DIVDABJA TEICIENS
Divdabja teiciens ir savrupināta vairāku vārdu vienība teikumā, kuras pamatā ir divdabis. Divdabja teiciens vienmēr attiecas uz kādu darbības vārdu. Divdabja teicienam ir savas pazīmes un sava semantiskā nozīme. |
Divdabja teicieniem ir dažas raksturīgas pazīmes:
1. Divdabja teiciena centrā var būt divdabis, kas beidzas ar -ot(ies), daļēji lokāmais divdabis ar izskaņām -dams, -dama, divdabis ar galotni -is un izskaņu -usi, kā arī divdalbis ar izskaņu -ts, -ta. Ap divdabi, kas ir visa teiciena galvenais vārds, saistās vēl citi vārdi, kuri divdabi tieši vai netieši paskaidro.
Linu palagi no tīnes, spodri vizot, ārā lokās.
Nāk pļāvējs veldzi meklēt lielām slāpēm Un smaidīt sāk, pie vecās akas dzēris.
Kā varens milzis, dienu plecos cēlis, Caur rīta miglu droši cilvēks brien.
Draugs, ieklausies, kā rudzu grauds zem sniega, zemē iearts, briest.
Divdabja teiciena centrā nevar būt lokāmais divdabis ar izskaņām -ošs, -oša, -ams(-āms), -ama(-āma) un nelokāmais divdabis, kas beidzas ar -am (ām), -amies (-āmies).
2. Divdabi vienu pašu parasti nesavrupina. Divdabja teicienā ir divdabis un no tā atkarīgs vismaz viens patstāvīgas nozīmes vārds ar papildinātāja vai apstākļa funkciju teikumā.
Kā lielu dārgumu tad sakaltušu šķēli, Ar draugu (papild.) dalījis, pie mutes kāri cēli.
Smagi (apst.) elpodams, Jancis vēl brītiņu noskatījās izcirstajā robā.
Biežāk sastopami divdabja teicieni, kuros divdabis ir paplašināts ar vairākiem vārdiem, t.i., ar vairākiem teikuma locekļiem.
Līze redzēja, ka arī Kraupēnu Grasis ar Grīsli, ausainās cepures rokās turēdami, virzās uz durvīm.
Es toreiz biju vēl pavisam maza,
Un, pagurusi draudzenēm traukt līdz,
Es lūdzu māti, lai man stāstu lasa.
Dažreiz divdabja teicienā kādu no divdabja atkarīgu vārdu var paskaidrot palīgteikums. Šādos gadījumos veidojas divdabja teiciens ar ietvertu palīgteikumu, palīgteikums uzskatāms par divdabja teiciena sastāvdaļu.
Tūristi, meklēdami, kur ir īstais ceļš, aizkavējās par divām stundām.
Tā es stāvu, vērodams debesis un ūdeni, pār kuru sijājas gaišs pelēkums.
Divdabi vienu pašu savrupina, ja tam seko kāds papildinātāja vai apstākļa palīgteikums, vai arī tiešā runa.
Domādams, ka Marčs varbūt viņpus klintīm, Jancis uzkāpa uz lielāka bluķa.
Tādā vakarā kā šovakar Bungatiņu uzņēma visi kā mīļu ciemiņu, zinādami, ka nu būs liela stāstu stāstīšana un klausīšanās.
Tēvs izgāja no istabas, sacīdams: "Es tagad braukšu uz pilsētu."
Viena teikuma robežās blakus var atrasties vairāki divdabja teicieni, kuri visi vienādi paskaidro vārdu, uz ko tie attiecas.
Atnāca no smēdes dēls un sprieda ar vectēvu pie galda, ēzdami kartupeļus un dzerdami tēju.
"
Zināms," Jānis atbildēja, arī karoti nolikdams un galvu rokā balstīdams.Anete stāv, rokas uz muguras saņēmusi, mazliet atpakaļ atmetusies, galvu atliekusi.
No mūsdienu valodas viedokļa par divdabja teicienu uzlūkojama arī absolūtā datīva konstrukcija. Šo konstrukciju veido nelokāmais divdabis, kas beidzas ar -ot(ies) un kas izsaka kādu pavaddarbību, un lietvārda vai vietniekvārda datīva forma. Divdabis un vārds datīvā ir savstarpējā atkarībā saistīti locekļi. Lietvārda vai vietniekvārda datīva forma apzīmē ar divdabi nosauktās darbības darītāju, kamēr ar darbības vārdu personas formā izteikto darbību veic kāds cits darbības darītājs:
Pats precēju līgaviņu, Tēvam mātei nezinot.
Ar to šie divdabja teicieni (absolūtā datīva konstrukcija) atšķiras no pārējiem divdabja teicieniem, kuros divdabja izsacītajai darbībai ir tas pats darītājs, kas darbības vārda personas formā izsacītajai darbībai.
Absolūtā datīva konstrukcijas divdabja teicienu lieto ar laika, retāk ar nosacījuma nozīmi.
Vai patiesi māņi mani iepriecina,
Kuri, plakstiem atveroties, izgaisīs?
Tur, sveču atspīdumam dzirkstot, saldrūgteni skujas drūp.
Viņš, saulei lecot, stāvēs savā vietā.
Divdabja teiciens, tāpat kā citi savrupinājumi (savrupināti apzīmētāji, savrupināti pielikumi, savrupināti apstākļi, kas izteikti ar lietvārdu vai apstākļa vārdu, savrupināti dubultlocekļi) veido intonatīvi pabeigtu vienību, kurai ir zināma sintaktiska patstāvība teikumā. Divdabja teiciens izsaka kādu papildu paziņojumu izteicējā minētajam izsacījumam.
Jancis stāstīja, uz labo pusi rādīdams.
Rakstos divdabja teicienu no pārējās teikuma daļas atdala ar pieturzīmēm, piemeram: Sīki skanēdams, ūdens gausi tek lejā. |
Divdabja teicieniem ir pavaddarbības, laika, cēloņa, nolūka, nosacījuma, pieļāvuma nozīmes.
1. Divdabja teicieniem, kuru centrā ir nelokāmais divdabis, kas beidzas ar -ot(ies), vai daļēji lokāmais divdabis ar izskaņām -dams, -dama, var būt pavaddarbības nozīme.
Viņu atmodināja žagata, kas, skaļi žadzinādama, pārlidoja pāri ceļam.
Bet Ilze vēl bija spirgta un iztika bez tiem pūriņiem labi vien, vasaru strādājot pie saimniekiem un ziemu vērpjot.
Tu tikai sēdi, kliedzot balsi skaļu,
Es darbu daru - dzelzi veidā kaļu.
Viņš spēlēja skumjas dziesmas, un Vaktiņš, sēdēdams turpat zālītē, gaudoja līdz.
2. Divdabja teicieniem var būt laika nozīme. Šādu divdabja teicienu centrā ir divdabis ar izskaņām -dams, -dama, divdabis, kas beidzas ar -ot(ies), vai divdabis ar galotni -is un izskaņu -usi.
Līze, mazmeitu auklēdama, arvien iedomājās savu otro dēlu.
Aivars, vēstuli lasot, centās ne ar vienu vaibstu neizrādīt pārdzīvojumus.
Bet, mājup braucot, Zetiņa sēd viņam līdzās, priekšā.
Arī karoga masts, ko kapteinis Zītars uzcēla kādu ziemu, pārbraucis no jūras, stāv vēl pagalmā.
Kāds zemnieks, noskatījies viņa rokās melnās, reiz teica: "Tev ir zelta delnas!"
"Vai skolas kungs ir iekšā?" tas jautāja, padevis labdienu.
3. Divdabja teicieniem var būt nolūka nozīme. Šādu divdabja teicienu centrā ir divdabis ar izskaņām -dams, -dama vai divdabis, kas beidzas ar -ot(ies).
Viņi staigāja, meklēdami darbu.
Brālis jau visu savu algu izdeva, mani skolodams.
Vienmēr plašāk vērs saulstari pumpurus kokā,
Suminot dzīvību, uzzaļos nora un lauks.
Virs ābelēm lido sikspārņi, ķerot odus un naktstauriņus.
4. Divdabja teicieniem var būt arī cēloņa nozīme. Tādu divdabja teicienu centrā var būt visi divdabji, ar kuriem veido divdabja teicienu.
Cilvēki, kas te gāja garām, apstājās un, sajuzdami krūtīs dīvainu smeldzi, noraudzījās šai dziļi simboliskajā ainavā.
Sākumā mazmeita gan gribēja nest Guzniņu, bet, grozā skatoties, drīz vien paklupa.
Jau no mazotnes pie tādas dzīves pieradis, viņš prata samierināties.
Pats sevis sabijies, Robežnieks apraujas, sagurst, atslīkst pret vezumu.
Ģērbies garos simtgadīgos rīta svārkos un nakts kurpēs, tas, bezmiega vajāts, kā spoks klīda apkārt augām naktīm.
5. Divdabja teicieniem var būt arī nosacījuma nozīme. Šādu divdabja teicienu centrā parasti ir divdabis ar izskaņām -dams, -dama vai divdabis, kas beidzas ar -ot(ies).
Trīne gan aizrunājās, ka, pie koka turēdamās, šī it labi viena pati varēšot pāriet upīti.
Un, labi ieklausoties, dzirdam, ka Birznieka-Upīša Kaukāza stāstiem piemīt vispārējā, pazīstamā emigrantu izjūtas noskaņa.
Divdabja teicienam, kura centrā ir divdabis ar izskaņām -ts, -ta, ir nosacījuma nozīmes un arī cēloņa nozīmes nianse.
Bet zīlītes un sarkankrūtītes tad tikai, bada dzītas, iedrošinās nākt tuvāk cilvēkiem.
Acis, tā pieradinātas, jau slīd pa rindām, kamēr prāts klīst kur apkārt.
6. Divdabja teicieniem var būt arī pieļāvuma nozīme. Šādu divdabja teicienu centrā var būt divdabis ar izskaņām -dams, -dama, divdabis, kas beidzas ar -ot(ies), un divdabis ar galotni -is un izskaņu -usi.
Cita kalpa sieva, ar sāli un maizi vien iztikdama, staigā sārtiem vaigiem, bet šai nelīdz ne cepeši, ne rauši.
Aitas, paēdušas kuplā sējā, taču vēl arvien meklē un plūc pa zālītei un čakli gremo.
Agri celties paradis, Straujups šoreiz pamodās, kad logā jau bija liela gaisma.
Dažos gadījumos divdabja teicieniem, kuru centrā ir lokāmie divdabji - divdabis ar galotni -is, izskaņu -usi un divdabis ar izskaņām -ts, -ta, ir spilgta dubultlocekļa nozīme.
Murris nokrita no palodzes uz kājām zemē un, asti nolaidis, izskrēja otrā istabā.
Bet strazdiņš pats, prieka pārņemts, sēdēja turpat blakus uz zara un dziedāja.
Upe guļ, saules satveicēta.
Līdz puslieliem sniegā iegrimusi, Ilze stāvēja līdzās kamanām un tumšu skatienu raudzījās acīs Līnai.
Divdabja teicienam var būt arī precizētāja raksturs. Šāds divdabja teiciens precizē laika apstāklī nosaukto laika nojēgumu. Raksturojamais laika apstāklis ir izteikts vai nu ar laika apstākļa vārdu, vai arī ar kādu lietvārdu ar laika nozīmi.
Precizētāja divdabja teiciena centrā var būt divdabis ar izskaņām -dams, -dama, divdabis, kas beidzas ar -ot(ies), un divdabis ar galotni -is, izskaņu -usi.
Gadu vēlāk, mājup dodamies, redzēju Vitebskas un Polockas drupas.
Dažreiz vakaros, aizbraukdams jūrā, Oskars redzēja uz krasta jauniešu pulciņu.
Pašā vakarā, saulei rietot, aizbildnis aiz gara laika aizgāja pie Daukas mātes.
Katru vakaru, krēslai metoties, laižas turp lielos baros vārnas.