apsūnojušas.

Savrupinātais apzīmētājs vai savrupinātā apzīmētāja grupa parasti atrodas tūlīt aiz apzīmējamā vārda. Visi savrupinātie apzīmētāji, kas atrodas aiz apzīmējamā vārda, ir vienlīdzīgi, kaut arī tie izteikti dažādi.

Tūliņ aiz taciņas bija Kalnariju miežu lauks, mīksts un trekns.

Tagad te bija tikai apkalpotājas, dūšīgas un spriganas, bez lieka bikluma un neveiklības.

Retos gadījumos, parasti saistītā valodā, starp savrupināto apzīmētāju un apzīmējamo vārdu atrodas vēl citi vārdi:

Viņš bija kā briedis starp briežiem, Tik vērīgām acīm, tik dzirdīgs.

Saskaņoto apzīmētāju nekad nesavrupina, ja tas ir viens pats. Savrupina divus vai vairākus saskaņotos apzīmētājus, kuri izteikti ar īpašības vārdu vai lokāmu divdabi.

Lielajā eglē pašā upmalā viņš atrada daudz sarkanu šā gada ciekuru, sveķainu, mīkstu un smaržīgu.

Patiesībā tas bija tikai sapņa sākums, pati pirmā aina, - gaiša, saulaina un vilinoša.

Tikai līkā goba, vienaldzīga un apātiska, iesnaudusies diendusā.

Visapkārt mājai augs brīnum daudz krāšņu puķu - sarkanu, mēļu, baltu un dzeltenu, bet dārza vidū būs sols.

Savrupinātā saskaņotā apzīmētāja grupas veidojas vairākos gadījumos.

1. Savrupinātā apzīmētāja grupas galveno vārdu, kas izteikts parasti ar īpašības vārdu pilns, var paskaidrot kāds lietvārds, kuram var būt piesaistīti vēl citi teikuma palīglocekļi.

Bija siltas un saulainas dienas, pilnas rudens miera un skaistuma.

No viņa svara tīkliņi bija mazliet ieliekušies un izskatījās gluži kā mazi gaisa kausiņi, pilni smalkiem, tīriem sudraba putekļiem.

Jancim atlika vienīgi izveicība un augstā apziņa, ka aizstāv putniņus, kam tāda pati dzīvība, gaiša un mīlestības pilna, kā Jancim pukst krūtīs.

Un visa upe liekas kā dzīva būtne, pilna kustību un noslēpumu.

2. Savrupinātā saskaņotā apzīmētāja grupas galveno vārdu, kas izteikts ar īpašības vārdu, var paskaidrot kāds apstākļa vārds.

Viņu kuģis fabrikai regulāri piegādāja lomus, daždien lielus, daždien mazus.

Starp koka ēkām es biju bērns, bērnišķīgi laimīgs un brīžiem tikpat bērnišķīgi nelaimīgs.

No visiem logiem gar balto mūri augšup stiepās kvēpu svītras - vietām gaišākas, vietām pavisam melnas.

3. Savrupinātā saskaņotā apzīmētāja grupa var būt izteikta ar salīdzinājumu.

Zivtiņas, sīkas kā auzas, šaudās pa ūdens virsu.

Skraida vāverītes, gaiši pelēkas kā stiebri.

Savrupinātā saskaņotā apzīmētāja grupā galveno vārdu - īpašības vārdu - var paskaidrot lietvārda un skaitļa vārda savienojums:

Mazais Jānis nespēja kustināt zivi, pieci kilogrami smagu.

Dažreiz kopā ar savrupināto apzīmētāju vai apzīmētājiem atkārto arī apzīmējamo vārdu. Šāds atkārtojums kopā ar saviem apzīmētājiem izsaka apzīmējamā vārda nozīmes emocionālu pastiprinājumu.

Pie sienas bija pakārts pulkstenis, sudraba pulkstenis, zilām puķītēm vākā.

Mocīja slāpes, nejaukas, negantas slāpes, mēle mutē likās sapampusi un nekustināma.

Klepus atkal bija pieņēmies, sauss, ass klepus.

Pretī jau atsmaržo ceriņi, Tukuma ceriņi ziemā.